Aleksandra Iļjina 26.03.2014

„O, vecīt, tavs arī laiks pie sienas reiz pienāks baigs”

„Dirty Deal Teatro” iestudējums „Medījums” savu pirmizrādi piedzīvoja 17. martā. Režisors Mārcis Lācis to iestudējis kā leļļu teātra izrādi pieaugušajiem un visnotaļ savdabīgu trilleri.

Iestudējuma sižetiskā kompozīcija riņķo ap vienu rudens dienu, kas sākas ar nāves nojautām, bet beidzas ar paredzamu nāvi un negaidītu atdzīvošanos. Kaut kur meža dziļumā dzīvo Jāņa Skaņa spēlētais vecais Mednieks, kura vienīgā „sabiedrība” ir četras trofejas – zaķa, brieža, lāča un āža galvas, kuras „atdzīvina” Mārtiņš Brūveris, Armands Berģis, Antons Zamišļajevs un Mārcis Lācis. Mednieks medī, bet trofejas un it īpaši A. Zamišļajeva vadītais zaķis gaida atriebes stundu, kad arī Mednieks par saviem noziegumiem tiks nomedīts un pielikts pie sienas kā trofeja. „Beidzot tā diena ir klāt,” saka zaķis paša sākumā. Izrādes beigās tas arī notiek – pēc absurdu un nereālistisku notikumu virknes četru trofeju vietā jau ir piecas. Mednieks tiek sodīts, bet, šķiet, nemaz tik slikts viņš nav bijis, drīzāk ļoti nelaimīgs. Mārtiņa Brūvera āzis izsaka galveno izrādes domu, ka augstākā drosme ir atbrīvot sevi no sabiedrības un sabiedrību no sevis. Un šo drosmi viņš piedēvē Medniekam, kas ir pilnībā atsacījies no spēles, kurā, pēc āža domām, galvenā balva ir tikai citu sāpes.

Ievērojot trillera žanra tradīcijas, iestudējums sākas ar nāves pareģojumu. Ar draudošo skaņu parādās gaisma, un kļūst redzams Mednieks, kurš guļ uz galda kā līķis. Blakus stāv divi tēli melnā, kuriem ir zvēru galvu maskas ar gariem deguniem. Kaut arī šie divi radījumi izrādes laikā parādās divreiz, tie tā arī netiek definēti. Visvairāk viņi līdzinās sīkiem grauzējiem, un tajā var saskatīt ironiju, jo Mednieks, kas pievarējis lielus zvērus, mirs no tik sīku radību rokas. Gan Mednieka poza, gan šie tēli jau izrādes sākumā pareģo tās finālu. Arī trofejas, kas ne tikai runā, bet arī dzied, atbalso šo noskaņu ar Andra Kalnozola dziesmas rindām „O, vecīt, tavs arī laiks pie sienas reiz pienāks baigs”, kas kļūst par izrādes vadmotīvu.

Šī pirmā izrādes epizode pašam Medniekam ir tikai murgs, no kura viņš bailēs atmostas un, saķerot sirdi, metas pie spoguļa un savām trofejām, it kā baidīdamies – vai pats vēl ir cilvēks un vai viņa upuri pa nakti nav atdzīvojušies. Visas izrādes laikā Mednieku vajā bailes, viņš salecas no katra putnu kliedziena un tver pēc naža vai bises. Šāda nepārtrauktu draudu noskaņa arī ir ļoti raksturīga trillera žanra estētikai.

Aivara Žukovska un Jāņa Bijubena scenogrāfija uz skatuves veido mazu meža mājas istabiņu ar rupjām koka sienām un durvīm, apjomīgu dēļu galdu, metāla krāsni, trīs plauktiem ar vecām kārbām, netīru spoguli, kurā knapi var saskatīt savu atspulgu, drēbju pakaramo ar veco mēteli un pāris kastēm, kurās samestas visādas drazas. Īsta vientuļnieka miga, kur nav ne miņas no mājīguma. Šo noskaņu tikai paspilgtina četras zvēru galvu trofejas, kas piesistas pie sienas, kā arī neomulīgie zvēru skatieni, kuri nepārtraukti urbjas skatītājos un izrādes beigās pat sāk spīdēt ar sarkanu gaismu.

Mednieks – Jānis Skanis // Foto – Krists Spruksts

Galvenais varonis izrādes laikā vairākkārt iziet pa durvīm ārpasaulē, ko skatītājs var aptvert tikai caur skaņām – putnu kliedzieniem un šāvieniem. Zvēri min, ka ārpusē tuvojas ziema, bet par to liecina tikai Mednieka siltais mētelis. No meža viņš pārnes arī dažus žagarus un vistu.

Koka galds ir daudzfunkcionāls objekts, kas tiek izmantots gan pamatfunkcijā, gan pārtop par papildu skatuvīti, kad tiek apgriezts otrādi un uz tā virsmas parādās neliels ar zāli apaudzis paugurs, akmens un nosacīti veidots koks. Uz šīs skatuvītes darbojas mazās lelles, ko skatītāju priekšā vada aktieri.

Istabiņas pelēcību un nolaistību savukārt turpina arī Ingas Bermakas un Agneses Stabiņas veidotais galvenā varoņa tērps. Mednieks ir ģērbies brūni pelēkos toņos, viņa apģērbs (gan bikses, gan adītā jaka) brīvi nokarājas un nedaudz slēpj auguma aprises. Mētelis, ko viņš uzvelk, ejot medībās, ir vecs un ar vairākiem caurumiem. Arī pats Jāņa Skaņa Mednieks ir ar matiem un bārdu noaudzis, neķemmēts un izspūris. Viņš nedaudz atgādina kādu zvēru vai pat atdzīvojušos koku un liekas ļoti radniecīgs gan savai mājai, gan klusajam meža nostūrim, kur nevar sastapt ne miņas no cilvēku sabiedrības un mūsdienu civilizācijas. Pamodies Mednieks izklepo smiltis vai putekļus, kas, ja vēlas, var sasaukties ar zaķa pieminētajām skaidām, kuras atrodas trofeju iekšienē. Trofejas ir piebāztas ar skaidām, tāpat kā Mednieks ir pilns ar putekļiem, un, iespējams, arī viņš pats nav nemaz dzīvs. Arī viņa mājā ūdens vietā no tējkannas birst smiltis.

Martas Batbajarinas lelles uz skatuves darbojas un pastāv trīs veidos: kā trofejas, kā mazas lelles un daļēji kā maskas, kas turpina objektu teātra līniju, kurā lelles un aktieri darbojas kā līdzvērtīgi spēles dalībnieki. Aktieris, kas vada trofejas (lelles, kas ir veidotas kā dzīvnieku galvas, kuras piekārtas pie sienas), atrodas aiz sienas un nav redzams, ir tikai lelle, kas tiek uztverta kā dzīva patstāvīga būtne. Trofejas ir kustīgas, tām ir sava individuāla mīmika, balss un pat cilvēku vārdi (piemēram, lācis Felikss un briedis Džordžs). Zīmīgi, ka mednieku sauc tikai par Mednieku un viņa vārds tā arī netiek pateikts. Katram zvēram ir arī savs raksturs, kas konsekventi tiek ieturēts abās pastāvēšanās formās – gan nedzīvajām trofejām, gan „dzīvajai” miniatūrai. Antona Zamišļajeva zaķis (parādās kā agresīvais tēls), Mārtiņa Brūvera āzis (kā filozofs), Armanda Berģa lācis (kā naivais tēls), Mārča Lāča briedis (kā apšaubītājs). Trofejas ir veidotas diezgan groteski – piemēram, zaķis nepārprotami izskatās kā varonis no šausmu filmas.

No "Dirty Deal Teatro" izrādes "Medījums" // Foto – Krists Spruksts

Kad tiek izmantotas mazās lelles, kuras darbojas uz galda un parāda trofeju atmiņu ainas no pagātnes, aktieris ir redzams fiziski, bet nav uzmanības fokusā, jo aktieri ir tērpti melnā un viņu sejas slēpjas zem auduma „maisiem”. Aktieri vada lelles gan pa vienam, gan divatā un trijatā, radot vissīkākās nianses, parādot gaitu, žestus. Katrai lellei ir izkoptas kustības, kas to padara unikālu. Pat ja vienlaikus darbojas trīs zaķi (uz galda leļļu ir vairāk nekā trofeju), katrs ir atšķirīgs. Šīs lelles ir trofeju tēlu miniatūras, kas tomēr ārēji ir ļoti atšķirīgas no oriģināla – ne tik groteskas un baisas, tie drīzāk ir cilvēkveidīgie zvēri, kas staigā uz divām kājām un kuriem pārsvarā ir cilvēku ķermeņu proporcijas. Šāda pārmaiņa var tikt skaidrota ar to, ka atmiņas ir atskatīšanās kaut kur pagātnē – tālumā, kur viss ir mazāks un subjektīvi citādāks, nekā bija īstenībā. Uzvedības ziņā tie ir zvēri ar cilvēka īpašībām – tiem ir sava civilizēta pasaulīte, tie filozofē par dzīvi, lieto alkoholu, izbauda seksu trijatā, izvēlas mežā galveno... Dzīvnieks tiek vienādots ar cilvēku, tāpat kā lelle ir līdzvērtīga aktierim.

Atsevišķi jāizdala Mednieka tēls, kuru izrādes laikā spēlē ne tikai aktieris Jānis Skanis, bet kas parādās gan kā maza lellīte, gan kā trofeja-galva. Mednieka lelle ir viņa miniatūra kopija gan apģērba, gan sejas pantu ziņā, un arī trofejai ir ieturēta portretiskā līdzība ar dzīvo tēlu. Tik izteikta, ka, to ieraugot, pirmajā brīdī gaidi – vai viņš nepamirkšķinās ar aci?

Trešais veids – maskas, kas izskatās kā dzīvnieku galvas, – ir kā starpposms starp trofeju un aktieri vai pat simbolizē to saplūšanu. Aktieris maskā aktīvi darbojas uz skatuves un tiek uztverts kā pārdabiska būtne.

Lelles sadala ne tikai tēla fizisko pastāvēšanas formu, bet arī darbības risināšanas veidu un reālitātes uztveri. Izrādes darbība risinās vairākos plānos – no Mednieka pozīcijas, no trofeju skatupunkta un mazo leļļu izspēlētajās ainās, kas patiesībā sniedz visvairāk informācijas un atstāsta izrādes vēstījumu.

Kad Mednieks pamet istabu, darbība attīstās divējādi – vai nu darbība risinās reālajā laikā un savā starpā sarunājas trofejas, vai kad tās aizsāk sarunu par to, kā šeit nokļuva, galds apgriežas otrādi un tiek izmantotas mazās lellītes, lai pagātnes atmiņu ainās izspēlētu šo četru zvēru pēdējās minūtes pirms nāves. Tādējādi daudzveidīga ir ne tikai zvēru fiziskā forma, bet arī realitātes uztvere – notikumi risinās gan tagad, respektīvi, tieši šajā brīdī, gan tiek dota iespēja kaut ko atcerēties un izspēlēt miniatūrā. Šo principu pasvītro arī nāves momentu palēninātā izspēle – katras trofejas dzīvesstāsts beidzas ar nāvi, kas tiek akcentēta ar gaismu, smeldzīgu melodiju un ļoti spilgtu, pat groteski izskaistinātu kustību partitūru – lelles kustības tiek palēninātas, it kā nāves moments tiktu izstiepts laikā, lai spēcīgāk ietekmētu skatītāju un traģiku pārvērstu komismā.

No "Dirty Deal Teatro" izrādes "Medījums" // Foto – Krists Spruksts

Komisms ir sastopams visā izrādē – neskatoties uz nāves tēmas klātesamību, trofejas joko savā starpā, un arī to dzīvesstāsti tiek izspēlēti diezgan komiski un ar asprātīgām detaļām, kas tām netraucē runāt arī par nopietnām un filozofiskām tēmām (mīlestību, nāvi, attiecībām ar sabiedrību un sevi pašu). Nerunīgs un nopietns ir tikai Mednieks, kurš iestudējuma laikā, šķiet, pasaka tikai pāris vārdus. Visu, ko skatītājs par viņu uzzina, izstāsta trofejas un ilustrē atmiņu ainas. Par Mednieka pagātni stāsta arī viņa personīgās lietas, bet arī tās tiek atšifrētas caur trofeju viedokļiem. Piemēram, mazā burtnīca, kuru Mednieks glabāja slēptuvē un kurā raudot slēpa seju, bet vēlāk sadedzināja – zaķis uzskata, ka tur bija Mednieka līķu saraksts, kuru viņš iznīcināja kā pierādījumu pret sevi, savukārt briedis un lācis naivi domā par dzejas vai zīmējumu kladi, un tikai āzis, šķiet, pasaka patiesību, nosaukdams to par dienasgrāmatu. Medniekam zem galda ir paslēpts arī vecs koferis – no tā viņš izvelk savu labāko dienu uzvalku, kuru uzvelkot tūliņ iztaisno muguru un „nomet” kādu gadu desmitu. Turpat glabājas arī kāda grāmata, no kuras Mednieks skaļi izlasa vienu vienīgo vārdu „cilvēks”, kas, šķiet, ir pirmais, ko viņš izrādes laikā pasaka, pārējo laiku tikai elsojot vai klusi murminot. Un pats svarīgākais – sievietes bize, ko trofejas nešauboties definē kā viņa sievas bizi un sāk minēt, vai Mednieks nav arī viņu nogalinājis. Šķiet, sieva tiešām ir mirusi, bet tas drīzāk bijis negadījums, kuru pats vīrietis smagi pārdzīvo. Viņš glaužas pie bizes, it kā tā būtu dzīva un silta, bet, atnācis pēc medībām, pēkšņi saraujas un sāk sev ar to sist, it kā kaunētos, ka atļāvis sev pieskarties tai ar tam pašam rokām, ar kurām ir kādu nogalinājis.

Izrādes beigās Mednieks atnāk ar nomedītu vistu, kuru, līdzīgi kā citi aktieri lelles, izdancina pa galdu. Spēle ar nāvi, kas ir aktuāla visas izrādes laikā, beidzot ir gatava noslēgties, un, kad pie Mednieka atnāk divi vīri ar zvēru galvām, kuri tika redzēti iestudējuma sākumā, kļūst skaidrs, ka šoreiz Mednieks nebūs tas, kas spēlē uzvarēs. Lai kurš arī nebūtu īstais medījums, medības noslēdzas ar izšautu petardi – pēdējo šāvienu, kas izskan izrādē. Gaisma zūd, tumsā draudoši iedegas četru zvēru sarkanās acīs, un gaismas plankumā parādās piektā trofeja.

Nobeigumā aktieri tāpat kā lelles iekustina arī nedzīvo bezgalvaino vistu, kura vispirms pastaigā pa galdu un tad sāk lidot – dzīvais pārtop par mirušo, mirušajam tiek atgriezta dzīvība – aplis noslēdzas.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt