Silvija Radzobe 07.11.2011

Deseksualizētais Viljamss

Skatoties Oļģerta Krodera jaunāko izrādi Valmieras teātrī – Tenesija Viljamsa Orfejs pazemē (1957) – pamazām pārņem sajūta, cik ļoti neikdienišķā norisē tev ir laimējies būt klāt.

Es meklēju īsto vārdu, lai apzīmētu to kvalitāti, ko galveno lomu tēlotājiem režisora vadībā vairākās ainās ir izdevies sasniegt. Kas ir tas, kas pasaulē pastāv vienā eksemplārā? Unikāls? Elitārs? Neikdienišķs? Kaut kā tā. Precīzāk varu definēt šīs kvalitātes antonīmu. Tas ir – lēti. Skanēs skarbi, bet ar pavisam nedaudziem izņēmumiem Valmieras Orfeja gaismā ļoti lēts liekas šīs sezonas iesākums citos Latvijas teātros.

Režisors revanšējas pats sev

Var tikai pabrīnīties, kāpēc Oļģerts Kroders, kuram tik labi kā reti kuram režisoram izdodas uzminēt un augšā celt to pretrunīgo pasauli, kas slēpjas zem lugu varoņu izrunātā teksta, kuram tik nežēlīgi un vienlaikus smalkjūtīgi veicies atklāt seksualitātes dramatisko lomu abu dzimumu eksistencē, pat izaicinoši maz ir pievērsies amerikāņu tā dēvētajai freidiskajai dramaturģijai. Tā vietā viņš dažkārt ar mainīgiem panākumiem centies seksualizēt citu, principiāli atšķirīgu dramaturgu, piemēram, Antona Čehova, lugas. Salīdzinot ar tādām iepriekšējām režisora neveiksmēm vai pusveiksmēm kā Tenesija Viljamsa Tetovētā roze (1980) Liepājā, Vasara un dūmi (2002) Valmierā, Artūra Millera Salemas raganas (1995), Jūdžina O’Nīla Sēras piestāv Elektrai (1997) Nacionālajā teātrī, Orfejs pazemē ir viskonsekventākā un harmoniskākā izrāde – domas, izjūtu un stila ziņā. Var teikt, ka Kroders ir revanšējies pats savā priekšā, jaunākajā iestudējumā beidzot atrodot savu oriģinālu Viljamsa pasaules atslēgu, kas lielā mērā ir ne tikai atšķirīga, bet pat izaicinoši pretēja pierasti lietotajai. Un tai pašā laikā šī atslēga jeb izpratne par lugas varoņiem un to savstarpējām attiecībām, kas vairākos momentos ir šķietami pretēja ne tikai iestudēšanas tradīcijām, bet pat autora lugā dotajiem faktiem, pēc manām domām,  ir pat ļoti viljamsiska.

Hamletizētais Orfejs

Režisoriskā lasījuma novatorisms primāri saistās ar lugas galvenā varoņa Vela – noslēpumainā klaidoņa ar kriminālu pagātni – interpretāciju, kuru Krišjānis Salmiņš ar gandrīz simtprocentīgu precizitāti pārliecinoši realizē. T.Viljamss uzsver, ka Vels virtuozi spēlē ģitāru, spēj valdzināt gan ar savām dziesmām (ne velti varoņa mākslinieciskā daba pasvītrota, lietojot virsrakstā Orfeja - sengrieķu mītu absolūtā mākslinieka - vārdu), gan ar savu izteikti vīrišķīgo ārējo tēlu. Tieši šīs Vela kvalitātes piesaista Leidijas – veca, slima un varmācīga, taču relatīvi bagāta vīra sievas – uzmanību. Pie tam dominējošās ir seksuālās intereses – Leidijai nācies gadiem dzīvot piespiestā seksuālā atturībā, un te katru dienu acu priekšā viņas vadītā veikala kārdinoši pievilcīgais sargs un izpalīgs vienā personā, kura neikdienišķības oreolu, protams, vairo tam piemītošās mākslinieka dāvanas. Režisors izšķīries par riskantu eksperimentālu operāciju – viņš Velam atņēmis ne tikai ģitāras spēles un dziedāšanas prasmi, bet arī vīriešu sugas paraugtēviņa fizisko statusu. Precīzi raksta Līvija Dūmiņa (NRA, 2.11.11.) – K. Salmiņa varonis ir drīzāk kņazs Miškins. Es varētu papildināt šo asociāciju: man Krodera izrādes Vels dažkārt šķita kā pārdomās iegrimis Hamlets. Katrā ziņā viņš primāri ir garīgs cilvēks, intelektuālis. Saturiski tā ir cita veida, bet pēc formas precīzi ar Viljamsa lugu sakritīga struktūra – Vels ir atšķirīgais citādo vidū. Bez tam tas attiecas ne tikai uz mazpilsētas izteikti mietpilsoniskajiem un/vai varmācīgajiem iedzīvotājiem, bet pat uz Leidiju, ko Ieva Puķe gudri spēlē nevis tikai kā nežēlīgās dzīves nevainīgu upuri, bet arī kā šīs dzīves neapšaubāmi sakropļotu būtni – valdīt, pakļaut, komandēt kāru, pārliecinātu, ka jebkuru var nopirkt.

K.Salmiņa varonim ir dīvaini lunkana, kaķiska gaita, kas tiek realizēta, uz priekšu izvirzot gurnus; klusa, bet enerģētiski spriega runas intonācija. Attiecībās ar sievietēm viņš drīzāk ir pasīvs, pat izvairīgs, bet tieši tas, izrādās, pievelk visvairāk. Izrādes beigu daļā aktieris acīmredzot nogurst un īpatnējā forma dažbrīd vēršas iekšēji nepiepildītā ārējā manierē. Diemžēl mākslinieciskā ziņā apšaubāms risinājums atrasts Vela amputētajai ģitārai. Tā pakārta pie staba skatuves centrā – katru reizi, to pieminot,  prožektors uzmeklē un iegaismo mūzikas instrumentu, bet ierakstā no kosmosa atskan aizkustinošs ģitāras motīvs, ko komponējis Emīls Zilberts. Nozīme, protams, nepārprotama, bet zīme, kas nes šo nozīmi, ilustratīvi dekoratīva, piederīga cita līmeņa teātrim.

Dažādā izpratne par aktiermeistarību

K.Salmiņa Vels izrādes laikā mainās maz vai pat nemaz: kā jau tas piederas no mīta struktūras atvasinātam varonim. Viņa funkcija ir cita: kļūt par lakmusa papīru, lai, pats to neapzinoties, pārbaudītu mazpilsētas iedzīvotāju būtību, kuri caurstaigā Mārtiņa Vilkārša pelēkā, elegantā toņkārtā ierīkoto Leidijas veikalu ar kāpnēm un galeriju otrajā stāvā. (Izrāde norisinās uz lielās skatuves, ko no divām pusēm ielenc skatītāju sēdvietas.)  Lielākajam pilsoņu vairumam Vels ar savu citādības neaizsargātību rada netīksmi, pat tādas kā bailes, kā arī atraisa varmācīgos instinktus, tieksmi demonstrēt savu varu. Mazpilsētiņas iedzīvotāju kolektīvo tēlu rada vesela t.s. otrā plāna tēlu grupa. Šo  lomu tēlotāji pret darbu attiecas ļoti atšķirīgi. Vairāki no viņiem radījuši pilnasinīgus raksturus – ar savu biogrāfiju, pat noslēpumu; viņi, ja arī pārstāv t.s. negatīvos varoņus, nav zaudējuši līdzību normāliem cilvēkiem. Šai ziņā ar spēles lakonismu un iekšēju spraigumu īpaši izceļas Agris Māsēns šerifa Talbota lomā un Mārtiņš Liepa Leidijas bijušā mīļākā Deivida Ketrīra lomā, kā arī Inese Ramute (gleznotāja Vī). Turpretī vairāki citi aktieri lieto vienīgi groteska pārspīlējuma radītas ārējas maskas, kas uzsver kādu vienu tēla negatīvo īpašību – tenkotkāri, skaudību, svētulību, agresivitāti, ļaunumu... Viņi pilda labākajā gadījumā vienīgi informatīvas funkcijas. Un pēc būtības mākslinieciskā aspektā izrādei nemaz nav vajadzīgi. Galējs formālisms vērojams Aigara Apiņa (Strupais Biningzs), Ģirta Rāviņa (Suns Hemma), Ineses Pudžas (māsa Templa), Ilzes Pukinskas (Īva Templa) darbā. Kaut drusku vairāk cilvēciskas neviennozīmības savām tenku vācelēm Dollijai Hemmai un Bjūlai Biningzai varēja piešķirt arī Regīna Devīte un Baiba Valante. Vai pārāk striktu un viennozīmīgu aizdomīgas svētulības masku savai slimnieku kopējai Porterei nav uzlikusi arī Skaidrīte Putniņa? Protams, režisors varēja būt prasīgāks, bet es atbalstu viedokli, ka aktierim pašam jāuzņemas galvenā atbildība par savu darbu.

Sapnis par putniem bez kājām

 

Toties pēc sarunām ar Velu tiecas, piemēram, par dīvaini pasludinātā gleznotāja-amatiere Vī Talbota, ko Inese Ramute spēlē kā maigu sapņotāju, kuras padevība liktenim aizkustina. Velu kareivīgi grib dabūt sev skaļā nonkonformiste Kerola. Elīnas Vānes Kerola ir totāli izaicinoša – ar savu  neikdienišķo skaistumu, izkāpināti vaļīgo uzvedību, skaļo balsi. Viņa vajā Velu kā iekārotu seksuālu objektu. Tas šķiet pat neloģiski – skaistā sieviete, kas varētu dabūt kuru katru,  vienkārši šķiet atnākusi uz neīsto adresi vai kļuvusi galīgi akla, ja neredz, ka viņas priekšā ir Hamlets, nevis Dons Žuans. Epizodēs ar Kerolu sāk stiepties laiks, nav saprotams, kā tēls saistīts ar izrādes kopējo koncepciju. Pietrūkst varbūt tikai kādas sīkas nianses aktrises spēlē, kas ļautu ieraudzīt – šī sieviete no vīrieša prasa vienu, bet pati nesaprot, ka grib un gaida kaut ko pavisam citu. Atraidītā Kerola apzināti sāk dedzināt savu dzīvi, prostituējas un deģenerējas. Un tādā kārtā lugā (nevis izrādē) kļūst par Leidijas potenciālās laimes spēcīgu pasvītrotājfaktoru.

Lielā mērā deseksualizējot Velu, režisors maina akcentus arī viņa un Leidijas attiecībās, par varoņu mīlestības pamatu padarot vispirms garīgu tuvību. Un tādējādi vēršot harmoniskākas pretējos dzimumus saistošās attiecības. Sākotnēji I.Puķes Leidija gaida, vāji aizplīvuroti no K. Salmiņa Vela pat prasa tikai gultas pakalpojumus. Lūzums saimnieces un kalpa attiecībās notiek romantiskās nakts sarunas laikā par putniem bez kājām, kas visu dzīvi pavada lidojumā. Abi aktieri rada iespaidu, ka tieši tas – sapnis par absolūto, kā vēlāk izrādīsies, neiespējamo, brīvību – ir viņu abu īstās būtības izteicējs. Personiski man tā šķiet izrādes emocionālā kulminācija. Tāda garīgā tīrība, kaisla tiekšanās, aizkustinoša, bērnišķīga naivitāte ir šajā kopīgi, kā šķiet, uz vietas sacerētajā viņu abu stāstā. Mūsu acu priekšā notikusī divu cilvēku saprašanās, respektīvi, sastapšanās, šķiet kā brīnums pasaulei imanenti piemītošajā vispārējas atsvešinātības un totālas vientulības jūrā. Būtu pārspīlēti un didaktiski traktēt Velu par šīs izrādes Leidijas garīgo audzinātāju. (Kaut arī šāda doma ienāk prātā.) Drīzāk jārunā par mīlestības dzīvinošo spēku, kas sākotnēji depresīvajai, nomāktajai, allaž bālajai Leidijai mūsu acu priekšā liek burtiski uzplaukt, vērsties krāšņā, temperamentīgā sievietē, kas, zaudējusi nervozo iekšējo saskaldītību, nu tīksmi izbauda katru dzīves negaidīti piešķirtās laimes mirkli. Tā aktrise ar lielu emocionālu spēku iemieso T. Viljamsa metaforu par gadiem nīkuļojušo vīģes kociņu, kurš negaidīti uzplaucis. Leidijas pārvērtības efektīgi pasvītro kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones viņai radītais sarkanais tērps, kas izskatās burtiski kā izaicinošs zieds uz pelēkās vides fona.

 

Kad pusparalizētais Džeibss Torenss greizsirdības lēkmē nošauj savu sievu, kura no Vela gaida bērnu, Ievas Puķes meistarība un talants lugas melodramatisko finālu pārvērš, liekot negaidīti atjaust, ka nelaime būtu bijusi novēršama. Ja vien Leidija un Vels viņus vienojošās spārnotās brīvības alkas nebūtu mēģinājuši savienot ar ikdienas kompromisiem, dzīvojot dubultu dzīvi zem vecā Torensa jumta. Leidija un Vels, protams, ir traģiski varoņi – primāri tādēļ, ka viņu pagātnes iedragātie raksturi izrādās vājāki par viņu sapņiem. Rihards Rudāks Torensu izpratis vienīgi kā atriebības ieroci liktens rokās, tādēļ to veidojis no priekšstatiem par to, kādi izskatās un kā uzvedas baisi ļaundari, dažkārt neapzināti nonākdams uz riskantas komiskās groteskas robežas.

Neskatoties uz mazāk izstrādāto uzveduma perifēriju, Orfejs pazemē pieder pie izrādēm, kas iedvesmo un atjauno ticību teātra mākslai.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt