Zane Radzobe 25.11.2011

Dullais. Pusceļš

Tas, ka Dullais ir Dauka, protams, bija skaidrs vēl pirms izrādes sākšanās.

Un pareizi – jaunajam Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes iestudējumam nevajadzētu lieki tērēt laiku, atstāstot latviešu literatūras klasikas darbu, bet gan koncentrēties uzreiz galvenajam: stāstam par nesaprasto, noslēpumaino, neizzināmo mūsos un pasaulē mums apkārt. Vismaz to sola pieteikums izrādes programmiņā un uz skatuves (eksplikācijā pirmajās iestudējuma minūtēs). Tāpēc pamatīgi samulsina fakts, ka tūliņ pēc pirmās ainas aktieri Sudraba Edžus darbu tomēr sāk uzcītīgi atstāstīt – epizodi pēc epizodes.

„Dullais” ir pieteikts kā pasaka pieaugušajiem ar baltām beigām. Tas baltums droši vien klātlikts tāpēc, ka mēs visi tomēr zinām, kā beidzas Daukas stāsts. Bērna nāve psiholoģiski ir ļoti smags temats. Tā vienmēr ir apsūdzība pasaulei, kas pieļauj jaunas dzīvības bojāeju, Sudraba Edžus iemūžinātajā likumsakarību ķēdē – pat tieši grūž nāvē. Pēc izrādes iedomājos par naturālisma iezīmēm stāstā. Izrādes laikā vairāk jādomā par to, ka Dauka ir daudzu netalantīgu pedagogu upuris. Sanāk sava veida Pedagoģiskā poēma, tikai, protams, gluži otrādi kā Makarenko, kurš ar talanta dzirksti un intuitīvu cilvēciskumu no mazgadīgajiem huligāniem, recidīvistiem un prostitūtām izveido krietnus, padomju dzīvei derīgus pilsoņus. Bet nē – izrāde nav par to.

„Dullais” piesaka stāstu par izzināšanas alkām. Arī par nespēju saprast, bailēm, atšķirību starp izpratni un ticību. Kopā ar Mārtiņu Eihi un Kristu Burāni darbu ir apdarinājuši četri Dailes teātra aktieri – Esmeralda Ermale, Kristīne Nevarauska, Artūrs Dīcis un Lauris Subatnieks. Izrāde sākas, aktieriem iznākot spēles laukumā un savā vārdā stāstot, ko katrs nesaprot. Lauris Subatnieks min lielo sprādzienu un jautā, kā laiks spēj deformēties gravitācijas ietekmē. Esmeralda Ermale saka: man ir sarežģītas attiecības ar ticību. Artūrs Dīcis un Kristīne Nevarauska atkoķetē – viņš par mobilo telefonu un novecošanas nepieciešamību, viņa par zivīm, kas nesmok zem ūdens un fotografēšanu. Iecerēts ir tieši tā, kā sanāk – aizkustinoši, mīļi, atbruņojoši. Ar intonāciju, kā ar tik daudz ko citu šai izrādē, nav problēmu. Problēma, manuprāt, ir tikai tajā, ko ar to dara.

Jau pirmā izrādes aina iezīmē būtisku atšķirību starp vairākiem izpratnes (un varbūt arī godīguma) līmeņiem. Tajā, ko aktieri sakās nesaprotam, ir milzīga atšķirība, tāpat arī tajā, cik lielā mērā skatītājs katram notic. Tā ir pirmā izrādes problēma – ne visi aktieri vienlīdz labi tiek galā ar ļoti intīmo, personisko uzstādījumu. Iestudējuma forma acīmredzami diktē spēles noteikumus – ir materiāls, „Dullais Dauka”, ar kuru mēs, aktieri uz skatuves un skatītāji zālē, izrādes laikā samērojamies. Stāsts tiek vispārināts – tas vairs nevēsta par nelaimīgu, vienas idejas apsēstu zēnu, bet gan par cilvēci, katru no mums un ilgām kā universālu likumsakarību. Vai saprotat Daukas problēmu? Varbūt jūs nemoka jautājums par horizontu, bet kāds cits. Vēlaties piemērus? Lūdzu, aktieri palīdzēs, izstāstīs savu, konkrētāku, laikmetīgāku, pieredzi.

Problēma, manuprāt, ir tajā, ka galu galā pieredzi neizstāsta. Cilvēciski es saprotu. Katram ir robežas, aiz kurām svešos neielaiž, kaut arī mēs visbiežāk veiksmīgi protam izlikties, ka nenozīmīgie sīkumi, ko publiski izpildām, ir, ak, cik personiski. Kas tad patiesībā var būt vēl intīmāks kā mūsu bailes un ilgas? Tajās atzīties vienmēr ir mazliet drausmi, pat ļoti tuviem cilvēkiem. Bet šāda formāta izrādei ar anekdotēm un paklišejiskām dzejiskām atkāpēm diemžēl nepietiek. Ja reiz radošā grupa ir izvēlējusies šo ceļu, tad tas ir jānoiet vismaz līdz personiskā nojausmai. Ar uzdevumu inteliģenti tiek galā Esmeralda Ermale – detaļas, sīkumi, kuros viņa dalās ar skatītāju, ir neuzbāzīgi, impresionistiski, vienlaikus arī raksturojoši: gan tajā, ko aktrise pasaka, gan - kā. Otrs lielisks piemērs ir Lauris Subatnieks – pilnīgi citā toņkārtā, asprātīgi, pašironiski, ar tikko nojaušamu nopietnāku noti. Vismaz rodas iespaids, ka abos aktieros ir kāds jautājums, par kuru viņi domā, kas viņus nodarbina, ietekmē, kādas personības viņi ir. Pat ja par pašu problēmu neko tā arī neuzzinām. Artūrs Dīcis un Kristīne Nevarauska neielaiž pat šajā līmenī. Rezultātā rodas iespaids, ka nekādu problēmu aktieriem un tādēļ arī izrādei kopumā nav. Tad ko mēs visi Dailes teātra Kamerzālē darām vairāk nekā stundu?

Uz izrādi var skatīties arī no otras puses – kā uz iestudējumu bērniem. Galu galā, kaut arī Mārtiņam Eihem, Kristai Burānei un kompānijai nav izdevies noformulēt pieaugušam cilvēkam kaut attāli personiski būtisku problēmu, kas spētu iegult cilvēka kodolā, izmainot to, viņiem tomēr labā teatrālā līmenī izdevies izstāstīt Sudraba Edžus stāstu. Kristiana Brektes radītā priekšmetiskā pasaule ir vizuāli skaista. Režisori to asprātīgi apgūst – litra burkas kalpo te par zvanu, te izaug pasakainā kokā; kastes ir laivas un govis, kurām uz sāniem ar krītu uzvilkti pienīgie vārdi – Gauja, Venta; melnas lupatiņas dzīvo vārnu mazuļu dzīvi līdz nonāk uz zāles grīdas mirklī uzzīmētas čurkstošas pannas. Tiek izmantotas video projekcijas (lai nu būtu aizguvums, tomēr organisks), aktieri daudz zīmē ar krītu – vizualizē savus stāstus, „Dullā Daukas” fragmentus. Nāk prātā, ka izrādes telpa līdzinās bērna rotaļu pasaulei, kurā jebkas spēj kļūt par jebko. Vienlaikus tomēr tas ir arī mācību gabals – pieaugušie te tikai izliekas spēlējamies, patiesībā viņi jums grib pastāstīt, kas ir optiskā ilūzija. Un to intuitīvi ļoti jūt.

Jautājumu par izrādes tehnisko elementu kvalitāti nav pat vērts izvirzīt – viss ir līmenī. Detaļu pēc detaļas, tēlu pēc tēla iespējams analizēt un nonākt pie viena secinājuma: labi. Aktieri spēlē ar atdevi, atsevišķas dekonstruētā „Daukas” ainiņas ir pat emocionāli uzrunājošas: Lauris Subatnieks savā Daukā ir atradis smalku līdzsvaru starp tēla „īpašajām vajadzībām” (ja skatāmies strikti reālisma atslēgā) un rakstura ticamību, Esmeraldas Ermales intonācijā vairākkārt ieskanas kas tāds, kas patiesi saviļņo, aizkustina. Scenogrāfijas uzburtie tēli darbojas kā pulkstenis – nekas nebuksē, nekas nav „nepareizi”. Izrāde ir ļoti silta. Pēc tās noskatīšanās droši vien paliks sajūta, ka kāds jūs mīl. Un kāpēc tas būtu slikti? Nav jau. Tikai mazajiem cilvēkiem reti patīk pareizas un mīļas lietas. Viņiem patīk dzīvās un interesantās. (Lieliem arī, tikai viņi ir pieklājīgāki un prot izlikties.) Pirmizrādē tā arī nekļuva skaidrs, kam tieši režisori „Dullo” iestudējuši – pieaugušajiem vai bērniem. Intuitīvi šķiet, ka nepatiks ne vieniem, ne otriem. Bet - vai nu bērniem vai pieaugušajiem, bet „Dullais” šobrīd atgādina darbu, kas iestudēts, racionāli izrēķinot, nevis sajūtot to, kādai jābūt izrādei.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt