Ērika Zirne 13.06.2014

Reiz dzīvoja...

Amerikāņu rakstnieka, bērnu literatūras klasiķa Laimena Frenka Bauma darbu „Brīnumainais burvis no Oza zemes”, kas Latvijā 2004. gadā tika uzvests Dailes teātrī, mūzikas namā „Daile” iestudējusi režisore Dace Pūce. Kādā intervijā viņa stāsta, ka „šajā pasakā sastopas divi latviešu stāsti – par Laimes lāci un Sprīdīti –, tātad – par neuzdrošināšanos un slinkumu un par došanos pasaulē.” Režisores teiktajam var piekrist, jo daudzas pasakas savā būtībā ir līdzīgas gan sižeta, gan konkrētu varoņu radīto arhetipu dēļ. Tās simbolu un zīmju valodā uzrunā ne tikai ar savu tēlaino valodu, bet sniedz atbildes uz jautājumiem par pasaules lietu kārtību, dzīves vērtībām un cilvēka vietu tajā.

Bauma darbā attēlotie brīnumainie notikumi un varoņi lasītājiem arī pazīstami kāda cita autora sakarā – grāmatā, kuras nosaukums ir „Smaragda pilsētas burvis”, krievu rakstnieks Aleksandrs Volkovs (1891-1977) lasītājus iepazīstina ar meitenīti Ellu un viņas uzticamajiem draugiem. 1939. gadā, mācoties angļu valodu, A. Volkovs izlasa Bauma 1900. gadā sarakstīto grāmatu „Brīnumainais burvis no Oza zemes” un pārtulko to krievu valodā. Tulkojums precīzi neatbilst oriģinālam, nedaudz tiek pārveidots sižets, turklāt galveno varoni Dorotiju A. Volkovs pārdēvē par Ellu, kuras piedzīvojumus autors vēlāk iedzīvina vēl piecos izdevumos. Baums Oza zemes fantāziju un pasaku pasauli turpmāk aprakstījis vēl četrpadsmit grāmatās, bet viņa kolorītie tēli savas gaitas turpina amerikāņu rakstnieces Rutas Plamlijas Tomsones (Ruth Plumly Thompson) vairāk nekā divdesmit izdevumos un vairāku citu amerikāņu rakstnieku darbos. Oza zemes tēli un spraigie notikumi vairākkārt iemiesoti lugās, multiplikācijā, televīzijas filmās un seriālos. Tomēr 1939. gadā režisora Viktora Fleminga (Victor Fleming) uzņemtā filma „Oza zemes burvis” palika nepārspēta – tā 1940. gadā tika izvirzīta sešām „Oskara” balvas nominācijām, no kurām divās kategorijās uzvarēja. Filma saņēma balvu par labāko oriģinālmūziku (komponists Herberts Stotharts (Herbert Stothart)) un labāko dziesmu „.Over the Rainbow” (komponists Harolds Arlens (Harold Arlen)). 1998. gadā „Oza zemes burvis” tika iekļauta simts labāko amerikāņu filmu sarakstā kā sestā, bet 2004. gadā dziesmu „Over the Rainbow” Amerikas kinomākslas institūts simts labāko kinofilmu dziesmu sarakstā ierindo pirmajā vietā.

Šo grāmatu varoņu milzīgajai popularitātei ir izskaidrojums – plašais reālo un nereālo tēlu (burvju, ļauno raganu, labo feju, mistisku un īstu dzīvnieku, personificētas dabas), morālu un ētisku kategoriju variējums rada plašas iespējas autora fantāzijas brīvam lidojumam, kurā tiek aicināti doties līdzi visi šo darbu lasītāji.

Skats no izrādes „Burvis no Oza zemes” // Publicitātes foto

Mūzikas namā „Daile” iestudētajā Valta Pūces un Pētera Brūvera mūziklā „Burvis no Oza zemes” ne tikai mazie, vidējie, bet arī pieaugušie skatītāji patiesi dzīvo līdzi skatuves tēliem. Izrādes sākumā mazo Dorotiju pēkšņi uznākusī vētra aiznes uz Brīnumzemi, kurā viņa sastop Putnubiedēkli un Dzelzs Malkascirtēju. Pasakas sižetā Dorotijai bija jāsastop arī Gļēvais Lauva, taču šajā konkrētajā izrādē Lauvas nebija, jo lomas izpildītājs Niks Matvejevs negaidīti šķīrās no šīs pasaules. Valts Pūce pirms izrādes klusi uzrunāja skatītājus, sakot, ka aprīļa pēdējā nedēļa bijusi skumja Latvijas teātru aktieriem un mūziķu saimei, jo „Karlsons, lidojot prom, paņēmis sev par draugu līdzi arī Lauvu...”. Taču pārējie izrādes dalībnieki Lauvas drosmi bija paņēmuši pa gabaliņam sev, ko varēja nojaust emocionālajā aktieru saspēlē.

Izrādes pieteikumā lasāms, ka uzvedums ir „multimediāla muzikāla pasaka”, un tas tiek veidots, pielietojot pasaulē kino industrijā un televīzijā plaši izmantoto keying principu. Keying ir metode (video efekts), kurā videoattēls ar speciālas aparatūras palīdzību tiek pārvietots uz kādu citu attēlu. Sākotnēji tas tiek filmēts uz speciāla zila fona, tad zilais fons tiek filtrēts un tā vietā ievietots kāds cits attēls. Rodas efekts – „attēls uz attēla”, kad uz ekrāna vienlaikus rāda maketus un izrādes darbības video. Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka filmēšana un projicēšana var tikt veikta telpās, kuru platība ir ierobežota (kā tas ir iestudējuma norises vietā).

Izrādes darbība simultāni sadalīta trīs vizuālās daļās – uz skatuves darbojas aktieri kā parastā teātrī, bet pa kreisi no skatuves maketu operators (arī to autors) Armands Berģis atbilstoši darbības videi maina divpadsmit maketus. Abu šo darbību tehnisks apvienojums vienlaikus ar Ilvas Kļaviņas veidoto skatuves iekārtojumu tiek projicēts uz plata ekrāna virs skatuves. Skatītājs var vērot visu izrādes procesu, pēc izvēles pievēršoties gan uz skatuves notiekošajam, gan vērojot maketu opertora darbu vai arī attēlu platekrānā. Izrādi ieteicams skatīties no piecu gadu vecuma, kas noteikti ir pamatots ieteikums, jo, pārslogojot bērna uzmanību ar pārāk lielu informācijas daudzumu, tā uztvere ilgstoši nespēj būt produktīva.

Pa kreisi no skatuves spēlējošā mūziķu grupa (Jāņa Miltiņa vadībā) atraktīvi un kvalitatīvi veido izrādes muzikālo noformējumu. Mūziķi atskaņo gan aktieru dziedāto dziesmu pavadījumu, gan ar dažādiem skaņu efektiem paspilgtina izrādes notikumu dramatiku, darbojoties līdzi uz skatuves notiekošajam. Dorotiju izrādē atveido dziedātāja Ieva Sutugova, radot mazas, labestīgas, zinātkāras meitenes tēlu. Mūziķis Ralfs Eilands Putnubiedēkļa lomā un Arta Robežnieka Dzelzs Malkascirtējs ar mazajiem skatītājiem sadraudzējas it viegli, bet Antona Zamišļajeva suns Toto draiskodamies izrādes gaitā izsauc ne mazums publikas smieklu. Bērnu izrādēs aktieru spēles teatralizācija ir veids, kā paspilgtināt darbojošos varoņu raksturojošās īpašības. Ja varonis ir „ļaunais”, aktierim gan ar attiecīgu balss intonāciju, gan mīmiku un ķermeņa kustībām jārada šis „ļaunums”. „Labajam” tēlam ir vieglāk – tam biežāk jāsmaida un jārunā laipnā intonācijā. „Labie” tēli izrādē ir Dorotijas māte, ko atveido Ieva Akuratere, un Uģa Rozes tēvs. Jāteic, ka mātes un tēva atveidojums salīdzinājumā ar citiem ekspresīvo varoņu raksturiem krasi atšķīrās ieturētās aktierspēles dēļ, bet mātes mīlestība un tēva gādīgums izrādē vairāk ir pašsaprotams un sajūtams, ne īpaši akcentējams fakts. Abi aktieri izrādē katrs atveido vēl divus tēlus – Ieva Akuratere iejūtas Zaļās sievas un Labās Burves, bet Uģis Roze – Zaļā tēva un Sarga lomās.

Zaļā sieva – Ieva Akuratere, Zaļais tēvs – Uģis Roze // Publicitātes foto

Mūziķis Atis Ieviņš ļauno Koku atveido tik meistarīgi, ka mazie skatītāji izskatās patiesi nobijušies. Viņš ar savām zaru rokām sagūsta mazo Doroteju, kura izsalkusi tver pēc ābola. A. Ieviņa vokālais izpildījums un artistiskums ne mirkli neliek šaubīties par mūziķa profesionalitāti, turklāt Mērkaķu vadoņa lomā jāuzteic arī viņa fiziskā sagatavotība. Aija Vītoliņa Ļaunās Raganas lomā ir visu nelaimju un briesmu iemiesojums, ko paspilgtina atbilstoši izvēlēts kostīms (Ilze Vītoliņa). Tumši violetais apmetnis nosedz Raganas kupri un kaulainās rokas, bet to garie kustīgie pirksti un līkie, saķert gribošie nagi biedē pa īstam.

Ar lielu atsaucību skatītāji uzņem krāšņos, ekspresīvos un izteikti dinamiskos deju priekšnesumus (horeogrāfe Liene Grava), īpaši Lidojošo Mērkaķu uzlidojumu un to veiktos sarežģītos akrobātiskos trikus. Kā asprātīgs un veikli izdevies jāatzīmē Valta Pūces atveidotā burvja Oza triku paraugdemonstrējums (konsultē Dace un Enriko Pecolli, Robijs Trankalis), kad viņš no sava iespaidīgā zaļā tērpa krokām izbur dažādus anatomiskus priekšmetus – Putnubiedēklim tiek pasniegtas smadzenes, bet Dzelzs Malkascirtējs tiek pie jaunas sirds. Skatītāji uz mirkli notic, ka viņi redz īstu, ļoti veiklu triku meistaru.

Pasakās valda savi noteikti likumi, kas nekad nedarbojas reālajā pasaulē. Tikai Brīnumzemē buramvārdiem ir spēks, tajā valda mūžīga vasara, visi zvēri un putni apveltīti ar spēju runāt, koki atdzīvojas un spēj kustēties kā cilvēki, bet milzīgās magones, kas izplata stipru, miegu izraisošu aromātu, gandrīz iemidzina Dorotiju, un tikai Brīnumzemē ceļš, pa kuru iet Dorotija ar saviem draugiem, ir gluds un Dzelteniem ķieģeļiem klāts. Vairumā pasaku šis piedzīvojumu pilnais ceļš ir simbolisks ceļš pašam uz sevi. Arī šajā – katram no varoņiem ir sava karstākā vēlēšanās, kuru piepildīt var tikai Brīnumzemes burvis Ozs. Aizejot uz pili, ceļinieki sastopas ar meliem, jo, kā izrādās, burvis nemaz nespēj izpildīt visas vēlēšanās, jo nav īsts brīnumdaris. Taču vēlēšanās jau bija pašu ceļabiedru pašaizliedzīgās rīcības piepildītas, un katrs ieguva visvairāk kāroto: Putnubiedēklis – prātu, Dzelzs Malkascirtējs – sirdi, bet Gļēvais Lauva – drosmi.

„Bērni no visa var radīt visu”, teicis kāds domātājs, tādēļ vērtējot, vai izrāde paredzēta bērniem vai pieaugušajiem, jāsecina, ka tā vairāk domāta bērnu auditorijai. Bērna neierobežotā fantāzija un uztveres spontanitāte atšķir to no pieaugušā, kura uztveri nosaka noteikti stereotipi. Bērns visas savas emocijas tiecas projicēt fantāzijas tēlos un pasaku varoņos, nereti personificējoties ar kādu no tiem un jūtot līdzi to pārdzīvojumiem. Arī šajā izrādē vērot mazos skatītājus bija tikpat interesanti kā sekot līdzi mūzikla sižetam. Piemēram, kāda maza zēna sarauktā pierīte, sašutumā uzlūkojot ļauno raganu, bailīgs čuksts „Tēti, man bail!”, parādoties Burvja Oza sejai skatuves platekrānā, brīnuma gaidās starojošas acis, skanīgi smiekli, vērojot varoņu labsirdīgo ķircināšanos.

Skats no izrādes „Burvis no Oza zemes” // Publicitātes foto

Šīs pasakas arhetips nosaka, ka Dorotijai jāatgriežas mājās. Uzvilkusi Labās Burves dāvātās sudraba kurpes, mazā meitene aizlido, lai pamostos no sapņa savā lauku mājā, kur to sagaida gādīgā māmiņa un tētis. Dorotijas neparastos piedzīvojumus varētu dēvēt par simbolisku iniciācijas ceļu, kas noslēdzas, rodot atbildes uz jautājumiem par draudzību, atbildību, biedriskumu, drosmi un meliem. Un ar atskārsmi, ka visskaistākais ir ceļš, kas ved atpakaļ uz mājām.

Pēc izrādes ikviens varēja aplūkot iestudējumā izmantotos maketus un Dorotijas neparastā ceļojuma karti. Kā informatīvi papildinoša veidota izrādes programmiņa, kurā iespējams izlasīt īsu sižeta aprakstu, atkārtot dažus buramvārdus, risināt krustvārdu mīklu vai pēc notīm nodziedāt „kopā dziedamo dziesmu” „Dzimtenē”, kura daļai skatītāju noteikti bija jau zināma, jo Rīgas 810 gadu jubilejai veltītajā svētku lielkoncertā Valta Pūces skaņdarbu izpildīja apvienotais kopkoris.

Tas, cik lielā mērā jūs aizkustināja un uzrunāja izrāde, raksturo to naivi bērnišķīgo, kas mīt ikvienā no mums.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt