Silvija Radzobe 13.03.2015

Izrāde bērniem un pieaugušajiem

Jurijs Luniks, Jūlija Meščerjakova un Kristīna Varša izrādē "Neglītais pīlēns" // Publicitātes foto

Leļļu teātra krievu trupā iestudētajā Dmitrija Petrenko izrādē „Neglītais pīlēns” pirmo reizi piedzīvoju to, ka ir iespējams uzvedums, kura adresāts vienlaikus ir bērni un pieaugušie. Teātru reklāmās šādu apsolījumu nācies lasīt bieži, bet parasti tie ir gadījumi, kas īsti nav piemēroti ne vieniem, ne otriem. Turklāt – šoreiz dubultadresējums verbāli nav minēts, bet reāli funkcionē.

Uz izrādi bija atvesti ļoti mazi bērni – vidējais vecums no diviem līdz četriem gadiem. Drošākie sēdēja mazās zāles pirmajās rindās cits blakus citam, kautrīgākie – mammai, tētim vai vecmāmiņai klēpī. Dažkārtējie skaļie čuksti, kā likās, pauda līdzjūtību vai uzmundrinājumu izrādes galvenajam varonim, bet smiekli tika adresēti pašapmierināti iedomīgā kaķa nebūt ne nevainīgajām kaprīzēm. Atrast kontaktu ar auditoriju izrādes veidotājiem – režisoram Dmitrijam Petrenko, jaunajam dramaturgam Matīsam Gricmanim, aktieriem Kristīnai Varšai, Jūlijai Meščerjakovai, Jurijam Lunikam, māksliniecei Lienei Mackus – izdevies, jo viņi acīmredzot labi pārzina mazu bērnu psiholoģiju.

Pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas motīviem M. Gricmaņa sarakstītās lugas izrāde komponēta kā atsevišķu nelielu ainiņu virtene: katrā ainā skaidri saprotams viens galvenais notikums, kas tālāk tieši vai netieši tiek turpināts nākamajā; uzmanību izdodas noturēt tādēļ, ka visas izrādes garumā nepārtrūkst uzveduma iekšējā darbība – mērķis, uz ko viss notiekošais galarezultātā tiecas. Turklāt piesaistīto uzmanību uzkurina negaidītās, asprātīgās, bērnu fantāziju rosinošās skatuviskās norises, patiesi oriģinālie objekti un to funkcionēšanas veids. Manuprāt, šo izrādi varētu dēvēt nevis par leļļu, bet objektu teātra formu. Izrādē dominē melnbaltā krāsu gamma: aktieri, ģērbušies melnās biksēs un jakās ar kapucēm, spēlē dzīvajā plānā, manipulējot ar baltajiem objektiem uz melna prospekta fona. Divreiz prospektu aizklāj balti starppriekškari – uz viena no tiem ir sarkani (asiņu), uz otra – viegli zilgani (asaru) pilieni, kas pasvītro pīlēna piedzīvoto dramatisko notikumu līkločus un to raisītās emocijas: nāvi un skumjas.

Skats no izrādes "Neglītais pīlēns" // Foto – O. Zernovs

Objektu funkcionēšanā svarīgi divi galvenie principi. Pirmais: daļa aizstāj veselo, nepārprotami radot iespaidu par visu objektu. Piemēram, no kulisēm parādās Mežapīles kakls-galva vai viens pret otru pavērsti divi balti robaini dēlīši, kas atveras un sacērtas, neatstājot vielu šaubām, ka tas ir Medību suņa kārais purns. Mednieku attēlo divi milzīgi balti zābaki, kuri piestiprināti pie t.s. koka kājām, ar kurām uz skatuves izsoļo aktrise J. Meščerjakova. (Analogi attēlota Ļoti svarīgā pīle, kuru arī pārstāv, salīdzinot ar realitāti, ļoti palielinātas un tikai kājas.) Otrs princips, ko varētu nodēvēt par nemitīgo transformāciju, bez pārsteiguma ģenerē arī poētiski filozofisku jēgu. Vairāki objekti, piemēram, Pīļu māte, Kaķis, Mājiņa veidojas mūsu acu priekšā no atsevišķām detaļām, tām savienojoties, piemēram, Pīļu mātes rumpis, aste, kakls ar galvu. Detaļas savieno, pietuvinot vienu otrai bez mehāniska sastiprinājuma, aktieri vai arī detaļas kādā brīnumainā veidā it kā satuvinās pašas, radot vienu vai otru objektu. Izrādes fantāzijas kulminācija šai ziņā – veids, kā no mājiņas skursteņa izlidojošie garenie dūmu mākonīši kļūst par kaķa kājām, asti, rumpi, kam pati pievienojas galva. Taču priekšmetus veidojošās detaļas ne tikai satuvinās, tās pēc brīža arī attālinās cita no citas, izjaucot objektu, it kā tas sašķīstu atsevišķos fragmentos. Tas rada satraucošu iespaidu, ka pasaulē nekas nav pastāvīgs un drošs, viss pakļauts transformācijai, destrukcijai. No visiem izrādes objektiem vienīgi galvenais varonis ir no viena gabala, acīmredzot personificējot neparastas personības viengabalainību.

Izrādē labās proporcijās savienoti piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Varētu teikt, ka pirmie adresēti mazuļiem, bet otri – pieaugušajiem. Taču tas būtu pārmēru mehānisks skatījums. Precīzāk būtu atzīt, ka piedzīvojumus mazie skatītāji uztver apzināti, pārdzīvojumus – vairāk zemapzinīgi, bet viņu teātra piedzīvojumam arī tie neapšaubāmi ir aktuāli. Runājot par pīles ligzdā dzimušā gulbēna pārdzīvojumiem... Bez jau minētajiem izrādes pozitīvajiem aspektiem varbūt šis ir viens no nozīmīgākajiem. Pretēji mūsu teātros, to skaitā Leļļu teātrī dominējošai praksei, kas bērnu uzskata par mazu muļķīti, ko vajag vienīgi izklaidēt, bāžoties virsū ar dažādām pārprasti jautrām dīvainībām, neļaujot tam pat nojaust par reālās dzīves skarbumu, jaunā „Neglītā pīlēna” izrāde ir neparasti bagāta ar ļoti nopietniem galvenā varoņa pārdzīvojumiem. Tur ir bailes no apkārtnes tīri fiziskiem apdraudējumiem, vientulība, saskaroties ar savas citādības raisīto neizpratni vistuvākajās būtnēs, mazvērtības kompleksi, jūtot savu atšķirību... Var tikai apbrīnot, cik pareizās dozās izsvērti šie pārdzīvojumi, jo mazajos skatītājos tie it kā padziļina piedzīvojumu līniju, bet pieaugušajos raisa visplašāko asociāciju lauku, liekot domāt par atšķirīgā likteni vienādo pasaulē – vienalga, vai šī atšķirība būtu saistīta ar ādas krāsu, tautību, mākslinieka talantu... Var likties neticami, bet maziem bērniem paredzētā izrāde raisa dziļu aizkustinājumu, jo tikai pieaugušais zina to, kas bērniem vēl priekšā – cik grūti dzīvē nākas pats galvenais – noticēt sev. Un aizkustina ne tikai sava pagātnē palikusī pieredze, bet arī doma par to, ka izrādes mazajiem skatītājiem šai ziņā viss tikai vēl priekšā.

Ienāca prātā, ka man varbūt labāk patiktu efektīgāks fināls, kur pīlēns beidzot iegūst savus likumīgos baltos gulbja spārnus un aizlido debesīs, atstājot mājas pīles, tai skaitā savu ģimeni, zemu lejā laidarā. Spārni, kad tie lidinās tumšajās debesīs kā galvenā varoņa sapnis, ir gana efektīgi, taču aizlidojošais izrādes protagonists, attēlots ar video palīdzību, šķiet pārāk sīks un pārāk strauja ir viņa izzušana.

Skats no izrādes "Neglītais pīlēns" // Foto – O. Zernovs

Izrādes pozitīvais iespaids nebūtu iespējams bez aktieru trijotnes profesionāli augstvērtīgās spēles, kur vienīgi J. Meščerjakovas darbā (izrādes sākuma un beigu ainās) pavīdēja štampaini familiāras reakcijas, kādas teātros parasti lieto, runājot ar mazajiem draudziņiem un taisot dīvainas grimases. Varbūt tas saistīts ar faktu, ka šai aktrisei, salīdzinot ar viņas partneriem, jāatveido lielāks skaits dažādu personāžu un varbūt viņa intuitīvi (neveiksmīgi) centās panākt šo tēlu pēc iespējas lielāku atšķirību. K. Varša un J. Luniks viscaur piesaistīja ne tikai ar tehnisku veiklību (tādas netrūka arī J. Meščerjakovai), bet arī ar kādu īpaši pievilcīgu attieksmi pret auditoriju, kur mijās vienkāršība un nopietnība ar sirsnību un cilvēcisku atvērtību.

Gandarījumu rada Leļļu teātra pēdējā laika stratēģija rauties ārā no konservatīvi arhaiskiem iestudējumiem, aicinot pie sevis strādāt jaunos režisorus, kuri pierāda, ka arī uzvedumi bērniem var būt īsta māksla. Šajā sezonā tie ir D. Petrenko ar „Neglīto pīlēnu” un Ģirts Šolis, kurš uzvedis „Emīlu un Berlīnes zēnus”. Bet vislielākais gandarījums, ka Dmitrijs Petrenko pēc iestudējuma „Visas viņas grāmatas”, ko režisors radīja Dailes teātrī un kas daudziem skatītājiem kļuvis par ļoti tuvu darbu, savu nākamo izrādi Leļļu teātrī iestudējis ar tikpat lielu rūpību un prasmi, atrisinot dažus jaunus inscenēšanas uzdevumus, kas savā ziņā ir bijuši pat sarežģītāki nekā tie, kas veikti iepriekš. Domāju, ka arī latviešu bērni būtu pateicīgi par šādu „Neglīto pīlēnu”.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt