Mārīte Gulbe 04.11.2011

„Mīli manu sievu”, mīli vairāk!

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Mīli manu sievu".

Iestudējumā nav principiālas atšķirības starp lugu un režisora pieeju. "Noskaties – aizmirsi" princips.

Nacionālā teātra Aktieru zālē svaigi iestudēta vācu autora Renē Heinersdorfa komēdija „Mīli manu sievu”. Renē Heinersdorfs ir viens no pazīstamākajiem t.s. bulvārteātra pārstāvjiem Vācijā. Šī valsts pašlaik unikāla ar to, ka te ir apmēram 24 bulvārkomēdiju teātri, kas gada laikā kopā iestudē ap 100 lugu. Vidēji apmēram 3 šādi teātri lielākajās pilsētās, kas ir daļēji subsidēti vai dzīvo tikai no saviem kases ieņēmumiem. Nekā tāda nav ne Lielbritānjā, ne ASV, ne Francijā, kur radies pats bulvārteātru jēdziens.* Var secināt, ka labi nodrošinātā Vācijas vidusslāņa publika ar lielu apetīti apmeklē un cītīgi patērē teātri, kas nepretendē uz ko vairāk kā izklaidi viena vakara garumā. Ir izveidojies noteikts šo lugu standarts - vienkārši veidoti, viegli atpazīstami, saprotami tēli. Vide - parasti urbāna, varoņi - pilsētnieki, vidusšķiras pārstāvji un viņu dzīvesveids. Sižets centrējas ap mīlestības intrigu, flirtu, pārpratumiem un galvenie varoņi parasti ir laulātie pāri. Vide – kafejnīca, viesnīca, birojs, veikals, tūrisma firma u.tml. Dialogs ir reālistisks, bet situācijas palaikam nereālas, to uzdevums pārsteigt un konfrontēt varoņus, izprovocēt histēriskākām rīcībām. Šīs lugas vērtējot, nav jāvicina smagnējā morāles birka, šim žanram tas neder, jo tā virsuzdevums ir izklaide. Vācijā pieņem žanra spēles noteikumus un negaida no tā kaut ko vairāk.

Renē Heinersdorfs ir viens no šāda bulvārteātra vadītājiem Diseldorfā (Theater an der Kö), cilvēks orķestris: reizē arī dramaturgs un režisors. Viņa lugas („Mīli manu sievu” ir otrā pēc skaita) Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudē režisors Mihails Kublinskis. Svēti noticēt, ka šī dramaturģija režisoram ir sirds aicinājums, ka luga „atkal piesaistījusi uzmanību ar savu eleganci, vieglumu, spēles azartu” utt., kā teikts programmiņā, vai vienkārši ir racionāls repertuāra apsvērums piedāvāt kamerstila izklaides lugu, ir katra skatītāja paša ziņā.

R. Heinersdorfa komēdija ir par diviem precētiem pāriem, kuri atrod par pieņemamu, derīgu un patīkamu situāciju, kad kāds cits mīl tavu sievu/vīru, jo priecīgs un apmierināts cilvēks harmonizē arī viņu ikdienu. Kas citkārt sāncensis, konfliktu un ģimenes drāmas iemesls, šeit – labākais sabiedrotais un dvēseles komforta nodrošinātājs. Tāpēc – lūdzu mīliet manu sievu! - ar šādu pierunājošu un norūpējušos mājsaimnieces intonāciju Jura Hirša Oskars uzrunā Voldemāra Šoriņa Kārli, laipni pastumjot savas sievas apskāvienos. Paradoksālais lūgums mīlēt „manu sievu” un paralēlā krāpšana, vienai pusei nezinot sava partnera īsto identitāti un saistības, ir lugas komikas pamatā.

Aktieru zāles telpa iekārtota buduāra atmosfērā – aizkari, spilveni, maza strūklaka. Nekā atmiņā paliekoša, tāpat tas attiecas uz muzikālo fonu (Scenogrāfija – A. Arnis, muzikālais noformējums - Valdis Zilveris). Galvenie lugas varoņi ir labi situēts vecāks pāris Kārlis un Mona (Voldemārs Šoriņš un Lāsma Kugrēna) un gadus desmit jaunākie Oskars un Sabrīna (Juris Hiršs un Ilze Rūdolfa). Kārlis – preses koncerna valdes priekšsēdētājs (kas pats arī uzraksta pa rakstiņam apmaiņā pret tūrisma ceļazīmi), Mona - mājsaimniece. Oskars – brīvmākslinieks, pieticīgāk situēts, viņa sieva kaut kad pasen niekojusies modes žurnālistikā, cik noprotams, pašlaik galvenokārt nodarbojas ar iepirkšanos un koncertu apmeklēšanu.

Barteru izlutinātie vidusšķiras pāri, kuri nogarlaikojušies ar sevi, sievām/vīriem, mīļākajām, imitē interesi, kaislību, aizraušanos. Visu viņi jau zina, nekas nepārsteidz, neko īsti arī negribas. Stambula, Marakeša – kurp viņi krustām šķērsām brauc, izmantojot preses izdevumu barterā iegūtās ceļazīmes, saputrojas arī skatītājam. Bet tas nav svarīgi, nepievēršam uzmanību!

Rutīnas dzīvi pārliecinoši izdodas parādīt Voldemāra Šoriņa – Lāsmas Kugrēnas spēlētajam pārim. Gurdenums un apnikums, un viltīgas izgrozīšanās no situācijām. Bet ar atturīgu glanci spēles veidā, kostīmos. Jura Hirša un Ilzes Rūdolfas pāris vizuāli negatīvi nomarķēts jau pirmajā uznācienā - seksualitātes kliedzošie signāli no apspīlētām Sabrīnas kleitām un Oskara aseksualitāte – pāri vēderam pārkrituši nevērīgi paburzīti krekli (kostīmi – Liene Rolšteina). Sabrīnas uzspēlētā koķetērija, aprobežotības uzsvēršana – riskants balanss uz vulgaritātes robežas. Tur vieglums un elegance arī pazūd, vēl neuzzibsnījusi.

Jura Hirša Oskara motivācija ir absurdā ērtība, kāre pēc komforta. Bet nav ne profesionālu ambīciju, ne pašcieņas. Dīvānā sēdoša žigolo domāšana. Drusku, tur sēdēdams, Oskars ir aizmirsis piedomāt pie sava „dizaina” – viņš kļuvis mazliet nevīžīgs un apslincis.

Vai viņi visi apjēdz, ka tikuši krāpti, bet norij krupi un izliekas, ka nesaprot, vai tiešām nesaprot – no aktieru spēlētā pirmizrādē nevarēja noprast. Ar paradoksālo lūgumu sākusies, luga atgriežas pie pareizās un, izskatās, visiem labākās izvēlas – sava laulātā dzīvesdrauga.

Iestudējumā nav principiālas atšķirības starp lugu un režisora pieeju. M. Kublinskis nemaina komēdijas standartu, piemēram, ieviešot nelaimīgas beigas. Virs tām imitētajām attiecībām varēja lidināties arī ēteriskas skumjas, bet izrādē tās nerodas un nelidinās. Noskaties – aizmirsi princips. Man gan sajūta, ka, ja mīlestība uz šo izklaides žanru būtu kvēlāka, dzirkstīgāks būtu arī rezultāts.

 

* Boulevard Comedy Theatre in Germany by Daniel Meyer-Dinkgrafe. Cambridge Scholars Publishing (2005)

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt