Inta Balode 28.04.2014

Viņš dejoja, viņa atdevās

Lai tuvotos izpratnei par to, KAS ir Daugavpils teātrī tapusī dejas izrāde „Kazanova. Henrieta. Venēcija”, gribas jautāt: kas ir dejas izrāde? Kas ir dejas izrāde 2014. gada Latvijā? Kādas ir attiecības starp konkrētu dejas žanru, stilu un izrādes struktūru? Vai deja ir pašpietiekama māksla? Vai profesionālā teātrī tapušas dejas izrādes dalībnieki ir profesionāli aktieri vai profesionāli dejotāji? Kāpēc izrāde dažiem ļoti patīk un citiem ļoti nepatīk? Vai sekss ir tikpat svarīgs, cik mīlestība?

Latvijā 2014.gadā ir daudz „dejas izrāžu”, bet maz DEJAS izrāžu

Izrādi ļoti gaidīju. Jo gaidu katru „dejas izrādi”; jo šis ir pirmais tāda veida darbs Daugavpils teātrī; jo dejas izrāde kā valsts dotēta teātra repertuāra sastāvdaļa ārpus Latvijas Nacionālā baleta ir īpašs gadījums. Gaidīju arī tāpēc, ka Irina Saveļjeva sevi ir labi parādījusi, veidojot horeogrāfijas teātra izrādēm. Arī viņas audzēkņi ir pārliecinājuši ar tehnisko varēšanu un savu rokrakstu, apvienojot ielas un šova deju ar modernās dejas elementiem. Intriģēja arī tas, kā horeogrāfe tiks galā ar savu pirmo pilna vakara izrādi.

Latvijā pēdējos gados vārdu salikums „dejas izrāde” tiek lietots aizvien biežāk. Ja kādreiz bija tikai baleti, deju koncerti/uzvedumi un pa kādai kustību teātra izrādei, tagad dejas izrādes vārds tiek attiecināts gan uz nelielas formas eksperimentāliem laikmetīgās dejas darbiem, kur nedejo nemaz, gan lieliem tautiskiem iestudējumiem, gan pašdarbnieku deju studiju priekšnesumiem, gan tiek piesaukts arī baleta trupas modernāko repertuāra vienību raksturošanā. Jūtama tendence piedāvāt ilgāku un vienotāku pieredzi, nekā to spēj dot trīs minūšu numuri. Vienlaikus izpratne par to, kas šķir dejas izrādi no koncertnumuru savirknējuma, ir ļoti atšķirīga. Laikmetīgās dejas izrādēs to veidotāji bieži „cīnās” tieši ar izrādi kā dejas principu veidotu veselumu (atceros Olgas Žitluhinas frāzi, veidojot izrādi „Ārā”: „Es jau atkal sāku izlīdzēties ar režijas paņēmieniem, tā vietā, lai risinātu situāciju ar horeogrāfiskiem līdzekļiem.”). Taču šīm izrādēm skatītāju loks ir ļoti šaurs. Plašākai publikai par šīm problēmām bēda maza.

„Kazanova. Henrieta. Venēcija” nav meklējumi izrādes formā. Tas ir secīgi saliktu, libretā paskaidrotu situāciju izklāsts mūzikā, dejā, tērpos, tekstā un scenogrāfijā. Izrādi var dēvēt par teatralizētu šova dejas priekšnesumu ar pretenziju uz dziļāku saturisku, emocionālu un juteklisku vēstījumu. Izrādes horeogrāfe Irina Saveļjeva neapšaubāmi ir daudz redzējusi, ir skaidras arī viņas simpātijas par labu ekspresīvai, ārišķīgai plastikai jaudīgas mūzikas un krāšņu vizuālu efektu pavadījumā.

No izrādes „Kazanova. Henrieta. Venēcija” // Publicitātes foto

Es zinu, ka izrāde daudziem cilvēkiem patika. Es droši vien zinu, kāpēc... Un zinu, ko vajag darīt. Vajag vairāk dejas izrāžu, lai ir, ar ko salīdzināt, lai ir iespējas pierast pie dejas. Kopumā ir prieks, ka šāds projekts ir tapis, prieks par uzdrīkstēšanos tādu radīt, palaist tautās, prieks, ka lielai daļai skatītāju, vismaz Nacionālā teātra zālē Rīgas viesizrādē, šķiet, izrāde tiešām patīk. Kā stāsta mana paziņa, kurai arī patika un kura prot vērot ķermeniskās reakcijas – pēc izrādes pie teātra viss pūlis bija tāds pacilāts, uzbudināts, seksuāli atvērts, varēja just, ka aizķerti kādi snaudoši instinkti. Ir notikusi atbrīvošanās – bremzes palaistas vaļīgāk, jutekliskums piepilda latviešus un krievus, un ir cerība uz tautas vairošanos. Gluži kā pēc nakts ar Kazanovu – saldkairas atmiņas, neaizmirstami brīži, bet no rīta aust gaisma, un zini, tā nevar būt bieži, varbūt tikai vienu reizi.

Man izrāde ļoti nepatika. Bet es arī gribu domāt, ka vēl aizvien esmu cilvēks, arī tāds pats jūtošs cilvēks, kas ļoti labprāt mākslā gūst juteklisku pieredzi. Tāpēc nolēmu attaisnot savu nepatiku. Vienā vārdā – mana galvenā problēma ir, ka šī nav dejas izrāde. Un es tik ļoti mīlu deju par to, ka tai pietiek līdzekļu, izteiksmības, iespēju, instrumentu, valodas – sauciet, kā gribat –, lai tai nevajadzētu glābties aiz visa kā cita.

Mazā un lielā kompozīcija jeb ar deju var pateikt visu

Dejā tāpat kā citās skatuves mākslās ir lielās un mazās formas – ir etīdes un izrādes, dziesmas un operas, dejas un dejas izrādes. Atšķirīgiem dejas žanriem atšķirīgā mērā rūp viens vai otrs aspekts. Ja laikmetīgajā dejā autori izvēlēsies darīt kaut ko, kas jēgu var iegūt tikai veselumā (vai neiegūt nemaz), tad šova dejā tirpām caur kauliem jāiet ik mirkli. Variācijas dejas kompozīcijā ir plašas – izrādes struktūras var būt dramatiskas, mazāk dramatiskas un postdramatiskas. Var izmantot muzikālas, pusmuzikālas un nemuzikālas pieejas. Var dejot uz skatuves, zem skatuves, virs skatuves, bez skatuves. Izrādes dalībnieki var būt īsti dejotāji, ar nedejotāji, aktieri, īsti gulbji, koka gulbji, lelles vai pat tikai gaiss, ko izpūš ventilatori. Var dejot visu laiku, dejot brīžiem, nedejot nemaz. Un visas izvēles būs labas, ja vien autors saprot, ko un kāpēc dara.

„Lielā kompozīcija” aplūkojamās izrādes gadījumā ir slēpta tās apakšvirsrakstā, ko spēju izlasīt, jo saprotu krievu valodu (tulkojums mans): „Viss par īstu mīlestību un kaislību dejā un plastikā”. Īstā mīlestība tiek meklēta ainās no daudzpusīgās un ekstravagantās personības – Džakomo Kazanovas – dzīves. Viņa zināšanas medicīnā un ķīmijā, protams, izceltas mazāk nekā piekrišana pie sievietēm. Izrādi veido sešas ainas: Karnevāls Venēcijā; Rīts; Baznīca; Kazanovas māja; Cietums un bēgšana; Tikšanās ar Henrietu. Vēl izrādi satur kopā dekorācijas un kostīmi (iešķība siena ar logiem un slīpu spīdīgu platformu tās priekšā, koši kostīmi ar plandošām detaļām un kailo vīriešu torsu izcelšanu – vizuālo tēlu ļoti atbilstoši izrādes atmosfērai veidojis labi zināmais duets Agnese Stabiņa un Inga Bermaka). Ne mūzika, ne deja vienota veseluma veidošanā nepiedalās. Mūzikas kokteilī katrs var atrast kaut ko savai gaumei – no Pjacollas līdz ērģelēm, no hiphopa līdz „ramšteinīgiem” motīviem. Mūzika ir skaļa, uzbāzīga un emocionāla. Lieki piebilst, ka programmiņā mūzikas autoriem nav atvēlēta ne rindiņa. Šis ir izplatīts dejas cilvēku niķis – kaut ko skanošu kaut kur atrod un slēdz tik iekšā, ja vajag, vēl apgriež no visiem galiem. Lai vai kā, zinot mūzikas lielo varu, dejas kvalitātes atpazīšanai iesaku aizbāzt ausis. Pieveram acis arī uz vizuālajiem efektiem. Kā izskatās? Izrāde ir kā kustīga dekorācija mūzikas mikšļa un balsu no augšas pavadījumā. Kustības un dejas ir fiziski daudz, bet tai nav balsstiesību. Arī pašā kustību rakstā dominē plātīšanās, kas slēpj to, ka īsti nav, ko teikt, ka īsti nekas nenotiek un neattīstās, ka diemžēl horeogrāfes rīcībā nav pārāk plašs kustību arsenāls un arī tehniskās izpildījuma iespējas liek izvairīties no sarežģītākiem dejas elementiem. Dejai jābūt kodolam, viss cits ir dekorācija.

No izrādes „Kazanova. Henrieta. Venēcija” // Publicitātes foto

„Mazā kompozīcija” ir tas, kā risināts katrs numurs. Te redzam enerģiskas grupu dejas un ritmiskas pantomīmas skatus, kur čukstoši elsojošas, izteiksmīgas balsis skaita Marinas Cvetajevas dzeju. Tikmēr aktieri/dejotāji uz katru vārdu un zilbi izdara pa kādai raustīgai kustībai, ilustrējot sarunas norisi. Ironiski palūkojoties – teksts izraisa raustīšanos un locīšanos, kamēr mūzika vedina uz plūdenu pasaules izjūtu. Vai tikai izrādei nebūtu bijis labāk iztikt bez teātra mākslas konsultācijām un ambīcijām (izrādes mākslinieciskais vadītājs (kas nez tādā amatā jādara?) ir Oļegs Šapošņikovs)? „Mazās kompozīcijas” kontekstā ir virkne smieklīgu skatu, kuri diezin vai tā ir iecerēti (lai gan, protams, visu izrādi var skatīties arī kā jaudīgu ironiju par modi šādi veidot dejas darbus). Piemēram, Henrieta pēc nakts ar Kazanovu paskrien te uz vienu, te otru skatuves pusi, gluži kā meklējot zaudēto nevainību. Kopumā ir redzams, ka horeogrāfe domājusi vizuāli plaši un iespaidīgi – Kazanovas murgu ainā jeb spiritisma seansā skatuvi piepilda biezs zemo dūmu slānis, no kura iznirst balti ķermeņi buto dejas garā. Arī finālā efektu netrūkst – Kazanova un Henrieta dejo sapņu pasaulē, tas ir, zem marles, un pašās beigās pat debesis raud, tas ir, no griestiem tek ūdens, padarot vidi īpaši erotisku. Labi redzams efektu lielais risks, kad varbūt labas vīzijas, praktiski iemiesojoties, izskatās pārāk prozaiski.

Es ticu, ka deja ir pašpietiekama māksla. Nevis deja kā konkrētu kodificētu kustību un soļu kopums, bet cilvēka kā iemiesotas realitātes atrašanās telpā un laikā. Man patīk, ka pēdējā laikā, lai nejauktos kopā ar dažādām dejām, laikmetīgajās skatuves mākslās ir uzradies termins „ķermenī balstīts mākslinieks” (body based artist). Tā ir deja, kas mani interesē visvairāk. Šajā dejā, neatkarīgi no izmantotajiem līdzekļiem ap ķermeni, izrādes impulss un jēga ir tieši ķermenī, kustībā un situācijas horeogrāfijā.

Profesionāls skatuves mākslinieks un īsta mīlestība

Profesionālis ir cilvēks, kuram maksā par to, ko viņš dara. Maksā vairāk nekā vienu reizi. Ideālā gadījumā maksā tie, kas tiešā veidā saņem produktu. Teātra gadījumā tas ir skatītājs, kurš pērk biļeti. Profesionālis ir cilvēks, kam ir diploms kādā profesijā. Mūsdienās teātrī strādā galvenokārt cilvēki ar aktiera diplomu, viņiem nav ne dejotāja, ne dziedātāja diploma, bet gandrīz visi arī dejo un dzied. Un dod iemeslu vērtēt viņu spējas. Laikmeta gars liek būt multifunkcionālam, jautājums par kvalitāti katrā no funkcijām bieži ir paša izpildītāja ziņā un viņa vadītāju kritiskajā domāšanā.

Izrādē ir pieci cilvēki, kuriem ir lomas un, droši vien, lielāka alga (Kazanova – Miroslavs Blakunovs, Henrieta – Jelizaveta Petrova, Senators – Egils Viļumovs, Spiegs – Aleksandrs Komarovs, Terēze – Inese Ivulāne-Mežale), un 10 cilvēki, kuri ir dejotāji (Anna Sultanova, Anna Gimbute, Artūrs Jackevičs, Svetlana Morozova, Māris Boka, Džeina Saulīte, Milena Rožanska, Natālija Kotona, Edgars Kaškurs, Raimonds Paegle). Vai būtu jāvērtē atšķirīgi, ja visi kopumā veido veselumu, ko sauc par dejas izrādi? Pieņemu, ka ne, tikai daži ir solisti, daži – kordebalets. Balets kļūst slavens, ja ir spēcīgs kordebalets, un tādā ziņā Daugavpils teātrim ir visas iespējas. Lomas atvēlētas aktieriem, no kuriem dejo Kazanova, mazliet Henrieta, bet pārējie vairāk ritmiski pakustas uz dzeju, cīnās, staigā, žestikulē. Aktieriski īsti nav, kur izpausties, jo visa jau tā ir daudz par daudz. Galvenās iebildes pret izpildījumu ir problēmas vienkāršajās kustībās – pirms dejot, jāiemācās staigāt un skriet pa skatuvi. Gājiens baletiskā gaitā cilvēkiem, kuriem klasiskā deja nebūt nav asinīs, izskatās skumji. Arī tik vienkāršā skriešana atgādina visu ko, tikai ne skriešanu. Pēdējās cerības uz iespēju emocionāli un kinestētiski identificēties ar notiekošo atņem pompozās sejas izteiksmes un pieskārieni ar stīviem nostieptiem pirkstiem. Nav noslēpums, ka kaislības seja ne vienmēr ir skaista, bet vēl retāk tik svinīga. Nav noslēpums, ka dzīvāk mēs reaģējam uz īstu, nevis attālinātu pieskārienu, lai gan ņemu savus vārdus atpakaļ – lasīju pētījumu, ka Japānā gandrīz puse jauniešu sekso tikai virtuāli, jo tā ir higiēniskāk. 

No izrādes „Kazanova. Henrieta. Venēcija” // Publicitātes foto

Kamēr pasaulē uz skatuves sadarījuši jau nezin ko, mums Latvijā šķiet radikāli parādīties kailam vai ieslēgties stikla būrī, lai „pārbaudītu sabiedrības veselību”. Ar veselību mums viss normāli, bet seksa laikam dzīvē tomēr pietrūkst. Kā citādi skaidrot dejas modernizēšanos kā dejas seksualizēšanos, turklāt nevis jutekliskā, bet attēlotā un mājienu veidā, kā tas redzams arī šajā izrādē. Varētu jau domāt, ka tā ir pretreakcija pret laikmetīgās dejas intelektualizēšanos, konceptualizēšanos un margināl-seksualizēšanos, kas valda Rietumeiropā. Bet drīzāk tas ir cilvēcisks ķermeniskuma apziņas, sajūtas un pieredzes trūkums. Izrādes veidotāji to jūt, saprot un piedāvā darbu nišā, kurā ir pieprasījums. Visi līdzekļi ir labi, jo, izrādās, publika uzbudinās arī no attēlotas seksualitātes. Kad Kazanova velk pāri čella lociņu sievietei, kas sēž viņa klēpī, es domāju, ka viņi kopīgi muzicē. Bet, iespējams, ir domāts, ka viņi dara kaut ko citu (cita starpā, šī aina saņēma skaļas skatītāju ovācijas). Vizuālajā mākslā var parādīt, un tas atver fantāziju. Tikai, manuprāt, tas ir cits žanrs. Deja spēj uzrunāt pa tiešo zem jostas vietas, nevis pēc shēmas – bilde-acis-smadzenes-atmiņas-sapņi-vēla vakara filma-o, jā, nu ir zem jostasvietas!

Viss ir kārtībā

Ir acīmredzams, ka izrādes tapšanā ir ieguldīts liels darbs, tāpat arī ir jūtams, ka māksliniekiem patīk tas, ko viņi dara, tas ir gana interesanti un neierasti, prasa jaunas iemaņas. Nav ne runas par haltūru. Problemātisku un daudznozīmīgi interpretējamu situāciju padara tieši atšķirīgās izpratnes par skaisto, patieso, par to, kādai ir jābūt tai dejai, kas aizskar jutekļus un dvēseli. Nevilšus vēl piejaucas klāt atšķirīgās latviskās un krieviskās mentalitātes un vidējā Latvijas skatītāja dejas izrāžu skatīšanas pieredzes. Cik dejas izrādes ir redzētas?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt