Baiba Kalna 16.11.2011

Tēlu meistari

Izrāde šūpojas uz hiperbolas un šarža robežas, tā lielā mērā tiek balstīta aktieru entuziasmā un detaļās, kas vienā vakarā var nostrādāt, bet nākamajā nē.

Entonija Šefera 1970. gadā sarakstītā luga "Okšķeris", ko ar nosaukumu "Trilleris" Dailes teātra Kamerzālē iestudējusi jaunā režisore Laura Groza, pieskaitāma t.s. well made - labi taisītajām lugām. Ar atjautīgi savīto intrigu, asprātīgajiem dialogiem un saistošajiem raksturiem "Trilleris" ir pateicīgs materiāls iestudēšanai. Lugas darbības attīstība ir neparedzama, abu galveno varoņu spriedumi un uzvedība - ekscentriski un atraktīvi. Teksts nepiedāvā psiholoģiskus vai filozofiskus dziļurubumus, kas arī nav šā formāta uzdevums, tomēr caur spēles ekvilibristiku izspraucas arī zināma deva dzēlīgas laikmeta ironijas par mūsdienu paviršo, allaž steidzīgo, uztveres štampos slīgstošo realitāti, kas nes sev līdzi attiecību relativitāti, vērtību un akcentu brīžam neloģisku, brīžam paradoskālu pārbīdi. Autors šo pietiekami ietilpīgo problemātiku nerisina ar čehovisku dramatismu, bet piedāvā ekstravagantu trilleri - melno komēdiju, un iestudējuma radošā grupa ir centusies šīs kvalitātes saglabāt.

Veiksmīgs, bagāts, padzīvojis detektīvstāstu rakstnieks, kurš apsēsts ar dažādām fikcijām un mistifikācijām, uzaicina uz savu savrupmāju sievas mīļāko, lai it kā apspriestu iespējamās šķiršanās nosacījumus. "Tā ir jebkāda, tikai ne bērnu spēle," - viņš iepazīstoties saka savam gados jaunākajam sāncensim, un tas tiešām izrādās patiesība. Mākslinieks Miķelis Fišers izveidojis spēles arēnu - minimālistisku, melnbaltu scenogrāfiju, ar nedaudziem rekvizītiem iekārtojot stilizētu mūsdienīga manierīga dzīvokļa fragmentu, kaut šeit aplūkojamie priekšmeti tikpat labi iederētos arī kāda ofisa interjerā. Tie ir pietiekami bezpersoniski, taču arī šodienas izpratnē stilīgi un lieliski raksturo varoņu ārējās un iekšējās dzīves telpu. Ekscentrikas un manierīguma atslēgā izrādes ansamblis arī slēdzis Šefera lugu, uzvedot komiski parodisku stāstu par kaislību uz spēli.

Izrāde šūpojas uz hiperbolas un šarža robežas, tā lielā mērā tiek balstīta aktieru entuziasmā un detaļās, kas vienā vakarā var nostrādāt, bet nākamajā nē. Ir interesanti minēt, vai aiz tēlu ārējām ekstravagancēm slēpjas arī kas patiess, vai visa saceltā kņada ir tikai vētra tējas glāzē, kad varoņi pinas savās kaprīzajās iedomās. Līdz galam tas izrādes gaitā skaidrs nekļūst, tomēr aktieriem, kuri cenšas izveidot efektīgus tēlu ārējos raksturojumus, pārsvarā izdodas apdzīvot arī savu varoņu iekšējo telpu un radīt dinamisko, pēkšņiem pavērsieniem bagāto attiecību psiholoģisko oderi.

Kopumā izrādes ansamblis veiksmīgi pārraida autora stila paradoksalitāti un ekscentriskumu. Iestudējumam piemīt pulsējošs ritms, kas spēles laukumā ienes sastrēdzinātu spriedzes un intriģējošu priekšnojautu gaisotni, kā arī liek nojaust, ka detektīvintrigai līdzīgais stāsts ir tikai aisberga redzamā puse. Izrāde atbilstoši virsrakstā un žanra apzīmējumā piesauktā trillera likumībām būvēta tā, ka ikviena atbilde raisa jaunus jautājumus un kārtējai masku krišanai seko nākamā. Šeit ironija, absurda elementi un humors sasaistās ar savu devu dramatisma, turklāt transformācija notiek viegli un rotaļīgi, vienīgi tuvojoties nobeigumam, atsevišķas intonācijas sāk atkārtoties.

Luga piedāvā divas lomas, kurās aktieri var izspēlēties pēc sirds patikas. Juris Žagars un Lauris Dzelzītis šo iespēju izmanto ar atzīstamu artistiskumu un aizrautību, demonstrējot labu stila un humora izjūtu. Žanrs prasa precīzu psiholoģisma apvienojumu ar dinamisku un kontrastainu izpausmes formu, kurai pievienots nedaudz groteskas. Turklāt aktieriem jāspēj ne tikai nospēlēt savus varoņus, bet vienlaicīgi paraudzīties uz tiem no malas, ar zināmu ironisku piesitienu. Abi tēlotāji strādā ar atzīstamu izdomu un konkrētību, organiski un šķietami viegli ieraujot skatītāju izrādes asociatīvajā laukā. Viņi izspēlē elegantu attiecību dueli, un skatītāji ātri vien kārtējo reizi tiek pārliecināti, ka gandrīz viss notiekošais ir relatīvs un pavisam ne tāds, kā izskatās. Izrādās, ka spēlēt dzīvi ir krietni vien interesantāk, nekā dzīvot. Kaut arī nebūt ne vienkāršāk. Tomēr ikvienam no abiem varoņiem izrādes gaitā tiek dots arī pa kādam patiesīguma mirklim. Ja aktieri pārspīlētu ar krāsām, komiskais trilleris varētu ieslīgt brīžiem triviālu jociņu atrādīšanā, bet tā par laimi (vismaz pagaidām) nenotiek.

Pirmajā cēlienā abu duetā līderis ir Juris Žagars analītiskā prāta īpašnieka Endrū Vaika lomā. Viņš ir daudzveidīgs, ar precīzi izstrādātu darbības motivāciju, šarmants un artistisks arī aprobētu izteiksmes līdzekļu izmantojumā. Snobiskais detektīvstāstu rakstnieks ne tikai beletristikā, bet arī dzīvē rada enerģiskus, spilgtus tēlus un pats, paradoksālā kārtā apvienojot cinisku aprēķinu ar gluži vai bērnišķīgu prieku, sajūsminās, vērojot pašsacerētos fantomus. Tomēr šim pietiekami racionālajam un viltīgajam cilvēkam neienāk prātā doma, ka viņu var pievilt paša radītie tēli un tik lieliskās paša spēlētās lomas. Laura Dzelzīša Milo Tindls izrādās negaidīti ciets rieksts, vērā ņemams, nopietns pretspēlētājs, kurš sākotnēji gan vēl tikai cenšas citu un savā priekšā radīt veiksmīga, enerģiska, par sevi pārliecināta vīrieša tēlu, jo tieši tāds sabiedrībā ir pieprasīts. Taču viņš ir spējīgs skolnieks un ātri apgūst spēles noteikumus, lai jau otrajā cēlienā revanšētos, spēles meistarībā pat apsteidzot savu "skolotāju". Izrādes nobeigums ir visai ironisks un nepiedāvā happy end - reiz iedarbināts, dzīves fantasmagoriskais karuselis turpina griezties, gan pēc citiem, ne abu spēlmaņu sacerētajiem noteikumiem.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt