Kristiāna Tīlika 13.03.2014

Apskāvienu politika

22. februāra Viļņas Nacionālā drāmas teātra Mazās zāles izrādei „Barikādes” („Barikados”) sākoties, tiek pretstatīts spēks un vājums – aktieri sirsnīgi un viegli apskaujas un sadodas rokās. Palēnām ikviens, atlaižot rokas, krīt smagi un ar troksni. Un jau izrādes sākumā iezīmējas viena no tās vadlīnijām – par pleca nepieciešamību un sevis apzināšanos arī ārpus sevis paša, apzināšanos kā nācijas un aktīvas sabiedrības daļu (izrādes kontekstā, šķiet, piedodams būs šo jēdzienu izmantojums, jo, lai gan šķietami trivializējušies, izrādē tie atklājas mēģinājumos zīmei dot gan jaunu saturu, gan izpausmi).

„Barikāžu” režisors ir Valters Sīlis, kurš kopā ar dramaturgiem Jāni Balodi un Godu Dapšīti (Goda Dapšytė), scenogrāfi Ievu Kauliņu un lietuviešu aktieru trupu veidojuši izrādi par 1990. gada janvāra notikumiem Lietuvā, iezīmējot arī plašāku vēsturisko kontekstu (Padomju Savienības sabrukšanas gaitu, ar pretošanās kustību saistītos notikumus arī citviet). Lietuvas kontekstā uzmanība pievērsta dramatiskākajiem 1991. gada janvāra notikumiem (visvairāk reflektēts par atmodas laika traģiskāko dienu – 13. janvāri), jaunās valdības izveidošanas norisei, personiskiem cilvēku stāstiem par pieredzēto un pārdomāto un arī Lietuvai šobrīd.

Dramaturgu galvenais uzdevums bijis mēģinājumu procesa laikā radušās etīdes pārvērst skatuves tekstā. Šī prakse, kas Latvijas teātra vidē kļūst arvien pierastāka, ir visai jauna Lietuvas teātrī. Par to liecina, piemēram, tas, ka intervijās izrādes veidotāji regulāri visai izvērsti raksturo skatuves teksta tapšanas procesu, arī aktieri atsevišķās intervijās atzīst, ka šī viņiem ir jauna pieredze. [1] Jāatzīmē, ka, tā kā izrāde tomēr balstīta vēsturiskos notikumos un tie izmantoti kā izrādi organizējoši elementi, teksts jau lielā mērā tapis arī ārpus mēģinājumu telpām – daudz ticis strādāts arhīvos, lasīta literatūra, apkopoti viedokļi un to sadursmes. Skatuves teksts toties lielākoties radies improvizācijas procesa laikā, un svarīgs izrādē kļuvis spēles faktors, spēle ne vien ar notikumiem, to interpretācijām, bet vienlaikus arī ar skatītāju, viņa priekšstatiem un aizspriedumiem. Šis faktors ir būtisks skatuviskās nosacītības veidotājs attieksmē pret notikumu vēsturisko attīstību, indikators tam, ka līdzradīt nāksies arī skatītājam, ka skatuves teksts mēģinās radīt jaunas nozīmes.

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

Viens no pirmajiem par izrādi publiski izteicies Lietuvas politiķis Vītauts Landsberģis, kura loma notikumu attīstībā (neatkarīgās Lietuvas jaunās valdības veidošanas kontekstā) izrādē visai plaši izvērsta. Viņš, lai gan norāda, ka apzinās spēles un jaunu interpretāciju meklējumu lomu izrādē, tomēr nosodoši izsakās par reālajiem notikumiem neatbilstošu atspoguļojumu, kā arī vēršas pret, viņaprāt, pārlieku ironisko izrādes stilu, uzskatot to par necieņas izrādīšanu tajos iesaistītajiem cilvēkiem. „Šāda izrāde tomēr reizēm varētu arī sev uzdot jautājumu par pieklājību, cilvēki, par kuriem runāts izrādē, vēl ir dzīvi. (..) Būtu jābūt atbildīgiem. Ir ļoti labi, ka šāda tēma ir izvēlēta, tomēr iestudējums nav obligāti jāveido satīrisks par notikumiem, kas patiesība bija pat traģiski.” [2] Ikvienai nācijai būtiskiem vēsturiskiem notikumiem var piemist tendence pārtapt mītos, kļūt par fundamentālu un statisku atskaites punktu dzīvei šobrīd. „Barikāžu” tapšanu šis aspekts arī ierosinājis – tomēr izrāde nepretendē būt vēstures grāmatas atvērums, tā iecerēta kā diskusiju veicinoša interpretācija. Izrādes veidotāji intervijās vairākkārt uzsvēruši, ka tiecas meklēt līdzības mūsdienu un tālaika Lietuvā, modelēt sarunu starp lietuviešiem tad un tagad. Skatītāju priekšā nav jau tūkstoškārt lasīts un aprobēts teksts, bet gan centieni šo tekstu uzlūkot no jauna un pārradīt.

Līdz ar skatuves valodas un dramaturģiskā teksta nosacītību, izrādē liela loma ir arī konkrētībai. Izrādē pilsonis nav valsts labklājību veicinoša abstrakcija, bet gan primāri tieši cilvēks. Personiska nav vien atbildība, bet arī stāsti, atmiņas un pārdzīvojumi. Izrādē tiek nojaukta robeža starp aktieri un tēlu – bieži izskan personiski aktieru stāsti, lielākoties par viņu ģimenes locekļu piedzīvoto, pārdomas par barikāžu laika notikumiem un Lietuvu šobrīd. Tomēr aktieri vienlaikus ir un nav viņi paši, jo lielākajā daļā etīžu, kas veido izrādi, viņi pārtop tēlos. Un tēlu nav mazums, katra atsevišķā etīde veido jaunu, atšķirīgas struktūras veselumu. „Barikādēs” saskatāma ļoti izteikta tiekšanās pēc kopīgu vērtību atjaunošanas, kā atskaites punktu šajā gadījumā izvēloties barikāžu laika ideālus. Izrādes veidotāji tiecas meklēt konkrētos piemēros tos vienojošās pazīmes, kas varētu sniegt paradigmatisku skatījumu, piemēram, modelēt vienojošu vērtību un ideālu sistēmu, veicināt noraidošu vērtējumu pret Krievijas nostāju noteiktos ārpolitikas jautājumos, bet aicināt vairīties no ksenofobijas, neizturoties nepamatoti nicinoši pret krievu un poļu tautības cilvēkiem. Konkrētie stāsti aktualizē kopīgo, savā ziņā pat universālo alku, pārdzīvojumu un ideālu ceļu, tie pauž centienus meklēt kādus arhetipiskus modeļus (diemžēl to atklāšanai gan vietām trūkst pamatojuma un iedziļināšanās).

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

„Barikāžu” dominējošo noskaņu var raksturot kā ironisku, jo ironijas izrādē ir ārkārtīgi daudz, tā lielākoties ir neslēpta, brīžiem provokatīva, pat diskutabla, tomēr vienlaikus norāda uz izrādes veidotāju asprātību un vērīgumu. Tieši etīžu ironiskums ļoti atgādina vairāku jauno Latvijas režisoru izrādes, un šāda prakse latviešu teātra skatītājam nav nekas negaidīts un svešs – līdzīgi Valters Sīlis veidojis izrādi „Leģionāri”, arī Elmārs Seņkovs iestudējumu „Izrāde „Gals””. Tomēr „Barikāžu” sakarā iespējams runāt par mazliet atšķirīgu ironijas raksturu – tā tiek lielākoties pausta caur darbību, ekspresiju. Skatītājs tiek uzrunāts telpiski. It nemaz latviešu teātris nav pretstatāms kā statisks, tomēr šī izrāde ļoti uzskatāmi rāda centienus lietuviešu teātrī domu un teikto paskaidrot it kā papildus, tiekties meklēt vairāk skatuvisko metaforu. Ilustrēšanai divi piemēri no izrādes „Barikādes”:

1) aktieris Marjus Repšis (Marius Repšys), daloties ar personiskajām pārdomām, atklāj, ka, lai gan viņā plūst arī krievu asinis, viņš mīl Lietuvu gluži tāpat, kā to mīl lietuvieši. Etīdei attīstoties, viņa kolēģi, ironizējot par lietuviešu bailēm no svešā, veic eksorcisma rituālu, lai padarītu viņu par īstenu lietuvieti – viņam kaklā kar dzintara krelles, apslaka ar lietuviešu minerālūdeni; aktieri nemitīgi bēg no sava ļaunā gara pārņemtā kolēģa, izkliedz naidpilnus vārdus. Marjus Repšis ir glābts, tiklīdz par savas dzīves galveno orientieri atzīst basketbolu un par mīļākajām krāsām – dzeltenu, zaļu un sarkanu;

2) ironizējot par dzīvi Padomju Savienībā, par tās postulēto patiesību un realitātes kraso neatbilstību, aktieri veido visai atpazīstamu, padomju dzīvi reprezentējošu pieminekli, cilvēkiem raugoties tālumā, komunisma gaišās nākotnes un Padomju Savienības astronomisko sasniegumu virzienā. Tomēr apvārsnis tiek nojaukts, tiklīdz šim piemineklim tiek pretstatīta realitāte – sieviete, kas iepriekš skaitījusi komunisma zvaigznes, pēkšņi saliektu muguru lasa ogas. Galu galā etīde pārvēršas seksuālā orģijā, ko varētu vērtēt pat kā visai vulgāri attēlotu, tomēr tieši caur šo vulgaritāti īpaši asi atklājas dzīves paradokss, kārtējā neatbilstība (šajā gadījumā seksualitātes, arī homoseksualitātes šķietamā neesamība Padomju Savienībā).

Visai uzskatāmi parādās tas, kā doma tiek pārvērsta darbībā, tomēr daļā etīžu darbība apsteidz domu un pazaudē to troksnī un juceklī. Kā piemērs minama plaša etīde ar skatītāju iesaistīšanu imitētā televīzijas raidījumā, kas veltīts noteiktas propagandas pakļauto Krievijas mediju atmaskošanai un Krievijas ārpolitisko stratēģiju kritikai. Ideja apstājas pusceļā un pārvēršas, šķiet, izrādes veidotājiem vien saprotamā atspoguļojumā, kas, visticamāk, iecerēts kā tipisko televīzijas raidījumu parodija, bet diemžēl atgādina amatieriskus centienus ilustrēt ideju. Ir jānovērtē uzdrošināšanās pievērsties šim jautājumam, bet par centību vien atzīmi likt negribas.

No Viļņas Nacionālā drāmas teātra izrādes „Barikādes” // Foto – D. Matvejevs

Šī etīde norāda uz galveno problēmu izrādes sakarā – kodola neesamību. Lai gan tiek atvērta diskusija, šķiet, tā noslēdzas līdz ar katras etīdes noslēgšanos, radot mazliet juceklīgu izrādes iekšējo loģiku (lai gan cēlieni, piemēram, veidoti konceptuāli – pirmais veltīts vispārīgākiem notikumiem, otrais savukārt kā vēršanās konkrēti pie cilvēkiem, viņu stāstiem). Izrādes veidotāji aktualizē nepieciešamību pārskatīt mītus, mudina būt aktīviem, piedalīties, tomēr diskusijas rosināšanai trūkst viedokļa, kam oponēt vai piekrist. „Barikādes” ir kaleidoskopiska spēle – vienlaikus gan drosmīga, izdomas bagāta un nostalģiska, gan arī nenopietna un pārsātināta. Iespējams, šis aspekts varētu palikt nepamanīts, ja izrāde tik ļoti nekorelētu ar pašlaik aktuālajiem notikumiem pasaulē. Ja izrāde spētu sniegt konkrētu skatījumu, viedokli, tā, iespējams, rosinātu plašāku diskusiju par neatkarīgas valsts izdzīvošanas priekšnosacījumiem, par vienotas tautas utopisko vai tomēr iespējamo ideju, par cīņu pret agresiju. Diemžēl izrāde lielākoties rosina diskusiju par sevi pašu, par izvēlētajām interpretācijām, skatupunktiem un skatuviskajām izpausmēm.

Šī ir savdabīga vēstures lekcija, kas atgādina par bijušo, bet arī mudina aizdomāties par esošo. Izrādes pēdējā etīdē aktieri attēlo iespējamo sarunu to cilvēku starpā, kas stāvēja uz barikādēm. Aktieri apskaujas un dzied, runā par valsti, kādu to vēlētos redzēt, par tās gaidāmo ceļu pasaulē un cilvēku dzīvi Lietuvā. Skatītājam atliek ironiski pasmaidīt par ideālismu, justies lepnam par to, ko Lietuva līdz šim brīdim jau no minētā sasniegusi, vai arī apskaut blakussēdētāju, jo diemžēl ne viss izvērties, kā gaidīts.

* LU Humanitāro zinātņu fakultātes Lituānistikas MSP 1.kursa studente

 


 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt