Skatītājs VĒRTĒ 10.02.2014

Skatītājs VĒRTĒ: Viesrežisoru darbs Latvijas teātrī

Janvārī, kad Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu kulta režisora Oskara Koršunova lieliestudējums „Izraidītie”, Kroders.lv aicināja lasītājus piedalīties aptaujā par viesrežisoru darba nozīmi Latvijas teātrī.

Aptaujā atklājās, ka šis jautājums tomēr ir būtisks, jo absolūtais respondentu vairākums atzina, ka pievērš uzmanību tam, ka izrādi iestudējis viesrežisors. Ne velti pēdējo gadu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm strādājuši tādi ārzemju režisori kā Kirils Serebreņņikovs, Jans Villems van den Boss, Elmo Nīganens, Aleksandrs Morfovs, Konstantīns Bogomolovs, Oskars Koršunovs, Jevgeņijs Arjē u.c. Vienlaikus jautājām lasītājiem, kāda nozīme ir tam, ka viena teātra izrādē viesojas cita teātra aktieris.

Publicējam lasītāju paustos viedokļus, cerot, ka tie rosinās uz jaunām pārdomām vai radošām diskusijām par viesrežisoru darba nozīmi Latvijas teātrī.

 

Ko jaunu Latvijas teātrī ienes ārzemju viesrežisori?

Baiba: Citu „skolu”, spēles veidu. Manuprāt, tas prasa no aktieriem lielāku atdevi, jo lomā jāiejūtas mazliet citādā veidā, nekā ierasts. Bet tas visdrīzāk pašiem aktieriem ir interesanti, līdz ar to rezultāts ir ļoti baudāms.

Dace: Atkarībā no mentalitātes, personības. Principā tā ir citādāka pieeja, bez ierastajiem stereotipiem.

Elīna: Citu skatījumu gan uz teātri, gan uz latviešiem.

Daina: Viņiem ir tā lieliskā iespēja citādi paskatīties uz mūsu aktieriem, atklāt viņos tās talanta puses, ko vietējie režisori nevar/negrib ieraudzīt. „Cilvēks no malas”, šķiet, arī pašiem aktieriem dod zināmu pozitīva dopinga devu. Rezultātā mums, skatītājiem, ar prieku jākonstatē, ka vecajā labajā sen jau zināmajā repertuāra teātrī, piemēram, izrādei var būt ļoti labs temps jau no pirmās minūtes, vai arī – ka aktieris X un aktrise Y ir lieliski sev pavisam netipiskās lomās (teiksim, Uldis Dumpis „Voicekā” utt.). Lai gan viesrežisors nav Panaceja.

Linda: Citu attieksmi pret aktieriem, liekot strādāt citādāk, nekā ikdienā ierasts. Veiksmes gadījumā – neļaujot spēlēt štampus.

Gundega: Neierastu skatījumu uz problēmām un izrādes formu, dažreiz arī neierastu izteiksmes līdzekļu lietojumu.

Dace: Savā ziņā nacionālas īpatnības, savu režijas rokrakstu, dažreiz atšķirīgāku tēlu atveidojumu...

Smilla: Jaunu pieredzi – gan teātrim/aktieriem, gan skatītājiem.

Ieva Gržibovska: Gribas teikt, ka viesrežisori ir drosmīgāki. Viņi atļaujas vairāk eksperimentēt. Domāju – viņi ienāk ar jaunu darba stilu un savu interpretāciju. Jaunu skatījumu uz sen zināmiem un vairākkārt teātros iestudētiem literāriem materiāliem.

Kļaviņa: Citu metodi darbā ar aktieriem, jaunu dramaturģiju, savus specifiskos režijas paņēmienus.

No J. V. van den Bosa izrādes "Vējiem līdzi" Dailes teātrī // Foto – Gunārs Janaitis

Zane: Citādāku skatījumu, reizēm – jaunas vēsmas, reizēm – lielāku mērogu, kā piemēram, „Vējiem līdzi” Dailes teātrī.

Sigita Paula: Viņi ienes jaunas vēsmas teātrī, ir daudz drošāki, lai riskētu un runātu atklātāk ar skatītājiem par tēmām, par kurām mūsu pašu režisori varbūt baidās runāt. Turklāt viesrežisori arī liek pamainīt aktieru darba stilu, līdz ar to bieži redzam jau iemīļotos aktierus pavisam citādākā stilā un jaunie aktieri atveras, kļūst pārliecinātāki par sevi.

L: Cerību uz citu rokrakstu, jaunām idejām, kvalitāti, Latvijas teātrim nezināmu darbu iestudējumus.

Dita: Pastāv lielāka iespēja, ka aktieriem tiks neierastāka loma, jo režisors tos nepazīst un nevērtē pēc iepriekš spēlētā/redzētā. Domāju, ka lielākie ieguvēji ir aktieri, jo, strādājot ar jaunu režisoru, piedzīvo dažādas darba metodes, mentalitātes atšķirības utt. Uzskatu, ka teātra māksla ir visai universāla un nav nozīmes, vai tas ir viesrežisors vai kāds jaunais mūsu pašu mākslinieks, svarīga ir viņa radošā kapacitāte, oriģinalitāte, idejas un zināšanas.

Daina: Tā ir pavisam cita skola, rokraksts, akcenti un vērtības – daudz brīvāk, ekstraordinārāk. Tāda pasaules elpa. Svaigums.

 

Pēdējā laika spilgtākais piemērs viesrežisora darbam kādā no Latvijas teātriem:

a) Oskars Koršunovs „Izraidītie” Dailes teātrī;
b) Konstantīns Bogomolovs „Stavangera. Pulp people” Liepājas teātrī;
c) Aleksandrs Morfovs „Finita la comedia!” Dailes teātrī;
d) Kirils Serebreņņikovs „Mirušās dvēseles” un „Voiceks” Nacionālajā teātrī;
e) Elmo Nīganens „Zeme un mīlestība” Nacionālajā teātrī;
f) Jans Villems van den Boss „Slazdā”, „Vējiem līdzi”, „Amadejs” Dailes teātrī;
g) Jevgeņijs Arjē „Jakišs un Pupče” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī;
cits variants.

Dace: Esmu redzējusi visas pieminētās izrādes, un visas ir patikušas. Subjektīvi lielākā mērā varu izcelt „Finita la comedia!”, „Mirušās dvēseles” un „Amadeju”. Galvenokārt jāatzīmē prasme pilnvērtīgi iesaistīt attiecīgo teātru aktieru kolektīvus, parādīt zināmu aktieru neierastos rakursus un neapjaustās spējas.

Rasma: Manuprāt, izcili darbi ir „Finita la comedia!” un „Amadejs”. Citi iestudējumi mani tā neuzrunāja. Vairāk saskaros ar viesrežisoriem Latvijas Nacionālajā operā – ar mainīgiem rezultātiem. Par izcilu uzskatu Alesandra Titela operu „Mīla uz trim apelsīniem”. Par neveiksmi uzskatu Elmo Nīganena izrādi „Zeme un mīlestība” Nacionālajā teātrī.

No Elmo Nīganena izrādes „Zeme un mīlestība” Nacionālajā teātrī // Foto – Gunārs Janaitis

Ilga: Elmo Nīganena un van den Bosa izrādēs vienkārši izceļas mūsu pašu aktieru talants. Bet visi pārējie režisori bez tā, ka parāda aktierus, ļauj baudīt arī interesantus inscenējumus, neparastu, neierastu skatuves valodu, asāku skatījumu uz dažādām problēmām.

Daina: No nosauktajiem neesmu redzējusi tikai „Izraidītos” un „Jakišu un Pupči”, grūti izvēlēties vienu. Pilnīgi nebaudāms bija Tammsāres klasiskā darba „Zeme un mīlestība” iestudējums Nacionālajā teātrī, reizēm pārņēma bezmaz neērtības sajūta, ka jāredz uz skatuves notiekošais „tīrs igauņu sviests latviešu izpildījumā” (lai atvaino man iesaistītās personas, bet tiešām bija šausmīgi). Uz galvenā varoņa spēli bija sāpīgi skatīties, cilvēks visu laiku vienā grimasē, vienā pozā, vienā balss tonalitātē dekoratīvi mokās un cieš, kaut tam nevar noticēt ne minūti. Masu ainas prasti būvētas un izpildītas. Brrr! „Stavangera” – lieliska forma. „Finita la comedia!” – ir patīkami redzēt beidzot kvalitatīvi izmantotu visu Dailes teātra Lielo skatuvi, vienlaikus baudot ansambļa izrādi labā tempā un ar labiem individuāliem aktierdarbiem. „Mirušās dvēseles” pilnīgi jaunā gaismā parādīja Nacionālā teātra aktieru ansambļa kungu pusi ar tās talantiem un varēšanu (un atkal – izrādes temps!). „Voicekā” – Uldis Dumpis! J. V. van den Bosa izrādes Dailē – profesionāli darbi, cita starpā pierādot, ka arī tik banālu un visiem zināmu sižetu kā „Vējiem līdzi” var izstāstīt citādāk (piemēram, A. Skrastiņa izvēle Reta Batlera lomai).

Gundega: A. Morfova iestudējums „Finita la comedia!” ar radošu ansambļa spēles potenciāla izmantojumu un atsevišķiem spožiem aktieru darbiem lomās – A. Skrastiņš, D. Daneviča, L. Pupure.

Dace: „Finita la comedia!” – aizraujoša, temperamentīga, viens labs prieka avots, galvenais – kvalitatīva.

Anete: „Finta la comedia!” – tēma, kas nav bieži atspoguļota. Laba izrāde, tikai nedaudz pa daudz melnā humora, bet aktierdarbi līmenī.

No Konstantīna Bogomolova izrādes „Stavangera. Pulp people” Liepājas teātrī // Foto – Ziedonis Safronovs

Dace: Konstantīns Bogomolovs „Stavangera. Pulp people” Liepājas teātrī.

Smilla: „Stavangera” „Spēlmaņu naktī” tika atzīta par labāko 2012./2013. gada sezonas izrādi. Režisoriski paņēmieni, fiškas, provokācija – kaut kas līdz šim nebijis Latvijas teātrī. „Finita la comedia!” – izcils darbs, scenogrāfija, luga kā materiāls. „Vējiem līdzi” – vērienīgs, ritmisks darbs, piemērs tam, kā nodarbināt visu teātra trupu piecas stundas garā izrādē. Grūti iedomāties kādu vietējo režisoru, kas varētu pavilkt tādu materiālu vai sniegtu līdzīgu rezultātu.

Andris: Aleksandrs Morfovs „Finita la comedia!” Dailes teātrī.

Daina: Aleksandrs Morfovs „Finita la comedia!” Dailes teātrī – tik neiedomājami dzīvelīgs un latvisks pašnāvnieciņš, tik precīzs skats uz mums no malas – kā visi (lasi – ES, Lielais Austrumu kaimiņš, NATO utt.) ir gatavi mūs izmantot savu merkantilo interešu, iegribu un lētas popularitātes dēļ.

Dita: No minētajām esmu redzējusi četras izrādes – abas Kirila Serebreņņikova iestudētās, „Finita la comedia!” un „Amadeju”. Grūti izšķirties starp „Mirušajām dvēselēm” un „Finita la comedia!”. Pirmo vietu tad dotu Morfova izrādei – tā iemesla dēļ, ka Latvijā tik labā līmenī nav daudz komēdijtipa izrāžu.

Ieva Gržibovska: Gribas uzteikt Kirilu Serebreņņikovu ar „Mirušajām dvēselēm” un „Voiceku”. Manuprāt, šis režisors lauž tipiska skatītāja redzējumu. Ar to es domāju, ka šīs abas izrādes apliecināja to, ka skatītājam ir jāizkāpj no savas ikdienas „kastes” un jāpaplašina redzējums, jāļaujas pārmaiņām un jāpieņem neparastā ienākšana teātrī. Manuprāt, šis režisors iet līdzi laikam. Nebaidās riskēt un domāt par to, ko domās skatītājs.

No Kirila Serebreņņikova izrādes „Voiceks” Nacionālajā teātrī // Foto – Gunārs Janaitis

Una: Kirils Serebreņņikovs „Mirušās dvēseles” un „Voiceks” Nacionālajā teātrī. Par „Voiceku” man grūti izteikties – kaut kas nenolasījās; savukārt „Mirušās dvēseles” palīdzēja parādīt vēl neredzētas Nacionālā teātra aktieru talanta šķautnes. Kirstena Dēlholma ar viņas iestudēto operu „Rienci” LNO – piemērs, ka ne vienmēr viesrežisori spēj iestudēt labas izrādes...

Baiba: „Voiceks”. Serebreņņikovs jau pats par sevi – ar savu vārdu – pasaka, ka nebūs standartu. Tāpēc personīgi mani vienmēr apmierina tas, ko esmu redzējusi. Ir smagi, nav domāts visiem – tādā ziņā, ka ar tām metodēm, ko viņš izmanto, ne visi var uztvert domu. Ir smagi, bet tieši tas mani uzrunā, ka pati dzīvoju līdzi un iekšā izrādē.

Kļaviņa: Koršunovs „izsijā” Dailes teātra potenciālu un parāda, ka aktieri ir ļoti augstā līmenī. Van den Boss iedod aktierim jaunus instrumentus, ar ko turpmāk strādāt pie citām lomām, Bosam īpaša spēja atklāt dramaturga ieceri, viņš ir multimediāls režisors.

Zane: Van den Bosa „Vējiem līdzi” – milzīgs ansamblis, bet strādā kā pulkstenis. Tik precīzi, katram sava vieta, kā zobratiņš, bez kura viss lielais mehānisms apstātos darboties. Tajā pašā laikā arī tāds spēles vieglums, kā rotaļāšanās. Un veiksmīga mūzikas, tērpu un scenogrāfijas simbioze. Bet šo pašu varētu attiecināt arī uz Morfova „Finita la comedia!”.

Ingrīda: Jans Villems van den Boss „Slazdā”, „Vējiem līdzi”, „Amadejs” Dailes teātrī.

No J. V. van den Bosa izrādes „Amadejs” Dailes teātrī // Foto – Māris Lapiņš

Sigita Paula: Jans Villems van den Boss jau ar izrādi „Amadejs” mani patīkami pārsteidza gan ar aktieru lielisko tēlojumu, gan ar scenogrāfiju, bet „Vējiem līdzi” vispār šokēja, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu!? IZCILI! Un tik skaisti! Un beidzot nāca īstā loma, kurā skatītāji varēja pārliecināties, cik lieliska aktrise ir Kristīne Nevarauska. Apbrīnojami! Šis režisors ir zelta vērta dāvana Dailes teātrim un aktieriem. Arī Aleksandrs Morfovs ar izrādi „Finita la comedia!” ir ko būtisku devis Dailes teātrim – komandas darbu! Šī izrāde lieliski parāda, ka arī Dailes teātra aktieri, kuri katrs par sevi ir apbrīnojami un skatītāju novērtēti, spēj strādāt komandā un radīt labas izrādes. Un šajā izrādē beidzot varam pamanīt Sarmītes Rubules talantu – režisors viņu ir atvēris un „izcēlis gaismā”.

L: Ja jāizvēlas spilgtākais, tad Jans Villems van den Boss. Koršunova „Izraidītos” vēl tikai plānoju skatīt un ceru, ka būs, kas tikpat labs vai labāks par Goda teātra izrādi „Nelegālais”. Liepājas teātra izrāde „Stavangera” ir laba, bet izrādes skatīšanās brīdī bija nogurums no „dzīves atvemšanas”, tamdēļ sajūsmu neizraisīja. A. Morfova izrādē „Finita la comedia!” diemžēl izturēju tikai pirmo cēlienu, neaizrāva, likās vienkāršota un balagāniska. Serebreņņikova „Mirušās dvēseles” atgrieza cerību, ka arī uz Nacionālā teātra lielās skatuves var būt ļoti labas izrādes, savukārt „Voiceks” likās paredzams un bez izdomas. Par E. Nīganena „Zemi un mīlestību” iespaidoja S. Radzobes recenzija un neradās vēlēšanās pārliecināties, vai tā ir. Līdz galam tomēr uzticēšanās Nacionālā teātra līmenim nav, tamdēļ negribējās riskēt. No van den Bosa redzēts ir tikai „Amadejs”, kas izsauca absolūtu sajūsmu, pretēji S. Radzobes nonicinājumam, ka režisors nav spējis divarpus stundās iekļauties. Izrāde noteikti patika labāk kā M. Formana filma, visticamāk A. Skrastiņa fantastiskās aktierspēles dēļ.

Anita: Grūti izvēlēties vienu, jo katram ir savs rokraksts, vēriens, zemteksts. Viesrežisori parasti nāk ar vērtīgu tēmu, stāstu, kas paver jaunus domu apvāršņus. Jaunākais, ko vērts atzīmēt, protams, ir „Izraidītie” Dailes teātrī.

Linda: „Izraidītie” Dailes teātrī – kolektīvs vienotā dūrē, neņemot vērā, kurš ir „slavens” aktieris, kurš ne, pret visiem vienāda attieksme un no visiem vienāds darba pieprasījums. Sava mērķa izvirzīšana un nebaidīšanās no kritikas.

No Oskara Koršunova izrādes „Izraidītie” Dailes teātrī // Foto – Jānis Deinats

 

Kā vērtējat viena teātra aktiera viesošanos cita teātra izrādē?

Piemēram, Egons Dombrovskis un Inese Kučinska Dailes teātra izrādē „Slazdā”, Jānis Vimba Dailes teātra izrādē „Nakts vēl nav galā”, Inese Kučinska Nacionālā teātra izrādē „Sieviete, kura nav uzmanības vērta”, dažādie Zaķa lomas atveidotāji „Dirty Deal Teatro” izrādē „Sen jau tā vajadzēja, Zaķi”, Ivars Puga VDT izrādē „Zojas dzīvoklis” u.c.

Baiba: Kā paaugstinājumu darbā.

Līga: Neierasti, bet interesanti.

Baiba: Man personīgi līdz šim tas nav traucējis nekādā ziņā. Ir interesanti sākumā pavērot, kā aktieris spēlē ne savā vidē, bet pēc tam jau skatītājs tāpat pievēršas izrādes stāstam. Tas noteikti ir ieguvums – gan pašam aktierim, gan teātrim, gan skatītājam. Vērtēju pozitīvi.

Sigita Paula: Vērtēju to pat ļoti pozitīvi, jo šādā veidā tas ir ieguvums gan teātrim, gan pašiem aktieriem. Štata aktieriem darbs ir atkarīgs no teātra repertuāra, bet viesošanās cita teātra izrādēs ļauj viņiem pamainīt darba vidi, strādāt ar citiem režisoriem un kolēģiem, kā arī varbūt pat atklāt sevī vēl ko jaunu. Teātris šādā veidā var piesaistīt skatītāju un mediju uzmanību. Manuprāt, lieliska ideja ir radusies „Dirty Deal Teatro” izrādei, katru reizi Zaķa lomā esot citam atveidotājam. Ejot uz izrādi, vienmēr gaidāms pārsteigums, kurš šoreiz būs Zaķis. Līdz ar to arī katra izrāde ir atšķirīga.

Anete: „Sen jau tā vajadzēja, Zaķi” – tieši tas, ka katru reizi ir cits aktieris Zaķa lomā, padara izrādi interesantāku, jo ir intriga. Bet kopumā vienmēr esmu domājusi: kāpēc teātrim jāņem viesaktieri, jo rodas sajūta, ka tātad teātrī nav tik labu aktieru, lai lomu nospēlētu. Saprotu, ja tiek ņemti aktieri, kas nav piesaistīti nevienam konkrētam teātrim...

Linda: Viena jauna aktiera ieiešana cita teātra trupā rada iespēju dzimt kaut kam jaunam, noārdot tos pašus nelaimīgos sastrādāšanās štampus. DDT izrādē „Sen jau tā vajadzēja, Zaķi” tas nav tik ļoti jūtams, jo tur nav gadiem ilga vienota trupa, bet „Sievietē, kura nav uzmanības vērta” tas ir ārkārtīgi attaisnojies. „Slazdā” redzēju Dombrovski bez Kučinskas, pieļauju, ka gadījumā, kad ir viņi abi, atkal parādās kāda „sastrādāšanās”, ieradums.

Andris Keišs (vidū) Zaķa lomā Dirty Deal Teatroizrādē „Sen jau tā vajadzēja, Zaķi” 05.03.2013 // Foto – Aija Murāne

Ingrīda: Tas, manuprāt, ir labi gan teātriem, gan aktieriem – „asiņu sajaukšana”. „Slazdā” ir laba, ļoti laba izrāde, un ar Inesi Kučinsku tai ir citas nianses kā ar Vitu Vārpiņu, kura ļoti laba, bet citādāka. Izrāde, ko vērts redzēt ar dažādiem sastāviem.

Daina: Vērtēju viennozīmīgi pozitīvi. Speciāli pirku biļetes uz izrādi „Slazdā”, kur spēlēja E. Dombrovskis un I. Kučinska.

Rasma: Vērtēju kopumā pozitīvi, lai gan I. Kučinska, kad redzēju, Dailes teātra izrādē „Slazdā” nebija pārliecinoša.

Smilla: Svarīgākais jau ir, kā paši aktieri jūtas starp „svešajiem”, vai var iespēlēties, iejusties lomā. Man kā skatītājai, protams, ir interesanti viņus vērot neierastajā vidē.

Dace: Šādā veidā izrāde iegūst, aktieru spēlē lielāka aizrautība.

Andris: Ivars Puga VDT izrādē „Zojas dzīvoklis”.

Ilga: Tas vienmēr ir interesanti gan man, gan, šķiet, arī pašiem aktieriem.

Elīna: Vērtēju pozitīvi. Noderīga pieredzes apmaiņa, iespēja „pareklamēt” savu teātri citu teātru pastāvīgajai publikai.

Una: Nav slikta doma – kad aktieri spēlē neierastā vidē, arī skatītājiem ir izdevība ieraudzīt vēl ko nepamanītu.

L: Vērtēju visnotaļ pozitīvi, īpaši, ja tas ir pienesums izrādei, nevis tikai uzvārds afišā publikas pievilināšanai. Cerams, arī viesaktieri no tā tikai iegūst.

Ieva Gržibovska: No piedāvātājām izrādēm diemžēl esmu redzējusi tikai vienu (Nacionālā teātra izrādi „Sieviete, kura nav uzmanības vērta”). Visnotaļ pozitīvi. Tas ļauj skatītājam iepazīt cita aktiera spēles stilu un iepazīties ar aktieriem, ko, iespējams, līdz šim viņš nav redzējis. Patīkami Rīgas teātros ieraudzīt Valmieras teātra vai Liepājas teātra aktierus, jo lielā attāluma dēļ nav iespējams izbaudīt viņu darbu. Manuprāt, citu teātra aktieru viesošanās pierāda, cik talantīgi un mobili spēj būt latviešu aktieri. Biežāk tā. Tas veicina teātru savstarpējo sadarbību.

Inese Kučinska (centrā) Nacionālā teātra izrādē „Sieviete, kura nav uzmanības vērta” // Foto – Gunārs Janaitis

Kļaviņa: Vecajos laikos tā esot bijis regulāri (pati neesmu redzējusi): Harijs Liepiņš viesojās Drāmas teātrī, Edgars Zīle – spēlēja abos akadēmiskajos teātros, Lilita Ozoliņa regulāri viesojās Krievu drāmā u.c. Manuprāt, tā ir laba prakse, kas jāveicina. Akieriem vispār vajadzētu būt brīvajā tirgū un spēlēt izrādēs un lomās, kam viņi atbilst. Jāievieš casting un auditioning. No tā iegūs skatītāji un režisori. Varēs atbrīvoties no neprofesionāliem aktieriem. Bet, lai to veiktu, jāpalielina aktieru atalgojums atbilstoši brīvā tirgus cenām.

Dita: Diemžēl neesmu redzējusi nevienu no minētajām izrādēm, bet esmu redzējusi citas – Poļiščukas „Ilgu tramvaju” ar I. Ķuzuli-Skrastiņu, JRT „Stikla zvērnīcu” ar Indru Burkovsku u.c. Uzskatu, ka tas ir pilnībā normāli un pat auglīgi. Aktieri nav teātru īpašumi, un vides nomaiņa karjeras izaugsmei nāk tikai par labu.

Daina: Kāpēc ne? Tas ir gana atraktīvi un atšķirīgi, raugoties gan no aktiera, gan teātra, gan arī skatītāja viedokļa. Ja pieņemam, ka katram teātrim tomēr ir sava vairāk vai mazāk noteikta auditorija, tad šis ir veids, kā savstarpēji atklāties.

Dace: Man patīk, ka aktieris spēlē arī citos teātros, tas ļauj aktierim parādīties citādākā gaismā, atklājot citas šķautnes, jo katra teātra skatuve, aktieru ansamblis iemieso kaut ko individuālu.

Zane: Vērtēju ļoti pozitīvi, jo diemžēl ne tik bieži, kā gribētos, izdodas nokļūt, piemēram, uz Liepājas izrādēm. Tad nu ir iespēja Liepājas grandus redzēt Rīgā. Arī aktieriem tā ir vērtīga pieredze, gan viesmāksliniekam, gan „mājas” kolektīvam, jo izkāpšana no savas komforta zonas vienmēr un pilnīgi noteikti nāk par labu, paver jaunus apvāršņus.

 

Kroders.lv redakcija saka lielu paldies visiem lasītājiem, kas izrādīja atsaucību un piedalījās aptaujā! Ceram šo tradīciju veiksmīgi turpināt.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt