Līga Ulberte 27.05.2015

Nenodzēst gaismu un neaizvērt durvis

Everita Pjata un Kaspars Kārkliņš izrādē  "Mans Blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

Krievijas režijas brīvdomātāja Konstantīna Bogomolova provokācija Liepājas teātrī IR notikusi. Kaut vai tāpēc, ka viedokļi par izrādi „Mans Blasters ir izlādējies” kardināli dalās ne tikai „parasto” skatītāju rindās (no tiem, kas iziet no zāles izrādes laikā, skaļi aizcērtot durvis, līdz tiem (būsim godīgi, viņu ir mazākums), kas interneta komentāros saka, ka izrāde veicina domāšanu), bet arī profesionālo vērtētāju vidū – no viena vai neviena ābola lakoniskajā īsvērtējumu grozā līdz izvērsti pozitīvām recenzijām. Teātris, apzinoties situāciju, noorganizē publisku diskusiju ar režisora un aktieru piedalīšanos. Diskusiju tīmeklī noteikti ir vērts noklausīties ( https://www.youtube.com/watch?v=Zn7jYPvZ_BU), bet – pēc izrādes noskatīšanās. Jo „Blasters” tomēr nav gadījums, kādu reizēm nākas piedzīvot konceptuālās laikmetīgās mākslas izstādēs/instalācijās, kur bez paskaidrojošās lapiņas ne ieceri nojaust, ne realizāciju aptvert. Un vienlaikus „Blasters” tomēr ir konceptuāli un konsekventi realizēts projekts, kurš atkarībā no skatītāja temperamenta un pieredzes var mulsināt, kaitināt, garlaikot (kas tomēr ļoti mazticams), uzjautrināt vai satracināt, bet pirmizrāde no piektās izrādes visticamāk neatšķirsies ne par gramu, jo ir tieši tāda, kāda iecerēta.

Neapgalvošu, ka man Liepājas teātra „Blasters” ļoti patīk (un tas vispār nav nekāds kritērijs). Pašmērķīga huligānisma tajā varētu būt mazāk (kaka ekrānā ir diezgan infantila). Diez vai gribētu šo izrādi redzēt vēlreiz. Bet ir nepārvarami interesanti domāt par to, ko „Blasters” ar mani kā skatītāju dara. Tāpēc varu pilnībā piekrist LKA režijas studentu pēc „Blastera” Rīgas viesizrādes seminārā izteiktajai domai, ka Bogomolovs varēja iet vēl tālāk – skatītāju zālē nenodzēst gaismu un atstāt vaļā durvis.

Konstantīna Bogomolova izrāde saturiski ir totāli amorāla, to nav iespējams analizēt no reālisma, psiholoģijas vai ētikas pozīcijām, jo tad ātri var nonākt pie atziņas, ka režisors ir jucis. Un tieši tāpēc Bogomolovs kopā ar Liepājas aktieru ansambli izdarījis visu, lai atsvešinātu skatītāju no uz skatuves notiekošā, uzsverot, ka tas, ko mēs redzam, tomēr nav tas, ko mēs redzam. Aktieri Agnese Jēkabsone, Inese Kučinska, Everita Pjata, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Ģirts Lukevics un Gatis Maliks ir mērķtiecīgi atbrīvoti no dzimuma, vecuma un emocijām – bez grima, ikdienas drēbēs un ļoti grūtajā automatizēti bezkaislīgajā runas manierē tehniski absolūti nevainojami viņi spēj būt jebkas.

„Blasters” ir konsekventi postdramatiska izrāde, kuras vēstījums pie skatītājiem nonāk gandrīz tikai caur tekstu un tai pašā laikā tekstam kā pašvērtībai nav nozīmes. Arī ar aktieriem uz skatuves it kā nekas nenotiek, jo notikums ir pilnībā pārcēlies uz skatītāja galvu. Kāpēc man to rāda? Ko tas nozīmē? Vai tas vispār kaut ko nozīmē? Kad tas beigsies? Vai viņi visi ir nenormāli? Vai viņš tiešām iedurs sev pirkstā? Viņi tiešām nenāks paklanīties???

Gatis Maliks un Inese Kučinska izrādē "Mans Blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

„Blastera” paradoksālo stilistiku visprecīzāk ilustrē trīs epizodes.

Pirmā – Gata Malika intervētājs (žurnālists? tiesnesis? advokāts?) sarunājas ar Ineses Kučinskas skolotāju, kura lietišķi izstāsta, kā aizdedzinājusi māju, pilnu ar bērniem. It kā loģiskā jautājuma – Kāpēc? vietā atskan – Ātri aizdegās?

Otrā – augumā mazā un meitenīgā Everita Pjata runā astoņdesmitgadīgas vecmāmiņas tekstu (nevar teikt, ka aktrise spēlē/tēlo vecmāmiņu, jo neviens šai izrādē nevienu nespēlē), kurā viņa, proti, vecmāmiņa, informē mazdēlu (vai varbūt dēlu?) – uz skatuves par sevi nepārprotami krietni garāko un vecāko Ģirtu Lukevicu –, ka ir stāvoklī, jo viņu izdrāzis nēģeris. Un „mazdēliņš” uz šo sensacionālo jaunumu reaģē apmēram tāpat kā uz informāciju par jauniegādātu ledusskapi. Proti, nekā.

Trešā – skatuves telpā (vai mākslinieces Larisas Lomakinas radītā cinkotā skatuves kārba nozīmē morgu vai kosmosa kuģi, vai mākslīgā intelekta laboratoriju, nav principiāli būtiski) pie sienas pieslietais zārks ir pamanāmākā izrādes vizuālā zīme, kas asociatīvi kaut ko nozīmē jebkura skatītāja apziņā. Zārks tur vienkārši ir un diez vai pat šķiet īpaši būtisks (aktieru bezkaislīgi norunātās teksta pasāžas noteikti ir daudz izaicinošākas par fizisko zārku) līdz brīdim, kad Inese Kučinska tam garāmejot pieklauvē. Tā pašsaprotami, kā pie kaimiņa durvīm, lai pateiktu, ka tas atstājis atslēgu slēdzenē durvju ārpusē.

Izrādes stilistikā, kaut arī latviešu teātrim tā ir pat ļoti novatoriska, rodamas alūzijas no ļoti dažādām kultūrpieredzēm.

Bez jau pieminētā postdramatiskā teātra un paša Bogomolova citām izrādēm „Blasters” (šaubos gan, vai apzināti) sūta sveicienus vienam no Eiropas nežēlīgā postmodernisma ciltstēviem, kurš Latvijā joprojām ir gandrīz nezināms, – vācu dramaturgam un režisoram Haineram Milleram (ieskatam viens citāts no Millera konceptuālākā teksta „Hamlets-mašīna” (1974): „Es apturēju bēru gājienu, ar zobenu atlauzu vaļā zārku, to darot nolauzu asmeni, ar neaso atlūzu tas izdevās, un izdalīju beigto radītāju GAĻA AR GAĻU SADERAS nožēlojamajām apkārtstāvošajām radībām. Sēras pārvērtās gavilēs, gaviles šmakstināšanā, uz tukšā zārka slepkava kopojās ar atraitni VAI MAN TEV TĒVOCI PALĪDZĒT UZSVEMPTIES ATPLET KĀJAS MAMMA. Es nogūlos uz zemes un dzirdēju pasauli griežamies trūdēšanas kopsolī”) un krietni labāk zināmajam krievu konceptuālistam Vladimiram Sorokinam.

Ģirts Lukevics, Everita Pjata, Gatis Maliks izrādē "Mans Blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

Neapšaubāmi ir „Blastera” ironiskie sveicieni popkultūrai, kuras piemēri paši nāk pretī. Sākot no Tarantino līdz pavisam nesen arī Latvijā rādītajam ironiskajam britu spiegu kino „Kingsmen: Slepenais dienests” (2014), kur jucis lielais kombinators-miljonārs, izdalīdams visiem, kas vēlas, bezmaksas mobilo un interneta sakaru mikročipus, nozombē puspasauli, lai pēc tam, nospiežot podziņu, uzlaistu gaisā cilvēku galvas kā raķetes. Psihodēlisks feierverks, kur tehnoloģiju nozombēti cilvēki uz ekrāna uziet gaisā kā salūta bumbas, bet cilvēki zālē jautri smejas (un filma tiešām ir smieklīga) un priecīgi ēd popkornu. Un it nemaz neiet ārā, jo šīs ekrāna nāves… it kā tomēr nav nāves?

Bet visbaisākos sveicienus Bogomolova „Blasters” sūta mūsdienu ziņu aģentūrām. Tikai pāris populārāko latviešu interneta mediju ziņas pēdējā mēneša laikā:

  • Vācijas lidsabiedrības "Germanwings" lidmašīnas katastrofas vietā Francijas Alpos ir atrasta otra melnā kaste, kā arī ir identificēti visi 150 katastrofā bojāgājušie, ceturtdien paziņoja Francijas prokuratūra. Izmeklētāji ir atraduši 2854 ķermeņa fragmentus, kuri ir izpētīti, atklāja Marseļas prokurors Briss Robēns. Viņš norādīja, ka katastrofas vietā sliktā stāvoklī ir atrasti arī apmēram 40 mobilie telefoni. – kasjauns.lv, 02.04.2015;

  • Starptautiskā Migrācijas organizācija otrdien paziņoja, ka kopš gada sākuma Vidusjūrā ir gājuši bojā vairāk nekā 1750 migranti, kas ir 30 reizes vairāk nekā tajā pašā periodā pērn. – tvnet.lv, 21.04.2015;

  • Nepālas zemestrīcē bojāgājušo skaits var pārsniegt 10 tūkstošus. – diena.lv, 29.04.2015;

  • Gadu ilgušajā konfliktā Ukrainas austrumos gājuši bojā vairāk nekā 6000 cilvēku – ir.lv, 01.05.2015;

  • Malaizijas ziemeļos atrasti 136 masu kapi. Nav zināms, cik daudz līķu ir katrā kapā – apollo.lv, 25.05.2015;

  • Kazahstānā konstatēta masveidīga saigu – apdraudēto stepes antilopju – bojāeja. Atbilstoši Lauksaimniecības ministrijas datiem bojāgājušo dzīvnieku skaits jau sasniedzis teju 90 000, turklāt varasiestādes atzīst – nav zināms, kas sērgu izraisījis. – kasjauns.lv, 26.05.2015.

Gatis Maliks izrādē "Mans Blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

Karš un civilā lidmašīna, cilvēku ķermeņu daļas un mobilie telefoni, antilopes un zemestrīce vienā skrejošajā TV joslā pie brokastu kafijas un desmaizītes. Nāve, kas kļuvusi par statistiku. „Jūs mani dzirdat? Dzirdu. Jūs mani saprotat? Kāda starpība.” Par to ir Bogomolova izrāde. Par totālu un galēju atsvešinātību. Kad aktieris, kurš skatuves iluzorajā realitātē sev iedur pirkstā un kameras tuvplānā pievelk īstu asinspilienu, šķiet traucējošāks par četrciparu skaitļiem ar reālām nāvēm reālā pasaulē.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 27.05.2015

    Precīzi!

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt