Inta Balode 21.10.2015

Ticēt baletdejotājam

Mihails Barišņikovs un Alvis Hermanis // Foto – Jānis Deinats

Šim rakstam par Alvja Hermaņa iestudēto izrādi “Brodskis/Barišņikovs” ir trīs daļas. Pirmā daļa ir vienkārša. Tas ir mēģinājums nedaudz distancēties no personību un notikuma konteksta un uzrakstīt par izrādi. Otrā daļa atmet mēģinājumus izlikties, ka šis ir ierindas iestudējums. Šajā daļā cenšos pildīt redaktora aicinājumu padomāt par izrādi no dejas pozīcijām. Trešajā daļā ir tas, kas paliek pāri. Jautājumi bez atbildēm, sajūtas, asociācijas, pārdomas par formu un saturu. Tas, ko izrāde dod, nevis tas, kas tā ir.

Mēģinājums uzrakstīt vienkārši

Mēģinu iztēloties izrādi “Brodskis/Barišņikovs” citā kontekstā. Piemēram, festivālā “Patriarha rudens” kāds no Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem vai mācībspēkiem iestudējis dzejas izrādi, kur uz skatuves padzīvojis vīrs vienkārši un sirsnīgi, patīkami intravertā, bet vienlaikus daudzveidīgā un lieliski saturu jūtošā intonācijā lasa sava nu jau pirms divdesmit gadiem mirušā drauga dzeju. Varētu apmēram tā:

Vispirms parādās viņa mazliet salīkusī ēna, drīz ieraugu arī pašu, lēni staigājot, lūkojoties apkārt, it kā gremdējoties atmiņās par vietu, kur reiz būts. Te viņš sēž uz beņķīša, te, dzejoļiem ierakstā skanot, izpilda pa kādai dzeju ilustrējošai dejas improvizācijai sen pamestajā oranžērijā. Viņš reiz bijis dejotājs, un draugam dzejniekam viņa ķermeņa valoda šķita ļoti īpaša. Iestudējumā jūtams trauslums un emocionāla nedrošība. Dejotājs nav aktieris, tāpēc ir manāms satraukums un vietām pārāk iemācītas darbības. Viņš nekad nav piedalījies tik personiskā iestudējumā, vienmēr bijušas lomas, taču te viņš it kā ir pats, bet vienlaikus tomēr ne. Viņš arī diezgan sen nav dejojis, bet sajūta kaulos joprojām ir īsta, tomēr skatītāju acu priekšā mazliet neomulīgi ir. Labi, ka kustību numuri ir iekšā stikla būrī, tur ir mazliet drošāk.

Arī runāt dejotāji nav raduši, tāpēc pirmās rindas izskan čukstus un vēlāk lielākoties viņš runā ar pievērtām acīm. Režisors iecerējis, ka pa laikam tiek imitēts īssavienojums, – dejotājs prot notēlot sabīšanos, kad vados sprakšķ un dzirksteles šķīst, bet viņš parasti dejoja uz lielām operu skatuvēm, tur citas lietas sniegumu padara ticamu. Tas arī īsti laikam nav paredzēts – visas kustību ainas, lai arī maigas, tomēr ir tādas kā saspīlētas un uzspēlētas. It kā mēģinot visai mazā formā iemiesot sajūtas ziņā lielus dzejoļus, bet tie brīžiem pārrauj tagadnes ietvaru, prasās pēc vēzieniem, bet to nebūs.

Lielākā daļa dzejoļu ir par aiziešanu, vecumu, to, ka neviens negaida, to, ka māju nav vai tās ir mainījušās, to, ka ir tāds kā tukšums un vienmēr tikai vientulība. Iecere ir diezgan skaidra – vīrietis ap septiņdesmit, labākais draugs jau sen smilšu kalniņā, pasaule mainās, vecajā pasaulē viņš palicis viens, gremdējas atmiņās, pa laikam iedzer malciņu no blašķītes, atceras laikus, kad dejoja, atceras laikus, kad stundām un dienām runāja kopā ar draugu. Kad neviens neskatās, viņš vēl reizēm padejo. Kopumā izdevies tāds jauks un mīlīgs iestudējums. Lai arī metafiziski skumjš, tomēr ne bezcerīgs. Dažas ainas ķer emocionālāk, dažas ir asprātīgas. Piemēram, deja uz krēsla, skanot dzejolim par traģēdiju, ir īsti vietā un labi saved kopā dzejas un dejas spēju būt izsmējīgām. Kopumā iestudējums izdevies labs, skatītāji izrādes laikā gan pa laikam garlaikojas un ieskatās telefonos, bet beigās ovācijas ir lielas. Par laimi, arī izrādes fināls nav pārāk dramatisks, dejotājs vēl atgriežas no oranžērijas, kur pats sevi bija aizkrāsojis mūsu skatieniem. Nolasa vēl vienu dzejoli, beidzot arī piemin dzejnieka vārdu, atzīstoties, ka viņš nav neitrāls nezināma autora dzejas lasītājs, bet zina ko vairāk par mums.

Droši vien dzejas izrādei nebūs pārāk ilgs mūžs, jo dzeju mūsdienās uztvert ir grūti, vārdi un domas, un ritma spēles liek uzkarst smadzenēm un reaģēt ar noliegumu. Arī papildu efekti ar gaismām, īssavienojumu sprakšķiem un lenšu magnetafonu, kas pats sāk griezties, nav nekas īpaši labi pārdodams. Kustību materiālā padaudz naivas un tiešas ilustrācijas un mazliet vecišķa sentimenta. Tomēr, protams, to pārlaicīgi meditatīvo stāvokli, ko dod dzejas lasīšana un klausīšanas, ir iespējams sasniegt. Lai izdodas! Lai izdodas cilvēkus mazliet apstādināt, izvest ārpus laika un telpas, likt ieklausīties dzejas un dejas melodijās. Monoizrādēs nekad nevar vilties. Ir lieliski vienkārši pabūt kopā ar kādu cilvēku. Šajā gadījumā ar dzīves gudru vīru, kurš piekritis dalīties ar daļu no savām sajūtām nebūt ne tajā sev drošākajā un ierastākajā kontekstā.

Mihails Barišņikovs izrādē "Brodskis/Barišņikovs" // Foto – Jānis Deinats

Mēģinājums ņemt vērā apstākļus un runāt vairāk par deju

Tā varētu rakstīt, bet tas nav iespējams. Neviena izrāde nav iespējama bez konteksta, bet vēl jo vairāk tieši šī izrāde. Neizlikšos, ka te rakstītais ir izrādes kā autonoma mākslinieciska teksta un tās iekšējās funkcionēšanas principu analīze. Iesaistītās personības, viņu dzīves stāsti, statuss un ažiotāža ap notikumu ir tik liela, ka nav iespēju un tiesību to ignorēt. Par laimi, izrāde arī neizliekas, ka ir reiz slavena dejotāja N saruna ar viņa mirušo draugu dzejnieku N režisora N interpretācijā.

Man lūdza līdzās teātra kritiķim uzrakstīt par izrādi “Brodskis/Barišņikovs”. Par iestudējumu, no dejas puses skatoties, gribētu pateikt trīs lietas:

1. Lai arī mani ļoti brīdināja, ka Mihails Barišņikovs izrādē nedejos par spīti tam, ka visa Latvija to gaidot, 2015. gada izpratnē viņš dejo pat ļoti daudz.

2. Lai arī Mihailam Barišņikovam ir 67 gadi, kas saskaņā ar pensionēšanās vecumu baletā nozīmē, ka viņš ir “norakstīts” jau gandrīz 30 gadus, viņa kustību kvalitāte pat klasiskā baleta izpratnē ir izcila. Ar to nedomāju nezin kādu tur “lielo tehniku”, par ko šajā izrādē nav ne runas, bet gan kustības plūdumu; ķermeņa apzinātību un kontroli; centra stabilitāti; spēju acumirklī mainīt kustības tempu, virzienu un intensitāti; konkrētību kustībā; pēdu artikulāciju; prasmi acumirklī iejusties tēlā un tikpat ātri atkal būt “aizskatuvē”. Turklāt viņa izpildījumam piemīt arī tās kvalitātes, ko augstu vērtē laikmetīgajā dejā: viņš nepārspīlē un nepārspēlē; viņš zina, ka ir interesants arī tad, ja neko “īpašu” nedara; viņš ļauj izgaršot sīkumus un piedāvā lielisku iespēju samērot dejas kustību autentiskumu ar aktierisku darbību ticamību. Viņa ķermenis neizliekas, ka uz skatuves ir iespējams izpildīt sadzīviskas darbības. Tā ir ilūzija. Abstrakts un absurds dejas žests ir tikpat īsts vai neīsts kā pulksteņa likšana čemodānā vai grāmatas atšķiršana.

3. Barišņikovs intervijā laikrakstam The New York Times izrādes kustību partitūru dēvē par “tādu kā ķermeņa valodu” (some kind of body language) http://artsbeat.blogs.nytimes.com. Tieši šīs nosacīti dejiskās ainas, kas risinās oranžērijā, Brodska dzejai skanot ierakstā, var skatīt ļoti pretrunīgi:

-       Par tām var šausmināties kā par pārāk tiešu ilustrāciju, kuras patiesumam grūti noticēt. Var saskatīt to, ka tāda veida kustība ironizē par vecu prātā sajukušu balerīnu, kas nespēj šķirties no skatuves, lai arī skatuve jau sen sūnām apaugusi un arī pašai smadzenēs iet “uz īso”. Jā, tieši balerīnas, jo vīrieši baletdejotāji jau parasti mirst jauni un skaisti vai arī kļūst par slaveniem horeogrāfiem. Bet viņi reti grozās uz skatuves zeķubiksēs tā ap gadiem septiņdesmit un pēc. Nē, Barišņikovs nav tērpies zeķubiksēs. Tomēr, dodoties iekšā noplukušajā oranžērijā uz kārtējo ķermeņa valodas viencēlienu, bikses laiku pa laikam uzloka un arī kreklu novelk.

-       Šo pašu kustību valodu var skatīt arī kā ironiju par dejas valodu kopumā, arī kā dejas un dzejas valodu samērošanu. Tas, kas skan svinīgi, skaisti, noslēpumaini un gudri dzejā, var izskatīties pat ļoti banāli dejā. Un arī otrādi – to, ko ar ķermeni var pateikt pa īstam un tā, lai tas ir jūtams ik šūnā, dzejā var sanākt liekuļot un virpināt tukšus vārdus, kamēr esence paliek tur, ārā. Vēl tiešākiem komentāriem par dejas valodu pieder citāti no Vaclava Ņižinska “Fauna diendusas” un saspēles ar vienu no populārākajām un apdejotākajām dejas mēbelēm – krēslu.

-       Kustību var skatīt arī kā tādu, par kuras formu un niansēm nav īpaši daudz domāts. Tā ar vieglu roku vai kāju – kas nu uzreiz nāk ārā, tas nāk, nekādas precizēšanas, distancētas analīzes, slīpēšanas, jo te nav nekāds balets.

-       Vēl izrādes kustību materiālu var skatīt kā Mihaila Barišņikova horeogrāfiju un brīžiem priecāties, ka labi gan, ka viņš neizmantoja savu slavu, lai kļūtu par slavenu horeogrāfu, kuram aiz muguras nereti smīn, bet priekšā klanās. Tā vietā daudz labāk atbalstīt citus, atverot dejas centru, kur, kā esmu dzirdējusi, vēl aizvien meitenes sačukstas un fotografē, kad Barišņikovs ienāk studijā. Baleta mākslinieka profesijā pārkvalificēšanās ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Lai arī pēdējo piecdesmit gadu notikumi dejas mākslā kopumā teorētiski jau sen atzinuši par labiem esam visus ķermeņus itin visos vecumos, tomēr cilvēka izmisums par ķermeņa laicīgumu ir tikpat arhaisks, cik moderns.

Mēģinājums runāt par formu, saturu un sajūtām

Arī mākslas formas un satura lietās uz daudz ko bieži var skatīties kā vienlaikus arhaisku un modernu. Noteiktās aprindās jau ir zināms, kuras lietas ir labas un kuras – ne tik labas. Turklāt dažādās aprindās ir dažādas zināšanas par labo un pareizo mākslā: viens skatītājs vai beigsies nost no garlaicības, otrs izstieptu kaklu tvers ik sekundi.

“Brodskis/Barišņikovs” piedāvā iespēju gan pieredzēt, gan padomāt. Kāda ir dzeja, kas uzrunā? Uzrunā prātu un ķermeni. Kā lasa dzeju, ja saprot, ko lasa? Kā lasa, ja lasa tā, kā neviens cits nelasa? Kas ir tā kustība, kas nav baleta kustība, bet ko izpilda baletdejotājs? Vai dejotāja ķermenis aktiera lomā pēkšņi vairs nav dejotājs? Vai sava ķermeņa pazīšana arī noveco vai tikai kļūst asāka? Ko nozīmē ticēt, skatoties baleta izrādi? Ko nozīmē ticēt dzejniekam? Ko nozīmē ticēt baletdejotājam? Kas kopīgs dzejai un dejai? Atis Kronvalds: “Dzeja ir saprātīga uzmanība, kā lai jaukas domas, dziļas jūtības, jautras un skumjas jausmas, ievērojami notikumi, krietni darbi – ar vārdu sakot, jauki izteicami jeb dailīgā valodā izrakstāmi”. Arī deja tiecas runāt “dailīgā valodā”, lai ko arī katrā laikā nesaprastu ar apzīmējumu “dailīgs”. Jebkurā gadījumā gan dejā, gan dzejā formai ir ļoti liela nozīme. Un viedoklim par formu ir liela nozīme. Mazliet palasīju Brodski. Pa diagonāli un vairāk formu, tā parasti lasu dzeju. Dzejas nozīme man ir ritms, plūdums, lauzieni, kritieni, asums un maigums. No šīs dzejas tad reizēm paliek pāri arī pa kādam vārdam. Uz lapiņas pierakstīju: telpa, telpisks, tukšums, acis, skatiens, pats ir iekšā, vienlaikus iekšā un vēro.

Aizgāju uz izrādi. Atslēgas vārdi palika tie paši. Tikai precizēti. Caur Mihailu Barišņikovu kā padzīvojušu vīru, kam ir attāls sakars ar Latviju, kam reiz bija ciešs sakars ar baletu, kam mājas ir citur. Caur cilvēku, uz kuru skatās un skatās, lai ko viņš nedarītu. Pirms izrādes paziņojumā skan arī šādi vārdi: "Aktiera personisks lūgums – lūdzu, izrādes laikā nefotografējiet ar saviem mobilajiem tālruņiem, tas traucē izrādei. Ja jums tas ir ļoti nepieciešams, dariet to pēc izrādes beigām.”

Mihails Barišņikovs izrādē "Brodskis/Barišņikovs" // Foto – Jānis Deinats

Par to arī mans dejas izrādes “Barišņikovs/Brodskis” stāsts: Barišņikovs kā alegorija pats sev, telpai, tukšumam, skatienam, laikam, kas paiet, formai un saturam, liekulīgajai skatuves klātbūtnei un cilvēciskajam satraukumam. Vai mani mānīja ar trauslumu, kautrīgumu, nedrošību, bailēm no aiziešanas? Vai koķetēja ar bijušās spozmes atliekām, ar dzimteni, kas īsti nav nekāda dzimtene? Vai stikla oranžērija ir cirks, skatuve, publiskā telpa, krātiņš, kurā vienmēr vēro, bet bez kura negribas, zūdoša mākslas forma, visi ziedi, kas reiz nesti, bet nu izmesti, dzīve bez māju sienām vai vēl kas cits? Vai ir tāda skatuviskā būšana, kas nav skatuviska? Vai ķermeniskā klātbūtne ir pietiekama pati par sevi (nav svarīgi, ko un kā dari, viss ir autentisks)? Cilvēks ir vai nav vienāds ar ķermeni? Vai no skatiena var tikt vaļā, tikai fiziski pārstājot būt? Tikai pēc tām esi tīrs gars, kas lidinās augstumos?

Tā gribētos tikt klāt oriģinālam. Skatieni duras cauri būrim, kreklam, ādai, muskuļiem. Jā, viņš izliekas, uzstājas, rāda. Varbūt uz tā beņķīša, kad acis ciet, viņš ir īsts? Netikt klāt oriģinālam. Dikti jau gribētos gan – te viņš tāds īsts un kails “krievu puika” pusbiksēs atveras dzimtās pilsētas ļaudīm. Kā tad...

Es ticu baletdejotājam. Daudz vairāk nekā aktieriem, dzejniekiem un režisoriem. Baletā viss ir forma, viss ir mākslīgs. Tikai to dara īsti cilvēki, kuri pilnīgi iracionālu iemeslu pēc izvēlas ieguldīt tik daudz pūļu, lai tiktu tālu prom no autentiskuma ilūzijas. Ja kādreiz tā varbūt bija valdošā pieeja dzīvei, tad tagad, iespējams, būt pavisam tālu no īstuma piedāvāšanas ir visradikālākā izvēle. 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Silvija 22.10.2015

    Es.
    Ļoti interesanti lasīt! Paldies. Biežāk vajag iesaistīt dejas kritiķus teātra kritikā.

  • Toms 30.10.2015

    Recenzente principā vienīgā aizskar būtisku aspektu par mākslinieka patiesību uz skatuves - it īpaši šajā izrādē, kad objekts sakrīt ar subjektu. Ir grūti noticēt aktierim, jo vienmēr ir taču kāda aizsargpozīcija, kad distance kļūst pārāk tuva. Kur nu vēl baletdejotājam, lai gan varbūt tiešām cilvēks ir visvieglāk ievainojams, kad atsvešinājums ir absolūts un tādēļ bez izlikšanās pilnībā uzrādītas robežas.
    Nevar nepiekrist, ka spēles elementam šajā izrādē ir kaut kur jābūt - "Tā gribētos tikt klāt oriģinālam. Skatieni duras cauri būrim, kreklam, ādai, muskuļiem. Jā, viņš izliekas, uzstājas, rāda. Varbūt uz tā beņķīša, kad acis ciet, viņš ir īsts? Netikt klāt oriģinālam. Dikti jau gribētos gan – te viņš tāds īsts un kails “krievu puika” pusbiksēs atveras dzimtās pilsētas ļaudīm. Kā tad..."
    Iespējams, ka tieši spēles ar (pus-)patiesībām ir visinteresantākās, jo nemanot tiec ievilināts mākslinieka pasaulē un iepiņķerēts. Iespējams, skatītāji pat nav gatavi noticēt, ka kāds uzskatuves var bbūt pilnībā patiess, jo skatuve taču (!)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt