Inta Balode 03.12.2014

Nedejojiet, nerunājiet, bet lieciet visu saprast un sajust!

Indulis – Mārtiņš Kalita, Ārija – Laura Jeruma // Foto – Ziedonis Safronovs

Lugu „Indulis un Ārija” esmu lasījusi, taču galvā Raiņa rindas neskan. Nezinu, ko horeogrāfam Sergejam Zemļanskim stāstīja par lugas atpazīstamību latviešu apziņā. Skatoties izrādi, apmaldījos tēlos un jutos kā citas kultūras pārstāve, kas neatpazīst zīmes un raksturus. Var jau paņemt līdzi grāmatu un lūkoties programmiņās, bet domāju, ka ikviens mākslinieks tiecas runāt caur savu mākslu, nevis ar palīgmateriālu starpniecību. Īpaši Sergejs Zemļanskis, kurš 2008. gadā intervijā delfi.lv man teica: „Deja ir mākslas veids, caur kuru var izteikt visu (protams, ar nosacījumu, ka dejotājs vai horeogrāfs ir pietiekoši profesionāls!) – emocijas, attiecības, raksturu, tēlu, situāciju, laiku, telpu utt.”

Zinot Liepājas teātra aktieru kustīgumu, vienoto ansambli un baudpilno atdošanos jaunām idejām un pieredzēm, vēl jo vairāk braucu skatīties izrādi, nevis ik pa laikam mest aci programmiņā. Pēdējos gados Liepājā horeogrāfiem klājies ļoti labi – tur top veiksmīgākie horeogrāfu darbi Latvijas teātros un dzirdēts arī par citām iecerēm kopā ar lielisko ansambli veidot kustību izrādes. Liepājas teātris kļuvis par labu piemēru tam, ar ko atšķiras darbs rezidences tipa apstākļos no ikdienas virpuļa. Mākslinieki aizbrauc uz Liepāju, nevar izskraidīt katru dienu uz Rīgu un tāpēc nav aizņemti ne ar ko citu kā tikai topošo izrādi. Tas saliedē trupu un dod procesam spriegumu un intensitāti. Kur nu vēl, ja ne šādā vidē ļauties eksperimentam, kurā gan aktieriem, gan Rainim tiek aizvērtas mutes. Ir redzams, ka eksperiments ir bijis ļoti vērtīga pieredze gan procesā iesaistītajiem, gan arī skatītājiem. Aktieriem acis spīd, skatītāji ceļas kājās, recenzijas par izrādi top viena pēc otras, turklāt izskan teju vai radikāli pretēji viedokļi. Tomēr, šķiet, neesmu dzirdējusi nevienu sliktu vārdu par aktieriem, un arī manas iebildes galvenokārt saistās ar horeogrāfiju un režiju. Kopumā man izrādes interesantākie aspekti saistās ar teksta – kustības – žesta, dejotāja – aktiera, nacionālā – vispārīgā, kara – kara attiecībām.

Pēc izrādes Liepājā pamanījos Sergejam pajautāt, ar ko viņam labāk patīk strādāt – ar dejotājiem vai aktieriem? Iedomājos, ka viņš droši vien gribētu strādāt ar dejotājiem, jo, skatoties izrādi, ne reizi vien iztēlojos, ka horeogrāfs kustību materiālā labprāt ievestu sarežģītākas lietas, tomēr apstājas, jo ir apveltīts ar pietiekami lielu saprašanu, lai savus aktierus negrūstu kaunā. Tomēr var jau gribēt strādāt ar dejotājiem, bet postpadomju telpā dejas trupu gandrīz nav, ir tikai projekti, kur ir par maz laika mierīgai radīšanai.  Tomēr Sergejs Zemļanskis tovakar apgalvoja, ka viņam labāk patīk strādāt ar aktieriem. Viņu interesē, kā tas, ko aktieri jau zina un prot, apvienojas ar viņa piedāvāto kustību režiju. Šajā ziņā aktieri esot daudz interesantāki. Sergejs gan nosmejas, ka viņam bieži nākas teikt: „Nedejojiet taču! Atstājiet to profesionāļu ziņā!” Ne jau tāpēc viņš strādā ar aktieriem, lai viņi sāktu izlikties par dejotājiem. Pēdu stiepšana diezin vai radīs kādas papildu dzīles stāstā par jaunības traģēdiju. Taču arī teksta izdejošana nav iemesls, kāpēc kaut ko iestudēt bez vārdiem.

Skats no izrādes "Indulis un Ārija" // Foto – Ziedonis Safronovs

Kustību valodā ir grūti pateikt: „Es izrādē atveidoju Ārijas mātes tēlu, lai gan lugā viņa nemaz neparādās.” Dejas valoda ir domāta, lai izteiktu to, ko nevar pateikt ar vārdiem. Tāpēc arī laikmetīgajā dejā pēdējā laikā bez kautrēšanās tiek izmantots teksts. Nav ko mocīties, mēģinot nodejot pāris zilbēs pasakāmus vārdus, ja tos tiešām ir tik svarīgi pateikt. Tas draud ar lētu pantomīmu vai augstprātīgu jūs taču zināt, par ko ir runa. Tāpēc dejas izrādes, kurās nav teksta, visbiežāk ir abstraktas. Domāju, ka Sergeja Zemļanska izvēle savā iestudējumā saglabāt teju vai visus Raiņa lugas tēlus un vēl ieviest jaunus, ir visai riskanta. Es izvēlējos savu ierasto dejas izrādes skatīšanās metodi un kritu par upuri nesagatavotībai. Spēju atcerēties aptuvenu sajūtu par mīlu nevietā un nelaikā, taču ne tēli, ne politiskās, vēsturiskās, filozofiskās, nacionālās un pat feministiskās idejas, kuras pārdomāju, vēlāk lugu pārlasot, nenāca prātā, sēžot teātrī. Citas recenzijas nelasīju, lugu neatšķīru, iestudēšanas vēsturi nepētīju. Tas viss ne aiz slinkuma, bet tādēļ, ka vēlējos pirms tikšanās ar „versiju bez vārdiem” būt, cik iespējams, nevainīga. Tāda arī braucu uz Liepājas teātri, pa ceļam vēl kušinot ceļabiedru, kurš sāka lasīt īsu lugas satura atstāstījumu.

Noskatoties stundu un četrdesmit minūtes garo izrādi, saturiski par Raiņa lugu „Indulis un Ārija” zināju tikpat, cik iepriekš. Taču biju ļoti daudz pieredzējusi un nodomājusi par horeogrāfu, par aktieriem, par vizuālo ietērpu, par mūziku un jo īpaši par valodas un kustības attiecībām. Pēc izrādes noklausījos interviju, kurā Ārijas lomas atveidotāja Laura Jeruma teica, ka izrādē aktieri pie sevis visu laiku ļoti daudz runā; ja skatītājs to dzirdētu, tad šī būtu izrāde, kur ir visvairāk teksta. Dzirdams tas nav, bet redzams gan diemžēl ir ļoti labi. Itin bieži rodas iespaids, ka aktieriem ir aizbāztas mutes. Manuprāt, iemesli tam var būt vairāki. Aktieri zina lugas tekstu, zina, kas ainā notiek un ko viņa varonis saka. Tā kā aktiera darba pamatinstruments tomēr ir vārds, tad pieļauju, ka Raiņa vārdi skan daudz izteiksmīgāk un pārliecinošāk nekā neierastā kustību valoda, kurai pa virsu lugas tekstam vēl skan arī „viens, divi, trīs, četri, roka, roka, kāja, galva, stop...”. Domāju, ka spriedze starp to, ko ļauts izteikt ar kustību, un to, kas skan galvā, būtu daudz mazāka, ja režisors būtu izvēlējies tēlu dalījumu veidot vispārīgāku vai neveidot nemaz, ļaujot runāt horeogrāfiskiem, vizuāliem un muzikāliem līdzekļiem. Gadījumā, ja uz skatuves būtu dejotāji, viņu galvās neskanētu vārdi, dejotājiem sajūta, ka viņi runā, nāk „tikai” no tā, ka viņi dejo. Iespējams, zināms statiskums, pārmaiņu trūkums iestudējuma gaitā ir konceptuāls, jo izrāde uzreiz spēcīgi sākas, tāpat turpinās un beidzas. Ja „runātu” dejotāji, tad būtu daudz vairāk nianšu, pārmaiņu, attīstības, daudznozīmības. Aktieri atrodas spriedzē starp tekstu, kurš neskan, un kustību, ar kuru nav viegli tikt galā. Turklāt kustību materiāls visiem ir apmēram tāds pats, tāpēc vēl mazāk saprotams, kāda atšķirība starp leišiem, kuršiem un vāciešiem.

Skats no izrādes "Indulis un Ārija" // Foto – Ziedonis Safronovs

No otras puses, taisnība Zemļanskim, kad viņš slavē aktierus par viņu izteiksmību. Kad horeogrāfam vajag spēcīgu epizodi, tad priekšplānā ir Inese Kučinska (Ārijas māte) vai Egons Dombrovskis (Pudiķis), kuri neko nedejo un neko īpaši nekustina, vienkārši lieliski ir savā vietā, tēlā un režisora pieprasītajā intensitātē. Tad gribas vaicāt, kāpēc pirms tam vajadzēja izpildīt modernās dejas vingrinājumus, ja to, par ko ir stāsts, saprotu gan bez vārdiem, gan bez kustības, tikai no tā, ka aktieri prot iemiesoties un to likt sajust arī man? Ja labākais no dejas un labākais no aktiermeistarības apvienotos, tad gan būtu lieliski.

Atlikums manā apziņā uzreiz pēc izrādes ir aprakstāms apmērām šādā frāzē – no pirmajām sekundēm līdz pat finālam nospriegota kinētiska simbolu telpa, kura nevirza stāstu un nesola attīstību un pārmaiņas, bet ļauj pabūt to izjūtu un domu koncentrācijā, ko raisījusi Raiņa luga „Indulis un Ārija”. Cilvēki nav pārāk jauki, tā tas vienmēr ir bijis. Laiku pa laikam sirds liek dzimt jūtām, kas atceļ to, ka cilvēki nav labi. Bet tad atkal viss aiziet savu ceļu. Diemžēl karš ir ietekmīgāks par mīlestību.

Manī slikti iesūcas simboli un metaforas, tie drīzāk mani sakaitina kā bulli sarkana lupata, lai gan neapšaubāmi i šautriņu lietus, i baļķa krišana no debesīm, i šļūkšana uz mātes kleitas astes, i ribu virināšana, i džedaju zobeni un samuraju bruņas, i bālie žagari kā nāves pirksti ir ļoti iespaidīgi (scenogrāfs/kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs). Un brīžos, kad lietas veic kustības funkciju, gūstu arī kinētisku pieredzi. Man gan labāk patīk atcerēties cilvēku, nevis lietu kustību.

Kuno – Kaspars Kārkliņš, Vizbulīte – Anete Berķe // Foto – Ziedonis Safronovs

Cilvēku kustība bija īsta un nesamocīta. Aktieri klausīja horeogrāfam un nedejoja. Tomēr jādara jau tās kustības, kas iestudētas. Un te mazliet nomocīja žesta un kustības attiecības. Skaidrs, ka teātrī pavisam pa tukšo nevar plātīties, un aktieri lieliski prot abstraktu kustību pārradīt par žestu. Iespējams, arī tieši saturiski atpazīstamās kustības, tās, kurām var piemeklēt vārdus, ir ērtākās, jo var taču saprast, ko viņi saka. Tu man piesienies un liec rokas uz pleciem, es tevi grūžu nost un vēlreiz nost. Arī Pāvela Akimkina komponētā mūzika, kas lielā mērā sakrīt ar lugas dialogu daudzviet dinamisko ritmu, vēl papildina šo saspēli. Es nāku, tu atgrūd, es nāku, tu pieņem, tad atkal atgrūd, tad pasaki, ka pietiek, bet nepietiek. Kopumā šāds ritma zīmējums, lai arī virspusēji mēdz pat tieši sakrist ar lugas musturu, kaut kā tomēr par daudz reducē Raiņa tekstu.

Bet cilvēki paliek atmiņā – Ārija tāpēc, ka ir statiska un tiek cilvēku un likteņa mētāta, bet paliek, kāda ir. Man viņa šķiet visai tāla no Raiņa radītās būtnes, bet ir saprotama un ticama izrādē kā visas lielās ņemšanās sakne. Pasaule apkārt virmo, un viņa ir kā centrs. Jo, protams, ka sieviete pie vainas – ko līda bruņu tērpā?! Mārtiņa Kalitas Indulis jau no izrādes pirmajām sekundēm ir vīlies, izmisis un kara šausmu posttraumatiskā šoka varā. Tikšanās ar Āriju varētu kļūt par sākumu starpgalaktiku laimei, bet ir jau par vēlu. Rolands Beķeris Uģa lomā izceļas ar labu plastiku un patīkamu pašironiju kustībā. Kad pārlasīju lugu, sapratu, ka Egons Dombrovskis ir riktīgs Pudiķis. Tāds viņš tur ir un paliek, grozies kā gribi. Un sliktos laikos nevar pārmest, ka māca naidu, nevis mīlestību. Inese Kučinska Ārijas mātes tēlā bija mans vienīgais iemesls arī kaut ko sajust, nevis tikai apskatīt un apdomāt. Vienīgā, kura saprot, kas notiek. Vienīgā, kas neko nespēj mainīt.

Uģis – Rolands Beķeris, Pudiķis – Egons Dombrovskis, Indulis – Mārtiņš Kalita // Foto – Ziedonis Safronovs

Kad nu biju guvusi tādu pieredzi, kādu pati biju sev sagatavojusi, tad arī metos pie lugas un programmiņas lasīšanas. Lielisks pedagoģisks paņēmiens – likt vērsties pie Raiņa tā tīrībā. Man viss iestudējums paliek ietverts Induļa vārdos: „Es piekusis. – Cik briesmīgi ir ļaudis!” Un galvenās tēmas ir: nācijas dzimšana no kara; nacionālā identitāte un rasu tīrība; mežoņi un civilizācija; mīla kā šķērslis vai iespēja darījumam.

Karš ir vienīgais līdz šim pārbaudītais un sevi pierādījušais pārmaiņu ceļš. Iestudējumā karā visi ir vienādi vainīgi, vienādi cieš un varbūt arī kaut ko iegūst. Lugā vairāk apspēlēta ārējo spēku vainošana un citu tautu kritizēšana par atšķirīgo. Problēmas ar laulībām starp dažādām tautībām ir būtiskas vienmēr. Nacionālie spēki neatzīst pīšanos ar svešajiem, liberālā daļa domā, ka pieņem neatkarīgākus lēmumus. Ja lugā vairāk tiek runāts par tautas pašapziņu un sevis noniecināšanu, tad iestudējumā nav ne runas par mazajiem bāleliņiem, kas cieš no lielvarām. Visi sitas kā līdzīgs ar līdzīgu. Baisa tēma ir vieglums, ar kādu cilvēki nogalina citus cilvēkus. Bija cilvēks, nav cilvēka, bet ir sarkanā krāsa. Ja lugā mīla starp nosacīti ienaidniekiem ir kā problēma un negadījums, kas nes sāpes, tad izrādē tas vairāk izspēlējas kā iespēja, kā jauns iemesls kašķiem un sarunām, jauna āda, ko dalīt un vazāt šurpu turpu. Par to, ka laiks ir kļuvis ciniskāks, šaubu maz.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt