Maija Svarinska 25.09.2015

Sūrā dzīve

Farjatjevs – Artūrs Skrastiņš, Ļubova – Iveta Pole // Foto – Jānis Deinats

Jaunais Rīgas teātris savu sezonu atklāja ar Allas Sokolovas lugas „Farjatjeva fantāzijas” iestudējumu. Alla Sokolova ir no Kijevas, neklātienē mācījusies Valsts teātra mākslas institūtā, kā aktrise debitējusi Dušanbē, vēlāk strādājusi Liepājā un pēc tam sešus gadus Arkādija Kaca vadībā spēlējusi Krievu drāmas teātrī Rīgā. Pēc kāda laika Sokolova pārbrauca uz Ļeņingradu, strādāja teātrī Ļenkom un vienlaikus sāka nodarboties ar dramaturģiju.

„Farjatjeva fantāzijas” ir Sokolovas trešā luga, kas uzrakstīta 1978. gadā, un ļoti drīz notiek tās pirmizrāde slavenajā Ļeņingradas Lielajā drāmas teātrī. Mazliet vēlāk to iestudē arī citi Krievijas teātri, bet režisors Iļja Averbahs 1979. gadā pēc tās uzņēma filmu. Luga saistīja ar to, ka salīdzinājumā, piemēram, ar Viktora Rozova, Aleksandra Arbuzova vai Aleksandra Volodina dramaturģiju te nav personības konflikta ar vispārpieņemtajām normām, bet autore pievēršas tam sociālajam slānim, ko var dēvēt par marginālu. Varoņi neuzstiepj kaut ko savu, neārda situāciju. Viņu iekšējais motīvs ir rada Čehova varoņu postulātam: jādzīvo.

Lugas darbība ris garlaicības māktā provinces pilsētiņā. Jokains stomatologs Pāvels Farjatjevs iemīlas mūzikas skolotājā Aleksandrā, kas savukārt mīl citu. Lugā ir daudz tipisku padomju sadzīves situāciju, un šī atpazīstamība reizumis ietiecas groteskā. Taču caur komiskajām reālijām kļūst jaušams garīgais nemiers. Dvēsele alkst pēc mīlestības un gaismas, nevis pēc sūrās skumības. Kaut arī dzīvo visi sūri.

Režisors Gatis Šmits vienā no radio intervijām pirmizrādes kontekstā teica, ka viņam ir nedaudz apnikuši nemitīgie jaunu formu meklējumi, ka viņš ir sailgojies pēc sava veida vienkāršības, varbūt pat pēc sentimenta. Kā noprotu, tas ir bijis principiāls stimuls pievērsties Allas Sokolovas lugai. Varbūt ietekmējis arī tas, ka „Farjatjeva fantāzijas” patlaban aktīvi tiek uzvestas pašā Krievijā. Piemēram, 2014. gadā luga ir parādījusies uz teātra „Fomenko darbnīca” skatuves – svarīgs ir iestudējuma gads, jo lugā izskan smeldzīgs aicinājums uz Kijevu, un iestudējuma pamatmotīvs – apjukums pasaules priekšā, bet žanrs – drāma. A. Sokolovai šī luga ir traģikomēdija.

Man grūti pateikt, kādu žanru savai izrādei piešķīris Gatis Šmits. Iespējams, sentimentāla drāma? Var būt. Kas, profesionālā valodā runājot, būtu melodrāma. Vismaz autores pieteiktās traģikomēdijas šeit nav. Tiesa, skatītāji smejas daudz. Tik tiešām, es arī teiktu, šī ir jauka izrāde. Taču vietumis ļoti garlaikojos un mēģināšu paskaidrot, kāpēc.

Māte – Lāsma Kugrēna // Foto – Jānis Deinats

Uz skatuves, kā tas ir arī lugā, redzams parasts dzīvoklis, kurā mīt Lāsmas Kugrēnas Māte un divas viņas meitas – Baibas Brokas Aleksandra un Ivetas Poles Ļubova. Pēc dažām pazīmēm var saprast, ka darbība ir pietuvināta mūsdienām. Par to liecina kaut vai apģērbs (kostīmi – Keita) un dažas aktierspēles nianses. Piemēram, Aleksandras māte priecīgi saskurinās, uzzinājusi, ka meitas pielūdzējs Farjatjevs ir zobārsts. Šī sakāpinātā reakcija uz profesiju nozīmē vienīgi to, ka viņa novērtē turīgumu. Šodienīga reakcija. Tiesa, pēc Artūra Skrastiņa Farjatjeva izskata nekādi nevar spriest par viņa labklājību. Ārsta dzīvoklītis tāpat neliecina par lielu naudu. Starp citu, raugoties arī uz Aleksandras dzīvokli, neviļus rodas jautājums. Ja viņas tēvs, kā teikts lugā, strādā uz kuģa un mēnešiem ilgi pavada jūrā, tad mūsdienās tas nozīmētu tādus ieņēmumus, par kuriem skatuves noformējumā nav ne miņas (scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš).

Varētu teikt, ka tas viss nav būtiski. Galvenais, raug, platais logs istabas dziļumā, no kura uz mums noraugās gan reālā pasaule – vai nu koki, vai pretējās mājas –, gan sapņu, cerību pasaule kā skaists noslēpumains mēness vai nezināma planēta. Jā, tā varētu būt. Tomēr neskaidrības, kurām atņemts mākslas kods, mazliet kaitina, bet pēc tam apnīk, jo ir garlaicīgi darbības gaitā uzdot jautājumu, kad un kur šie varoņi dzīvo. Pat piesauktā Kijeva nekādi netiek apspēlēta. Vai tiešām tie būtu tikai padomju laiki?

Nesapratu arī, kāpēc uz daudzām galvenajām lomām ataicināti aktieri no citiem teātriem. Vai tad Regīna Razuma nespētu notēlot Māti? Aktrises pēdējo gadu darbi liecina, ka viņa labi tiktu galā ar ekscentrisku raksturu. Bet Pāvela tantes loma ir gluži vai uzrakstīta Maijai Apinei – viņas instruments taču ir sapņu stīga. Arī Farjatjevā redzu vismaz divus JRT aktierus – Kasparu Znotiņu un Gati Gāgu. Nē, protams, uzaicinātie mākslinieki ir lieliski meistari. Bet kāds ir arguments? Vai vienkārši tiek meklēta kaut kāda rozīnīte? Šis jautājums man tā arī palicis neatbildēts un līdz ar to arī kaitinošs.

Bet viesaktieri spēlē ar pilnu atdevi. Lāsmas Kugrēnas tēlojumā varēja sajust pat kādu īpašu jaunrades prieku. Tapis mammas tēls – perētājvistiņa, kas zem spārniem sargā savus cālēnus. Žēl, ka režija brīžiem traucē L. Kugrēnas patiesi organiskajai spēlei. Piemēram, strīda ainā ar meitām, kad viena no viņām izmet pa logu gultasveļas blāķi. Lugā šāda fakta nav. Attiecīgi nav arī teksta. Māte vienīgi paziņo, ka dosies uz veikalu. Apģērbjas un aiziet. Pēc kāda laika pārrodas ar somu un izmestās veļas kaudzi. Viss tā, itin nekas nebūtu noticis. Nesaprotami, kā aktrise to sevī pamato, jo viņa taču tēlo sievieti, kas uzšvirkst vissīkākā iemesla dēļ.

Arī Farjatjevam ir sagādāts savs pārsteigumiņš. Kad viņš nu jau kārtējo reizi ierodas Aleksandras mājās, viņam līdzi portfelī ir čības, kas mūsu acu priekšā tiek arī uzvilktas. Tā sakot, akurātists. Lēts joks. Neatbilst nedz mūsdienu sadzīves tradīcijām, nedz vēl jo vairāk šodienas stomatologa ieradumiem. Viņi brauc mašīnās, un apavi paliek tīri. Un atkal nevilšus jājautā: kādā laikā tas viss risinās? Vai tiešām tie ir padomju gadi? Bet kādēļ tādā gadījumā režisors neskaidro: kā vārdā?

Skaties uz čībām un domā, ko gan pats Artūrs Skrastiņš saredz savā varonī. Žēlojamu dīvaini? Vai varbūt mēģina sataustīt turpinājumu tai tēmai, ko tik lieliski attīstījis Dailes teātra izrādē „Finita la comedia!”? Vismaz reizēm A. Skrastiņa varonis Pāvels Farjatjevs manī atsaucās ar savu sapņu un cerību patiesumu. Vispār uzrunāja viņa dvēseles cildenums.

Žēl tikai, ka Pāvela dialogi, īpaši ar Lidijas Pupures spēlēto tanti, neietiecas dziļumā. Piemēram, kad tante iztaujā māsasdēlu, kādas viņam ir attiecības ar Bethudovu, viņa, izzinājusi, ka tas no Pāvela izvairās, akcentē tieši šī Bethudova smalko izpratni par attiecību apstākļiem. Režisors šim tekstam nav pievērsis savu uzmanību. Tādēļ tas aktieru spēlē nav guvis atspoguļojumu kā svarīgs zemūdens akmens, pret kuru paklūpot skatītājs saprastu, ka tante Farjatjevu par kaut ko brīdina, kā arī to, kāpēc nākamajā ainā dzirdams pēkšņs Bethudova zvans pie Aleksandras dzīvokļa durvīm. Pāvelam tik dramatisko finālu režisors ir pasniedzis vienīgi kā faktu.

Ļubova – Iveta Pole, Aleksandra – Baiba Broka // Foto – Jānis Deinats

Arī daži citi konteksta pavedieni nesatek kopā. Piemēram, Aleksandras liktenī. Iedomājieties, viņa iepazīstas ar Farjatjevu mīļotā Bethudova rīkotajās svinībās, tur viņa esot it kā īpaši paskatījusies uz Pāvelu, ar viņu dejojusi, un acīmredzot viņš to ir pavadījis uz mājām, jo pēc divām nedēļām ir atkal klāt. Šī priekšvēsture izrādē būtībā neatspoguļojas. Precizēšu, tā netiek nospēlēta iekšēji. Vispār Baibas Brokas veikumā ir daudz tēlojuma, bet jūtu dziļuma pietrūkst. Baiba Broka nenoliedzami ir lieliska aktrise, taču šķiet, ka ir pamesta tādā kā vienatnē. Nākas smelt vienīgi pašai no saviem apcirkņiem, kas, protams, ar laiku tukšojas. Redzi un dzirdi daudz pazīstama gan intonācijā, gan mīmikā. Rezultātā ir kaut kas līdzīgs tipam vai portretējumam – tam, kas „Latviešu mīlestībā” vai „Latviešu stāstos” apbūra, bet kas bez lielas idejas un režisora maģiskās auras kļūst vienkārši par profesionāli padarītu darbu.

Iveta Pole cīnās ar citiem štampiem – tiem, kas vispār raksturīgi aktieru profesijai. Spēlējot Ļubovas aizkaitinājumu, viņa, kā tas nereti notiek, liek varonei klaigāt, mīdīties kājām, plātīties rokām. Tomēr pamazām jūtu patiesums uzveic šo ķermeņa izpausmju temperamentu. Beigu beigās Iveta Pole ar savu varoni mūs pārliecina par režisora un izrādes aicinājumu – mācēt mīlēt. Sevi un citus. Kā to prot Farjatjevs. Šāds padoms, protams, noder itin visos laikos.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt