Atis Rozentāls 17.06.2015

Vaļīgā cilpa

Skats no izrādes "Bīstamais pagrieziens" // Foto – Aigars Altenbergs

Angļu rakstnieka Džona Bointona Prīstlija 1932. gadā sarakstītajai detektīvdrāmai “Bīstamais pagrieziens” ir stingri izplānota struktūra. Tās sākumā lugas varoņi klausās raidlugu, kas beidzas ar galvenā varoņa pašnāvību, bet lugas beigās darbība apmet cilpu, liekot domāt, ka tikko notikušais ir bijusi šī pati raidluga, un darbība it kā sākas atkal no jauna, iezīmējot vietu, kurā sižets varētu iegūt jaunu pavērsienu. Režisors Sergejs Golomazovs Rīgas Krievu teātra izrādē šo Prīstlija ieceri pilnībā respektē, aktieru runas veidu stilizējot atbilstoši raidlugas specifikai – viņi runā skaidri un skaļi, kliedz pārspīlētā eksaltācijā, savukārt kustību partitūra brīžiem ir kā lellēm, piemēram, sievietes saliek kājas kopā un sašķiebj tās uz vienu pusi, savukārt pēc kādas kārtējās atzīšanās visi sinhroni pagriež galvas paziņojuma izteicēja virzienā.

Sergejs Golomazovs Rīgas Krievu teātrī strādā regulāri – reizi divos gados, tomēr viņa izrādes par izcilām nosaukt nekādi nav iespējams, negrēkojot patiesības priekšā. Tie ir profesionāli pieklājīgi darbi, piemēram, Žordi Galserāna “Grenholma metode” (2011, joprojām repertuārā), taču tajos trūkst mākslinieciskas oriģinalitātes, negaidītības, un tad skatītāju pārņem bezpalīdzīgas nolemtības sajūta, ka vairāk par garlaicību izrādē sagaidīt neizdosies, kā tas gadījās ar Alana Aleksandra Milna lugas “Ceļš uz Duvru” iestudējumu 2013. gadā. Režisors nav tiecies pēc īpašas oriģinalitātes arī šajā iestudējumā, ja vien par novatorisku neuzskatām izrādes sākumu – jauna vīrieša pantomīmisku priekšnesumu, kas beidzas ar šāvienu – tas atskan no radio.

“Bīstamais pagrieziens” ir darbs ar detektīvintrigu, kam pēc ieceres vajadzētu attīstīties spontāni, no vienas nejauši izteiktas frāzes, kura parauj līdzi nākamo, radot domino kauliņu efektu un neizbēgami novedot pie daudzām nepatīkamām atklāsmēm. Izrādē šādas sajūtas nav, jo aktieri sagaida galavārdu, lai pateiktu savu tekstu, un arī kliedz tāpēc, ka tā vajag, nevis tāpēc, ka tas ir konkrētajam tēlam konkrētajā brīdī dabiski un pamatoti. Pēc pirmā cēliena, kas rit smagnējā vienmuļībā, otrais šķiet nedaudz dinamiskāks, bet tieši uz emociju sakāpinātības rēķina. Taču, ja emocijas ir tehniskas, vairāk savstarpējās spriedzes personāžu starpā no tā neveidojas.

Skats no izrādes "Bīstamais pagrieziens" // Foto – Aigars Altenbergs

Liela efekta nav arī grozāmās ripas lietojumam, jo darbība notiek mājā, kuru scenogrāfe Olga Šaišmelašvili izveidojusi nosacīti – uz četriem balstiem turas slīps jumts, un rindās salikti krēsli. Ripas lietojums izrādi sagausina, jo tās griešanās laikā darbība apstājas. Skatuves malā esošais retro radioaparāts ik pa brīdim spēlē vienu un to pašu melodiju, vēl jo vairāk akcentējot, ka izrādi nevar uztvert kā realitātes atspulgu. Tātad arī aktieru spēles veids it kā ir loģiski pamatots. Viena nelaime – visa iestudējuma konstrukcija kopumā ir nedzīva.

Šādos apstākļos labāk izskatās tie aktieri, kas spēlē salīdzinoši atbrīvoti un nepārspīlē. Piemēram, skatīties uz Igoru Čerņavski, kurš Stentona lomā šķietami laisku nevērību vēlāk nomaina ar slēpti draudīgu gatavību dot pretsitienu katram, kurš aizskar viņa intereses, ir daudz interesantāk nekā uz Maksimu Buselu, kura atveidotā Gordona forsētā nervozitāte un manierīgums pirms laika atklāj to, kas, lugas darbībai ritot, izgaismojas tikai vēlāk – šī jaunā cilvēka homoseksualitāti. Respektīvi, aktieris rakstura veidošanā pārforsē, un Gordons, kas Prīstlija lugas remarkā raksturots kā “ļoti simpātisks, lai arī nedaudz nelīdzsvarots”, jau no paša sākuma raksturojams drīzāk kā ļoti nelīdzsvarots, kaut arī nenoliedzami simpātisks. Trešais no izrādes vīriešiem, faktiski galvenais varonis, ir Roberts, kuru pie režisora S. Golomazova regulāri strādājošais Jevgeņijs Korņevs rāda kā cilvēku, kurš labprāt būtu godīgs pret sevi un citiem, taču šī vēlme sastopas ar negaidītiem šķēršļiem, jo katram kaut kas ir slēpjams. J. Korņevs rāda lādzīgu cilvēku, kurš ir vienmuļi rāms sākumā, aizraujas ar patiesības noskaidrošanu un piedzīvo fiasko izrādes beigās, taču aktierdarba iekšējā intensitāte ir nepietiekama, lai sekotu viņa varonim ar interesi.

“Sieviešu pusē” ir četras varones, no kurām Olgas Ņikuļinas mis Mokridžai gan vairāk ir katalizatora funkcija, un viņas pienesums izrādei kopumā ir drīzāk dekoratīvs. Galvenā slodze ir divām varonēm – Veronikas Plotņikovas Fredai un Danas Čerņecovas Oluenai. Tieši viņu (un Gordona) attiecības ar nemitīgi piesaukto pirms kāda laika mirušo Martinu veido kriminālintrigas asi. Veronikas Plotņikovas tēlojuma pamatā ir priekšstats par sabiedrības dāmu, kas nav laimīga laulībā, bet cenšas uzturēt glītu fasādi. Savukārt Dana Čerņecova savu varoni rāda kā pārspīlēti nopietnu, pat drūmu sievieti, kuru nospiež kāds noslēpums – un atklājas, ka tiešām ir, kam nospiest. Salīdzinoši brīvi meitenīgās, lellei līdzīgās, dzeltenā kleitiņā un ar dzeltenu matu lenti noformētās Betijas lomā jūtas Natālija Živeca.

Freda – Veronika Plotņikova, Betija  – Natālija Živeca // Foto – Aigars Altenbergs

Kriminālsižets Prīstlijam kalpo par ieganstu, lai parādītu, uz kādiem meliem balstās sabiedrība ar tās ārēji pieklājīgajām manierēm. Lai to atklātu, autors netaupa tekstu un moralizēšanu. Ar šo izaicinājumu varētu tikt galā gan tehniski vienkāršākajā veidā, tekstu īsinot, gan citādi, proti, rūpīgi sastrādājot domas darbību, mainot temporitmu un izveidojot neatslābstoši spraigu dialogu, kas, iespējams, nemaz nav tik nereāli, kā izklausās. Taču Sergejs Golomazovs nedara ne vienu, ne otru, viņš ļauj darbībai ritēt vienlaidu nesteidzīgā plūdumā, emociju intensitāti regulējot tikai ar kliegšanu vai nekliegšanu. Mazliet nervozējoši, ka tas tiek darīts absolūti apzināti, te nav runas par neizdevušos kādu citu ieceri. Tātad režisora pārliecība ir, ka ar šādu māksliniecisko līdzekļu komplektu un aktierdarbu dziļuma līmeni pilnīgi pietiek. Zālē sēdot, tomēr liekas, ka nepietiek vis. Tā vietā, lai lugas sižets sažņaugtos ap ziņkārīgā skatītāja kaklu kā cilpa, tas paliek šļaugans un vaļīgs. Ir laiks i pulkstenī paskatīties, i visas savas nedēļas rūpes trīsreiz pārdomāt.

 

* “Diena”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt