Silvija Radzobe 05.01.2015

Divas muzikālas izrādes par Latvijas vēsturi

Skats no operas „Valentīna” // Foto – Gunārs Janaitis

Plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušas divas Latvijas muzikālā teātra parādībās – opera „Valentīna” un mūzikls „Cukurs. Herberts Cukurs”. Abos gadījumos sižets skar mūsu valsti traģisko 1940. – 1941. gada vēsturisko lūzumu posmā, ieskaitot holokaustu. Tāpat abas muzikālās izrādes veltītas reālām personībām – holokaustu pieredzējušajai kino un teātra zinātniecei Valentīnai Freimanei un Herbertam Cukuram – slavenajam latviešu aviatoram, kurš, sākoties Otrajam pasaules karam, nonāk Viktora Arāja komandā, kas iesaistās ebreju masveida iznīcināšanā. Ar to arī līdzība šķietami izbeidzas, bet tikai šķietami, jo abas izrādes, kaut katra atšķirīgā veidā, signalizē par joprojām nepārvarētām problēmām Latvijas sarežģītās vēstures interpretēšanā skatuves mākslā.

PIRMAIS GADĪJUMS: „CUKURS. HERBERTS CUKURS”

Kāpēc lai nebūtu Herberts Cukurs?

Nepārstāvu viedokli, ka Herberts Cukurs kā holokausta realizēšanā iesaistītais nebūtu tiesīgs kļūt par mūzikla varoni. Tā autori – komponists Jānis Ķirsis, dziesmu tekstu autors dzejnieks Pēteris Draguns, libretu sacerējis Juris Millers, kurš arī iestudējuma producents. Viena no latviešu labākajām rokoperām – M. Zālītes un J. Lūsēna „Kaupēn, mans mīļais!” taču veltīta leģendāram slepkavam. Nerunājot jau par ārzemju pieredzi, no kuras var minēt kaut vai T. Raisa un E. L. Vēbera „Evitu” (par neviennozīmīgi vērtēto Argentīnas politisko līderi Evu Peroni) vai Dž. Kandera un T. Eba „Čikāgu”, kur darbība notiek cietumā, centrējoties ap noziedznieču un uzraugu attiecībām.

Salīdzinot mūzikla par Herbertu Cukuru veidotāju ieceres, kuras tie pauduši publiskajā telpā, ar izrādi, kas tapusi kā neatkarīgs projekts un tiek rādīta viscaur Latvijā, jāsecina, ka starp tām kopēja diemžēl nav pilnīgi nekā. Vai P. Draguns un J. Millers sabiedrību maldina apzināti, vai arī viņi nespēj novērtēt, ko paši radījuši? Tā, piemēram, dzejnieks raksta: „Muzikālā drāma „Cukurs. Herberts Cukurs” [..] ir aicinājums ieskatīties savā vēsturē, pamanīt savas kļūdas pašiem, pirms mums tās uzrāda citi. Vai esam morāli gatavi sarunai par mums pašiem?” [1] Ko līdzīgu par mērķi rosināt publisku diskusiju vairākkārt masu saziņas līdzekļos izteicis arī J. Millers.

Treptova parka piemineklis Rīgā

Taču – ko redzam un dzirdam izrādē? Romantiski cildenā stilistikā, kas caurauž visus mūzikla komponentus – tekstu, mūziku, Ivara Lūša režiju, tēlojumu – sacerētu slavas dziesmu Herbertam Cukuram. Prologā mazs zēns – Mariss Daniels Ķirsis – baltā kreklā ar rotaļu lidmašīnu rokā aizkustinoši izdzied savu sapni par lidošanu. Drīz viņu nomaina Juris Jope – pieaugušais Herberts Cukurs, arī baltā kreklā – kā jau pozitīvajam varonim pienākas. Jaunais aktieris, pabeidzis dramatiskā teātra aktieru kursu un pāris sezonas nostrādājis Nacionālajā teātrī, ir atsācis mācības Mūzikas akadēmijā, lai kļūtu par operas solistu. Viņa balss, izpildot liriskās kompozīcijas par debesīm, kur ierakstīts viņa vārds, un tēviju, ko viņš mīl vairāk par sevi, skan brīvi un nepiespiesti, palīdz radīt pārliecinošu iespaidu ne tikai par talantīgu aviatoru, bet arī aizrautīgu ideālistu, kāds viņš nemainīgi paliek visā notikumu gaitā.

Herberts Cukurs – Juris Jope // Foto – Raimonds Birkenfelds

Vai tas ir jaunā aktiera pieredzes trūkums, vai režijas iecere, bet rakstura patīkamais infantilisms, kam tā arī nenāk klāt nekas no brieduma smaguma vai dzīves pieredzes rūgtuma, rada iespaidu par simbolisku tēlu – ideālā varoņa nemainīgo jaunību. Saskaroties ar komunistu un nacistu režīmu piedāvājumu sadarboties, no J. Jopes Cukura strāvo vāji slēpts nicinājums, nepārprotams noraidījums, glaimojot skatītāju nacionālajai pašapziņai – lūk, tāds ir ideālais latvietis, mūsu īstenais varonis. Vienīgā divdomīgā epizode ir, kad SS virsnieks Cukuru piespiedu kārtā aizved sev līdzi kopā ar ebreju augļotāju Šapiro, kurš, cita starpā, finansējis varoņa lidaparātu projektus. Lidotājs drīz atgriežas ar Šapiro dēlēnu, kuru drosmīgi izglābis. Šāviens, no kura, jāsaprot, iet bojā augļotājs, izskan kulisēs. Turpmākie notikumi cildenā varoņa cildenajā stājā izslēdz jebkādas aizdomas par viņu kā iespējamo slepkavu. Viņš ir ne tikai drosmīgs varonis – ebreju glābējs, bet arī moceklis – fināla mizanscēnā J. Jopes Cukurs ar mazo zēnu pie rokas stāv skatuves centrā uz kāpņu augšējās platformas, izvērstā dziedājumā jau kuro reizi apliecinot tēvijas mīlestību, bet pārējie personāži kā indīgas čūskas, izšļākdami naidu, lien uz augšu pa pakāpieniem, ķeroties Varonim pie kājām un viņu apdraudot. Ko simboliski apzīmē cilvēki-čūskas? Nodevīgos latviešus, kas Cukuram, Millera-Dragunaprāt, nepamatoti pārmet dalību ebreju civiliedzīvotāju slepkavošanas akcijās? Izraēlas specdienesta „Mossad” pārstāvjus, kas viņu slepenā akcijā nogalina, aizvilinot no Brazīlijas, kurp tas aizbēdzis pēc kara, uz Urugvaju? Fināla mizanscēna vizuāli un jēdzieniski atgādina pieminekli, kas Austrumberlīnē pēc kara tika uzsliets, lai slavinātu padomju armiju – Vācijas atbrīvotāju: maza meitenīte uz rokas padomju zaldātam, kurš to izglābis, ar zobenu pie savām kājām satriecot nacistisko nezvēru. (Ja neko nezina par padomju karavīru vandālisko uzvedību kara beigās Berlīnē, var pat aizkustināties par šiem metālā atlietajiem tīšajiem meliem.)

Vakarā, kad izrādi skatījos, Zinātņu akadēmijas bijusī konferenču zāle, kas tagad pārtapusi par koncertzāli „Rīga”, bija pārpildīta. Publika uzvedumu ar aplausiem pārtrauca vairākkārt, paužot sajūsmu gan par pieticīgā kvalitātē izpildītu naktslokāla gerlu deju ar atturīgiem erotiskiem momentiem (horeogrāfe Liene Stepena), gan arī par muzikāli vokāliem priekšnesumiem, kas cildināja patriotiskas jūtas un kristālskaidro latviešu tautas varoni Herbertu Cukuru.

Skats no mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” // Foto – Raimonds Birkenfelds

Velnišķīga provokācija

Neviena kļūda šai mūziklā netika uzrādīta, nekāda saruna par mums pašiem, pretēji apsolītajam, nenotika. Jautājums par to, kā talantīgs, varbūt ģeniāls cilvēks varēja nonākt Arāja komandā, pat netika uzdots, nerunājot par to, ka būtu sniegta kaut jelkāda atbilde. Ja mūzikla autoriem nepietika zināšanu par holokaustu, aizbildināties ar avotu trūkumu nav iespējams – šī baisā parādība Latvijā ir izpētīta pietiekami detalizēti, ne tikai Andrieva Ezergaiļa daudzajos rakstos un monogrāfijā „Holokausts Latvijā” (2006), bet arī Latvijas Vēsturnieku komisijas četros apjomīgajos sējumos. Taču nebūsim naivi un neuzskatīsim mūzikla veidotājus par nevainīgiem nezinīšiem. („Nezinītis” varbūt ir Juris Jope.) Viņi labāk, nekā varētu iedomāties, ir pazinuši un rēķinājušies ar mūsdienu t.s. vidējā latvieša noskaņojumu vēstures izpratnē, respektīvi, neizpratnē, ar savu izstrādājumu gluži velnišķīgā kārtā izprovocējot sabiedrībā noteikta diapazona jūtas, par ko pārliecinošu iespaidu rada vairāk nekā 1000 (!) anonīmie komentāri Delfos, kas saistīti ar mūziklu gan tā tapšanas, gan izrādīšanas gaitā. Vismaz divas trešdaļas no komentētājiem ir solidāri ar mūzikla autoriem. Tā komentāros, piemēram, var lasīt*: „Lauris Cekuls: galvenais lai parāda, kā peisakainie nelikumīgi viņu /H. Cukuru – S.R./ noslepkavoja” [2]; „Jāzeps: Godināsim H. Cukuru, kā Latvijas patriotu, izcilu lidotāju, Trīszvaigžņu ordeņa virsnieku!”; „Sodoma: Latvieši savā valstī pieminēs, ko gribēs no savējiem, un nevienam citam par to nav daļas! Nav kur bāzties sveštautiešiem, kas neko nejēgo!”; „Kārtībnieks: Šodien viņš /H.Cukurs – S.R./ ir varonis un upuris, kas neģēlīgi noslepkavots!” [3]; „Linards Grantins: Arājs un arāji radās, pateicoties padomju okupācijai. [..] Arājs ir un paliek pretstats ļaunajam – okupantiem, lai arī kā viņu censtos nomelnot”; „riepa: Paldies māksliniekiem par uzdrīkstēšanos! Tā ir mūsu vēsture! Un tajā ir lappuses, kas manī izraisa lepnumu, ka mums ir bijis tāds cilvēks.”; „čukča: MŪSU CUKURA NOZIEGUMI NOBĀLĒTU PRET SOVJETU ZVĒRĪBĀM…”. [4] Tādi komentāri kā nākamie ir nospiedošā mazākumā: „Oi: Kāpēc tiek glorificēts žīdu slepkava?”; „pilnai laimei: Millers varētu vēl uzrakstīt mūziklu par Vasīliju Kononovu vai pedofilu Robertu Miķelsonu, kurš atzinies 83 bērnu seksuālā izmantošanā”; „R.: Pēc kara Rīgā ir palikuši dzīvi ļoti maz ebreju. Lielākā daļa no ebreju kopienas bija nogalināta ar vācu nacistu un latviešu kolaboracionistu piedalīšanos. Ja kādam no izdzīvojušajiem Latvijas ebrejiem 1945. gadā pateiktu, ka pēc 70 gadiem Latvijā būs tāds laiks, kad tiktu godināts viens no aktīvākiem Arāja komandas dalībniekiem slepkava Cukurs, viņi būtu ļoti izbrīnīti.” [5]

„.. lai neteiktu, ka amorāli”

Vāji slēpts vai pat neslēpts antisemītisms, latviešu kā vienīgās cietējas tautas atzīšana, pilnīgs līdzjūtības trūkums pret citiem, nevēlēšanās neko dzirdēt par latviešu, tostarp Cukura, kaut jelkādu vainu eksekūcijās pret dažādu tautību civiliedzīvotājiem, par ko šaubīties mūsdienās diemžēl vairs nav nekāda pamata. Tas pārsteidz. Rada trauksmi – par to, ka, dzīvojot acīmredzami šaurā lokā, ne prātā nav nācis, ka cilvēki mūsdienās tā var domāt, tie paši cilvēki, ar kuriem sastopies uz ielas, veikalā, autoostā vai kas sēž tev blakus teātra zālē. Protams, 1000 Delfu komentāru autori nav visa sabiedrība. Un neviens vien no šā tūkstoša domā saprātīgi. Tomēr signāli ir pietiekami nopietni. Vai iemesli šādai infantilai vai pat vēl ļaunākā vārdā dēvējamai pozīcijai varētu būt zināšanu trūkums, padomju okupācijas traumas, pārprasts disidentisms, aplama vēstures mācīšana skolās, slimīgs nacionālisms, kas 21. gadsimtā daudzviet pasaulē saasinājies visaptverošu globalizācijas procesu dēļ?

SS virsnieks  – Atis Auzāns, Herberts Cukurs – Juris Jope // Foto – Raimonds Birkenfelds

Gan J. Millers, gan daudzi komentāru autori virza Cukuru par nepamatoti apmelotu upuri tādēļ, ka tiesa nav pierādījusi, vai un cik cilvēkus viņš pašrocīgi iznīcinājis. Taču to, ka viņš bija Arāja komandā, nenoliedz neviens. Pēc mūzikla spriežot, viņš tur iestājās, lai glābtu ebrejus. Man tas liekas zaimojoši attiecībā pret nogalināto cilvēku ciešanām, viņu piemiņu. Šai sakarā ļoti būtisks liekas Karla Jaspersa darbs „Jautājums par vainu” (1946), kuru mūzikla sakarā aktualizē Ilze Fedosejeva [6]. Pētniece raksta, ka filozofs „vainas un atbildības problemātikā ievieš skaidras demarkācijas līnijas, nošķirot četrus atbildības veidus: kriminālo, politisko, morālo un metafizisko. Par vainu katrā no šiem atbildības veidiem lemj sava institūcija: par kriminālo – tiesa, par politisko – pie varas esošie uzvarētāji, par morālo – sirdsapziņa, par metafizisko – savstarpējā solidaritāte”. Jaspersa atziņu kontekstā „viedoklis, ka tiesiski nepierādīta vaina [..] ir pietiekams pamats, lai atteiktos runāt par vainu, izklausās naivi, lai neteiktu, ka amorāli” [7].

OTRAIS GADĪJUMS: „VALENTĪNA”

Četri skati

Operu „Valentīna”, kuru komponējis Arturs Maskats, kopā ar dzejnieci Liānu Langu strādājot arī pie libreta, Latvijas Nacionālajā operā iestudējis Viesturs Kairišs. Uzvedumā emocionāli iedarbīgi ir četri skati. Pirmais. Patētiskais, bet spēcīgais Rīgas cildinājums pirmā cēliena finālā, kur panākta absolūta mūzikas un Aleksandra Čaka dzejas („Kvartas Rīgai”) saplūsme. Rīga nepārprotami iegūst simbolisku jēgu, ietverot sevī dzimtenes, mūžības, absolūtā skaistuma nozīmi. Otrais. Valentīnas šķiršanās no vecākiem, tiem aizejot uz geto. Milzīgā tukšā pelēkas nedzīvas gaismas caurstrāvotā telpā trīs neaizsargāti cilvēki ar dzeltenajām nāves zvaigznēm pie krūtīm. Nav neviena, kas glābtu. Māte izšķiras doties līdzi tēvam nāvē, bet meitai norauj dzelteno apkaunojuma zīmi, liekot tai slēpties. Kustība, ar kuru tiek norauta zvaigzne, iedarbojas tikpat spēcīgi kā mūzika – vecāku apslāpētās sāpes, ko gluži vai apskalo meitas raudu dziesmām līdzīgās pasāžas. Šķiršanās uz mūžu un vienlaikus – dziļas mīlestības, nesalauzta gara tēls. Mātes un Tēva lomu izpildītāju Ļubovas Sokolovas un Armanda Siliņa balsu dramatisms, uzsvērti lakoniskā kustību partitūra, kur nav nevienas liekas kustības (horeogrāfs Agris Daņiļevičs), Ingas Kalnas Valentīnas atklātā emocionalitāte, saraustītās, ļimstošās kustības, kas liecina par izmisumu, nespēju izlemt – doties vecākiem līdzi vai palikt, iespaidu pastiprina. Trešais. Ebreju gājiens uz geto. Pieaugušie (kora dalībnieki) un bērni (Rīgas Doma kora skolas audzēkņi) ar dzeltenajām zvaigznēm, sastādīti kolonā, dodas nāvē. Lēni griežas skatuves ripa, cilvēki soļo no palsas nespodras gaismas uz tumsu skatuves dibenplānā, gar gājiena malām paliek nokrituši ķermeņi. Varbūt vienīgā vieta visā uzvedumā, kur tēlainu nozīmi iemanto scenogrāfija: māju vietā atklājas vien ēku fasādes, kas no aizmugures tiek balstītas ar slīpiem balstiem, ļaujot to uztvert kā baisu tukšas, respektīvi, nacistu iztukšotas pilsētas tēlu, kas nespēj sniegt patvērumu saviem iedzīvotājiem. Neatšķetināmi savijas uz skatuves redzamais ar zināšanām, kas tas ir par ceļu, pa kuru ebreji iet, radot pārdzīvojumu, kas līdzīgi šokam sit pa nerviem, raisot trīsas un neļaujot tagad, kad aprakstu iespaidus, pat atcerēties, vai un kāda mūzika skanēja šai ainā.

Valentīnas Tēvs – Armands Siliņš, Valentīnas Māte – Ļubova Sokolova, Valentīna – Inga Kalna // Foto – Gunārs Janaitis

Ceturtais. Valda un Alekseja mīlestība un kopīgā pašnāvība. Te nepieciešama maza atkāpe. Operā tēloti trīs mīlas pāri: Valentīnas Tēvs un Māte, Valentīna un Dima, Valdis un Aleksejs. Pārliecinošs – gan mūzikā, gan dziedājumā un tēlojumā – ir pirmais no tiem. Otrajā gadījumā no skatītāja vairāk tiek prasīts ticēt vārdiem, nevis tam, ko var reāli redzēt un dzirdēt uz skatuves. Lai gan tieši šim pārim dots visapjomīgākais telplaiks, tiek organizēta pat divkārša intīmas tuvības imitācija, atmuguriski noguldot solistus Ingu Kalnu un Jāni Apeini (Dima) blakus uz apaļa galda un šādā pagalam neērtā pozā liekot turpināt dziedāt par savām kvēli maigajām jūtām. Mūzikā šī mīlas līnija atrisināta kā neaptumšota idille. Un abi solisti, izdziedot tehniski visai sarežģītās ārijas un duetus, papilnam ļauj izpausties savai vokālajai meistarībai. Taču, libreta, mūzikas un režijas nebalstīti, solisti nav atraduši veidu, kā ar savu tēlojumu radīt iespaidu, ka viņu varoņi patiesi mīl viens otru, nevis tikai to apgalvo. Toties viss ir atrasts, atveidojot Alekseja un Valda attiecības. Kaut arī sižeta nogrieznis, kas saistās ar Valda kļūšanu par nacistu virsnieku, lai glābtu Alekseju un savas jūtas pret viņu, kļūst par attaisnotas, pat cildenas kolaborācijas gadījumu, nevar neapstāties pie ainas, kas operas izrādē muzikāli, vokāli, režisora atrastās mizanscēnas un solistu – Riharda Mačanovska (Valdis) un Mihaila Čuļpajeva (Aleksejs) – tēlojuma ziņā kļūst par vienu no pašām spēcīgākajām. Dziļais dramatisms, ko rada slēpjamās mīlas kaisle un neizbēgamās šķiršanās smeldze kara beigu posmā, nevar neaizkustināt. Pat tad, kad vēl nezinām – tā būs šķiršanās nevis vienam no otra, bet kopīgi – no dzīves. Rodas trauksmains iespaids, ka vēsture, līdzīgi pulkstenim, skaita divu cilvēku mīlestības un laimes pēdējos mirkļus, vienādodama tos ar sirdspukstiem, elpas vilcieniem, citiem vārdiem – dzīvību. R. Mačanovska un M. Čuļpajeva ārējās izpausmēs galēji lakoniskie varoņi sēž pretējās balti klāta galda pusēs, ielej glāzēs sarkanu vīnu, saskandina, dzer. Un tā arī kopā paliek pie galda, uz visiem laikiem, par ko liecina vien rokas, kas noslīgst. Neapšaubāmi skaisti. Šis ir vai ne pirmais neslēptas viendzimuma mīlestības pārliecinošais tēlojums dramatiskā toņkārtā uz mūsu skatuvēm. Taču. Tā kā operas galvenā varone tomēr ir Valentīna, nevis Valda un Alekseja mīla, rodas iespaids par atsevišķo operas līniju ne gluži loģisku savstarpējo līdzsvarošanu, pārmērīgi izceļot otro plānu uz pirmā plāna rēķina.

Dima – Jānis Apeinis, Valentīna – Inga Kalna // Foto – Gunārs Janaitis

Opera un simboli

Minēto četru skatu spēcīgo iespaidu rada teksta un mūzikas harmonija, režija un lomu izpildītāji. Un – pats galvenais – notiekošās darbības spēja kļūt par simbolisku, vispārinātu tēlu, kas tādā galēji nosacītā mākslas veidā kā opera ir izšķiroši nozīmīgi. Turpretī citviet operā šādi tēli ar simbolisku vispārinājumu nav radīti. Piemēram, otrajā cēlienā nav atrasts adekvāts skatuviskais ekvivalents Valentīnas centieniem izglābties, Ievas Paršas tēlotās Almas pavadībā nemitīgi mainot uzturēšanās vietas un atrodoties nemitīgā nāves ēnā. Tā vietā redzam divu sieviešu, kurām saliekti pleci, staigāšanu pa skatuvi, lienot cauri sienās izplēstiem caurumiem un spiežoties pie sienām. Tēls moku ceļš vai dzīvības glābšana nāves draudos, vai krusta ceļa stilizācija vai kaut jelkāds cits tēls ar vispārinošu, simbolisku nozīmi neveidojas. Tāpat nav atrasta ne vieta, ne tēlains risinājums jau iecerē apšaubāmai idejai – Valentīnai mūsdienās: pa skatuvi staigā uz nūjas atspiedusies mēma sieviete, grimēta pēc Valentīnas Freimanes portretiskās līdzības. (Var izteikt līdzjūtību Ievai Kepei par nepateicīgo uzdevumu tēlot šo ilustratīvi klīstošo rēgu.)

Tehnoloģiski metodoloģiskā ziņā mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” sacerētāji ir bijuši konsekventāki: viņi ir radījuši romantiskā stilā izturētu LEĢENDU par Cukuru ar simbolisku tēlu virknējuma palīdzību. Taču operas „Valentīna” libreta autore un režisors to nav apzinājušies kā uzdevumu, kas jāīsteno. Par komponista veikumu šai ziņā pārliecinoši nevaru spriest, jo neesmu mūzikas speciāliste. Rezultāts ir tāds, ka minētās četras ainas peld skatuvisko štampu haosā, par kuru atbildīgs ir režisors.

Sociālistiskais reālisms vai šaurekrāna ironija?

Latvijas skatuves mākslā, izņemot Alvja Hermaņa/Viļa Daudziņa „Vectēvu” Jaunajā Rīgas teātrī un Valtera Sīļa „Leģionārus” Ģertrūdes ielas teātrī, nav citu pozitīvu piemēru attiecībā uz to, kā mūsdienās tēlot ideoloģiskos pretiniekus. Visbiežāk, traktējot vēsturisko griežu sižetus, mūsējie tiek glorificēti, bet komunisti un/vai nacisti tēloti kā primitīvi un smieklīgi muļķi. (Piemērus šādai tendencei var rast kaut vai Nacionālā teātra izrādēs „Vadonis” un „Lācis”.) Tādējādi teātris, pats to droši vien neapzinoties, nonāk sociālistiskā reālisma normu diktētā padomju dramaturģijas, skatuves mākslas un kino pieredzes laukā, kur savukārt kā nepilnvērtīgas būtnes tika tēloti nacisti un t.s. buržuāziskie nacionālisti. Papilnam šo pašu vēsturiskos procesus primitivizējošo metodi „Valentīnas” iestudējumā izmantojis arī Viesturs Kairišs. Kaut arī, iespējams, šai parādībai kājas aug citā vietā, lai arī rezultāts sakrīt. Tā ir V. Kairiša režijai izsenis raksturīgā tieksme uz ironiju, izsmieklu, kas šai gadījumā, manuprāt, ir nevietā, jo spēles likmes ir daudzkārt lielākas nekā ironijas mērogs, uz ko spējīgs režisors.

Skats no operas „Valentīna” // Foto – Gunārs Janaitis

Piemēram, 1940. gada Latvijas okupāciju izrādē prezentē no kanalizācijas lūkas izlīdis viens padomju armijas formā tērpts zaldāts, kurš, ceļos saliecies, rupji krievu valodā izlamājas un vērš šautenes stobru pret apkārtesošo pūli, lai pēc pāra sekundēm aizļepatotu uz kulisēm. Tikai loģiski, ka zālē šur tur atskan pa smieklam. Kaut gan ideja par simbolisku tēlu – pazemi, no kuras pēkšņi sāk līst laukā destruktīvi, iznīcinoši vēstures spēki, ko pārstāv kā padomju zaldāti, tā nacisti un arī pašmāju kolaboracionisti, varētu būt pat novatoriska. Par metafizisko ļaunumu, kas atmostas noteiktos vēstures brīžos un uzpeld it kā no nekurienes, taču prātojuši eksistenciālisti, un ne vienreiz vien. Smieklīgi un nožēlojami ir arī šucmaņi – šais lomās Guntars Ruņģis un Viesturs Vītols –, kuri ierodas aplaupīt Valentīnas dzīvokli un nošauj Dimu. Viņi, tāpat kā padomju zaldāts, saliekušies ceļos, uzsvērti mīdās no vienas kājas uz otru, it kā viņiem vajadzētu uz labierīcībām, un ir savilkuši sejas pārspīlēti vientiesīgās prostaku izteiksmēs.

Ievas Jurjānes scenogrāfiskais tēls – jau minētās māju fasādes – rada perspektīvā sašaurinošos ielu, kas atstāj pārāk maz vietas masu ainām, tādējādi novedot pie visai dīvainiem risinājumiem. Piemēram, inscenējot nacistu un to līdzskrējēju dzīres mēra laikā, vakarkleitās ģērbtas dāmas, kurām galvās uzmauktas zaldātu zaļās kaskas, dejo uz galda, bet kungi, iespiesti šaurajās ejās starp galda malu un sienu, ritmiski spārda galdu, vienlaikus paceļot kājas, it kā pēc komandas grasītos vienlaicīgi urinēt. Arī korporeļi tēloti kā smieklīgu, nožēlojamu ļautiņu pūlis – milzīgiem alus kausiem rokās, tie līgojas no vienas kājas uz otru, tādam kā nacistiskam sveicienam pacēluši roku un ironiski (?) dzied slavu Kārlim Ulmanim.

Runājot par minētajām un arī vēl citām līdzīgām ainām, gribu uzsvērt, ka runa nav par to, ka vajadzētu šucmaņus, padomju okupantus vai nacistus uz skatuves rādīt kā cildenus tēlus, bet gan par to, ka režisoram nav ienācis pat prātā elementārais aspekts, ka nožēlojamais, pat smieklīgais ienaidnieks ir vienlaikus bīstams, nāvi nesošs. Un – kā vienā skatuves tēlā var apvienot īpašības, kas viena otru šķietami izslēdz. Ja pārvalda skatuves grotesku, kam ir bezgala daudz nianšu – no komiskās līdz šausmas raisošai fantasmagorijai. Bet runa, pretēji kā varētu iedomāties, jau nav tikai par apšaubāmu profesionālismu ienaidnieku tēlojumā, bet primāri par kaut ko pavisam citu – nespēju vai nevēlēšanos analītiski traktēt Latvijas vēsturi, apzināti vai neapzināti noklusējot mūsu zemei pāri gājušās reālās šausmas, tostarp arī pašu latviešu kolaboracionismu ar okupācijas varām.

Skats no operas „Valentīna”. Centrā: Valentīna – Inga Kalna // Foto – Gunārs Janaitis

Ienāk prātā – ja mēs neko nezinātu par divkāršo Latvijas okupāciju, ko veica padomju un pēc tam vācu armija, ja nebūtu neko dzirdējuši par holokaustu, vai saprastu, kas īsti notiek uz skatuves? Ja par okupācijām māj vien minētais viens padomju zaldāts un Rīgas panorāmai, kas pastkartei līdzīgi attēlota uz audekla, cauri izdurts sarkanais karogs, bet pēc tam pie nama sienas izkarinātais nacistu karogs? Diez vai. Četrās ainās, ko minēju, spēcīgais pārdzīvojums rodas, savijoties skatītāju personiskām vēstures zināšanām ar fragmentāriem no skatuves nākošiem kairinājumiem. Vēsturisko pārmaiņu motīvs mūziklā par Cukuru atrisināts pat pārliecinošāk nekā operā „Valentīna”, radot vispārinātu Kompromisa simbolu – cilvēku, kurš pielāgojas trim atšķirīgām politiskām sistēmām. Šo lomu, uzrādot labas ne tikai dziedātāja, bet arī aktiera potences, gaumīgā groteskā, uzsverot tēlu bīstamību, izpilda Atis Auzāns.

Secinājums

Abos gadījumos – kā mūziklā „Cukurs. Herberts Cukurs”, tā operā „Valentīna” –, manuprāt, notiek manipulēšana ar publiku. Pirmajā gadījumā tā ir vēršanās primāri pie tiem skatītājiem, kas nezina vēsturi, neveselīgi kurinot to kolektīvajā zemapziņā noglabātās abu okupāciju apkaunotās nacionālās jūtas, kuras tiecas revanšēties pašapliecinājumā. Otrajā gadījumā notiek manipulēšana ar izglītotu skatītāju, kurš gatavs savas zināšanas par vēsturi, mūzikas emocionāli saviļņots, guldīt operas izrādes jēdzieniski tukšajos caurumos, neredzot vai izliekoties neredzam neloģiskos un estētiski aizskarošos risinājumus. Tādā kārtā notiek publikas labāko jūtu savtīga ekspropriācija, jo skatītāji zina, ka atzīties piederībā tautai, kuras pārstāvji piedalījušies holokaustā, ir smaga, bet nepieciešama attīrīšanās akcija.

 

* Komentāru citējumos saglabāts to oriģinālais rakstības stils.


[1] Pēteris Draguns: Vai Cukurs pelnījis debesis? (Delfi, 24.10.2014) http://www.delfi.lv/news/comment/comment/peteris-draguns-vai-cukurs-pelnijis-debesis.d?id=45136054

[5] Turpat.

[6] Fedosejeva I. Cukurs. Rūgtais Cukurs. – Satori.lv 30.10.2014. (K. Jaspersu savā monogrāfijā „Holokausts Latvijā” citē arī A. Ezergailis) http://www.satori.lv/raksts/8162/Herberts_Cukurs_Rugtais_Cukurs

[7] Turpat.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Skribents007 05.01.2015

    Diemžēl, bet autore grib izrādes ielikt padomju laika tiražētajos priekšstatu rāmjos, kad pirmās okupācijas (PSRS) notiekošais-lejputrija, bet otrās (Vācija)- ļaunuma apogejs, kas visus padomju gadus un pēdējos 23 raksturots latviešos- vācu laika šāvējos un lielākajos neliešos- Arāja komandā. Ja padomju laikā kaut kas neatbilda šai varas izveidotajai klišejai (un arī tagad), tad recenzijas autores prāt- nepareizi. Jo nav pietiekami atspoguļota latviskā mazohisma tendence, kas autorē un daudzos citos audzināta pēdējos 70 gados.
    Klišejas, klišejas. Radzobe raksta- ebreji iet uz geto- savu nāves vietu, bet realitātē geto bija ierobežota pilsētas teritorija ar darbojošamies restorāniem, publiskajiem namiem (latviski sakot- mauku mājām, kur ebrejietes apkalpoja geto teritorijas ebrejus). Tikai vēlāk geto kļūst sākumpunkts ceļā uz nāvi.
    Sekla recenzija, kurā padomju varas melu un patiesības smadzenēs ieēdušais maisījums tiek mēģināts uztiept izrādēm un to galvenajiem tēliem, neredzot vēstures faktus, vēstures sarežģītību. īpaši - konkrētu vēsturisku personu atveidā, kas Radzobei par nelaimi, neiekļaujas padomju varas veiksmīgi recenzijas autores prātā radītajos pusmelu n melu štampos.

  • Simcha Fridman 26.05.2015

    HERBERTA CUKURA MONOLOGS
    Kociņš auga debesīs,
    Cilvēks kokam līdzīgs bij',
    Braši kupliem zariņiem
    Auga, augšā raugoties.

    Ak tu kociņ', bāleliņ',
    Tavu labu tikumiņ',
    Vai tu būtu šādi audzis,
    Ja sav' mūžu zinājis?

    Kociņam bij' laba dzīve
    Pie manas māmuliņas,
    Kokam cepu rudzu maizi,
    Kociņš gāja pauniņos.

    Reiz kociņam piedzimuši
    Slikti zari saindēti.
    Sliktus zarus neapcirtu,
    Koku gāzu mežiņā.

    Melnā čūska miltus mala,
    Koku malot miltiņos,
    Koka zaram smadzenītes
    Uz zemīti smērējot.

    Ak man kociņ', bāleliņi,
    Kur tav spožu kuplumiņ!
    Tavu sprogain' melnu matu
    Dedzinošu skaistumiņ'!

    Tautu dēlis, bāleliņis
    Nāca mani rūgti lūgt,
    Lūdza kokam ilgu mūžu,
    Dzīvībiņu dāvināt.

    Es par bēdu nebēdāju,
    Liku bēdu zem akmeņ',
    Koka skaistus zelta zarus
    Liku tīšām zem spilveņ'.

    Čuči, guli, man' kociņi,
    Uz zemītes rociņām,
    Tūkstoš' kaulu dziļā bedrē
    Būs tev salda atdusa.

    Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
    Es par kociņ' neraudāju,
    Viņam tagad laba dzīve
    Pie Dieviņa debesīs.

    Aizved mani, laiviņ' mīļā,
    Pie Dieva padusē,
    Tur raudzīšos savu koku,
    Brīnumaini spīdēdam'.

    Dievs man teisa: "Iekšā netiks'!
    Kas par koku nebēdāj',
    Dvēselīti pazaudēja,
    Māmuliņu kaunēdams.

    Paklau mani, Dieviņš mīļais,
    Vai tad prāva taisna ir?
    Kam noskrēju zelta zarus,
    Kan atņēmu dzīvībiņu?

    Melna čūska pate nāca
    Koku zemē apbēdīt,
    Viņas asu zobentiņu
    Biju dikti nobījies.

    "Tiesa gan, ir prāva sūra,
    Tikai sirdī paskaties:
    Vai tad pienāk vecam draugam
    Nodevību rūgti ciest?"

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt