Ieva Rodiņa 11.11.2014

Vēlreiz par mīlestību

Mārtiņš Eihe Šekspīra lugu „Romeo un Džuljeta” iestudējis divreiz – 2011. gadā Rīgā radošajā grupā „Nomadi” tapa izrāde „Viss par mīlestību”, kurā, pamatīgi dekonstruējot Šekspīra tekstu, Ginta Andžāna Romeo un Ineses Pudžas Džuljetas attiecības tika izspēlētas jauniešu rokgrupas mēģinājuma laikā, daļu Šekspīra tekstu izdziedot dziesmās un piedāvājot ironiski mūsdienīgu skatījumu uz 16. gadsimtā sarakstīto cilvēcisko konfliktu aktualitāti šodienas dzīvē. Šosezon iestudējot „Romeo un Džuljetu” Valmierā, režisors daudz mazāk uzmanības pievērsis teksta rediģēšanai, tā vietā piedāvājot izvērstu un detaļām bagātu vizuālās darbības līmeni.

Mārtiņš Eihe lugas darbību pārcēlis uz mūsdienu Ameriku, Romeo un Džuljetas mīlasstāstu ievietojot „eksotiskā” un asociācijām bagātā laiktelpā – robustā bārā, kam asprātīgi piedēvēts nosaukums „Verona”. Režisors (viņš arī scenogrāfs) darbības telpu iekārtojis precīzi un ar izdomu – aiz bāra letes plauktos lielā kvantitātē redzams Amerikāņu patērētājkultūras simbols Coca Cola, netrūkst meditatīvas dzīvās mūzikas, kas mainās atbilstoši izrādes intonācijai, grotesku līnijdeju, „atklāsmes brīžu” pie stūrī novietotajām klavierēm, kā arī bāra grīdas, kas izrādes laikā kļūst arvien lipīgāka un netīrāka, it kā metaforiski atgādinot par šeit notikušajiem konfliktiem.

„Veronā” sastopamā sabiedrība ar kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas radošu palīdzību iedalāma trīs grupās. Kapuleti pārstāvji ģērbti smalkos zīda un uzvalkauduma kostīmos, gan ar ārieni, gan uzvedību liekot citiem manīt savu priviliģēto sociālo stāvokli. Tikmēr Monteki „klans” šķiet atgādinām kādu vietējo radikālo kantri grupu, jo ģērbušies izteikti amerikāniski – rūtotos kreklos, džinsos vai bārkstainās ādas biksēs, kovboju zābakos un cepurēs, turklāt verbālu apvainojumu vietā labprātāk izvēlas fizisku ietekmēšanu. Pie trešās jeb nosacīti „neitrālās” grupas, kas pūlas uzturēt mieru šo divu karojošo nometņu starpā, pieder dažādu varu pārstāvji. Arnolda Oša šerifs visur ierodas desmit minūtes par vēlu un apbrīnojamā mierā visus konfliktus atrisina, aicinot „brīvprātīgi izklīst”, Māra Bezmera sarkanā žaketē ģērbtais Pariss, kā nojaušams no citu varoņu attieksmes, šeit darbojas kā pelēkais kardināls, bet ārēji miermīlīgais Ģirta Rāviņa bārmenis Lorenco, kurš dienas pavada, provējot dažādas „zālītes”, gluži kā tipiskā amerikāņu filmā jebkurā brīdī draudīgi var pārlēkt pār leti un aicināt nemierniekus aizvākties.

Romeo – Rihards Jakovels, Merkucio – Kārlis Neimanis, Tibalts – Aigars Apinis // Foto – Matīss Markovskis

Izrādē ir daudz spriedzes starp varoņiem un viņu pārstāvētajiem „grupējumiem” – teju katrs „gadījumā, ja nu kas” nēsā līdzi vienu vai pat vairākus revolverus un tuvcīņas paņēmienus ir apguvuši ne tikai Monteki un Kapuleti „rokaspuiši”, bet pat Skaidrītes Putniņas labestīgā aukle. Kad pēc kārtējās saķeršanās šerifs visiem pavēl nolikt ieročus, uz bāra letes tiek sakrauta vesela grēda, tomēr būtiski, ka izrādes laikā neatskan neviens tiešs šāviens. Režisors, iestudējot vienu no Šekspīra nežēlīgākajām lugām, visas ar vardarbību saistītās ainas risinājis atsvešinātā formā – cīņas skati izrādē izspēlēti palēninātā tempā, parodējot Holivudas action filmu estētiku, savukārt šāvienu troksnis atskan nevis no pašiem ieročiem, bet pastarpinātā veidā – caur skaļruņiem. Tādējādi šāvieni kļūst tikai par daļu no izrādes skaņu partitūras jeb vienu no attēlotās darbības vides komponentiem, pie kā visi jau pieraduši tik lielā mērā, ka tas neizraisa nekādas emocijas. Vardarbība iestudējumā attēlota kā efektīvākais varas īstenošanas līdzeklis, ko izmanto visi neatkarīgi no vecuma vai sabiedriskā stāvokļa. Šo metaforu visprecīzāk iemieso Ingas Apines lēdija Kapuleti, kuras pārliecinošā vicināšanās ar mazo revolveri izrādās tikai blefs, kad viņa ar to pašu ieroci (lasiet – šķiltavām) eleganti aizdedzina cigareti.

Ideja par to, ka „nekas nav tā, kā izskatās”, caurvij visu izrādi un mūsdienu kontekstā būtu pat ļoti aktuāla, ja vien... būtu konsekventi realizēta. Iestudējumā liela uzmanība veltīta, radot izteiksmīgu, sociāli atpazīstamu tipāžu galeriju – sākot ar Baibas Valantes vīrišķīgi raupjo Monteki, kuras cīkstēšanās ar smalkā kažokā ģērbto Ingas Apines Kapuleti, mētājoties ar bāra riekstiņiem, ir viena no asprātīgākajām izrādes epizodēm, beidzot ar Janusa Johansona Kapuleti, kurš ar savu robusto uzvedību atgādina kādu italiano mafiozi. Līdz ar to katru tēlu var pētīt ar aizrautību, tomēr kopēju stāstu šie atsevišķie spilgtie portreti izrādē neveido, pat piepūlot iztēli.

Sevišķi daudz jautājumu rodas, domājot par Romeo un Džuljetas attiecībām. Riharda Jakovela Romeo ir ārēji skarbs, par ko liecina viņa aktīvā iesaistīšanās jebkāda veida kautiņos un, paredzu, arī tetovējumiem klātās rokas, taču attiecībās ar Džuljetu – maigs un iejūtīgs. Aktieris ticami nospēlē divas savstarpēji nodalītas lomas – Romeo-kausli un Romeo-mīlētāju, taču varoņa „patieso” seju, respektīvi, viņa iekšējo pasauli un cēloņus, kādēļ Romeo rīkojas tieši tā, izrādē neieraugām.

Džuljeta – Rūta Dišlere, Romeo – Rihards Jakovels // Foto – Matīss Markovskis

Rūtas Dišleres Džuljeta ir sarežģīts aktierdarbs – aktrise varoni spēlē ar sev raksturīgo gaišo, cilvēcisko intonāciju, attēlojot Džuljetu kā jaunu un trauslu meiteni, kura vienlaikus ir spējīga pastāvēt pati par sevi un skaidri zina, ko vēlas no dzīves. Cik nojaušams, Džuljetas liktenis pirms satikšanās ar Romeo bijis skaudrs – tēvam uzradusies jauna sieva (Ingas Apines enerģiskā lēdija Kapuleti vairāk atgādina Džuljetas māsu, ne māti), tādēļ zināmu neatkarības sajūtu dod iespēja strādāt bārā. Džuljetas jūtas pret Romeo nav stihiskas, tās rodas lēni, līdz izaug par bezkompromisu mīlestību, kuras dēļ viņa gatava upurēt visu, tai skaitā pati sevi.

Tomēr aktuāls ir jautājums – vai izrādes situācijā šāds upuris vispār ir nepieciešams? Kanoniskais balkons, kas Šekspīra lugā reprezentē Džuljetas tikumību un sabiedrisko statusu, iestudējumā pārtapis par bāra leti, aiz kuras Rūtas Dišleres Džuljeta rosās, apsējusi melnu priekšautu. Līdz ar to izrādē ne tikai telpiskā, bet arī gluži sadzīviskā līmenī nav nekādu šķēršļu, kas varētu patraucēt jauniešu attiecībām – gan Riharda Jakovela Romeo, gan Rūtas Dišleres Džuljeta vairs nav nepatstāvīgi tīņi, kuri atkarīgi no vecāku (finansiālās) labvēlības, tādēļ nav saprotami iemesli, kādēļ gan Džuljetai vispār vajadzētu riskēt, iedzerot bārmeņa piedāvāto šaubīgas izcelsmes tableti, ja daudz vieglāk būtu gluži vienkārši aizbēgt no mājām un atstāt visus bāra cīniņus aiz muguras.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt