Silvija Radzobe 10.06.2014

Džilindžera "fast food" Liepājā

Izrāde Lielais Getsbijs Liepājas teātrī sākas ar kresčendo – spilgta gaisma, troksnis, telpā burtiski iebrūk jaunu cilvēku bariņš. Pēc informatīvajiem sākuma dialogiem, kas iepazīstina ar istabas īpašnieku Niku Keraveju (tēlo Egons Dombrovskis) un viņa paziņām no bagātnieku pasaules – Anetes Berķes Deiziju, viņas vīru Kaspara Goda Tomu un draudzeni Signes Ruicēnas Džordanu, kam būs lemts kļūt par Toma mīļāko –, seko vēl skaļāka un spilgtāka nākamā aina. Neloģiskā kārtā Deizijas vīrs Toms atvedis uz pavirši pazīstamā Nika dzīvokli savu mīļāko – Lauras Jerumas Mērtlu un viņas paziņas, lai seksuāli izpriecātos. Jaunie aktieri (bez minētajiem vēl Edgars Ozoliņš, Ilze Jura, Everita Pjata), lai radītu orģijas iespaidu, kas gan izvēršas tādā kā uzspēlētā histērijā, no hipertrofēti lielas pudeles laista alkoholu, spiedz, lēkā, līdz vīrieši, pārmetuši pār plecu sievietes, ļaujot publikai apskatīt to glītās ciskas, ar nepārprotamu nolūku pazūd kulisēs. Tikpat enerģisks kaifa ķērējs kā viņa gadījuma paziņas izrādās arī Niks. Otrā rītā ar sāpošu galvu, vienās apakšbiksēs pieplacis pie galda, viņš kaut ko ieraksta blociņā. Loģiski domāt – reģistrē savu kārtējo vīrišķīgo uzvaru. Bet pie tā paša blociņa varonis ķeras arī no baudas gūšanas pavisam attālinātos brīžos, ļaujot iztēloties, ka viņš varbūt ir topošs rakstnieks, kas vāc dzīves materiālu kādam iecerētam garadarbam.

Ja ignorē daudzus būtiskus apstākļus, par ko būs runa vēlāk, Nika pielīdzināšana aktīvajiem uzdzīvotājiem, dzīves dedzinātājiem palīdz pārvarēt kādu romāna un daļēji arī lugas (Dž. Dž. Džilindžers ir iestudējis nevis amerikāņa Frensisa Skota Ficdžeralda romāna dramatizējumu, bet bulgāra Hristo Boičeva lugu) problēmu, kas šo tēlu padara galēji statisku, diez vai vispār piemērojamu teātrim un kino. Niks romānā ir izteikts rezonieris – vērotājs un notikumu stāstītājs, kura paša dzīvei pievērsta pavisam maza uzmanība. Ar šo uzdevumu nebija ticis galā arī Bezs Lurmens, kura filmā Lielais Getsbijs (2013) statiskais Tobija Makgvaira Keravejs šķita gluži lieks, pat traucējošs.

No izrādes "Lielais Getsbijs" // Foto – Ziedonis Safronovs

Egons Dombrovskis ar pieredzējuša profesionāļa tvērienu (par spīti haosam, kas uz skatuves valda viņam apkārt) savu lomu loģiski izved līdz galam, iezīmēdams tajā pat vienotu tēmu un tādā kārtā kļūdams par vienīgo izrādes tēlu, kam var sekot līdzi ar interesi. E. Dombrovska interpretācijā par sākotnēji ciniskā Keraveja dzīves katalizatoru kļūst satikšanās ar Getsbiju. Tieši tā viņam pašam par pārsteigumu ļauj sevī ieraudzīt pavisam citu cilvēku – jūtīgu, reflektējošu, pat romantisku. Tikai problēma tā, ka nākas šaubīties, vai Edgara Pujāta Getsbijs var likt pārtapt tik ironiskam un vitālam cilvēkam kā E. Dombrovska Keravejs. Saka jau, ka karali var nospēlēt galms. Nu, bet tomēr tikai līdz zināmai robežai. Vislielākos iebildumus rada aktiera spēles pasivitāte un inertums. Balts uzvalks, stalts stāvs, glīti sejas panti, zināma nedrošība kontaktos ar cilvēkiem varētu, iespējams, būt pietiekami, lai iemiesotu Ivana Turgeņeva Rakitinu vai pat Antona Čehova Trigorinu. Bet ne Getsbiju, kas savieno nesavienojamo – Romeo un Alu Kaponi – un visdrīzāk ir Ficdžeralda sapnis par cilvēku, kādu vairs nav. (Lai E. Pujātu mierina doma, ka arī Leonardo di Kaprio jau arī, atklāti runājot, īsti netika ar Getsbiju galā.)

Žēl, ka režisors vadījies pēc trafaretiem priekšstatiem par mīlētāju lomu tēlotājiem, citādi viņš būtu ieraudzījis: izpildītāju kolektīvā ir aktieris, un tas ir E. Dombrovskis, kam Getsbijs varēja kļūt par lielu radošo izaicinājumu un, pilnīgi iespējams, arī uzvaru. Bet vēl skumjāk ir tas, ka starp E. Pujāta Getsbiju un A. Berķes Deiziju nerodas mīlestība, kas izrādei, runājot sadzīviskās līdzībās, burtiski izsper ķeblīti no kāju apakšas. Turklāt A. Berķe potenciāli šķiet pat ļoti piemērota Deizijas lomai – trausla, pat it kā gaisīga, maiga. Gaišzaļa šifona kleita art deco stilā, bāls grims, blondi cirtoti mati – viņa atgādina izsmalcinātu oranžērijas puķi, kas prasās būt lolota un lutināta, kam dzīves skarbie vēji var būt nāvējoši. Garlaikojoties ainās, kur par mīlestību mums piedāvā vienīgi sirsnīgi norunātas verbālas deklarācijas, neviļus atcerējos kādu skatu no TV seriāla Eņģeļu iela, kur E. Pujāts pārliecinoši (un pilnīgi bez vārdiem!) nospēlēja mīlestību pret Kristīnes Nevarauskas tēloto varoni. Tādēļ atbildība par izrādē neesošo mīlestību, manuprāt, aktieriem jādala vismaz uz pusēm ar režisoru, kurš nav papūlējies viņiem palīdzēt atrast īsto ceļu.

Kaspars Gods Deizijas vīru Tomu – augstprātīgo, bet vīrišķīgo izvirtuli no labākajām aprindām, ar kuru, pēc Ficdžeralda un arī pēc Boičeva, Deiziju reiz saistījusi mīlestība, – tēlo kā īgni burkšķošu zemnieku, varbūt kādu saimniekpapu. Grūti pateikt, kurš – aktieris vai viņa tēls – jūtas neveikli dubultmīlnieka un intriganta lomā un pavisam sanervozējas, kad atraisās šiki sasietais kaklalakatiņš. Likvidējot Tomu kā vērā ņemamu personību, nesaprotamā liekulībā pārvēršas Deizijas vārdi par neaizmirstamo laiku, kurš viņiem reiz bijis kopējs un no kura viņa nespēj atteikties, lai arī no jauna uzplaukušas jūtas pret pirmo jaunības mīlestību Getsbiju.

Toms Bjūkenens – Kaspars Gods, Niks Keravejs – Egons Dombrovskis // Foto – Ziedonis Safronovs

Režisors izrādi iestudējis kā melodrāmu, fiksējot šo žanrisko piederību arī programmā, lai gan ne romāns, ne arī luga, kas diezgan precīzi izseko romāna notikumiem, nav melodrāma. Visdrīzāk – rūgta drāma. Lai dabūtu cauri savu primitivizēto melodrāmas variantu, režisors parakņājies visvulgārāko paņēmienu arsenālā, kādi vispār redzēti vai pat nekad nav redzēti, un finālā uzķēpājis sirdi plosošu mimodrāmu. (Precīzi savā recenzijā KDi (5.06) jautā Atis Rozentāls – vai Džilindžers, to veidojot, bijis pie pilna saprāta?) Keravejs piesēžas pie baltā flīģeļa, kas kalpojis kā bārs, un imitē spēlēšanu – ierakstā atskan mūzika. Bet nošautais Getsbijs ar izplūdušu asinspleķi uz baltā uzvalka uzvirpuļo skatuvē un pēc nāves sadodas rokās ar sēri smaidošo Deiziju. Taču romānā un arī lugā Deizija, kuras vainu par sabraukto Mērtlu uzņēmies Getsbijs, aizbēg no pilsētas kopā ar savu vīru Tomu. Un, protams, neierodas uz Getsbija bērēm, kuru atriebībā ir nošāvis Mērtlas vīrs. Nošāvis Deizijas vietā. (Kaspars Kārkliņš Mērtlas vīru Vilsonu tēlo kā varoni no gluži citas lugas – ekspresionistiskā saasinājumā uzsverot viņa mentālo neveselību.) Šāds fināls apliecina ne tikai režisora bezgaumību vai, kā pieļauj A. Rozentāls, ņirgšanu par publikas iedomāto slikto gaumi, bet arī Ficdžeralda romāna principiālu neizpratni, kas radusies kāda skaidri definējama cēloņa dēļ.

H. Boičevs savas lugas priekšvārdā pieļauj iespēju darbību no 20. gadsimta 20. gadiem pārnest uz skatītājiem tuvāku vēstures periodu – piecgadi pēc Otrā pasaules kara, kas gan ir principiāli atšķirīgs laikmets. Gan savas noskaņas, gan ekonomisko, politisko un kultūras procesu ziņā. Taču režisors gājis vēl tālāk – viņš notikumiem liek norisināties kādā pilnīgi abstraktā laikā un vietā. Vienmēr un nekad, visur un nekur. Nemainīgo darbības vidi – Nika Keraveja viesistabu – Mārtiņš Vilkārsis veidojis, stilizējot dāņu izcelsmes amerikāņu gleznotāja, abstraktās mākslas pārstāvja Pīta Mondriana (1872-1944) tīro krāsu (balts, sarkans, zils, dzeltens) ģeometriskās figūras un līnijas. Abstraktā un sterilā vide atgādina attēlu no interjera žurnāla. Arī eklektiskais tērpu ansamblis balsta režijas koncepciju par darbības laika, vietas un vides abstrakciju. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa Deizijas un Džordanas kleitas modelējusi art deco stilā, bet epizodisko lomu tēlotājus ietērpusi baltos un gaišzilos nikerbokeros. Šiki ap galvu sasietais lakatiņš un melnas plastmasas saulesbrilles savukārt atgādina 20. gadsimta 60. gadus.

Var teikt eklektika vai arī – universalitāte, jo tērpu stilistikas elementi ņemti no dažādām 20. gadsimta desmitgadēm. Šī abstrakcija jeb universalitāte liek domāt, ka sevi izsmēlusi postmodernismam raksturīgā darbības laika un vietas ignorēšana, kas vismaz Latvijā nu jau ilgst vismaz 20 gadus un kas izpaužas ar jebkuras lugas/ romāna/ scenārija notikumu pārvirzīšanu uz mūsdienām vai vispār laika, respektīvi, laikmeta ignorēšanu. Tādā kārtā teātris kļūst plāns, unificēts un novienādots, palaikam padarot skatuves notikumus un varoņus pat nesaprotamus, kā tas noticis arī šajā gadījumā. Latvijā tieši Džilindžers ir šīs tendences spēcīgākais pārstāvis, kas tai arī visilgāk bijis uzticīgs. Viņa pēdējo gadu neveiksmes un pusveiksmes liecina, ka šī aka ir izsmelta. Savulaik par novitāti pamatoti uztvertā mākslas strāva, kas likvidēja padomju laika melīgo akadēmismu, nu kļuvusi par teātra fast food, kas izgatavots pēc universālas metodes un turklāt nav neko veselīgs.

Ficdžeralda varoņi ir ārkārtīgi tieši sava laikmeta – trako divdesmito (Roaring Twenties) – bērni. To ārēji raksturo tādas parādības kā džezs, art deco, filmu zvaigžņu un sporta čempionu pielūgsme, aizraušanās ar tehnikas izgudrojumiem (auto, telefons, elektrība). Taču zem šīs drudžaini priecīgās anturāžas romānā pulsē dīvains skumju un ironijas caurstrāvots noskaņojums, kas raksturīgs tā saucamās zudušās paaudzes rakstniekiem, kuri sāk literāro darbību pēc Pirmā pasaules kara un pie kuriem pieder arī Ēriks Marija Remarks, Ernests Hemingvejs, Ričards Oldingtons. Viņu varoņiem karš atņēmis ticību ideāliem un t.s. lielajiem jēdzieniem, cildenajiem vārdiem, tiem grūti atrast vietu pēckara pasaulē. (Arī Getsbijs un Keravejs bijuši frontē, ar ko atšķiras no pārējiem romāna varoņiem.) Par vienīgo patiesību kļūst personiskās jūtas, tā saucamās mazās lietas – mīlestība, draudzība, kam arī lemta drīza bojāeja.

No izrādes "Lielais Getsbijs" // Foto – Ziedonis Safronovs

Lai padarītu Ficdžeralda varoņus par cilvēkiem jebkurā laikā un vietā, režisors likvidējis viņu šķirisko piederību, tādējādi likvidējot pašu romāna (mazākā mērā – arī lugas) filozofiju. Stāsts jau nav par nelaimīgo autobraucienu, kas nejauši izšķir kvēlos mīlniekus Getsbiju un Deiziju. Stāsts ir skumjš vēstījums par sapni, kurš iet bojā, bet tomēr iedvesmo. Aristokrāte Deizija nodod self-made man Getsbiju, aizbēgot no atbildības kopā ar izvirtušo vīru, savas šķiras pārstāvi. (Kaut gan – ja Ņujorkas sīkpilsoņi, ar kuriem romānā vulgāri uzdzīvo Toms, izrādē paaugstināti līdz normai, tad jau nekādas izvirtības nav.) Izšķirīgā brīdī izrādās, ka mīlestība tomēr nav spējīga pārvarēt kārtu robežas. Getsbija miljoniem, ko tas nopelnījis ar nelikumīgu alkohola tirdzniecību, lai atgūtu pirms kara mīlēto meiteni, vairs nav nekādas nozīmes. Taču Getsbiju īpašu padara viņa apsēstībai līdzīgais sapnis par neiespējamo – mīlestību, kas var visu. (Gluži vai neticamā kārtā E. Dombrovska Keravejam priekšpēdējās ainas telefonsarunās, kad citu pēc cita viņš saņem atteikumus ierasties uz Getsbija bērēm, izdodas radīt nojautu par sava bijušā kaimiņa neordinaritāti. Gluži lieka gan ir viņa saruna ar Volfšeimu, kurš Leona Leščinska ironiskajā manierē izstāsta Getsbija divdomīgo karjeru.) Žēl, ka no lielā amerikāņu romāna, kur tik cieši savijies skaudrs reālisms ar romantismam raksturīgu sapņa glorifikāciju, Liepājas teātrī tapis Džilindžera pēdējo gadu daiļradei raksturīgais hamburgers. Ātrā pārtika. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt