Silvija Radzobe 25.11.2011

Divas stundas prieka

Izrādē viennozīmīgi un triumfāli tiek apliecināts: mākslas tēla būtībai ar cilvēku, kurš to radījis, nav tieša sakara - tēls nav aktiera cilvēciskās personības kopija.

MILDA UN RAIMONDS JEB DIVAS STUNDAS PRIEKA

Izrādes „Izrāde „Gals”” sākumā tiek paziņots, ka priekšnesums ilgs pusotru stundu un tam nebūs starpbrīža. Tuvojoties noteiktajam beigu laikam, skatītāji, to vidū arī es, sāka nervozi ik pa brīdim mest acis pulkstenī. Taču pilnīgi pretēju iemeslu dēļ, nekā tas ir parasti, jo šoreiz negribas, lai beidzas. Pārņem pacilājošs prieks, ka slēptās ilgas, šķiet, kāds ir sadzirdējis – uzvedums turpinās gandrīz divas stundas.

Teātris apcer pats sevi

Elmāra Seņkova iestudējums ir arī par teātri - tāpat kā vairāki citi jaunās režijas paaudzes pēdējā laika darbi. Piemēram, „Īstais Teātris” (Nacionālā teātra jauno aktieru grupa), Jevgēņija Haritonova „Dzin” Vladislava Nastavševa režijā (Dirty Deal Teatro), pagājušajā sezonā – „Septiņi Fausti” Viestura Meikšāna inscenējumā. Kad kāds mākslas veids sāk apcerēt pats sevi, tas ir nobriedis pārmaiņām. Ar minētajām un arī vēl citām jauno režisoru izrādēm Latvijas teātrī manifestējas jauna paaudze, kurai ir sava, no iepriekšējām atšķirīga balss un intonācija, sava teātra valoda. To, pirmkārt, raksturo centieni izrādi veidot nevis kā dzīves reālistisku ainu pašas dzīves formās, bet kā spēli, kopā liedējot visdažādākos stilu un paņēmienu elementus. Otrkārt, tā ir totāli ironiska attieksme pret dzīvi, pie tam ironija tiek lietota visplašākajā gradācijā – no maiga humora līdz indīgam izsmieklam, neaizmirstot ironiski palūkoties arī pašiem uz sevi.

Elmāra Seņkova izrādes struktūra ir visai sarežģīta – mums tiek piedāvāts teātris teātrī, apvienojot trīs telpas un tikpat daudz laikus. Bez tam katrs aktieris spēlē gan aktieri ar izdomātu biogrāfiju (viņu bildītes un CV skatītāji saņem, ienākot zālē), gan visatšķirīgākos tēlus desmit sižetiski nesaistītajās ainās. Nacionālā teātra Jaunās zāles prospekts grimst pustumsā – scenogrāfs Reinis Dzudzilo te izkārtojis aktieru ģērbtuvi ar grima galdiņiem un kostīmiem statīvos. Telpas centrā, ne tālāk kā pāris metru no skatītāju sēdvietu pirmās rindas, nedaudz paaugstināts spēles laukums, uz kura norit izrāde; ainu starplaikos to aizklāj balta žalūzija, noritinājusies no griestiem. Kamēr aktieri sagatavojas nākamajam skatam, uz žalūzijas kā uz ekrāna tiek demonstrēti video filmas kadri, kas pretendē dot ieskatu mēģinājumu procesā, aktieru diskusijās par dzīvi, mākslu, kā arī par topošo izrādi. (Video filmas operatori Reinis Dzudzilo un Linda Ģībiete.) No sarunām jaušams, ka aktieri ar topošo izrādi saista lielas cerības – viņi agrāk nav bijuši pazīstami, savos iepriekšējos teātros vairs nav bijuši vajadzīgi. Katrs jaunajā projektā grib apliecināt sevi, būt noderīgs. Ne visi videofilmā rada savu konsekventu aizskatuves tēlu. Vislabāk tas izdevies Normundam Laizānam kā Pēterim (visu pieredzējis īgns skeptiķis), Ģirtam Liuzinikam kā Reinim (liriski skumjš filozofs) un Jurijam Djakonovam kā Elvim (komisks entuziasts). Kad Jurija Djakonova varonis, kurš, cik jaušams, nule kā ienācis teātrī, jūsmo, ka izrāde būs „kā Meierholdam, Ježijam Grotovskim, Mihailam Čehovam un, protams, kā Bergmanam”, skatītāju rindās esošie teatrāļi aiz smiekliem burtiski uzsprāgst – tik dažādi pēc savas metodes ir šie slaveno vārdu īpašnieki, kurus centīgā apbrīnā iegaumējis vakardienas students. Ināra Slucka (Lolita), Jānis Vimba (Juris), Anete Saulīte ( Iveta) par saviem tēlotajiem aktieriem rada fragmentārāku, saraustītāku iespaidu.

„Kas viņam Hekabe un kas viņš tai”

Videofilmā aktieri, kuri spēlē aktierus, ir ļoti kustīgi – uzņemšanas leņķis rada ilūziju, it kā viņi gribētu iztiekties/iztriekties cauri ekrānam, lai runātu ar mums tieši, aci pret aci. Ja arī iluzionārajiem aktieriem sacerētie raksturi, viņu rīcība un teksti palaikam šķiet panaivi, lai arī domāti nopietni, viņu vēlēšanās, bet nespēja tikt cauri plānajai ekrāna sienai, kas mūs šķir, manā uztverē izaug par metaforu mākslas allažīgajai tieksmei savienoties ar dzīvi, kas apriori nav iespējams, jo nozīmētu mākslas galu, respektīvi, tās bojāeju.

Vēlēšanās teātrī eksponēt ne tikai mākslu, bet arī mākslas radītāju-aktieri kā privātpersonu, protams, nav nejauša. Pat ja iecere varbūt bijusi citāda, Elmāra Seņkova izrādē viennozīmīgi un triumfāli tiek apliecināts: mākslas tēla būtībai ar cilvēku, kurš to radījis, nav tieša (saturiska) sakara, tas ir, tēls nav aktiera cilvēciskās personības kopija. Aktieris, kurš rada, kā cilvēks var būt garlaicīgs, ne vienmēr gudrs un kādreiz var likties pavisam tizls. Bet, uzkāpis uz skatuves, viņš vairs nav pazīstams, jo tik ļoti pārvērties, ka aizrauj un iedvesmo. Šajā izrādē, jūsmojot par aktiermākslu kā brīnumdari, atcerējos Hamletu, kurš pirms četri simti un cik tur gadiem, vērojot aktieru pārvēršanos spēles laikā, kā arī tēlam, ne aktierim piederošās asaras, kas tiek lietas lugas  varones dēļ, apbrīnā izsaucās: „Kas viņam Hekabe un kas viņš tai.”

„Izrādes „Gals”” lielo pievilcību pirmkārt rada aktieru simtprocentīgais artistiskums, gandrīz vai neticamā prasme pārtapt daudzos atšķirīgos tēlos. (Atbrīvoti, patiesi ir visi, bet par izrādes līderiem kļūst Normunds Laizāns un Jurijs Djakonovs.)  Bet ne tikai. „Trāpa” arī izspēlēto ainu saturs un tā interpretācija. Ainu virkne radusies kolektīvas improvizācijas ceļā, sadarbojoties aktieriem, režisoram, kā arī jaunajiem dramaturgiem Rasai Bugavičutei un Edgaram Niklasonam, kuri mūsdienīgā latviešu valodā uzrakstījuši asprātīgu, trāpīgu tekstu. Situācijas lielāko tiesu ir komiskas, ironiskas, lai arī aktieri tās spēlē uzsvērtā, pat groteskā nopietnībā, tieši tā panākot vislielāko efektu. Bet uzveduma uzpērkošo, uzticību un atvērtību raisošo intonāciju veido radošās grupas attieksme pret tēlotajiem cilvēkiem un mums, skatītājiem: viņi, rodas iespaids, smejas nevis par mums, bet kopā ar mums. Tas savukārt rada vēlēšanos pašam atzīties, ka rīcība vai domāšanas veids, kas tiek parādīts kā komisks,  ir piemitis vai piemīt, vai ir ļoti labi pazīstams arī tev. Šī gatavība atzīties it kā kļūst par ieejas biļeti uzveduma pasaulē, tā atmosfērā, tu iekšēji it kā pats kļūsti par dalībnieku aizraujošajā spēlē, lai arī fiziski paliec sēžam un nemeties spēles laukumā.

„Stulbais krievs” un „fašistu cūka”

Ainu saturs vienlaikus ir mūsdienīgs, Latvijas šodienas dzīvei raksturīgs, kā arī arhetipisks, piemītošs cilvēku domāšanai un rīcībai jebkurā laikmetā. Šī ainu universalitāte piešķir izrādei kādu aiz smiekliem slēptu dziļuma dimensiju.

Ainā Ģimene Jurija Djakonova pusaudzis dēls, ēzdams rīta pārslas,  klausās mūziku, ausis aizbāzis ar austiņām, Ināras Sluckas māte lako kāju nagus, bet Normunda Laizāna tēlotajam tēvam neviens nepievērš uzmanību. Kad viņš, nesaņēmis no dēla atbildes uz pāris jautājumiem, sāk kliegt, māte noliek viņa priekšā šņabja pudeli. Kad pudele izdzerta un dēls joprojām neatbild, bet tēvs draud nošauties, māte izņem dēlam no auss vienu austiņu un apnikušā intonācijā nosaka: apskauj viņu un pasaki, ka mīli. Kad dēls to absolūti vienaldzīgi izdara, tēvs nokāpj no ķeblīša, sāk raudāt prieka asaras un, saķēris dēlu un sievu aiz piedurknēm, laimīgs apgalvo, ka mīlestība pasaulē tomēr ir. Sirsnīgi izsmējies par tēvu-teroristu, skatītājs apklust, aizdomājies par dažkārtējo totālo atsvešinātību  un  attiecību formālismu lielākos vai mazākos kolektīvos, kuros nākas būt. Un neiznīcināmām ilgām pēc garīgas tuvības, patiesas sirsnības, kas liek pašapmānīties un sasista stikla lauskas pieņemt par dimantiem.  (Vismaz mans asociāciju tīkls bija tāds.)

Atsvešinātības tēma līdz simboliskam līmenim tiek pacelta ainā Sieva. Ģirta Liuzinika vīrs no rīta modina Anetes Saulītes sievu.  Nesaņēmis atbildi, vai viņa celsies, vīrs laipnā balsī runā tālāk, it kā sieviete, kura guļ nepakustēdamās, viņam būtu ko teikusi. Viņš uzvāra kafiju,  paceļ sievas stingo ķermeni sēdus, pieliek krūzīti tai pie lūpām, neredz, ka kafija izlīst, un joprojām runā. Viņš nav pamanījis, ka sieviete mirusi.

Pat izaicinoši teatrāla ir aina Flauta, kur darīts viss, lai apliecinātu, ka loma nav aktiera cilvēciskās būtības kopija. Četrdesmitgadīgais un augumā garais Normunds Laizāns, ietērpts īsās bikšelēs, spīdoši nospēlē pirmklasnieku, kurš apčurājas, kad viņa sadusmotais tēvs-skolas direktors (šajā lomā jaunais un augumā sīkais Jurijs Djakonovs) lasa dusmīgu pamācību par pareizu attieksmi pret mūzikas instrumentu, ignorēdams dēla klusos lūgumus par vajadzību pēc tualetes. Šī audzināšanas paraugstunda ar komisko finālu liek domāt ne tikai par kurlumu un aklumu cilvēku, pat vistuvāko, savstarpējās attiecībās, bet arī par jebkuras teorijas (viedokļa, uzskata, likuma, pamācības) neizbēgamo kapitulāciju situācijā, kad nav nokārtotas cilvēka/sabiedrības viselementārākās praktiskās vajadzības. Un – ak, vai! – arī šeit es varu atzīties, ka nācies  būt gan dēla, gan tēva lomā.

Par uzveduma kulmināciju, tā  granātu, kas skatītāju zālē izraisa burtiski smieklu vētru, kļūst aina Nāves ēnā. Videosižetā pirms tam Jāņa Vimbas Juris un Jurija Djakonova Elvis, par kaut ko sanervozējušies mēģinājumu procesā, sakaujas un salamājas: saucienam stulbais krievs seko atbilde fašistu cūka. Ekrāns paceļas un redzam, kā uz ledus gabala, saspiedušies ar mugurām, stāv vaidošs latviešu pulciņš tautastērpos: viens sūdzas par aklumu, otrs par kurlumu, trešais ir klibs, bet ceturtajam vēl kāda liga, aizmirsu, kāda. Garām laivā braši iras Jurija Djakonova tēlotais krievs, arī latviešu tautastērpā. Sākumā viņš sola izglābt vienu, tad divus, beigās ar mieru laivā laist visus četrus, bet pats palikt uz ledus gabala. Kad latvieši priecīgi aizīrušies, krievs griežas pie skatītājiem ar neizturami asprātīgu monologu, kas iemieso latviešu mūsdienu politiķu un latviešu mietpilsoņu egoistisko sapni par ideālo, respektīvi, neiespējamo krievu. Puisis paziņo, ka ir krievs ar latvieša sirdi, kurš redz latviskus sapņus – šprotes un gaļu, visādu... Ka savu meitiņu, kad tāda piedzims, viņš nosauks par Mildu, bet dēlēnu – noteikti par Raimondu...

Negribētos zaudēt humora sajūtu un krist patētikā. Tomēr. Nevar nedomāt par to, ka mākslinieki spēj to, ko nespēj politiķi, – panākt patiesu, nevis formālu saprašanos un sadarbību starp latviešiem un krieviem. Jo viņus interesē viens mērķis – māksla, nevis vara un savu ambīciju demonstrēšana. Un, piemēram, krievu puika Jurijs Djakonovs ir īsts atradums, absolūts artistiskuma iemiesojums, kam uzgavilē gan latviešu, gan krievu skatītāji.

Drosme, asprātība, spēja (un interese) patstāvīgi analizēt sabiedriskos (politiskos) procesus un analīzes  rezultātus ietvert paradoksāli absurdos tēlos... Arī tā ir kvalitāte, ar ko sevi atšķirībā no iepriekšējās paaudzes teātrī apliecina jaunā režijas paaudze – gan Elmārs Seņkovs, gan citi, piemēram, Valters Sīlis ar savu vēsturiski politisko triloģiju „Visi mani prezidenti”, „Veļupes krastā”, „Leģionāri”.

Bet Nacionālais teātris, regulāri sadarbojoties ar visjaunākās paaudzes režisoriem un neatkarīgo teātri Dirty Deal Teatro, būs Jaunajā zālē īstenojis ieceri par citu teātri, kas attīstās blakus tradicionāli ierastajam lielajā zālē.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt