Zane Radzobe 30.09.2011

Laikmetīgais gudrinieks

Septembra otrajā pusē Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādītais Aleksandra Ostrovska Arī gudrinieks pārskatās režisora Mihaila Gruzdova aizvadīto sezonu daiļradē ieņem teju centrālo vietu.

Pēc vairākiem diskutabliem meklējumiem Mihails Gruzdovs, pirmkārt, atradis ļoti laikmetīgu materiālu. Otrkārt – neparasts ir pats iestudējums. Arī gudrinieks pārskatās iezīmē negaidītu, tādēļ vēl jo patīkamāku pārmaiņu režisora darbā – ar atsevišķiem nebūtiskiem izņēmumiem Mihails Gruzdovs attiecies no sev raksturīgās didaktikas, dodot priekšroku aktiermākslas finesēm, kas jaunajā iestudējumā ļauj uzmirdzēt pa spožam akcentam. Kaut arī ne bez iebildēm vai vismaz recenzentam viennozīmīgi neatbildamiem jautājumiem, jaunākais Aleksandra Ostrovska iestudējums Latvijas teātros ir rosinoša viela pārdomām par teātri un dzīvi – krievu slavenā klasiķa un mūsu laikā.

To, ka Mihails Gruzdovs A.Ostrovska lugu lasījis ļoti rūpīgi, jūt, ja iedziļinās svītrojumos un veiklajos nozīmes pārnesumos, ko krievu klasikas zinātājiem piedāvā jaunā izrāde. Kaut arī apšaubu nepieciešamību vēl pirms izrādes notikumu sākuma paziņot, ka mūsu galvenais varonis Glumovs ir Žadova jaunākais brālis no Ienesīgas vietas (režisoram, šķiet, maldīgi licies, ka Nacionālā teātra skatītājs ir mazizglītots un pats iespējamās likumsakarības neuztvers), protams, režisoram nevar nepiekrist – Arī gudrinieks pārskatās ir laikmetīga, „varbūt pat pārāk laikmetīga” luga. Pārsteidz pats XIX gs. otrajā pusē sarakstītais teksts. Piemēram, Goroduļins runā par nepieciešamību viesībās izpildīt, kā viņš izsakās, spīču. Liekas – XXI gs. sākuma PR vai politikai pietuvinātu personu žargons, tomēr jau rakstot „oriģinālos” Glumova piedzīvojumus, A.Ostrovskis paradoksālā kārtā lietojis tieši šo vārdu, pierādot, ka pasaulē, lai kā mums gribētos domāt citādi, pēc būtības (un nereti – arī formas) nekas nemainās.

Tomēr starp Mihaila Gruzdova un Aleksandra Ostrovska Gudrinieka variantiem pastāv arī būtiskas atšķirības. Luga ir komēdija. Izrādes žanrs – laikmetīga drāma, pat tās komisms ir matēts, priekšplānā izvirzot zemstrāvā iedzīto ļoti nopietno cīņu par izdzīvošanu. A. Ostrovska varoņi ir karikatūras, tipāži, ko apzīmē daiļrunīgi izvēlētie vārdi un kuros nav nevienas dzīvas īpašības, izņemot vienu – groteski pārspīlētu dominējošo negatīvo. Nacionālā teātra Gudrinieks savukārt ir izrāde par cilvēkiem. Pat visai simpātiskiem, kaut, protams, katram ir sava īpatnības un, protams, arī savas intereses. Būtisko pārmaiņu M. Gruzdovs panācis, tekstu nelaužot, bet gan ievērojami psiholoģizējot – ieviešot katram varonim slēptu, vārdos neafišētu dzīvi. Un ... mainās pats A. Ostrovska teksts: ne vārdi, bet to nozīmes. Pārnesums ir tik veiksmīgs, ka pēc izrādes noskatīšanās šķiet – citādi šodien šo lugu nemaz nav iespējams iestudēt, ja vien neizvēlas atklātu politisko teātri. Bet arī tad intuitīvi šķiet, ka M. Gruzdova variants potenciāli ir interesantāks, jo Arī gudrinieks pārskatās beigu beigās stāsta nevis par koncentrētu nelietību, sabiezinātu sabiedrības žulti, kā tas ir A. Ostrovska lugā, bet gan par normāliem, normas cilvēkiem, kuru rīcībā un raksturā nav nekā ārkārtēja. Jo - par ko tad smejamies, pārfrazējot citu krievu klasiķi.

Varbūt tieši tāpēc Nacionālā teātra kolektīvs intuitīvi sajutis, ka Gudrinieks šodien primāri nav komēdija, pat ja tajā atrodams pa asprātīgai detaļai. Kristīnes Abikas tērpi varoņus, kaut stilizējot mūsu priekšstatu par XIX gs. krieviem, tomēr uzkrītoši pietuvina laikmetīgajai pasaulei. Aigara Ozoliņa scenogrāfija piedāvā ietilpīgu telpas metaforu – izrādi Glumovs sāk orķestra bedrē, lai pakāptos vispirms uz skatuves, uz kuras mirdz impozants žogs, norobežojot varoņa ilgu – bagātības un varas – pasauli no paša eksistences, un otrajā cēlienā nokļūtu jau aiz šīs sētas, lai kā savējais sēstos pie nu jau citu mājīgi iekārtotās orķestra bedres galda. Bet galvenais - Artusa Kaimiņa iemiesotais Glumovs izrādās nevis nelietības, kā pats uzskata, esence, bet gan pievilcīgs, laikmetīgs, dziļākā būtībā pat labs cilvēks. Kā jau, iespējams, visi izrādes varoņi. Tas ir loģiski, jo visi te spēlē vienu un to pašu spēli, visiem noteikumi zināmi, tādēļ ieguvumi un pametumi izrādes notikumos ir ne jau eksistenciāli - pievilta uzticība vai zaudēta ticība, bet tikai pragmatiski - stratēģisks pārākums spēlē. Ja nu Glumovs kaut kādā veidā vēl patiesi atšķiras no „vecākajiem kolēģiem”, tad tikai ar to, ka vēl nav iemācījies pats sevī nodalīt publisko no privātā cilvēka – lomas jaucas, intereses pārplūst, un rezultātā – pašam drusku neērti, citu priekšā no lomas izkrīt, bet tiem, kas Glumova privātajā dzīvē iesaistīti ne tikai kā skatītāji – arī pa rūgtam brīdim.

 

Pārsteidzošā kārtā par Artusa Kaimiņa Glumova interešu vienu no centrālajām asīm kļūst Ditas Lūriņas Mamajeva, kurai, no smieklīgas vecenes ziedošā sievietē pārtapušai, tagad ir gan savas neprimitīvas intereses, gan – dzelžaina loģika un aprēķins. Dita Lūriņa savu varoni spēlē ar nopietnu koķetēriju, spējot pārliecinoši atklāt gan frivolo sabiedrības dāmas stilu, gan sievieti, kura patiesi un nesavtīgi aizrāvusies ar savu protežē. (Glumovs, starp citu, šo aizraušanos pilnā mērā dala.) Kopumā filigrāns balanss starp varoņu formu un saturu ir labāko Gudrinieka aktierdarbu raksturlielums. Nepārspējams duets padevies Ingai Misānei (Turusina) un Ģirtam Jakovļevam (Krutickis), kuri asprātīgi izspēlē savu varoņu raksturus un tiem ne gluži piemēroto ikdienas eksistenci. Juris Lisners (Mamajevs) un Uldis Anže (Goroduļins) savus tēlus veido diskrētāk, tomēr laiku pa laikam aiz vārdiem paverot durvis arī uz kādu pasauli, kuros abi kungi ir ne tikai funkcijas, bet arī personības. Daiga Gaismiņa, kurai piešķirta Glumovas loma, varoni brīnišķi laikmetiskojusi, atmetot to, kas XIX gs. manierēs un leksikā patiesi novecojis, paturot esenci, kas raksturīga visiem laikmetiem. Mazāk izstrādātas šoreiz otrā plāna lomas – Sanitas Pušpures Mašeņka, Ivara Kļavinska Kurčajevs, Mārtiņa Egliena Golutvins, Astrīdas Kairišas Manefa, kas, kaut pārliecinoši virza sižetu, tomēr tuvāk A. Ostrovska izpratnei par Gudrinieku kā karikatūru. Skatoties viņos, kā arī nevienmērīgajā Artusa Kaimiņa lomas dinamikā, nākas uzdot no malas neatbildamu jautājumu – cik lielā mērā pats Mihails Gruzdovs ir apzinājies, kuras tieši ir viņa izrādes labākās kvalitātes.

Artusam Kaimiņam raksturīgs savdabīgs aktiera tipāžs un ārkārtīgi piesātināta skatuves eksistences forma, iespējams, tādēļ viņš līdz nesenam laikam ir bijis režisoru mazpieprasīts mākslinieks. Arī gudrinieks pārskatās pierāda, ka velti, jo Glumova loma ir izdevusies. Tiesa, tai, salīdzinot ar atsevišķu kolēģu darbu šai iestudējumā, trūkst it kā otrās dimensijas – proti, Artuss Kaimiņš spēlē vai nu Glumovu bez maskas vai arī Glumova masku, izrādē ne brīdi nesaliekot abas varoņa izpausmes vienkopus, kad zem maskas pavīd seja vai otrādi. Paradoksālā kārtā, to, ko aktieris dara, viņš dara labi, un ja šī stilistika ēdas ar blakus notiekošo, tad nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka tieši Artuss Kaimiņš neizpildītu režisora prasības. Iespējams, ka ir tieši otrādi – Artuss Kaimiņš spēlē tā, kā savu Gudrinieku redz M. Gruzdovs; pārējie Nacionālā teātra aktieri spēlē tā, kā lugu vai vismaz savu tēlu redz viņi paši, bet rezultāts ir tik pārliecinošs, ka mums pat neienāk prātā – iestudējuma radītājs iztēlojies citādi. (Jo pretējā gadījumā jāpieņem, ka pret izrādi dumpojas tie, kuri mums tā patīk.) Šā vai tā – interpretācija ir interesanta, teātris ir kolektīva māksla un brīnumi reizēm dzimst gluži negaidītos veidos. Katrā ziņā Gudrinieku ir vērts redzēt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt