Zane Radzobe 01.12.2014

Naciste ar sniegpulkstenīša dvēseli

Vērtēt izrādes pēc to literārajām kvalitātēm nav stilīgi. Tomēr šoreiz, jūtu, jāsāk tieši ar to, jo diezgan daudz no Dž. Dž. Džilindžera jaunajā izrādē Žanna Liepājas teātrī redzamā izskaidro teātra mākslā it kā otršķirīgais – Jaroslavas Pulinovičas lugas sižets. Trīsdesmit gadu slieksni vēl nesasniegusī dramaturģe paspējusi aplaimot pasauli ar piecpadsmit lugām, un pasauli tās patiešām, šķiet, ir iepriecinājušas. Darbi saņēmuši vairākas balvas (Moscow Times esot atzinis viņas „kroņa numuru” Natašas sapnis par vienu no TOP 10 XXI gs. Krievijā tapušajiem dramatiskajiem sacerējumiem), lugas iestudētas Krievijā, Lielbritānijā, ASV, Polijā, Igaunijā, Ukrainā... Tagad arī Latvijā, lai gan šeit viņas (citējot programmiņu) „sociāla rakstura drāma par cilvēkiem, kuri dzīvo mums līdzās” Džilindžera rokās pārtapusi melodrāmā. Protams, tā nav izrādes vaina, ka man nepatīk svētulīga jūtināšanās un salkani interpretēta sociālā determinācija (a la – cilvēka dzīvi nosaka gēni un apkārtējo nelietības). Ja jums šīs iezīmes dzīvē un mākslā problēmas nesagādā, laipni lūdzu recenziju ignorēt. Bet pārējiem atzīšos – vislielākais Žannas pārsteigums ir fakts, ka moralizē ne tikai Pulinoviča, bet arī Džilindžers.

Lugai eksistē vairāki varianti. Sākums visiem ir viens. Žanna, veiksmīga biznesa sieviete pusmūžā, pamostas kādu rītu, lai no viņas gultā gulošā divdesmit ar astīti gadus jaunākā mīļākā izdzirdētu – mīlu citu, gaidām bērnu, aizeju... Žanna rīkojas patiesībā savaldīgi – histēriju nerīko, killeri arī nenolīgst, tikai izmet Andreju no mājas, atlaiž no darba un piezvana dažiem biznesa partneriem ar kodolīgu ziņu „es – vai viņš”. Tas pēc pieciem gadiem, kuru laikā viņa Andreju uzturējusi un viņš acīmredzami melojis ik dienu, tāpēc mazāk gaidīt droši vien būtu nereālistiski. Andreja iecerētā jaunās ģimenes laime gan neizvēršas gluži tik rožaina, kā viņš iedomājies. Savukārt Žanna metas dziedēt lauzto sirdi dažādiem tradicionāliem un mazāk tradicionāliem paņēmieniem.

Žanna – Inese Kučinska, Andrejs – Mārtiņš Kalita // Foto – Ziedonis Safronovs

Nobeigumi Žannas stāstam ir divi. Viens – ciniskākais un raksturam atbilstošākais – lasāms Pulinovičas mājaslapā, un tajā Žanna, pie kuras dzīvē strandējušais mīļākais atvilcies pārnakšņot kopā ar civilsievu un jaundzimušo, nolemj pārim bērnu atņemt, lai audzinātu pati. Pirmkārt, viņa grib kādu nesavtīgi mīlēt; otrkārt, ir taču arī acīmredzams, ka jaunie vecāki nav spējīgi parūpēties paši par sevi, kur nu vēl par zīdaini... Otrā lugas variantā Žanna „pāraug” – nolemj „pārkvalificēties” par krustmāti-feju, plaši atvērdama jaunajai ģimenei sava astoņistabu dzīvokļa un sirds durvis.  Jo Žanna saprot, ka viņas vecumā (t.i., 50 gados) uz pašas dzīvi un laimi cerēt ir pat nepiedienīgi. Principā šādas ievirzes domāšana caurvij abus lugas variantus, jo kaut kādu, šķiet, personisku iemeslu dēļ Pulinoviča pret savu varoni neizjūt ne mazākās simpātijas – remarkās sauc par veceni, uzsver, ka viņa izliekas jauna Andreja klātbūtnē, bet bez viņa burtiski sagrūst, pārtopot tantiņā ar sliktu garderobi. Un tā tālāk...

Džilindžers iestudējis tādu kā hibrīdversiju: lugas tulkotājs Ilmārs Šlāpins izrādes vajadzībām apvienojis abus tekstus. Ieviestas arī dažas izmaiņas. Pirmkārt, „izgriezts” plašs Žannas monologs telefona sarunā ar četrgadīgu bērnu, kurā viņa atklāj savas saltās sirds iemeslus – nodevību iepriekšējās attiecībās un spontāno abortu. Un ļoti labi, ka izgriezts, jo arī bez tā moralizējoša sociālā determinisma materiālā ir pārpārēm: pie Žannas draņķīgā rakstura ir vainīgs arī tēvs alkoholiķis un PSRS sabrukums jeb jaunās Krievijas biznesa vides skarbie likumi. Šo domu uzsver arī izrādes reklāmas plakāts – brūnā nacistes kostīmiņā ietērptās biznesa sievietes matos iesprausta balta puķīte, padarot Žannu par „aizlauzta ziediņa” personifikāciju.

Otrkārt, abu lugas variantu beigas apvienotas vienā – proti, Žanna gan apsver bērna atņemšanas opciju, sāk pat rīkoties, bet tad piepešā sirdsapziņas uzplūdā salūst. Treškārt, izrādē ieviestas arī detaļas, kuru nav Pulinovičas darbā – piemēram, fakts, ka Andrejs neveiksmīgās ģimenes kopdzīves laikā tiek fiziski sakropļots, burtiski interpretējot varoņa pašraksturojumu attiecībās ar Žannu. Acīmredzot režisors jutis, ka izrādē nepieciešams vēstījumu pastiprināt pēc iespējas izteiksmīgiem līdzekļiem – lai neviens zālē nepalaistu garām morāli. Tā, formulēta īsos vārdos, ir kristālskaidra: nodoties karjerai ir slikti, veidot ģimeni – labi. Izklausās drusku par primitīvu? Tā arī ir, jo Žanna kā neģimenisks (interpretējot ģimeni kā laulību un bērnus) cilvēks izrādē tiek padarīta vainīga pie visa, finanšu krīzes un varoņu raksturu trūkumus ieskaitot.

Katja – Ilze Jura, Andrejs – Mārtiņš Kalita // Foto – Ziedonis Safronovs

Tehniski iestudējums droši vien atzīstams par vienu no Džilindžera labākajiem darbiem aizvadītajās sezonās. Katrā ziņā – tas ir stilā izturēts un konsekvents, darbība virzās uz priekšu raiti. Ilze Vītoliņa šoreiz veidojusi ne tikai kostīmus, bet arī funkcionālu scenogrāfiju, uzsverot skatuves telpā blakus eksistējošās pasaules – Hannas krāšņo dzīvokli un Andreja nabadzīgo istabiņu. Pārbūve tiek veikta elegantā vienkāršībā – apmetot uz otru pusi skatuves centrā noklāto paklāju un izmētātos spilvenus, atverot/aizverot sienas paneli, kura vienā pusē greznojas tīģera portrets, bet otrā – padomju laika koplietošanas telpas atgādinoša iezaļgana eļļas krāsa. Ideja, ka abas dzīves ir saistītas, bet vienlaikus viena otru izslēdz, ir pamanāma, bet telpā netiek pārspīlēti uzsvērta. Žannas rīkoto „orģiju” ainas apdarinājusi horeogrāfe Inga Krasovska. Tās ir vājas, bet jāatzīst arī, ka orģiju attēlojums uz skatuves nekad nav bijusi Džilindžera stiprā puse, tāpēc iztēles trūkums un provinces šika pēcgarša droši vien ir akmens režisora, ne horeogrāfes lauciņā. Kas attiecas uz aktierdarbiem... Un te diemžēl jāatgriežas pie sižeta iztirzājuma. Problēma tā, ka Džilindžers īstenībā Žannu nemaz nav interpretējis, respektīvi, „uzlicis” lugu uz skatuves 1:1, atsevišķos gadījumos Pulinovičas moralizējošos secinājumus pat pastiprinot. Bet šie secinājumi diemžēl neiztur loģikas pārbaudi, lai gan materiāls tiešām ir talantīgi no dzīves „norakstīts” un varētu kļūt par pamatu visai sarežģītai sarunai par to, kas mūsu sabiedrībā galu galā ir vērtība.

Ja lugu izlasa konsekventi, atklājas sekojoša, ne īpaši „smuka” aina: proti, gandrīz katrs Žannas varonis tādā vai citādā veidā ir gatavs pārdoties. Vai nu fiziski, kā Žannas izsauktie žigolo (lomās Rolands Beķeris un Armands Kaušelis), vai nu kā Žannas padotās – izejot uz morāliem kompromisiem karjeras vārdā (Olgas lomā Signe Ruicēna, Vika – Everita Pjata). Par Mārtiņa Kalitas spēlēto Andreju šādā aspektā nav pat ko runāt – viņš galu galā uztur attiecības ar Žannu tikai tāpēc, lai iekrātu pirmo miljonu „īstajai” dzīvei. Bet arī it kā pozitīvajai varonei Katjai (lomā Ilze Jura) taču nekādas pārdomas nesagādā fakts, ka viņas topošā bērna tēvs uztur viņu, faktiski strādājot senākajā profesijā. Vienīgais izņēmums šai plejādē ir Žannas biznesa partneris Vitālijs, kura lomā labs Leons Leščinskis. Pretēji citiem izrādes varoņiem viņš vienīgais ir pārliecinošs no A līdz Z, lai gan te negribas apriori vainot Liepājas aktierus. Vienkārši Leščinskim izrādē vienīgajam ir atļauts spēlēt dzīvu cilvēku – pretrunīgu, ar plusiem un mīnusiem, bez kaut kādas mākslīgi no ārpuses piekārtotas morāles.

Žanna – Inese Kučinska, Vitālijs – Leons Leščinskis // Foto – Ziedonis Safronovs

Ļoti specifiska loma šoreiz gadījusies Inesei Kučinskai. Žannu viņa spēlē pārliecinoši – tā ir ļoti stipra un vienlaikus dziļi ievainota sieviete, kurai iespļauts dvēselē vienā no ciniskākajiem iespējamajiem veidiem: ar pāri stāvošu žēlumu demonstrējot ne tikai to, ka viņas jūtas bijušas bez atbildes, bet arī to, ka otrs viņu šajās attiecībās vispār nav uzskatījis par cilvēku, tikai par čeku grāmatiņu. Ticamas reakcijas, atsevišķu ainu līmenī nevainojams gudras aktrises darbs. Bet izrādes kopainā tēls tomēr neuzrunā. Tas mulsina, līdz apjaušat, ka aktrise spēlē pret izrādi. Kā to saprast? Paradoksāli, bet viņas smalkais darbs, paskatoties uz Žannu pēc būtības kā uz pretrunīgu sievieti, kura izdara konsekventu izvēli – neļaut nevienam sevi izmantot –, izgaismo apkārt notiekošā liekulīgi moralizējošo dabu. Diemžēl aktrisei šajā cīņā uzvarēt neizdodas.

Dīvaini, protams, ka dramaturģei, pilnībā nostājoties jaunākās paaudzes pusē, iznāk „piemirst” – Andrejs Žannu ciniski izmanto, un neviens cits no varoņiem arī nav nekāds svētais. Rodas pat sajūta, ka Pulinoviča ir pārliecināta – tam jau arī tādas Žannas ir domātas, lai viņas ekspluatētu, ja reiz tām nav pieticis gaumes laicīgi nomirt vai vismaz pārcelties uz kādu senioru ciematu, tālāk no sabiedrības acīm. Bet pilnīgi nesaprotami šķiet, ka tik ļoti vienkāršoti sižetu uztver režisors, kurš, piemēram, liepājnieku Hananā rādījis ar klišejām neslimojoša cilvēka smalku skatu uz dzīvi kā ļoti, ļoti, ļoti pretrunīgu procesu. Negribas, protams, domāt, ka šai gadījumā Žanna izrādās „vainīga” tikai tāpēc, ka ir veiksmīga sieviete, vai – kā lugā – tāpēc, ka ir veiksmīga, par dramaturģi vecāka sieviete. Bet citu iemeslu ieraudzīt arī neizdodas. Un izrāde izskan nepatīkamā disonansē – spiežot skatītāju emocionāli nosodīt Žannu par noziegumiem, kuru vismaz uz skatuves nemaz nav.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Vēsma Lēvalde 01.12.2014

    Manuprāt, Zane nedaudz vienkāršojusi iestudējuma ieceri - labi pazīstot biznesa vidi, izrādes uzruna liekas dziļāka nekā tikai "radīt bērnus ir labi, taisīt karjeru - slikti". Runa patiesībā ir par sistēmu, par globālu problēmu, pret kuru cilvēku dzīves salūst un zaudē jēgu. Par simulakriem un vērtībām. Par izvēli un peldēšanu pa straumi. Par cilvēka dzīves jēgu galu galā. Un no šāda aspekta bērns ir nesalīdzināmi lielāka vērtība par jebkuru veikalu ķēdi. Asociatīvi šis vēstījums izskan Bernāra Sordē grāmatā "Iespējamā Eiropa". Nesaku, ka režisors to pilnībā īstenojis - kļūdu daudz, un akmeni es mestu gan autores, gan tulkotāja dārziņā, gan aplamajā idejā miksēt abus finālus, kas nojauc Žannas psiholoģiskās motivācijas loģiskumu. Tāpat aktieru veikums ir ārkārtīgi atšķirīgs - talantīgs aktieris rada raksturu arī tad ja to nav devis autors/režisors (žetons Leonam, Andai). Absolūti nepiekrītu tam, ka Žanna ir "veiksmīga sieviete" - par "pārdošanas tīģeriem" nekļūst veiksmes rezultātā, bet - pārdodot dvēseli velnam, par ko arī jāmaksā ar personisko dzīvi. Žēl, protams, ka (varbūt bailes zaudēt teātra sponsorus, kuri arī nāk no "tīģeru" vides?) vēstījums nesniedzas tālāk par melodrāmas līmeni. Gribējās sagaidīt vairāk, taču ne jau grezna krātiņa atzīšanu par dzīves jēgu. Turklāt - biznesa principi postpadomju telpā bija pat ļoti precīzi parādīti. Te ir piemērs, ka pat uz skatuves dažkārt runāšana ir sudrabs, klusēšana - zelts.

  • V.L. 01.12.2014

    Steigā bija izdzisis viens teikums - par klusēšanu un runāšanu biju domājusi pārāk garos monologus, kuros vairākas reizes aktieriem jāatkārto viens un tas pats, tāpēc skatītājs vienkārši jau laiž tekstu gar ausīm.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt