Zane Radzobe 12.05.2015

Daugavpils. Daži akcenti

Skats no izrādes "Kā tā otra puse mīl" // Foto – Džeina Saulīte

Daugavpils teātris šopavasar sagaidīja ar skatu, ko Latvijas teātrī neatceros redzējusi. Apmēram stundu pirms Georgija Surkova iestudētās Ivana Buņina Tumšo aleju izrādes pa Vienības laukumu riņķoja izmisis pāris, cenzdamies no garāmgājējiem izdiņģēt lieku biļetīti. Tas neizdevās. Rīdziniekiem nebija ienācis prātā, ka Daugavpils teātrī izrādes var būt izpārdotas, un – atklāti sakot, tas arī ir pārsteigums. Ļoti patīkams. Skaistuma galvaspilsēta Latgalē (kā Daugavpili dēvē Latvijas tūrisma portāls, droši vien tādēļ, ka reģiona galvaspilsētas goda nosaukumu otrajai lielākajai valsts pilsētai „nocēlusi” Rēzekne) ar teātra izcilību nav varējusi lepoties kopš leģendu miglā tītajiem deviņdesmitajiem un t.s. daugavpiliešu kursiem, kuru spožākos pārstāvjus joprojām dievina, tikai nu jau Rīgas un, atsevišķos gadījumos, pasaules skatītāji. Neizlikšos, ka man būtu pilnīga Daugavpils teātra repertuāra pieredze aizvadītajos padsmit gados – tikai īsi, sāpīgi iespaidi par atsevišķiem sliktiem iestudējumiem. Bet kopš dažām sezonām teātrim ir jauns, ambiciozs mākslinieciskais vadītājs, un izrāde Daugavpilī tiešām var kļūt par apsvēršanas vērtu papildinājumu kultūras programmai, braucot skatīties Rotko centra izstādes.

Tā kā šī raksta mērķis ir panorāmas skatījumā tverta teātra aina, sākšu ar „obligātajām sadaļām”. Lai gan Oļega Šapošņikova vadībā daugavpiliešu ambīcijas aug (par to paskrolējiet zemāk).

Obligātās nodevas un citi zvēri

Tā, protams, ir klišeja – rakstīt, ka teātra repertuārs nodrošina ar iestudējumiem visdažādāko vecumu, interešu un tautību skatītājus. Bet tā ir arī neizbēgama nepieciešamība, ar ko Daugavpils šobrīd tiek galā veiksmīgi. Varbūt ne vienmēr ar izciliem mākslinieciskiem panākumiem, tomēr piepildot zāli, kas pilsētā, kur teātra eksistence, strikti ņemot, drīzāk saistāma ar tālredzīgu kultūrpolitiku, ne spēcīgām tradīcijām, ir liels sasniegums. Pie sezonas pirmajā pusē pirmizrādītajām obligātajām nodevām repertuāra daudzveidībai minamas trīs izrādes – Jura Joneļa iestudētā Alana Eikborna situācijkomēdija Kā tā otra puse mīl, kā arī Oļega Šapošņikova veidotā Rūdolfa Blaumaņa Īsa pamācība mīlēšanā, kas muzikālo izrāžu vakanci aizpilda ar Raimonda Paula melodijām, un Folkera Tappera Leo – mazais lauva, atvainojiet ironiju, „mazajam skatītājam”. Divas pirmās izrādes veidotas latviešu trupā, trešā – ar krievu aktieriem, aktīvi izmantojot Daugavpils teātra t.s. modernā baleta trupu. Par to, cik daudz tam, ko šie jaunieši uz skatuves dara, saistības ar moderno baletu vai moderno deju, vēsture manā personā klusēs, bet nenoliedzami, ka dejotāju atdevīgā skatuves eksistence daudz ko „obligātu” padara gluži baudāmu.

Skats no izrādes "Īsa pamācība mīlēšanā" // Foto – Džeina Saulīte

Aktīvas kustību partitūras ir raksturīgas abām O. Šapošņikova iestudētajām izrādēm, lai gan – tur abu līdzība diemžēl beidzas un sākas sāpīgākā pārskata daļa: atsevišķas piezīmes par dažādās valodās spēlējošo trupu izteiktajām profesionālajām atšķirībām.

Īsa pamācība mīlēšanā šosezon tiek virzīta par vienu no centrālajiem daugavpiliešu teātra notikumiem. Kāpēc tā, protams, nav grūti uzminēt: skatītājam būtu jābūt kurlam fiziski un dvēselē, lai nebūtu iespējams viņam pārdot izrādi, kurā skan R. Paula dziesmas. Turklāt – populāras dziesmas, jo Imanta Krenberga 1982. gadā uzņemtā filma pēc Blaumaņa stāsta Brīnuma zālīte motīviem, pat nepiederot t.s. latviešu kino zelta fondam, laika gaitā apaugusi ar mīlīgu nostalģijas auru, kamēr tās teatralitāte un veiklās stilizācijas uz pieticīgā laikmetīgā kino fona sāk izskatīties pēc stila šedevriem.

Šapošņikovs droši vien caur filmu ir aizguvis divas lietas – pirmkārt, Arnolda Liniņa dramatizējumu (tas tika veidots Dailes teātra izrādei, filmā to apdarinājis Krenbergs; līdzi nācis populārais nosaukums) un, otrkārt, stilizācijas principu. Scenogrāfs Kristaps Skulte uz skatuves uzbūvējis vairākas guļbaļķu sienas, kas tiek pārbīdītas no ainas uz ainu, radot iespaidu par aktīvu varoņu kustību telpā – kā jau tas arī pienāktos stāstā par veiksmīgā brīdī dzirdi zaudējušo saimniekdēlu Jāni, kurš izbrauc teju visas pagasta mājas, sievas lūkodamies. Izrādē darbojas grupa Laimas Muzykanti. (Tas gan ir mazāk slavējams iestudējuma aspekts, jo to, kāpēc izrādē, kurā uz skatuves atrodas dzīvi mūziķi, dziesmām jādārd fonogrammās, turklāt – tādā apskaņošanas kvalitātē, ka kompozīcijas tiek burtiski noslaktētas kaut kādā nediferencētā troksnī, atbildēt nav iespējams.) Kostīmus iestudējumam radījis Dāvids, un šeit stilizācija, protams, izpaužas visspilgtāk – vadmalas svārkos vīriešiem, superīsā tautastērpa bruncī ansambļa dāmām. Kopumā – glīti, lai gan galīgi nestilizētā sieviešu apakšveļa, kas, kordabaletam lēkājot, paveras skatam ne reizi vien, jau nu gan arī būtu bijis tērpu mākslinieka uzmanības cienīgs objekts. Bet ar visiem noslīdējumiem pirmā iestudējuma daļa kustas uz priekšu ja ne uz iedvesmas spārniem, tad vismaz bez acīmredzamām kroplības pazīmēm. Līdz brīdim, kad aktieriem vairs nav iespējams aizslēpties aiz dziesmu vārdiem un nākas tomēr sākt spēlēt topošās mīlas jūtas. Izrāde burtiski apstājas, teksts kaut kā tiek nomocīts, bet stāsts vai tēli ar kādu psiholoģiju vai, pasarg dies’, jūtām nepiedzimst.

Skats no izrādes "Kā tā otra puse mīl" // Foto – Džeina Saulīte

Kāpēc izrāde ir tik slikta, patiesībā ir pat grūti izskaidrot, jo daļa aktieru, kas Īsā pamācībā mīlēšanā izliekas nožēlojami, J. Joneļa veidotajā stipri vājākā materiālā balstītajā Kā tā otra puse mīl ir gluži pieklājīgi. J. Joneļa situāciju komēdija ir pat, kā man šķiet, savam skatītājam apzināti pielāgots un tādēļ potenciāli veiksmīgs projekts. Eikborna komēdija ir tipiski būvēta salonluga par trim pāriem, no kuriem divu laulāto savienību pusītēm – attiecīgi vīram un sievai – sanācis īss sakars, ko abi nolemj noslēpt, saviem aizdomīgajiem lauleņiem iestāstot, ka viens otru krāpj kopīgs paziņu pāris. Labticīgie piekrāptie pa kreisi laižošos kaimiņus nolemj glābt. Tipiski šādas lugas tiek iestudētas glītos interjeros, aktieriem aktīvi klaigājot un skraidelējot – respektīvi, spēlējot vairāk vai mazāk stilizētu fizisku komēdiju. Jonelis ir rīkojies pragmatiskāk – iestudējis krietni reālistiskāku izrādi par cilvēkiem, kas ir ne tikai komiski, bet arī kaut mazliet līdzīgi skatītājiem zālē. Var jau, protams, būt, ka žanram tik ierastā glamūra Lienes Pavlovskas scenogrāfijā un kostīmos trūkst arī finansiālu, ne tikai estētisku iemeslu dēļ, tomēr rezultāts, kas tiek sasniegts, ir konsekvents – uz skatuves tiešām atrodas varoņi, kuru rīcību iespējams pieņemt kā dzīvē (ne tikai teātrī) iespējamu.

Un tomēr pat šādā iestudējumā Daugavpils latviešu un krievu trupas spēku samēri kontrastē uzkrītoši. Manu obligāto repertuāra vienību uzskaitījumu noslēdz krievu trupā veidotais Leo – mazais lauva. Brīnišķīgi kostīmi (scenogrāfiju, kostīmus un priekšmetisko vidi, kas dramatiskā teātra kontekstā ienes leļļu teātra elementus, veidojušas Inga Bermaka un Agnese Leilande), atraktīva, aktīvu ritmu izrādē iespēlējoša Irinas Savaļjevas horeogrāfija, bet galvenais – ansamblis, kas ar savu enerģiju aizrauj līdzi, liekot uz stundu justies kā piecgadniekam, kurš priecājas par katru atpazīto zvēru... Protams, protams, Leo nav psiholoģiska izrāde, tāpēc tiešs salīdzinājums nav iespējams. Tomēr jaunā krievu trupa ar latviešu trupas smagnējām, ilgstošas kvalitatīva režisora darba atbūtnes noplicinātajām, lai arī, pieļauju, pamatos pat profesionālākajām kvalitātēm kontrastē nepatīkami. Vismaz repertuāra pamatvienībās. Taču daugavpilieši šosezon nav apstājušies pie obligāto nodevu sliekšņa, un vismaz divas no jaunajām izrādēm izvirza sev visai ambiciozus mērķus. Varbūt pareizāk būtu teikt – viena izvirza, bet otra vienkārši ir citas mākslinieciskas kvalitātes darbs. Abās spēlē latviešu un krievu trupas aktieri, jā – krievu valodā (tas droši vien nepatiks daļai latvisko vērtību aizstāvju), bet toties – profesionāla teātra līmenim atbilstošā kvalitātē. Tas nenozīmē – „izcili”. Tas nozīmē to, ka izrādes ir godīgi nopelnījušas vērtējumu bez aizbildinājumiem, kā tas galu galā piedienas profesionālā, ne amatierteātrī.

Skats no izrādes "Leo – mazais lauva" // Foto – Džeina Saulīte

Divi vārdi par matemātikas mākslu

Pēc šāda ievada sākšu ar, iespējams, negaidītu paziņojumu: izpārdotās Tumšās alejas man nepatīk. Kāpēc tāda nobīde no skatītāju viedokļa? Pirmkārt, man liekas, ka daugavpiliešus viņu maldos var attaisnot. Georgijs Surkovs Daugavpilī objektīvi ir ienesis tur iepriekš neredzētas vēsmas (Antona Čehova Kaija, ko viņš veidoja kopā ar O. Šapošņikovu, pretendēja pat uz eksperimentālas jaunrades statusu). Otrkārt – izrāde atstāj glamūrīgu iespaidu, un nosodīt skatītājus par to, ka viņiem patīk arī spožas lietas, būtu snobiski. Diemžēl kritiķa profesija liek neapmierināties ar apskati no ārpuses vien un mudina parakāties zem pārsega. Un tur nu G. Surkova darbā atklājas dažas ne tik patīkamas likumsakarības.

Ivana Buņina stāstus G. Surkovs ir inscenējis manierē, kas acīmredzot kļūst par viņa rokraksta neatņemamu sastāvdaļu – izmantojot mikrofonus un projekcijas. Pret principu kā tādu nebūtu ko iebilst, īpaši tāpēc, ka aktieru balsis (gan dziedot, bet visvairāk – ritmizējot runāto tekstu) skan labi, bet izrādes scenogrāfiskais risinājums izskatās smuki. Tumšajās alejās ir pat trīs plāni: skatuves grīda, uz tās uzbūvēta maza skatuvīte un šīs skatuvītes prospekts, uz kura tiek projicēts iepriekš safilmēts materiāls. Tas rada dziļuma un apjoma iespaidu. Bet problēma tāda, ka ar šo pašu – proti, „dzīvas” un mediatizētas (lasi: ar un bez mikrofona skanošas) balss, dziedāšanas un runāšanas, kā arī dažādo principiāli atšķirīgo plānu (filmējums vs. aktieri dzīvajā, teātris vs. teātris teātrī utt.) izmantojumu – režisors nevilšus atklāj, ka īstenībā nepārvalda teātra veidu, kurā strādā.

Kā to saprast? G. Surkovs acīmredzami pretendē strādāt vizuālā teātra estētikā. Negribas pagrūst režisoru zem braucoša vilciena, minot vārdus, ar kuriem viņš netīši salīdzinās, un tomēr – vizuālais teātris pieprasa mazākais Kirila Serebreņņikova teātra domāšanas līmeni, ja ne uzreiz Romeo Kasteluči vai Roberta Vilsona ģenialitātes pieskārienu. Daudzējādā ziņā tā ir gleznošana trīs dimensijās, tikai – tā nav lietišķā māksla, kas paredzēta banku ofisu noformēšanai, bet Māksla – medijs, ar kura palīdzību pārraidīt informāciju. Vai arī – tā ir valoda. Pirms sākt runāt, ir taču svarīgi zināt, ka priedēkli neliek vārda saknes vietā, darbības vārdu konjugē, nevis deklinē utt. Teātrī ir līdzīgi: ir nepieciešams saprast, kā valoda darbojas. Ka katra izvēle novietot kaut ko augstāk vai zemāk, tuvāk vai tālāk, izgaismot vai atļaut grimt tumsā, nes sevī fiksētu nozīmi, ko nolasīs – gribat to vai ne. Izklausās varbūt pārlieku matemātiski, un tā arī ir – jo jebkura valoda, pirms tā kļūst par spēli un dzemdina, piemēram, dzejoli, vispirms ir matemātiska shēma, gramatika ar fiksētiem likumiem. Bet, līdzīgi kā dārzs nespēj uzplaukt noplicinātā, slikti mēslotā augsnē, bez šīs matemātikas nevar rasties mākslas brīnums.

Žanna Lubgāne izrādē "Tumšās alejas" // Foto – Džeina Saulīte

Tumšās alejas līdz ar to sarūgtina. G. Surkovs piedāvā izrādi, kas veidota no bezgala daudziem elementiem un izskatās sarežģīta, bet īstenībā ir vienkārši haotiska. To, kas, manuprāt, ir Daugavpils Tumšās alejas, visprecīzāk var izteikt līdzībā: iztēlojieties, ka mēģināt izstāstīt stāstu, bet vārdus esat izvēlējušies nevis to jēgas, bet skaņas dēļ... Piemēru izrādē netrūkst, bet dalīties gribu ar, manuprāt, spilgtāko – proti, Daces Slokas kostīmiem. Tas gan nav pārmetums māksliniecei, kura ir arī uzveduma scenogrāfe, jo skaidrs, ka šāda veida iestudējumā vizuālās zīmes konceptuāli izvēlas un pēcāk interpretē režisors. Lielākā daļa vizuālā teātra estētikā strādājošo mākslinieku mēdz pildīt scenogrāfa pienākumus paši.

Buņins raksta par pretējo dzimumu attiecībām, tai skaitā krievu emigrantu starpā. Droši vien tieši tā radās iestudējumā spēlējošo aktieru-vīriešu vizuālais tēls (katrs apgādāts ar kruķiem vai ratiņkrēslu, ieģipsētiem locekļiem, elastīgajām saitēm...) – no apjausmas, ka viņi visi taču ir karojuši, tātad, iespējams, fiziski kara skarti. Bet izrāde nav reālistiska: viss tajā tiecas iegūt metaforiskas nozīmes. Kādu tēlu dzemdina Tumšo aleju tērpi? Gribētos jau teikt cildeni – ka dzīve traumē katru, atrast ceļu vienam pie otra kaut uz mirkli ir sarežģīti un sāpīgi. Diemžēl G. Surkova iestudējums šo interpretāciju neatbalsta. Izrādi nākas lasīt pēc tās piedāvātajiem spēles noteikumiem, kuri ir – teksta ilustrācija vizuālās zīmēs. (Atmiņu ainu stāstā ilustrē vēstuļu lasīšana fonā, pārmaiņu motīvu – aizejoša cilvēka stāvs projekcijās utt.) Atliek tikai viens secinājums: režisors mums vēlas pateikt burtiski to, ko mēs redzam, proti, ka visi vīrieši ir kropļi. Nesaku, ka Buņinu tā nav iespējams interpretēt. Tomēr es būtu visai pārsteigta, uzzinot, ka G. Surkovs šādu interpretāciju izrādē ir paredzējis apzināti. Drīzāk – tā ir pārpratuma, slikti pārvaldītas valodas rezultāts.

Par visu šo, iespējams, varētu arī nerakstīt, ja vien nebūtu pārņēmusi pārliecība, ka Daugavpils teātra nākotne ir saistīta ar G. Surkova daiļradi un ka režisors savukārt ir cieši izlēmis savu nākotni saistīt ar minēto estētiku. Ļoti gribas, lai abiem (proti, teātrim un režisoram) veiktos, un ne tikai pēc provinces standartiem, bet – pēc jebkuriem. Tāpēc, labu vēlot, gribas cerēt, ka Surkovs pats un teātris kopumā uztver Tumšās alejas nevis kā māksliniecisku sasniegumu, bet kā studiju darbu, pret kuru atsperties, bet pie kura neapstāties. Jo īstenībā izrādē ir aizmetņi arī cita līmeņa darbam, ko režisors, nezinu, nav redzējis, gribējis vai pratis attīstīt. Proti, pietiek iznākt Žannai Lubgānei vai Mihailam Samodahovam, un supersarežģīti veidotais estētiskais haoss fonā uz mirkli kļūst mazsvarīgs. Piecu minūšu laikā viņi par Buņinu, dzīvi un teātri spēj pateikt daudz vairāk nekā visa izrāde kopumā.

Mihails Samodahovs izrādē "Tumšās alejas" // Foto – Džeina Saulīte

Vēstures gūstā?

Otrs daugavpiliešu projekts vismaz man nāca kā pārsteigums. Neesmu poļu kultūras speciāliste, bet, kad kolēģi sāka interesēties par Daugavpils teātra iestudējumu (turklāt pilnīgi ignorējot it kā prestižāko Andžeja Bubeņa debiju Nacionālā teātra Vīnes meža stāstos), sajutos intriģēta. Tiesa, šīs intereses pamatā nav vis (arī poļu) režisores Lucinas Sosnovskas darbs, bet gan jautājums – kā pie jums uztver Pie mums viss kārtībā? Kāpēc tas interesē poļus? Tāpēc, ka lugas autore ir Dorota Maslovska, poļu literatūras zvaigzne, viena no nedaudzajiem, politnekorekti izsakoties, Austrumeiropas laikmetīgajiem autoriem, kas ir tulkoti un iestudēti ārpus savas kultūras. Bet vēl svarīgāk – poļu enfant terrible (nu jau gan trīsdesmit plus gadu veca) raksta par ļoti poliskām problēmām, būtībā – par Polijas identitāti šodien.

Izrāde notiek, kā programmiņā raksta teātris, eksperimentālā skatuvē, tas ir: Lielās zāles otrā balkona foajē. Telpa ir neparasta – šķiet neremontēta kopš padomju laikiem (grīdas, piemēram, klāj no bērnības atmiņām iznirstoši flīžu raksti), ir šaura un gara. Laiks te burtiski ir sastindzis kaut kur pagātnē, iespiežot tajā ienākošos, citējot Alanu Aleksandru Milnu, šaurā bezizejā (tas ir – ja atceramies lācīti Pūku – caurumā, no kura pēc medus un ievārījuma pārēšanās paša spēkiem nav iespējams izkļūt). Droši vien, ka telpa tiek izmantota prozaisku iemeslu dēļ – daugavpiliešiem trūkst mazās skatuves. Bet šai gadījumā tā izrādei ir tik piemērota, ka grūti iztēloties aktierus spēlējam citur. Galu galā – izrāde jau arī ir par šādu metaforisku pārēšanos un tās sekām.

Par ko stāsta Pie mums viss kārtībā? Īstenībā to ir grūti izstāstīt. Jāsāk varbūt ar nelielu atkāpi D. Maslovskas mākslinieciskajā biogrāfijā. Viņas deviņpadsmit gadu vecumā sarakstītā debijas romāna, provokatīvi saukta par Poļu-krievu karu zem sarkanbaltā karoga, galveno varoni kādā neidentificētā Polijas lielpilsētā pamet meitene. Puiša dzīvē seko īslaicīgu romānu virkne, ko pavada uzmācīgas pārdomas par valsts ekonomikā valdošo pagrimumu, sakāpināts patriotisms un cīņa pret krievu kontrolēto melno tirgu. Situācija eskalē līdz tautas sacelšanās stāvoklim, burtiski – karam. Vai arī – romānā nenotiek vispār nekas, un viss šķietami notiekošais ir ķīmisku vielu un emocionālu pārdzīvojumu sakairinātās varoņa psihes auglis.

Skats no izrādes "Pie mums viss kārtībā" // Foto – Džeina Saulīte

Pie mums viss kārtībā notikumu loģika ir līdzīga, arī tēmas daļēji sakrīt. D. Maslovskai nepatīk patērētājsabiedrība, viņu uztrauc Polijas pašreizējā ekonomiskā un sociālā eksistence. Šīs tēmas smalki izspēlējas Daugavpils teātra iestudējuma telpā un aktierdarbos. Scenogrāfiju Pie mums viss kārtībā veidojuši divi poļu viesmākslinieki – Matejs Horažijs un Agneška Klepacka. Telpa ir sadalīta trīs segmentos. Pa kreisi, tūlīt pie durvīm, sākas skatītāju rindas, kas apliec loku telpas stūrim un gar vienu sienu iestiepjas tajā apmēram līdz vidum. Ap telpas vidu, tieši pretī skatītājiem, no mēbeļu atlūzām un sadzīves atkritumiem (sienu, piemēram, veido tukšas bundžas) ir sabūvēta tāda kā virtuve. Pretim durvīm, telpas labajā pusē, uzbūvēta televīzijas talk-show studija. Sabiedrības segregācija – dalījums nabadzībā grimstošajos un priviliģētajos – šeit ir burtisks: katrs slānis dzīvo atsevišķu dzīvi savā darbības ligzdā, protams, risinot pilnīgi atšķirīgas problēmas. Improvizētajā virtuvē rit bezcerīga cīņa par izdzīvošanu, kamēr televīzijas studijā klišejiski apspriež jauna produkta – filmas – tapšanas aizkulises.

Abas telpas pārklājas vairākos veidos. Vispirms reālistiski: caur atkritumos atrastajiem sieviešu žurnāliem, ko ar gada novēlošanos lasa nabadzīgajā virtuvē, valodu, ko tur lieto (D. Maslovska, piemēram, asprātīgi izvērš diskusiju par ne-braukšanu atvaļinājumā (jo varones to nevar atļauties), lietojot, kā šķiet, no žurnāliem burtiski pārņemtu tekstu, bet katram darbības vārdam mehāniski pievienojot nolieguma priedēkli), un, protams, talk show realitāti – jo virtuvē televizoru skatās nemitīgi. Darbībai attīstoties, reālisma robežas tiek pārkāptas aizvien biežāk, un saplūst arī abas telpas, kuru iemītnieki sāk kontaktēties tieši. Protams, fantasmagoriskais absurds, kādu rada skarbās dzīves un televīzijas realitātes kontrasts, ir neizbēgams.

Daugavpils teātra aktieri šo fantasmagoriju izspēlē apbrīnojami labi, pierādot, ka L. Sosnovska ir ļoti profesionāla režisore. Latvijā nav vērā ņemamas absurda tradīcijas, iestudējumi ar atsevišķiem izņēmumiem ir bijuši neveiksmīgi, aktieriem un režisoriem nespējot organiski apvienot absurdam nepieciešamo konkrētību un tieši tveramas loģikas trūkumu. Turklāt D. Maslovskas luga ir ne tikai absurda, bet – postmoderni absurda. Šādā nozīmē Pie mums viss kārtībā ir drīzāk poļu, ne latviešu teātra tradīcijai piederīga. Latvijas kontekstā tā kļūst par svaiga gaisa malku, piedāvājot mūsu aktieriem neierastu estētiku, jaunu, tehniski komplicētu spēles veidu. Prieks skatīties, ka tas daugavpiliešiem galvassāpes nesagādā. Tomēr viena atšķirība no tipiski poliskas interpretācijas (vismaz cik iespējams spriest par poļu teātra tendencēm no starptautiskiem teātra festivāliem) L. Sosnovskas darbā ir saskatāma. Pie mums viss kārtībā ir neparasti mierīga, silta, ne-agresīva izrāde.

Skats no izrādes "Pie mums viss kārtībā" // Foto – Džeina Saulīte

Galvenokārt tas saistīts ar otras iestudējuma tēmas risinājumu, proti, vēsturi, tās nozīmi šodienas dzīvē, attiecībām ar to. Protams, sabiedrības noslāņošanās un klišeju pārbagātība ir aktuālas tēmas. Arī Latvijā. Bet vēsture, šķiet, arī poļiem tomēr ir daudz sāpīgāka un aktuālāka.

Ir grūti viennozīmīgi atbildēt, kā šodienas attiecības ar vēsturi Polijas kontekstā redz D. Maslovska. Tēmu viņa risina, piedāvājot ielūkoties mini ģimenē – mātes, vecmāmiņas un pusaugu meitas dzīvē. Protams, zīmīgi, ka vīriešu šajā ģimenē nav – tā ir tendence, kam uzmanību poļu kolēģi pievērsa kādā konferencē pirms dažiem gadiem, un tieša indikācija, ka vismaz viena no varonēm ir uztveram kā Polijas metafora. Ironiski nosauktajā Pie mums viss kārtībā Poliju iemieso visas trīs varones; tā ir pagātnes, tagadnes un nākotnes kopdzīve ekonomiskas un sociālas spriedzes apstākļos.

Polijas tagadne jeb ģimenes māte un viņas draudzene, kuras attiecīgi atveido Karīna Sidina un Žanna Lubgāne, ir dzīves nomāktas sievietes, kas sadzīves bezizeju cenšas iluzori pārvarēt, gremdējoties patērētājsabiedrības piedāvātajā fantāzijas pasaulē. (Pat ja viņas labi apzinās, ka nekas no šīs fantāzijas sludinātā reāli nav sasniedzams.) Meita jeb nākotne (Jeļenas Ņetjosinas brīnišķīga loma) par visu ironizē un visu noliedz. Savukārt Veras Hramņikovas spēlētā Vecmāmiņa jeb pagātne ir acīmredzami prātā vāja, nepārtraukti skatās Septiņpadsmit pavasara mirkļus un stāsta stāstus par Varšavas bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā. Kādas ir viņu attiecības? No vienas puses, D. Maslovskas teksti ir pietiekami agresīvi, lai pieļautu, ka attiecības var būt galēji antagonistiskas. Tas vismaz daļēji atbilst arī poļu jaunākās paaudzes dzīves izjūtai, kuri – droši vien līdzīgi kā daudzi latviešu jaunieši – ir noguruši no nemitīgajiem stāstiem par vēsturi un uzskata, ka, fiziski un metaforiski runājot, sabiedrībai ir jābeidz pārēsties (vai nu tas būtu preču vai leģendu pārsātinājums), lai no šodienas šaurās bezizejas izkļūtu. No otras puses, vismaz L. Sosnovskas versijā visu trīs sieviešu attiecības īstenībā ir ļoti tuvas, agresīvajiem vārdiem kalpojot drīzāk par masku, aiz kuras noslēpt sirsnību citai pret citu. Sirsnību, kas skarbajos dzīves apstākļos šķietami nav iederīga, bet acīmredzot ļauj izdzīvot.

Jeļena Ņetjosina – Meitene, Vera Hramņikova – Vecenīte izrādē "Pie mums viss kārtībā" // Foto – Džeina Saulīte

Izrāde beidzas ar ainu, ko gribas salīdzināt ar zibens strēlei līdzīgu atklāsmi. Tieši atklāsmi, jo, protams, tur jau nav nekā nezināma. Bet reizēm ar zināšanām vien ir par maz; vajag sajust un ieraudzīt izgaismotu. Pie mums viss kārtībā finālā Vecmāmiņa (programmā saukta par Vecenīti) beidzot tiek līdz galam savam stāstam par sabombardētajām mājām. Un piepeši atklāj, ka, iespējams, arī viņa zem drupām toreiz gāja bojā. Telpā uz mirkli iestājas klusums, tad – sākas panika. Jo, protams, bez pagātnes nekas cits nebūtu radies. Tas ir tik neticami cilvēciski, vienkārši un sarežģīti reizē. Un arī Latvijā ļoti aktuāli, manuprāt. 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt