Silvija Radzobe 09.04.2014

Dzeja kā līdzeklis

Māras Ķimeles un Jaunā Rīgas teātra aktieru kopīgi radīto Dzeju skatījos divreiz. Ne tikai, bet galvenokārt tāpēc, ka gribēju saprast, kas tas īsti ir par produktu, ko mums piedāvā. Kā redzat, lai identificētu Dzeju, es nelietoju tādus tradicionālus teātra priekšnesumu apzīmējumus kā izrāde, inscenējums vai uzvedums, jo tie neatbilst šī projekta būtībai. Nederēs arī dzejas teātris. Tā varēja dēvēt režisores 1996. gada eksperimentālo JRT izrādi Mani mīl Šekspīrs, kas, balstoties uz aktieru improvizāciju, respektīvi, mainīgo psihofiziku, katru reizi citādā veidā, bet tomēr izstāstīja noteiktu stāstu, kura pamatā bija Šekspīra Soneti. Šoreiz stāsta nav. Precizēju – nav stāsta, kura saturu veidotu dzeja. Ir cits – varbūt pat visai intriģējošs un aizraujošs stāsts, bet dzeja ir tikai līdzeklis šī cita stāsta (vai varbūt pat stāstu) būvēšanai.

Kā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta Jana Čivžele (viņa arī kostīmu māksliniece), režisore aktieriem, ar kuriem bija iecerējusi kopā strādāt – bez Janas vēl Guna Zariņa, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts un Kaspars Znotiņš – uzdeva vasaras darbu – katram sameklēt un iemācīties 30 dzejoļus. Autoru loks nebija ierobežots ne laikā, ne telpā – tie varēja būt gan latviešu, gan cittautu dzejnieki, kā no 21., tā no jebkura cita gadsimta. Saistoša nebija arī kāda noteikta tematika vai, teiksim, pantmērs. Vienīgais izvēles impulss bija aktiera personiskā attieksme, jo diez vai kāds mācīsies no galvas dzejoli, kuru tas nesaprot vai kurš tam kaut kādu apstākļu dēļ riebjas.

Dzeja notiek JRT mazajā zālē – vakarā pie mākslīgā apgaismojuma, dienā – pie dienas gaismas (tad gan nepatīkami duras acīs nenotīrītās logu rūtis.) Aktieri, cits pēc cita iznākot spēles laukumā ar tējas krūzēm rokās un meklējot sev telpā ērtāko vietu, atšķirīgi reaģē uz publiku. Daži izliekas nevienu neredzot, tātad respektē ceturto sienu, citi – Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš – pārlaiž acis skatītāju rindām, atturīgi ar vienu vai otru pazīstamo sasveicinās, tādējādi uzsverot, ka viņi šai projektā būs (pilnīgi vai daļēji) viņi paši.

No JRT izrādes „Dzeja” // Foto – Jānis Deinats

Apmēram pusmetru no pirmās skatītāju rindas novietoti divi nelieli galdi, kas apkrauti dažādu izmēru un atšķirīgu nobružātības pakāpju atvērtām un aizvērtām dzeju grāmatām, kā arī burtnīcām, blokiem un blociņiem, kuros ar lodīšu pildspalvu ierakstīti dzejoļi. (Daļa no šī poēzijas kalna guļ uz grīdas tiešā galdu tuvumā.) Tas rada iespaidu reizē par mēģinājumu telpu un dzejnieka/zinātnieka kabinetu. Telpas centrā pieci spilgtu krāsu (zils, dzeltens, sarkans) plastmasas krēsli. Tas arī viss dekorāciju saraksts. Aktieri brīvi staigā pa telpu. Viņi darbojas gar dzejas tekstiem – ņem grāmatas, blokus, pārkārto vietām, šķirsta, imitē lasīšanu (vai arī varbūt patiešām lasa), it kā atkārtotu kādu aizmirsušos pantu. Viņi pārvieto krēslus, sēžas tajos, tad ceļas, nostājas pie loga vai dibenplāna sienas. Priekšnesumu laikā ierobežo modinātājpulkstenis: Kaspars Znotiņš to uzvelk. Kad pēc pusotras stundas atskan zvans, aktieri savu darbu beidz un iznāk paklanīties.

Aktieri dzejoļus skaita, vai nu veroties publikā, vai vēršoties pie saviem kolēģiem – pie visiem reizē vai pie kāda atsevišķi. Dažkārt dzejolis tiek runāts it kā jautājošā intonācijā – tad kāds no kolēģiem vai nu piekrītoši pamāj ar galvu, vai uzaicina „Vēlreiz!” Kad tas pats dzejolis norunāts atkārtoti, uzaicinājumu izteikušais rezumē: „Labi!” Šādas lielākoties gan formālas sarunāšanās dzejas stundā notiek reizes sešas septiņas. Formālas tādēļ, ka reti kad otrreizējais dzejoļa atskaņojums ir veiksmīgāks par pirmo sniegumu.

Bet kur tad manis ieraudzītais netradicionālais stāsts? Tas saistās ar attiecībām, kuras spēles laukumā tiek nodibinātas vai arī sliktākos gadījumos tiek imitētas. Bez tam attiecības stīgo vairākos virzienos – starp aktieriem, starp aktieriem un publiku, starp aktieriem un dzeju, starp aktieri un savu profesiju, aktierim pašam ar sevi – kā starp privātpersonu un publisku personu. Nekāda kopīga scenārija, šķiet, tik tiešām nav – katrā reizē tiek runāti (daļēji) citi dzejoļi; tāpat nav norādīta kārtība, kuram aktierim pēc kura un tieši kas jārunā. Tik totālu improvizāciju mūsu teātros līdz šim nav nācies redzēt. Lai tiktu pie vārda, ir jābūt enerģētiski uzlādētam un zibenīgi precīzi situāciju izjūtošam – nedrīkst pārtraukt kolēģi, bet nedrīkst arī ļaut iestāties mokošai pauzei.

Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts JRT izrādē „Dzeja” // Foto – Jānis Deinats

Pirmizrādē pie vārda visi pieci tika apmēram (uzsveru – apmēram) vienādi, bet otrajā izrādē, ko skatījos, šai ziņā izvērsās īstas sacīkstes, kurās bija savi uzvarētāji un arī savi zaudētāji. Jana Čivžele vārdu dabūja samērā reti, bet Ivars Krasts – gandrīz nemaz. Radās iespaids, ka aktieris tik ļoti kautrējas kails (tas ir, bez lomas) atrasties spēles laukumā, ka tūlīt sāks smieties vai, tieši otrādi, raudāt. Tas skatītāju zālē radīja mokošu sajūtu. It kā sametās žēl aktiera, it kā gribējās dusmoties, kad viņš pārstāja cīnīties un labprātīgi gandrīz vai vispār izstājās no spēles. Bet tad sapratu, cik notiekošais īstenībā ir pamācošs – gan attiecībā uz mākslu, gan dzīvi. Ja allaž nebūsi gatavs lēcienam un kampienam, visu vari palaist garām. Un veiklākie nav vainīgi, ka tu esi par viņiem lēnāks. Protams, nežēlīgi. Bet kurš tad teicis, ka dzīve ir žēlsirdīgā māsa? Šī sacensība/sāncensība acīmredzot neviļus, bet precīzi arī atainoja to artistisko disbalansu, kāds Jaunā Rīgas teātra aktieru kolektīvā ir nodibinājies starp vecākās paaudzes varenās kopas pārstāvjiem un jaunāko paaudzi.

Kad Jana Čivžele runāja dzeju, viņas meitenīgās intonācijas bija patiesas, lai arī to skaits bija samērā ierobežots un vienveidīgs. Aktrise dažādos aspektos pauda vientuļu un nesaprastu personību, kuras sāpes un prieks nevienu neinteresē.

Pirmizrādē mani pārsteidza (un ne tai labākajā nozīmē), kā Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš koķetēja ar publiku – Kaspars mētājās ar pievilcīgiem smaidiem, bet Guna demonstrēja ekscentriskas pozas un intonācijas, kas vērotas citās viņas lomās. Kā sapratu vēlāk, tas, ko es nosaucu par koķetēriju, īstenībā arī bija aizsargmaskas, līdzīgi kā Ivara Krasta gadījumā. Tikai citādas – drošākas, štampainākas, jo šiem aktieriem lielāka pieredze un acīmredzot spēcīgāks profesionālās pašsaglabāšanās instinkts. Vienīgi Ģirts Krūmiņš jau pirmizrādē viscaur demonstrēja to ideālo pašsajūtas stāvokli, kas viņam ļāva visrezultatīvāk strādāt un kas, pieļauju, arī bija izvirzīts par mērķi. Otrajā reizē arī Guna Zariņa pilnībā bija sasniegusi šo stāvokli, bet Kaspars Znotiņš nepārprotami bija ceļā uz to.

Ģirts Krūmiņš un Guna Zariņa vienlaikus bija (vai radīja neapšaubāmu priekšstatu, ka ir) privātpersonas un mākslinieki – viņu skatuviskajā eksistencē epizodiski mijās es un ne-es; kad viņi klusēja, tad bija es, kad runāja – ne-es jeb es-lomā. Tieši pārejas jeb lēcieni starp vienkārši cilvēku un cilvēku, kurš sagatavojas un veic mākslinieka darbu, bija vissaistošākās. Pat fascinējošas. Pagaidām drusku mazākā mērā, bet to pašu darīja (nevis vairs izlikās, ka dara) arī Kaspars Znotiņš. Droši vien tik riskantu spēli var atļauties ne kurš katrs aktieris, bet vienīgi tāds, kurš spēj saistīt arī kā personība. Viņi – spēj. Kaut arī saproti, ka aktieri spēles laikā, arī brīžos, kad klusē, visdrīzāk domā tikai par izrādi vai par to, ko darīs pēc izrādes beigām, pārņem, es pat nezinu, kā to precīzāk nosaukt, kairinoša interese, ziņkāre, zinātkāre, vēlēšanās – kas nav iespējama – uzzināt, kas personiski nodarbina viņus kā cilvēkus. No kurienes piedzimst tie impulsi (domas, jūtas, noskaņas), kuri baro viņus darba laikā.

Ģirts Krūmiņš un Jana Čivžele JRT izrādē „Dzeja” // Foto – Jānis Deinats

Pašlaik tieši Guna Zariņa un Ģirts Krūmiņš ir Dzejas enerģētiskais centrs: drusku vienkāršojot, varētu teikt, ka Guna pārstāv emocionālo, bet Ģirts – intelektuālo stihiju. (Protams, nav iespējamas, ja runa ir par mākslas darbu, jūtas bez prāta un prāts bez jūtām.) Pārējie izrādes dalībnieki viņus respektē, ar viņiem rēķinās, viņus redz pat tad, ja pagriezuši muguru. Ģirts Krūmiņš gan zināmos, gan nezināmos dzejoļos atklāj smalkas, pašai lasot, bieži garām palaistas sakarības, tēlu kaskādes, kur viens tēls dažkārt loģiski, dažkārt šķietami aloģiski, tas ir, paradoksāli izsauc nākamo tēlu. Rodas iespaids, ka nekas pasaulē nenotiek tāpat vien, ka viens vārds, kustība, nopūta, skaņa, krāsa ievibrē jeb izsauc/rada savu atbalsi – citu vārdu, kustību, nopūtu, skaņu, krāsu... Un tā līdz bezgalībai. Ģirta intonācijas ir spriegas, bet surdinētas, viņa runas maniere – nepozēti atturīga, viņš skatītāju neiekaro tradicionāli, bet dara to ar atturību un nesteigšanos, kas pastiprināti piesaista uzmanību. Guna Zariņa, tieši otrādi, it kā uzbrūk – viņa ik pa brīdim burtiski iedegas, izmetot vienu pēc otra īstus kaislību mutuļus, kurus runājot vai nu kāpina, vai saplacina līdz tikko dzirdamam čukstam. Ienāk prātā, ka tas ir rets īstas traģēdijas aktrises talants. Viņas izvēlētajā repertuārā dominē divas stihijas (vai to tuvums) – kaislība un nāve. Un – abas tās bija tik stipras, ka lika nodrebēt. Vēl tagad mana emocionālā atmiņā glabā to svelošo intonāciju, ar kādu Guna Zariņa izčukstēja man nezināma dzejnieka rindu Bet zirgus jau izjūgt sāk. Un – kā apdedzināja, neatceros vairs, kura aktiera pavisam mierīgais konstatējums, ka Vienas durvis ir vaļā vienmēr.

Kā jau teicu, dzeja, manuprāt, nebija mērķis, bet tikai līdzeklis, lai pietuvotos atkailinātai aktiera dabai/darbam tik tuvu, kā tas teātrī iespējams reti kad vai nekad. Tomēr dzejas klātbūtne piešķīra šim pret aktieriem nežēlīgajam procesam arī savu emocionāli pašvērtīgu dimensiju/ieguvumu. Tādēļ gala secinājums ir tāds, ka šķietami nepretenciozā Dzeja nebūt tāda nav.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Mākslinieks 15.04.2014

    Izskatās, ka Radzobes kundze nav atpazinusi pilnīgi nevienu dzejoli! :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt