Edīte Tišheizere 26.09.2011

„Kaupēns” – iekavās un aiz tām

Patiesībā šī ir tikai piebilde – diemžēl pagara – pie Henrietas Vehoustinskas recenzijas par Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas „Kaupēn, mans mīļais!” jauno iestudējumu apvienībā „Ars Nova”.

Ļoti zīmīgs ir apvienības nosaukums, jo māksla, ko tā piedāvā, patiešām ir jauna. Vai vismaz principiāli cita. Izrādes radītāji ņēmuši šo darbu kā nupat radītu, bez leģendas astes un sentimentālām atmiņām. Un runā par šodienu. Ciktāl tas ir iespējams.

Maksā visi kā viens

Režisores Ineses Mičules darbs ir stilā tīrs, lakonisks un skaidrs. Izrāde sākas ar ļoti svarīgu zīmi: Māte (ar lielo burtu, jo operdziedātājas Kristīnes Zadovskas balss padara šo tēlu par kaut ko lielāku nekā libretā minētā ubadze, Dzejnieka māte) klīst starp kustībā sastingušiem stāviem, kas tūdaļ arī sabrūk, bet ļauj atskārst līdzību ar Kārļa Zāles bareljefiem Brīvības piemineklī vai – drīzāk – Brāļu kapu vārtos. Starp saviem kritušajiem dēliem klīst Māte, dzied par viņiem, kas gājuši bojā gan sarkanajā, gan baltajā pusē, un kaisa sarkanas rožu ziedlapas pāri visiem, nešķirojot pēc krāsas, laika, vainas un varonības. Mātei un nāvei visi dēli ir vienādi.

No izrādes "Kaupēn, mans mīļais" // Foto - Ars Nova

Režisore sāk ar būtisku vispārinošu zīmi, bet turpmāk, tieši otrādi, ikvienu no daudzajiem garāmslīdošajiem tēliem liek aktieriem raksturot ļoti konkrēti un piezemēti. Zaldātu ballīte ir dzerstiņš, kur neviens i nepamana, ja kādam pa vidu salauž degunu – cilvēki nepiedos, Dievs visu piedos, gan jau. Vecais Vālodze (Aigars Vilims) ir rāms lauku papus, kam drusku parauj smiekls, ka kaimiņu puika Kaupēns tā arī nav sapratis, ka bez bērā kumeliņ’ viņš nav nekas – atved, puis, zirgu, un viss tev būs. Ieroču tirgotājs (Mārtiņš Liepa) ar savu bandu iznirst no kādas pavārtes tik ikdienišķi, ka bail: šitādi mētājas tepat ap stūri un jebkurā mirklī var izlekt tev priekšā, lāga puiši žoķenēs.  Ļaunums ir pierasts kā kaimiņš, kas kādu dienu vienkārši var dzērumā nākt virsū ar cirvi. Visi kā viens te maksā par to, ka labs un ļauns kļuvuši tikai par vārdiem. Un viens no visiem ir, kā precīzi apzīmē Henrieta Verhoustinska, – urla Kaupēns (Andris Keišs). Sagribējis skuķi, salauž viņas čalim degunu pret galdu, tas turpat nokrīt, un varbūt jau ir pirmais Kaupēna upuris. Meiču ņem ar varu, un tā ir laimīga, ka vispār ādu paglābusi. Vājš un vientuļš tur stāv Dzejnieks (Marts Kristians Kalniņš), bezspēkā dūres sažņaudzis.

Atkārtošos: tīri, koncentrēti un konkrēti režisore kopā ar aktieriem zīmē vienaldzību piesūkušos zemi, kur visu var nopirkt par naudu vai, vēl vienkāršāk, paņemt ar varu, un Kaupēns ir tas, kas arī ir, – laupītājs un slepkava.

Taču tas attiecas uz izrādes pirmo daļu, kamēr Kaupēns ir viens.

Otrajā daļā izrādes būve saļogās un brūk, jo sākas rokoperas dramaturģiskā un muzikālā materiāla pretestība.  Kamēr nav notikusi Valijas un Kaupēna satikšanās, viņa var sapņot, bet viņš – laupīt, kaut un nepazīt nožēlas. Tajā brīdī, kad viņi satiekas, muzikālajā dramaturģijā sākas pavisam cits stāsts. Ja tā būtu dramatiskā izrāde, režisore, visticamāk, būtu vienkārši svītrojusi daudz ko no Valijas un Kaupēna teksta. Nav vārdu, nav jūtu. Taču rokoperā šie vārdi ne vien palikuši, bet ieguvuši jaunu dimensiju caur mūziku. Šiem tēliem dots viens no visskaistākajiem mīlas duetiem latviešu mūzikā; atļaušos minēt, ka ne vien populārajā, bet arī klasiskajā mūzikā. Dziļas jūtas, spoža acumirkļa apskaidrība un nolemtība savijušās tā, „ka tik nāve spēj šķirt”. Nelīdz mēģinājums pasvītrot Kaupēna infantilitāti, liekot viņam spriņģot ar Valiju kā skolas puikam. Patiesībā nelīdz arī Ances Krauzes Valijai no jauna uzrakstītā muzikālā epizode pēc Kaupēna sagūstīšanas: par laulāšanos ar nāvi, par turpmāko dzīvi mirušai. Tāds attaisnojums drusku liek atcerēties krievu parunu „Ļubovj zla – poļubiš i kozla” vai kaut ko tikpat banālu. Varbūt Jānim Lūsēnam ar autora tiesībām vajadzēja Valijas un Kaupēna duetam (patiesībā – diviem duetiem, arī zaļumballē) uzrakstīt jaunu, triviāli dripselīgu meldiņu, kas liktu uztvert vārdus par zelta irkli, kas mērkts mūžības straumē, kā salkanu rīmi. Bet tagad pret muzikālo dramaturģiju vienkārši salūst uz Kaupēna – bezdomu, bezjūtu slepkavas un urlas – tēla celtā konstrukcija. Tas Kaupēns, kādu kopš pirmā mirkļa ir spēlējis Andris Keišs, nedz spētu just ko tādu, nedz padoties bez pretošanās.

Paradigmas maiņa

Te man tomēr jāķeras pie neatļautā paņēmiena: salīdzinājuma. Tikai ne izrāžu, bet  laika salīdzinājuma. Rokopera „Kaupēn, mans mīļais!” tapusi ( un tagad, no zināmas distances to var diezgan skaidri redzēt)  trešās Atmodas pēdējā brīdī. Māras Zālītes daiļradē „Kaupēns” bija fināls tam, kas bija sācies ar „Lāčplēsi” – nežēlīgai savas tautas vērtību un rakstura iezīmju inventarizācijai. Pēc „Lāčplēša” drosmīgās diagnozes: apgānīta un piesmieta  Latvija, draugi, kas stumjami un bīdāmi vai gatavi nodot, varonis, kam atņemta mainīgā, augšupceļošā gudrība, „Kaupēnā” dzejniece atļāvusies uzrakstīt ticības apliecinājumu. Ja mēs izvemsim naida čūsku, ja pārcirtīsim pagātni, kas stiepjas kā siekala līdz, varbūt tad būs iespēja kā nācijai pacelties jaunā līmenī. Ļoti patētiski vārdi, jā, un ļoti augsti ideāli. Bet kādu brīdi (īsu!) tie valdīja, un dzejniece to mirkli ir iemūžinājusi.

Kaupēns - Andris Keišs // Foto - Ars Nova

Tāpēc man gribētos noteikti atspēkot kādu pieņēmumu, kas pēkšņi parādījies jauniestudējuma radošo spēku intervijās, žurnālistu uztverts un tiražēts, proti, ka pirmiestudējumā Kaupēns būtu glorificēts un padarīts par varoni. Tā nebija! Varu liecināt kā viena no uzticīgākajām skatītājām, kas izrādi redzējusi nesaskaitāmas reizes. Kaupēns, kādu to spēlēja Mārtiņš Freimanis, bet vēl dziļāk un daudzveidīgāk (kā jau profesionāls aktieris) Ivars Stonins, bija noziedznieks vulgaris, taču dramaturģe Māra Zālīte un komponists Jānis Lūsēns bija sarakstījuši darbu, kurā slepkavam, kad viņa dzīvi apvērsusi mīlestība, dota iespēja ieraudzīt savas ļaundarības un pelnītas nāves priekšā tās nožēlot. Tā nebija glorifikācija, tā bija mākslinieku (ja jau pat skeptiskais Kroders pēc pirmizrādes minēja vārdu „katarse”) un, domājams, arī sabiedrības (ja jau iestudējums pieredzēja vairāk nekā simt pārpildītas izrādes) ticība, ka ļaunais spēj vismaz eksistenciālos brīžos saprast un nožēlot nodarīto. Ne vairāk, bet arī ne mazāk. Tās bija kopīgas cerības, kas izrādījās par ilūzijām. Skaidrs, ka šodien rādīt uz skatuves ļaundara asaras vai mainīšanos uz augšu būtu vienkārši smieklīgi un nožēlojami; esam gana redzējuši krokodila asaras televīzijā. Bet nožēlojami ir arī atsacīties no savas nesenās pagātnes, lepojoties ar šodienas gudrību – tā novecos tāpat kā vakardienas alošanās.

Katram mākslas darbam (un rokopera „Kaupēn, mans mīļais!” ir izcils mākslas darbs) ir vismaz divas iemiesošanas iespējas – aktualizēt kaut ko šimbrīžam nozīmīgu vai runāt par nepārejošo. Jaunais iestudējums konsekventi un cienījami izmanto pirmo iespēju un pārliecina tiktāl, cik to atļauj materiāls. Mūžībai, tā teikt, tomēr paliek vecais, pilns ar režijas blusām, kā mūsu visu kopējos mēslos izvārtījies suns.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt