Zane Radzobe 05.03.2015

Ēģiptes tumsības atgriešanās

Anna Nikolajevna - Liene Sebre // Foto - Agnese Zeltiņa

Jāsāk ar atklātības mirkli – pārliecināt sevi par to, ka Latvijas Nacionālā teātra O’kartes zālē iestudētās Mihaila Bulgakova Jauna ārsta piezīmes vispār vajag recenzēt, nācās grūti. Izrāde ir izpārdota – tātad savu skatītāju atradusi; kas attiecas uz profesionālajām kvalitātēm – tās (pareizāk sakot – to trūkums), manuprāt, būtu drīzāk noklusējamas cerībā, ka psihe šo latviešu teātrim godu nedarošo faktu spēs izdzēst, nekā iemūžināmas rakstveidā. Uz personiskas nots – negribas jau zvirbuļus apšaudīt lielgabala lodēm, un liekas, ka šīs recenzijas rakstīšanas procesā patērēto enerģiju varētu izmantot arī lietderīgāk. Tomēr nevaru iebilst redakcijas argumentam, ka teātra process jāfiksē tāds, kāds tas ir, pilnībā, bez izkropļojumiem, kādi neizbēgami rodas, apskatot tikai labāko un interesantāko, ko mākslinieki spējīgi radīt.

Jauna ārsta piezīmes ir divu aktieru – Jāņa Vimbas un Kaspara Zvīguļa – mēģinājums režijā, uzvedot dramaturģes Rasas Bugavičutes dramatizētos Mihaila Bulgakova stāstus. Izrāde šobrīd Latvijas Nacionālā teātra repertuārā ir izpārdots hits. Nopelni gan šeit nav rakstāmi iestudējuma veidotāju, bet autora kontā – Bulgakovs Latvijā ir ļoti mīlēts rakstnieks. Stāstu krājums Jauna ārsta piezīmes, protams, nav Meistars un Margarita, tomēr aizkustina ar cilvēcisku smalkumu un godīgumu. Bez cakām, izlikšanās, noklusēšanas – ar pilnasinīgu cilvēcei uzkrauto sāpju un bezizejas izjūtu, bet arī kādu cerību iedvesošu spēku, rakstniekam spējot apkārtējā tumsā pretim glūnošajos viepļos saskatīt dzīvus, tāpat mokām nolemtus cilvēkus.

Ciklu veido vairāki īsie stāsti, kas veidoti pēc vienas shēmas – jauns, akadēmiski spožs, bet vēl nepraktizējis ārsts ierodas savā pirmajā prakses vietā nekurienes vidū un sastopas ar... kā teiks Bulgakovs, Ēģiptes tumsību. Tumsa stāstu ciklā ir fiziska – ziema, aukstums, krēsla, no kuras tikai petrolejas lampa izplēš sev mazu laukumiņu gaismas. Tumsa ir arī metaforiska – apkārtējo atklāta nežēlība vai vienkārši vienaldzība, kas robežojas ar ļaunprātību, izglītības trūkums, visāda veida māņticības un nelietības burtiski caurauž sižetus par to, kā jaunais ārsts sastopas ar ļaunprātīgiem sifiliķiem, večām, kas labprātāk nogalēs bērnus, nekā ļaus operēt, pie dieviem teju, teju aizraidītām dzemdētājām un tā tālāk. Ilūzijas Bulgakova varonis zaudē strauji, apzinoties, ka viņa darbs šai tumsas akacī līdzinās Sīzifa darbam; un tomēr – turpina. Varbūt tādēļ, ka saprot – tumsa, lai arī citā formā, slēpjas arī viņā pašā.

Poļakovs - Kristaps Ķeselis // Foto - Agnese Zeltiņa

Šai izsmalcinātākajai, bet tāpēc ne mazāk postošajai tumsībai Bulgakovs ļauj pilnu vaļu Morfijā – garajā stāstā, kas it kā pieder, it kā nepieder ciklam, nošķiroties no tā ar vairākām būtiskām pazīmēm: tas tapis vēlāk, rakstīts dienasgrāmatas formā un vēsta par jauna ārsta neatgriezenisku bojāeju – personības deģenerāciju, attiecību iznīcināšanu, visbeidzot fizisku galu – kļūstot atkarīgam no morfija. Nav noslēpums, ka, līdzīgi kā Jauna ārsta piezīmes, Morfijs ir autobiogrāfisks darbs – pēc tieša kontakta ar strutainās difterijas izdalījumiem Bulgakovs potējās, iedzīvojās smagā reakcijā un, glābjoties no mokošām sāpju lēkmēm ar medikamentu palīdzību, kļuva par narkomānu. Morfijs tapis jau pēc tam, kad Bulgakovs šo atkarību pārvarējis, un tajā jūtams vienlaikus precīzais, it kā pat līdzjūtīgais narkomāna fiziskā un psihiskā stāvokļa fiksējums, bet arī – nesaudzīgs nicinājums. Cilvēcisks, ne svētulīgs vai pāri stāvošs, ļoti sāpīgs (galu galā – vērsts arī pret sevi), tomēr nicinājums, jo Poļakovs, par spīti nemitīgajiem apgalvojumiem, protams, neglābjas no fiziskām sāpēm, bet kapitulē dzīves priekšā. Un, kas vēl ļaunāk, šai kapitulācijas procesā no apgaismotāja pārvēršas tumsas izplatītājā.

Zvīguli un Vimbu izrādē acīmredzot interesējis tieši šis cikla slānis, tāpēc Bugavičutes dramatizējumā pārējie stāsti iepludināti Morfija sižetiskajā līnijā kā otrā plāna notikumi. Atsevišķās pacientu vizītes periodiski pārtrauc darbību, pat traucē tai, liekot jautāt – ja reiz pārējie stāsti izrādē tā arī nebija vajadzīgi nekam citam kā tikai Poļakova profesijas iezīmēšanai, kāpēc tos vispār vajadzēja dramatizēt? Taisnība – tie dod iespēju aktieriem parotaļāties ar mediķa instrumentiem, pat ilustrēt kājas amputācijas procesu, tomēr šīm darbībām izrādē nav nekādu māksliniecisku funkciju, tās tā arī paliek teksta (turklāt – tikai tā virskārtas) ilustrācijas līmenī.

Iestudējums salūzt it kā divās daļās, ko telpā ne īpaši veikli iezīmējusi kostīmu māksliniece un scenogrāfe Kristīne Abika. Pa labi skatuves telpā iekārtota lazaretes telpa ar medicīnas iestādēm raksturīgo kušetīti, kas dublē operāciju galdu, stikla zāļu skapīšiem un plauktiņiem, uz kuriem vīd sterilā materiāla trauki. Stūrī, iespiesta starp diviem leduspuķēm aizmirgotiem logiem, iestīvēta krāsns, kuras karstumu (pretstatā ārā valdošajam spelgonim) aizrautīgi spēlē Kristaps Ķeselis, Poļakova lomā grūžot pie tās pa kārtai visas atsaldētās ķermeņa daļas. Skatuvei pa kreisi uzbūvēta tumša ārsta istaba, kurā bez galda un guļamvietas Poļakovam pa kājām maisās vēl arī patafons, kas atgādina varonim par neuzticīgu mīļāko – dziedātāju, no kuras jaunais dakteris atbēdzis uz provinci. Abām telpām pa vidu iebūvēts šaurs gaitenītis. Vēl ir arī telpa aiz spoguļa – ar klavierēm, mazu galdiņu, pār kuru nolīkt dzērumā, klausoties, kā vulgāri dārd slikti apģērbtu sieviešu masa un to rupji lamā krietnas miesasbūves tēvainis. Tā izrādē paveras jau Poļakova „slimības” gaitā un izrādē šķiet iemiesojam vai nu absurdu morfija murgu (tā teikt – psihes dzīles spēles; ne velti aina paveras, spoguļsienu atbīdot), vai nopietni iecerētu dolce vita ainu – lai arī skaidrība par interpretāciju tā arī nerodas, estētiski efekts ir graujoši bezgaumīgs...

Aprakstā, pieļauju, telpa izklausās loģiski uzbūvēta, un nav šaubu, ka režisori scenogrāfes piedāvājumā tiešām ir dabūjuši to, ko vēlējušies – proti, pēc iespējas reālistiskāku skatuves ietērpu. Tikai jājautā, kāpēc viņiem tas vajadzīgs. Jo – pirmkārt, telpa tomēr izskatās neveikli butaforiska un, otrkārt, tā traucē aktieriem.

Skats no izrādes "Jaunā ārsta piezīmes" // Foto - Agnese Zeltiņa

Scenogrāfija (precīzāk droši vien – tās izmantojums) Jauna ārsta piezīmēs kļūst par pēdējo salmiņu, kas pārlauž kamieļa muguru. Bezkaislīgi spriežot, izrāde droši vien ir ne vairāk kā neveiksmīgu apstākļu sakritība – neprofesionāli iestudētāji, pārāk sarežģīts materiāls, aktieri, kuriem ir nepieciešams laba režisora atbalsts, ko viņi nav saņēmuši... Tādas izrādes Latvijas teātrī gadās, un... nekas, kaut kā jau lielākoties izvelkas. Profesionāli aktieri, pat ja nav spējīgi uzbūvēt izrādi, tomēr vismaz ainu līmenī var radīt attiecību saliņas un ļaut skatītājam noticēt, ka iestudējums nav abstrakts spriedelējums velns viņu zina par ko, bet stāsta vismaz par dzīviem cilvēkiem.

Šo pēdējo sliktu izrāžu kruķi Jauna ārsta piezīmēm atņem telpas uzbūve. Iestudējuma varoņi nemitīgi ir iesprostoti vienā vai otrā istabā, no kuras izkļūt var tikai, reālistiski atverot un aizverot divas durvis (izrāde tāpēc ievelkas droši vien par krietnu desmitminūti, bet varoņu pārvietošanās process ir tik kaitinošs, ka tā vien gribas, lai viņi kādreiz taču paliktu sēžam). Dialogu tikpat kā nav, nav arī saspēļu. Tas varētu būt arī princips – telpā uzsvērt varoņu atsvešinātību, nespēju sarunāties un nodibināt kādas nebūt jēgpilnas attiecības. Bet diemžēl izrāde ir veidota tradicionālā dramatiskā teātra estētikā, ar vienu darbības ligzdu, kas neparedz kādu paralēlu, varoņiem nesaskatāmas vai nesasniedzamas pasaules eksistenci. Respektīvi, laikā, kamēr, piemēram, Poļakovs ir savā istabā, ambulancē neviena nav. Vai – kad Anna reālistiski slauka skapīšu stiklu, lai ilustrētu, ka taču teātra telpā tiek uzturēta nevienam nevajadzīga sterilitāte, uz skatuves nekas cits nenotiek.

Aktieri sarežģītajā situācijā turas kopumā varonīgi, lai gan lielas jēgas tam diemžēl nav. Ko līdz, ja Liene Sebre (Anna Nikolajevna) un Indra Burkovska (Pelageja) nezaudē pašcieņu un profesionalitāti, ja viņu varones izrādē pēc būtības nemaz nav vajadzīgas? Pēc šādas pašas loģikas roka neceļas nosodīt Ivaru Kļavinski vai Sanitu Pušpuri, kas ārdās pacientu leģiona lomās, vai arī Kristianu Kareļinu, kura Demjanam piešķirta principā ne vairāk kā ķermeņu pārnēsātāja funkcija. Vienīgais varonis, kuru noīsināt tiešām nevarēja, ir Kristapa Ķeseļa Poļakovs, un... jaunais aktieris sevi parāda no sliktākās puses.

Ja iepriekš nebūtu redzējusi Ķeseli labās un ļoti labās lomās, domātu – viņš nav skatuvei piemērots, jo Poļakova fiziskās un garīgās ciešanas aktieris spēj attēlot ne vairāk kā slikti audzināta, nepatīkama puišeļa grācijā, savelkot te pieres, te lūpu muskulatūru. Aktieris nespēlē, kāpēc un kā kļūst par narkomānu. Vienkārši – vienā brīdī viņš ir mazliet drūms, sasaistīts jauns cilvēks, bet jau nākamajā – bez iemesla vai kādas iekšējas/ārējas pārmaiņas skraida pa telpu, šļircītes meklējot. Bet – protams, ne jau aktierī vaina. Acīmredzot viņam kā jaunam māksliniekam vajadzīgs režisora virzošais skats no malas, un – kāpēc lai normālā iestudējumā viņam šāds atbalsts būtu liegts?

Poļakovs - Kristaps Ķeselis, Anna Nikolajevna - Liene Sebre // Foto - Agnese Zeltiņa

Visa šī pārsprieduma rezultātā secinājums, baidos, iespējams tikai viens – režija nav amatieru interešu klubiņš, bet gan profesija, turklāt – pietiekami sarežģīta. Telpa, teksta interpretācija, darbības veidošana nenotiek pati no sevis; to iecer un konsekventi īsteno, zinot, ko un kā panākt. Par intelektuālajām ambīcijām, no Bulgakova teksta vēloties „dabūt laukā” ne vairāk, ne mazāk kā klišejisko „teātris – dvēseles ārsts; smiekli – labākās zāles” (režisoru ieceres eksplikāciju skat. šeit), lieki muti nevirināšu, tikai piebildīšu, ka arī estētiski un tehniski taču izrādes veidotāji nav uzstādījuši sev īpaši augstu latiņu. To nesasniegt...

Principā man negribas izvirzīt Vimbu vai Zvīguli kā piemēru kādam īpašam „sliktumam”. Tomēr liekas arī, ka Jauna ārsta piezīmes ir simptomātisks iestudējums tam, ka teātris pakāpeniski atsakās no jebkādiem māksliniekiem piemērojamiem profesionāliem vai intelektuāliem kritērijiem. Atceros šoku, sākot strādāt dienas presē un intervijās atklājot, ka daļa aktieru un (lai cik tas nebūtu vājprātīgi) arī režisoru skatās tikai paši savas izrādes, tātad neinteresējas par apkārt notiekošo, vēsturi un jaunākajām tendencēm pat savā profesijā, kur nu vēl plašāk – sabiedrībā un kultūrā. Argumenti vienmēr ir tie paši – aizņemtība, pārslogotība, nogurums, kā, protams, arī ir. Bet – vai gan skatītāji zālē ir bezdarbnieki, kuriem nav savu privāto un profesionālo dzīvju, trūkst ikdienas rūpju? Un tomēr viņi, pretēji virknei mākslinieku, ir izbrīvējuši laiku, lai savus apvāršņus paplestu mazliet plašākus... Manuprāt, tas ir ļoti cienījami, un teātrim pret to vajadzētu izturēties ar lielāku atbildības sajūtu. Protams, mums ir arī gudri, interesanti, savā darbā fanātiski ieinteresēti teātri mākslinieki. Liels paldies viņiem par to! Bet uz šo iestudējumu, baidos, drīzāk attiecināms skumjais aforisms par demokrātijas vienu no lielākajām problēmām: pārliecību, ka zināšanas ir vienlīdz vērtīgas kā nezināšana.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt