Ieva Rodiņa 15.07.2015

Ar sveicieniem no Inišmānas

Billijs – Viktors Ellers // Foto – Ziedonis Safronovs

Īru dramaturga un scenārista Mārtina Makdonas lugas pēdējā desmitgadē Latvijas teātrī iestudētas ar apskaužamu regularitāti. 2013. gadā Dailes teātrī top izrāde „Vienrocis no Spokānas” Jurija Djakonova režijā, 2011. gadā Liepājas teātrī Rolands Atkočūns iestudē detektīvkomēdiju „Laternu stunda” pēc lugas „Konnemāras galvaskauss” motīviem, 2007. gadā lugu „Līnenas skaistumkaraliene” Dailes teātrī uzved Mihails Gruzdovs, 2006. gadā JRT Alvis Hermanis iestudē „Izrādi, kas nav par latviešiem. Vientulīgie Rietumi”, bet 2005. gadā paralēli top pat veseli divi lugas „Spilvencilvēks” iestudējumi – Valmierā (režisors Jānis Vingris) un Dailes teātrī (režisors Jans Villems van den Boss). Šim iespaidīgajam sarakstam turklāt var pievienot arī M. Čehova Rīgas Krievu teātrī 2007. gadā tapušo izrādi „Kroplis no Inišmana salas” (režisors Andrejs Prikotenko). Uzrunājošs ir gan tiešums, kādā dramaturgs atveido cilvēku attiecības, gan smalki ieskicētais dzīves absurds, kas attēlots ar melnā humora starpniecību.

Liepājas teātra sezonu noslēdzošais jauniestudējums „Klibais no Inišmānas” izskan kā liriski smeldzīga melodrāma, kurā pat grūti atpazīt režisora Regnāra Vaivara rokrakstam tik raksturīgo ironisko dzīves skatījumu. Režisoru maz interesējis lugas komiskais līmenis, kas tekstā ietvertās zobgalības ļautu izvērst groteskos skatuves tēlos. Tā vietā izrādes varoņu kopportrets ir sadzīviski „piezemēts” – katrs cīnās par savu eksistenci, kā spēdams, un savstarpējie ķīviņi tikai apliecina katra tēla izmisīgās alkas pēc citas, labākas dzīves.

Izrādes radošā komanda – scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis – rūpīgi strādājusi, lai stāstu par invalīdu Billiju, kurš cenšas izrauties no vienmuļās, skarbās dzīves uz salas, ietērptu reālistiski precīzā skatuves veidolā. Uzmanību piesaista dažādu vizuālo detaļu smalkumi – sākot ar nobružātiem zvejnieku zābakiem, raupji adītiem džemperiem, savu laiku nokalpojušiem priekšautiem, beidzot ar jūras aļģu imitāciju, zvejas tīkliem un apskrambātām koka kastēm un metāla mucām, kas neuzkrītoši piepilda divos stāvos ierīkoto skatuves konstrukciju. Uz šīs nabadzīgās, laika nobružātās vides fona arī cilvēku attiecības iegūst raupju, nepieradinātu skarbumu.

Eilīna – Karīna Tatarinova, Keita – Sigita Jevgļevska // Foto – Ziedonis Safronovs

Kaut arī aktiersansamblis strādā ar vajadzīgo nopietnību, izrādei tomēr trūkst psiholoģiska dziļuma. Par varoņu raksturu vairāk pasaka viņu ārējais izskats, nevis iekšējā darbība – aktieri ar parūku un grima palīdzību vecināti (Sigitas Jevgļevskas un Karīnas Tatarinovas gandrīz no „Likteņa līdumniekiem” izkāpušās pāragri nosirmojušās tantes), apzināti padarīti neglīti (Anetes Berķes puiciski kauslīgā Helēna ietērpta vīrišķīgās drēbēs, kas papildinātas ar ilustratīvi nevīžīgu parūku) vai garīgi „apdalīti” (Sanda Pēča nu jau par ampluā kļuvusī pusgaro bikšu loma). Tam pa vidu kā „klīstošie holandieši” klejo ādas mētelī ietērptais kauslis Smukulis Bobijs, ko Kaspars Gods atveido ierasti pašironiskā distancētībā, Leona Leščinska sirsnīgais, taču negausīgais pļāpa Bobijs, kurš par pienestajām ziņām „iekasē” dažādus labumus, tai skaitā milzīgu butaforisku gaļas gabalu, Edgara Pujāta noplukušais, taču laipnais Dakteris un Andas Albužes mūžam pēc viskija izslāpusī Mamma, kura paslēpusies aiz godīgas baltas aubītes. Kaut arī viss ir vizuāli „pareizi”, dzīva emocionālā saite starp aktieru izdzīvotajām emocijām un skatītājiem neveidojas – iespējams, izrāde atdzīvotos, ja to būtu iespējams uzvest izteiktākā tuvplānā, nekā to piedāvā skatuves vidusdaļā uz paaugstinājuma izvietotā galvenā darbības ligzda.

Skatuves centrā iekārtotais ciema veikaliņš, atbilstoši lugas iecerei, kļūst par logu uz ārpasauli – šeit vietējie cilvēki pulcējas, lai publiski risinātu savstarpējās attiecības, apgūtu ciemata pļāpas Džonija pienestās tenkas vai apvaicātos pēc no Amerikas atvestajiem čupa-čupiem. Mierīgo ikdienu gan izjauc Holivudas filmēšanas grupas ierašanās, lai uz blakus esošās salas uzņemtu dokumentālu filmu par saliniekiem. Atšķirībā no pārējās darbības, kas iestudēta sadzīviski, citā intonācijā tēlots izrādes protagonista – invalīda un bāreņa Billija ceļš uz slavu un tam sekojošā atgriešanās mājās. Aktieris Viktors Ellers varoni atveido kā labsirdīgu, nedaudz naivu puisi, kuram apzīmējums „kroplis” pielipis, kā vārds pielīp uzvārdam. Acīmredzot ilustrējot ideju par to, ka deformētā āriene kompensēta ar skaistu iekšējo pasauli, Billijs, atšķirībā no pārējiem salas iemītniekiem, tiek gluži vai glorificēts – viņa sejā nenozūd padevīgs, skumjš smaids, bet apstāklim, ka Billijs apzināti manipulē un samelo par tuberkulozi, lai nokļūtu Amerikā, gandrīz vai grūti noticēt. Idealizēts un holivudiskam happy end pietuvināts arī izrādes fināls, kurā Billijam, atšķirībā no Makdonas lugas nobeiguma, tomēr fatāli neatspēlējas paša iepriekš izteiktie meli par savu slimību.

Izrādes monotono darbību laiku pa laikam izjauc dažas nereālistiskas ainas – amizantais Smukuļa Bobija sapnis, kurā visi salas iemītnieki apvienojas muzikālā maršā un pārsoļo pāri skatuvei, kā arī uz mājas jumta guļošā Billija mirušajiem vecākiem veltītais sentimentālais pirmsnāves monologs, kas izrādās vien citāts no salkanas amerikāņu kinolentes. Ideja par kino (jeb mākslas) un dzīves nesavienojamību ilustrēta arī epizodē, kurā salinieki apvienojas kopīgā kino seansā – melnbalto kino kadru projekcijas atspīd uz sanākušās dīvainās kompānijas sejām, it kā ilustrējot to, ka īstais uzmanības vērtais kino vērojams tepat, dzīves telpā, nevis mākslas izskaistinājumā.

Skats no izrādes "Klibais no Inišmānas" // Foto – Ziedonis Safronovs

„Klibais no Inišmānas” Liepājas teātra aizvadītās sezonas repertuārā noslēdz savdabīgu melodrāmu triloģiju, kuru ar izrādēm „Žanna” un „Paradīze” aizsācis režisors Dž. Dž. Džilindžers. Visas trīs izrādes skatītājiem piedāvā melodramatisku sižetu ar nelaimīgu protagonistu centrā – Ineses Kučinskas vientuļā „biznesa haizivs” Žanna, Kaspara Goda un Edgara Pujāta savstarpēji mūžīgi karojošie Dievs un Lucers, kā arī Viktora Ellera spēlētais kroplis Billijs ir varoņi, kas zīmēti izteikti melnbaltām krāsām un nes moralizējošu vēstījumu. Sezonā, kad Liepājas teātris solījis vairīties no vieglas izklaides un ar vairākām izrādēm arī pieteicis neparastus, vērtīgus formas eksperimentus, tas tomēr šķiet par daudz.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt