Atis Rozentāls 08.04.2015

Amerikāniski čehoviskās variācijas

Soņa – Mirdza Martinsone, Vaņa – Pēteris Gaudiņš // Foto – Jānis Deinats

Spēlēties ar klasiku ir vienlīdz riskants un pateicīgs uzdevums, ja vien darbi, kurus kombinē, dekonstruē un transformē, publikai ir pazīstami. Amerikāņu dramaturgs Kristofers Durengs, veidodams savas variācijas par Antona Čehova lugu tēmu, izmantojis motīvus no “Tēvoča Vaņas”, “Ķiršu dārza” un “Kaijas”, liekot mieru mazāk zināmiem klasiķa darbiem. Taču lugas darbība notiek Amerikā.

“Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” ir Tonija balvu ieguvusi luga, kuras galvenie varoņi pie saviem vārdiem tikuši, pateicoties vecāku kaislībai pret Čehova dramaturģiju. Vaņa un viņa audžumāsa Soņa – gejs un vecmeita – patiešām arī dzīvo nomalē, visu aizmirsti, bet viņu slavenā māsa Maša, kura ir sekmīga aktrise, jau neglābjami saskata slavas norietu, tikai mēģina vēl tam pretoties. Čehoviskajā shēmā neierakstās Mašas mīļākais Spaiks, toties ir virsrakstā neminētā kaimiņiene Ņina, kura arī uzstājas kā aktrise šīs nelielās publikas priekšā, tikai nevis ar jaunā iesācēja Trepļeva, bet jau savecējušā Vaņas sarakstītu lugu. Šis mikslis reizē ir un nav čehovisks, tāpat nevar gluži apgalvot, ka tā būtu parodija par Čehovu. Režisoram šī autora pozīcijas neskaidrība dod plašas iespējas interpretācijai atkarībā no attieksmes pret varoņiem – no iejūtīgas līdz dzēlīgi ironiskai. Tieši šīs skaidrās nostājas trūkumu varam pārmest Dailes teātra izrādei.

Pirms pirmizrādes publicētajos materiālos režisors Gundars Silakaktiņš plaši skaidrojis, ko vēlējies panākt un parādīt. “Šie pazīstamie Čehova varoņi, līdzīgi kā Commedia dell’arte tēli, ir Durenga tēlu maskas. Mēs visi dzīvojam ar masku. Dažiem tās ir tikai divas, citam divdesmit. Lugas kontekstā runājot, ir ļoti aizraujoši vērot, kuros brīžos un kādēļ šīs varoņu maskas ieplaisā,” viņš stāsta intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” ( šeit). Savukārt Dailes teātra mājaslapā publicētajā Jāņa Siliņa veidotajā intervijā ( šeitrežisors izsakās šādi: “Izcilā 19. gadsimta rakstnieka idejas un domas, raksturi un psiholoģiskie pavērsieni ir aktuāli nepārtraukti, un amerikāņu dramaturga lugā ietvertā tēma arī Latvijā ir saprotama. [..] Ja arī skatītājs nezina, kas ir Čehovs, kāda ir viņa lugu tematika, tad kopumā iestudējuma situācijas ir atpazīstamas, tās intriģē. Bet, ja skatītājs pazīst Čehovu, izprot viņa ideju plašumu, tad tas iedod tādu kā kodu.” 

Šajā pašā intervijā G. Silakaktiņš min piemēru šī “tāda kā koda” lasīšanai – viņam liekoties (!), ka Durenga lugā Maša neesot tikai Maša no “Trim māsām”, bet arī Arkadina no “Kaijas”, uz ko J. Siliņš ar entuziasmu (un pilnīgi aplami) piemetina: “Tikpat labi arī Raņevska (“Ķiršu dārzs”).”

Tas, ka izrādi var uztvert vismaz divos līmeņos – ar Čehovu un bez Čehova – patiešām ir taisnība.

Ņina – Inita Dzelme, Vaņa – Pēteris Gaudiņš, Soņa – Mirdza Martinsone // Foto – Jānis Deinats

Tātad, ja skatāmies primāri uz to, kā tēli korespondē ar Čehova daiļradi, Mirdzas Martinsones Soņa sevī apvieno Soņu ar Raņevsku. Tieši viņa aizstāv ķiršu dārzu, kura atbilstību “dārza” statusam Maša pilnīgi noliedz, kā ar cirvi nocērtot – tie daži kociņi nav dārzs, tie ir vienkārši ķirši. Savukārt no Čehova strādīgās Soņas šī atšķiras ar to, ka pati pat nesavāc dusmās sasisto kafijas tasīšu lauskas – tam ir mājkalpotāja (par šo personu vēlāk). Atliek statiskas ciešanas un bailes no jebkādām pārmaiņām. Vaņa, kā jau rakstīju, sevī lolo arī rakstnieka ambīcijas. Mašā vairāk jūtamas Arkadinas un paradoksālā kārtā profesora Serebrjakova (vēlme pārdot māju), nevis “Trīs māsu” Mašas iezīmes. Ņina ir gan kaimiņmeitene kā “Kaijā”, taču viņā ir daudz mazāk romantiskas jūsmas, un arī pazudināta viņa nekādā gadījumā netiks.

Ja sekošanu Čehova pēdām atmet un skatās uz notiekošo kā uz Durenga oriģināldarbu, tas “nolasās” kā mēreni dzēlīga, tomēr ar tādu kā pāristāvošu labvēlību sacerēta ironija par pārlieku “jūtīgiem”, Amerikas vidē neiederīgiem, novecojošiem īpatņiem, kuru galerijā iesaistās arī ekscentriska kalpotāja – ekstrasense Kasandra. Viņa paredz nelaimes, kā arī vajadzības gadījumā ar adāmadatu pabaksta nesaprātīgās Mašas vudū lellīti. Viens (ļaunais) personāžs – Mašas asistente ar grūti izrunājamu vārdu Samtmicīte – uz skatuves neparādās.

Gundara Silakaktiņa iestudējums raisa sajūtu, ka režisoru materiāls primāri interesē kā komēdija, kurā iezīmēt raksturus, turklāt to veidošanā, visticamāk, liela loma bijusi pašiem lomu izpildītājiem. Skatītājam lielākais gandarījums ir redzēt uz skatuves ar nozīmīgām lomām īpaši nelolotus aktierus – Mirdzu Martinsoni, Pēteri Gaudiņu, Akvelīnu Līvmani un Marinu Janaus. Gandarījums būtu lielāks, ja režisors būtu mērķtiecīgāk formulējis, ko īsti grib pavēstīt. Patlaban stāsts bīstami aizvirzās banālā atziņā, ka pavecas sievietes un geji kāro pēc svaigas miesas (Kaspara Zāles Spaika atveidā). Beigās tomēr, sekojot autoram, saruna ievirzās par paaudžu attiecībām nopietnākā, eksistenciālākā gultnē, kaut arī te gribētos, lai G. Silakaktiņš uzstājīgāk prasītu no Pētera Gaudiņa nevis sevis žēlošanu, kas šobrīd līst pāri malām, bet kaut ko līdzīgu paaudzes manifestam, ko no lugas teksta, ja labi grib, var izlobīt. Režisoram nav bijusi īpaša iekšējā dilemma, vai darbu iestudēt kā vienkārši komēdiju vai mēģināt to darīt smalkāk. Sižets plūst, aktieri darbojas lielākoties komēdijas atslēgā, ir brīži, kad reti spēlētajā izrādē piepeši iesaistās suflieres balss. G. Silakaktiņš arī nevēlas sakāpināt līdz absurdam ainu, kurā Maša, posdamās uz karnevālu, pārģērbjas Disneja Sniegbaltītes kostīmā. Taču, uztērpjot nejēdzīgu kleitu arī Soņai, kura saceļas pret māsas vēlmi ieslodzīt viņu rūķa tērpā, izrādes veidotāji nodara Mirdzas Martinsones varonei pāri. Luga piedāvā iespēju Soņai beidzot tikt pamanītai, novērtētai un iekārotai. Taču, ja viņa to paveic tērpā, ko laipni piedāvā kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, tad potenciālais kavalieris, kurš vēlāk Soņai zvana un kļūst par viņas nākotnes cerību, laikam taču ir pilnīgs pamuļķis.

Durenga lugas varoņus scenogrāfs Vents Vīnbergs ievietojis izteikti butaforiskā namiņā – mākslīgi mākoņi aiz loga, rūtaini aizkari un mēbeļu pārklāji. Aktieri godprātīgi sagatavojuši lomas, lielākoties akcentējot būtiskākās rakstura iezīmes. Akvelīnas Līvmanes Maša ir pašpārliecināta, lai arī zemapziņā jūt katastrofas tuvošanos. Mirdzas Martinsones Soņas biklumu un pārliecības trūkumu ir pagrūti izskaidrot – saprast, kāpēc joprojām skaistai sievietei visu mūžu ir tādi kompleksi. Pētera Gaudiņa Vaņa ir sevī apglabājis daudzas ilgas un kaislības, kas tikai mirkļiem izlaužas no ārējā mierīguma. Marinas Janaus Kasandra ir labā burve no kādas pasakas (iepretī ļaunajai burvei – neredzamajai Samtmicītei) – drusku tāda kā Mērija Popinsa, lai gan mirkļiem liek šaubīties par veselo saprātu. Ar ironisku distanci Kaspars Zāle veido Spaika lomu, demonstrēdams uzmanības deficītu un ne pārāk dziļo intelektu. Ņinas lomā Inita Dzelme rada simpātisku iejūtīgas meitenes tēlu, kuru patiešām ieinteresē un aizrauj Vaņas centieni dramaturģijā.

Vaņa – Pēteris Gaudiņš, Ņina – Inita Dzelme // Foto – Jānis Deinats

Dailes teātra iestudējuma problēma ir tā, ka tai īsti nav nišas. Prasīgajam, “intelektuālajam” skatītājam tā ir par vieglu, komēdiju cienītājiem – iespējams, par sarežgītu. Ir, protams, gandarījums, ka aktieriem piešķirtas salīdzinoši nopietnas lomas (vismaz izpaliek neērtības sajūta kā “Plikajos un pusplikajos”, kur cienījamiem aktieriem jāspēlē amatieriskas pliekanības). Tomēr īsta gandarījuma nav – kā vienmēr, kad redzi, ka bija potenciāls darbu paveikt smalkāk, rūpīgāk un gudrāk. 

P.S. Uzziņai. Dailes teātra iestudējuma “Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks” pirmizrāde notika 2014. gada 16. novembrī Mazajā zālē. 2015. gada aprīlī izrāde tiek rādīta vienu reizi par akcijas cenām. Maijā un jūnijā izrāde repertuārā nav iekļauta. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt