Guna Zeltiņa 21.01.2015

Atvēzēties uz Šekspīru jeb jauna mākslas telpa Rīgā

Izrādes „Būt... Šekspīram” publicitātes foto

Vai „Rīga 2014” plašajā aktivitāšu un pasākumu piedāvājumā esat pamanījuši, ka  pagājušajā rudenī Rīgā atklāta jauna teātra, mūzikas un mākslas telpa „3 MĀSAS”? Tā radusi mājvietu kādreizējā Mākslas darbinieku namā, kur kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem regulāri notika mākslas pasākumi, tostarp lekciju cikli un tikšanās ar mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Te valdīja brīva, neformāla atmosfēra un varēja gan tuvplānā iepazīt mūsu dažādu paaudžu māksliniekus, gan iegūt informāciju par jaunākajām parādībām Rietumu mākslā. Atceros, kā mani vecākie kolēģi Lilija Dzene, Valentīna Freimane, Līvija Akurātere un Viktors Hausmanis gatavojās un posās šiem vakariem. Kā mirdzēja aktieru, režisoru, rakstnieku un mākslinieku acis, tur piedaloties. Kā tur koncertēja Austra Pumpure, klausītājiem dziedot līdzi. Kā Valmieras teātra rudens viesizrāžu apspriešanas reizē tur bija iekārtota arī unikāla improvizēta izstāde – aktieru adījumi un tamborējumi, kas tapuši braucienu un mēģinājumu paužu laikā. Atceros, kā apbrīnojām aktrišu darinātās skaistās kleitas un Andra Vidiņa tamborēto eleganto platmali. Jaunajiem, skarbajiem laikiem sākoties, šī dzīvā, iecienītā mākslas un kultūras oāze iznīka.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, pirms kāds uzdrīkstējās ķerties pie šīs kultūras telpas atjaunošanas, kas jau šķita neglābjami zudusi. Tā izrādījās režisore Dita Balčus, kuras teātris kopš 1990. gada darbojās Neatkarīgā teātra „Kabata” telpās. Kad „Kabata” no pirmā, savulaik daudzsološā neatkarīgā teātra pārtapa par mūzikas klubu, diskotēku un vienkārši krogu, teātris atrada mājvietu „Artelī” Blaumaņa ielā, līdz beidzot palika pavisam uz ielas. Pagājušovasar ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu teātra darbībai un ar pašu līdzekļiem tika izremontētas nolaistās un noplukušās telpas Vaļņu un Zirgu ielas stūrī, izveidojot nelielu kamerzāli ar skatuvi (kas var ietilpināt ap 100 skatītāju) un mājīgas telpas gan skatītājiem, gan aktieriem.

Kādēļ nosaukums – „3 MĀSAS”? Tālab, ka te mājvietu radušas visu triju mākslas veidu – teātra, mūzikas un vizuālo mākslu – mūzas. Turklāt pašai Ditai Balčus ir trīs ar mākslām saistītas meitas: Egija Silāre – Liepājas teātra studijas absolvente, savulaik strādājusi arī šajā teātrī, patlaban studē režiju LKA maģistrantūrā, un mūziķes Elizabete Balčus un Kristiāna Abiļeva.

Atvēziens uz Elizabetes laika teātra formām

Šekspīra jubilejas gadā režisore nolēma jauno mākslas telpu iesildīt ar pašas veidotu Barda sonetu un lugu fragmentu kompozīciju „Būt... Šekspīram”. Drosmīga izvēle nelielam projektu teātrim ar vairāk nekā pieticīgu budžetu. Taču tapis formā un stilā izturēts kameriestudējums, kam līdzīga mūsu teātros patlaban nav un kas var piesaistīt ne tikai Barda cienītājus, bet arī pēc „īsta teātra” – kulturāla, inteliģenta priekšnesuma – noilgojušos skatītājus.

Teātra atklāšanu telpās, kuru interjers tapis sadarbībā ar dizaina zīmolu Recycled.lv, papildināja arī mākslinieka Edmunda Lūča Venēcijai veltītu darbu izstāde. Jo, lai pārliecinātos par Šekspīra saistību ar Itāliju un Venēciju īpaši, atliek tikai pārlapot viņa darbus. Recycled.lv ir veidojis arī mūziķu un aktieru tērpus – stilizētus Elizabetes laika kostīmus un maskas, savukārt arhitekts Māris Balčus ir pārtapis par izrādes scenogrāfu, ar vairākiem aizslietņiem, kur uz audekla atveidotas renesansei raksturīgās arhitektonisko formu līnijas, radot uz nelielās skatuvītes pārliecinošu Šekspīra laika „Glouba” teātra telpas reminiscenci.

Izrādei īpašu noskaņu piešķir Mārtiņa Brauna komponētā oriģinālmūzika un dziesmas ar Šekspīra sonetu tekstiem neliela ansambļa dzīvā izpildījumā. Horeogrāfe Katrīna Albuže iestudējusi dejas, palīdzot radīt Elizabetes laika teātra noskaņu un atmosfēru. Mūzikas akadēmijas pasniedzēja Guntara Prāņa priekšnesums ļauj iepazīt arī tādu retu instrumentu kā rata lira. Izjusti muzicē un dzied arī apdāvinātā, daiļā Elizabete Balčus (klavieres, flauta, balss), kura šķiet kā izkāpusi no kādas renesanses laika gleznas, un pārējie mūziķi – Erna Daugaviete un Kristīne Abiļeva (čells).

Senatnīgā un mūsdienīgā brīvais, asprātīgais apvienojums, kā arī īpašā atmosfēra ir lielākā iestudējuma vērtība. Te ir sapludināti psiholoģiskā un spēles teātra, delartes un metaforiskā teātra paņēmieni un elementi. Kostīmos Elizabetes laika tērpu formas veiksmīgi apvienotas ar mūsdienīgām detaļām un aksesuāriem, un tie pārvēršas mūsu acu priekšā, tiek mainīti un atjautīgi izmantoti ansambļa spēlēs un saspēlēs.

Šekspīrs – Andris Gross, Dāma – Egija Silāre, Āksts – Ivo Martinsons // Foto – Zigmunds Ziemelis

Iestudējumā – muzikāli poētiskā spēlē ar un par Šekspīra sonetu un lugu tēmām un motīviem – iepazīstam trīs nosacītus tēlus. Tie ir Ivo Martinsona atveidotais Āksts, Andra Grosa spēlētais Šekspīrs un Egijas Silāres Dāma. Motīvs no „Karaļa Līra” (Kad piedzimstam, tad raudam; uznākuši / Šai ākstu skatuvē... Kāds varens plāns!), ar ko Ivo Martinsons sāk izrādi, un rindas no „Hamleta” un citām lugām apliecina gan personības trauslumu un nīcību mūžības priekšā, gan uzdrošināšanos un vēlmi to mainīt. Šīs tēmas caurvij visu izrādi, piešķirot tās liriskajam, elēģiskajam plūdumam asākus dramatiskos akcentus. Aktieri nevienu brīdi neaizmirst uzsvērt, ka viss notiekošais – un arī dzīve – ir tikai masku spēle, kurā katrs nemitīgi maina veidolus. Tradicionāla iemiesošanās tēlos te nenotiek – dominē lomu spēle, arī spēle ar dzimumiem, piemēram, piešķirot aktrisei Polonija teksta fragmentu u.tml.

Sonetus Šekspīra daiļrades pētnieki jau pasen nodēvējuši par atslēgu, ar ko var pavērt Dzejnieka dvēseli – vai tas būtu pats Bards, vai simbolisks, vispārināts liriskais varonis. Aktieru spēlē iezīmējas arī Sonetu varoņu – Dzejnieka, skaistā jaunekļa, Dāmas (dēvētas arī par Tumšo vai Melnīgsnējo lēdiju u.tml.) un sāncenša – attiecības. Režisores interpretācijā dominē nevis cilvēka un mīlestības sarežģītās dabas izpēte, bet tās apjausma un bijība gan pret Dabu ar tās mainīgajām norisēm, ko akcentē Ivo Martinsona izpildītais sonets par saullēktu virs pļavām, gan pret Radītāju, ko ar patiesi izjustām dzejas rindām apliecina Andris Gross. Lai gan joprojām nav skaidru pierādījumu Šekspīra reliģiskajai pārliecībai un viņš tiek dēvēts gan par slepenu katoli, gan dedzīgu protestantu vai ķeceri ar pagānisku pasaules izjūtu, tās ir uzveduma veidotāju tiesības.

Iepriecinošas atgriešanās

Bez artistiskā mūziķu ansambļa iestudējuma lielā veiksme neapšaubāmi ir aktiera Ivo Martinsona līdzdalība. Viņa latviešu un labā angļu valodā skandētie soneti, ko ir vienkārši bauda klausīties, ļauj ieskatīties radošas personības dvēselē. Savukārt aktiera izpildītie Hamleta, Āksta un citu Šekspīra varoņu monologi un dialogi ar pārējiem izrādes dalībniekiem ne tikai liek atcerēties viņa pēdējā Oļģerta Krodera „Hamleta” interpretācijā spēlēto varoni un citas lomas, bet veido uzveduma galveno jēdzienisko un emocionālo asi. Tāpat kā Nekrošus „Hamleta” savulaik panciskais Andrjusa Mamontova varonis pamazām „pieauga” un nobrieda, vēlāk šajā lomā apliecinot jaunu dziļuma un jēgas dimensiju, tā arī Ivo Martinsons, salīdzinot ar viņa 2008. gada zēnisko „apmaldījušos princi”, te savos īsajos Hamleta uzplaiksnījumos atklāj jaunu, pārsteidzošu aktierdarba kvalitāti.

Andra Grosa varonim savukārt ir pat neliela portretiska līdzība ar Šekspīru (vai to, kuru visa kulturālā pasaule ir pieņēmusi kā Barda vizuālo atveidu). Aktieris, kurš arī pasen nav redzēts nevienā dramatiskā lomā, precīzi darbojas izrādes dotajos apstākļos un situācijās. Kopā ar citiem ansambļa dalībniekiem jau pašā sākumā tiek izspēlēta arī mīmiska ainiņa no Šekspīra laika teātru dzīves, kurā iedomāti skatītāji apmētā Autoru un aktierus – kā to savulaik darīja izklaides izslāpusī „Glouba” teātra publika, kad aktieri pievīla viņu izklaidēšanās vēlmes. Kā liecina pētījumi par Elizabetes laika vispārpieejamo teātru publikas un aktieru attiecībām, savu neapmierinātību skatītāji pauda arī ar skaļu ņaudēšanu, kāju dauzīšanu, un skatuves virzienā lidoja ne tikai tomāti, bet arī svaigas un iepuvušas olas, zivis un āboli, ko ēdelīgie skatītāji nebija paspējuši notiesāt. Varat iedomāties pāris tūkstošu (un „Gloubs” katrā izrādē varēja ietilpināt pat līdz trīs tūkstošiem skatītāju) pūli ņaudam? Gan Šekspīram, gan viņa trupas biedriem vajadzēja būt stipriem nerviem, atjautīgam prātam un veiklām kājām, lai to pārciestu un spētu sekot sava skatītāja vēlmēm. Labi, ka izrādes veidotāji šim mazzināmajam elizabetiešu teātra aspektam ir pievērsuši uzmanību, – lai gan iespējams, ka nezinātājam šo epizodi ir pagrūti uztvert.

Āksts – Ivo Martinsons, Šekspīrs – Andris Gross // Foto – Zigmunds Ziemelis

Egija Silāre vizuāli perfekti atbilst Sonetu vēsās Dāmas tēlam, kurā darbojas azartiski un pārliecinoši. Viņas Ofēlijas puķu dalīšana ārprāta ainā, izrauta no lugas konteksta un iestatīta pa vidu mainīgajai masku spēlei, sākotnēji pārliecināja mazāk. Taču otrajā manis redzētajā izrādē šī epizode organiski iekļāvās uzveduma veidotāju iezīmētajā tiecībā uz personības apskaidrību, cilvēcisko kaislību atskaidrošanos atklāsmē, dievišķā un cilvēciskā nemirstības koda un mūžības meklējumos.

Kopumā viss priekšnesums atstāj tik kulturālu iespaidu, ka negribas meklēt „blusas” šajā krāšņajā, ne bez krietniem pūliņiem sarūpētajā renesansiskajā „kamzolī”, bet ļauties priekam, to aplūkojot, un izbaudīt šo garīgo tiecību un noskaņu. Latviešu teātrī, kur dramaturgi, režisori un aktieri pēdējā laikā gluži vai sacenšas viens ar otru nekulturālībā un „mātes vārdu” pielietojuma daudzveidībā, šī izrāde sniedz īpašas, reti sastopamas izjūtas.

Citas perspektīvas

Jaunā mākslas telpa savā ziņā pat līdzinās Londonas teātra vides nesenajam lolojumam – Šekspīra „Glouba” teātra atjaunošanas idejas autora, amerikāņu režisora un aktiera Sema Vanemeikera (Sam Vanamaker) vārdā nosauktajam kamerteātrim, kas pagājušā gada sākumā tika atklāts turpat līdzās slavenajam teātrim. Lielais „Gloubs” ar atklāto debess jumu virs skatītāju galvām darbojas sezonāli (no aprīļa līdz oktobrim), bet jaunais slēgtais teātris pulcēs publiku pie sveču gaismas dažādos koncertos un izrādēs visu cauru gadu. Briti ļoti lepojas ar savu jauno mākslas telpu, kuras tapšanā ieguldīti arī privātu ziedotāju līdzekļi. Kālab lai mēs nelepotos ar to, ka pie mums tapis kas līdzīgs?

„3 MĀSAS” piedāvā arī koncertus un citas nelielas izrādes. Te tiek spēlēta pēc Ligitas Lukstraupes lugas „Lāsteka” motīviem tapusī izrāde jauniešiem „Re: Atmoda,” kas pirmizrādi piedzīvoja Baltijas teātra festivāla laikā, iegūstot žūrijas simpātiju balvu, un iestudējumā sevi pārliecinoši piesaka jaunie, talantīgie aktieri Ance Muižniece, Pāvels Griškovs un Igors Šelegovskis. Te izrādē „Jaucības un nejaucības” var redzēt Lāsmu Kugrēnu un viņas dēlus, te ar savu monoizrādi „Aisedora. Baskājainā dejotāja” uzstājas Indra Burkovska, te pēc pirmizrādes izstāžu zālē „Arsenāls” tiks spēlēta arī apvienības Kultūrmarka.lv producētā izrāde par Kārli Padegu. Paredzēts pamazām īstenot arī lekciju ciklu „Latvijas vēstures mazzināmie fakti, mīti un noslēpumi”, kur plānotas profesionālu ekspertu lekcijas par Kurzemes hercoga galma teātri, livonieti uz Krievijas troņa – Katrīnu I – un templiešu dārgumiem Latvijā, latviešu kolonijām Gambijā un Tobago un citām tēmām.

Dita Balčus, kuras bērniem domātā, pēc O. Vācieša dzejas veidotā izrāde „Kas par traku, tas par traku” pērn izpelnījās „Spēlmaņu nakts” nomināciju, regulāri kopj arī tik ļoti nepieciešamo bērnu izrāžu nišu. „3 MĀSĀS” joprojām var redzēt skatītāju iemīļoto „Pepijas Garzeķes” iestudējumu, kas tiek spēlēts jau kopš 1990. gadu sākuma un kur laika gaitā nomainījušās jau piecas galvenās varones tēlotājas, un tas patiesi ir kaut kas unikāls. Tāpat kā šī jaunā, mājīgā un tik šekspīriskā mākslas telpa kopumā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt