Ieva Rodiņa 31.01.2012

Pieklājīga bezkaunība

Ārēji lakoniski, ar tīru vienkāršību apveltīti, bet iekšēji konceptuāli pamatoti un idejiski nospriegoti – tā iespējams raksturot visus redzētos Reiņa Suhanova veidotos scenogrāfiskos risinājumus. Reiņa Suhanova–scenogrāfa darbībā būtiskākā ir sadarbība ar jauno režisoru Viesturu Meikšānu. (Abu tandēmā tapuši vizuālie kodi izrādēm Marionetes, Zelta zirgs, Vīns un nezāles, Straumēni, Kin-dza-dza Valmieras drāmas teātrī un Septiņiem Faustiem Nacionālajā teātrī, kā arī pašlaik abi mākslinieki sadarbojas V.Meikšāna topošajā Vasilija Sigareva lugas Kareņins iestudējumā A.Čehova Maskavas Dailes teātrī.) Izrāde Bezkaunīgie veči ir jau otrais jauno režijas studentu Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa kopdarbs Valmieras drāmas teātrī (pirms tam abi veidojuši Ziemassvētku koncertuzvedumu Tavas saknes tavā zemē).

Jaunie režijas studenti iestudējumam izvēlējušies drošu, stabilu pamatu – psiholoģiskā reālisma skolu, iedvesmojoties no Valmieras drāmas teātra pieredzējušāko režisoru darba. Un šis paņēmiens ir nostrādājis, jo jau tagad Bezkaunīgie veči ir kļuvuši par vienu no izķertajām izrādēm, obligāti apmeklējamo iestudējumu visu paaudžu skatītājiem. Galvenais, kas uzrunā skatītājus šajā izrādē, ir tās siltā, cilvēciskā intonācija, nesamākslota vienkāršība cilvēcisko attiecību zīmējumā. Bezkaunīgie veči galvenokārt ir nevis abstrakts, vispārināts stāsts par sāpīgu problēmjautājumu, bet gan par konkrētiem cilvēkiem, kuru raksturu spilgtums un savstarpējo attiecību asprātīgi cilvēciskās līnijas ir pamatā Anšlava Eglīša lugā. Trīs draugi – Riharda Rudāka Jānis Bertolds, Janusa Johansona Longins Laukmanis un Jura Laviņa Askolds Olte –, kas satikušies svešumā un savā starpā pārrunājuši visus iespējamos būt vai nebūt un kā būtu, ja būtu bijis citādi, nonāk pie secinājuma – „Nekad neatgriezies tur, kur tev kādreiz labi klājies”. Izrāde apliecina, ka patriotisms nav abstrakts jēdziens, kas ir piesiets pie konkrētas valsts vai zemes, bet dzīvo cilvēkos, kuri ar savu sirdsskaidrību, domu un jūtu pasauli uztur šīs sajūtas sevī un savstarpējās attiecībās. Tomēr realitātē šī ideja nav nolasāma no tā, kas redzams uz skatuves. Iespējams, trūkst kāda būtiska vispārinājuma, izrādes filozofiskajā slānī materializēta koda, kas ļautu izrādes laiktelpu salīdzināt ar šodienas situāciju. Tieši šāda sajūta rodas, skatoties izrādi, – ka uz skatuves redzamais ir tikai ārējais izrādes slānis un ka tās būtību atklājošais elements ir kaut kur tuvu gaisā, bet vēl nav paspējis materializēties. Diemžēl izrādes laikā tas tā arī nenotiek, tādēļ aktuāls kļūst banālais jautājums – vai ar to, kas uz skatuves redzams, pietiek, lai pilnībā aizrautu šodienas skatītāju?

Režisoru izvēle īsināt lugas tekstu un svītrot perifērus tēlus izrādē šķiet loģiska, tomēr līdz galam nerealizēta. Lai arī aktieru veidotie varoņu zīmējumi ir kolorīti un piesaistoši, tomēr brīžiem viendabīgi izspēlēto dialogu ķēde velkas pārāk lēni. Šķiet, ka topošie režisori nav uzdrošinājušies izmantot pašu veidotās telpas piedāvātās iespējas, lai paspilgtinātu aktierspēlē, lugas laiktelpai autentiskajos kostīmos un muzikālajā noformējumā aizsākto reālistisko noskaņu. Izrādes scenogrāfija iekārtota atbilstošā reālisma estētikā – skatuves kreiso pusi aizņem R.Rudāka Jāņa Bertolda garāžas istabiņa, kurā jūtams latviskais sentiments tautiskās detaļās, kamēr otrā skatuves daļā iekārtots J.Johansona Longina Laukmaņa sterili amerikanizētais, detaļās lakoniskais dzīvoklis. Skatuves paplašinājumu veido šaura dēļu laipa proscēnijā, kur skatuviski veiksmīgā risinājumā tiek iespēlēti varoņu makšķerēšanas piedzīvojumi. Tieši laipa funkcionē gan kā burtisks, gan emocionāls tuvplāns, jo šeit trīs latviešu vīri, sarunās aizklīstot eksistenciālās pārdomās, pirmo reizi jūt savstarpēju cilvēcisku pievilkšanos, atklādami, ka viņiem ir daudz vairāk kopīga, nekā ārēji varētu šķist. Otrs skatuves paplašinājums ir balkonveidīga platforma skatuves otrajā līmenī, kur tiek stilizēti izspēlēts varoņu pārgājiens kalnos, – šis telpas paplašinājums gluži pretēji šķiet pārāk attālināts no skatītājiem, tādēļ tajā risinātās pērgintiskās sarunas, kas ir būtiskas izrādes idejiskās koncepcijas uztveršanā, liekas nepelnīti atsvešinātas no pārējās izrādes. Spējā pārcelt skatītāja uzmanību no viena skatuves plāna uz otru jāslavē gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera darbs, kurš ar precīziem gaismu akcentiem panācis organisku telpas šūnu nozīmes sadalījumu izspēlēto epizožu laikā. Iespējams, skatuviskās darbības intensitāti mazina tas, ka režisori aktieriem liek uz skatuves uznākt un noiet gandrīz mehāniski. Epizodēs, kas risinās skatuves vidusdaļā iekārtotajās istabās, mizanscēnas šķiet statiski, vienveidīgi veidotas, nepiešķirot aktieru novietojumam telpā dziļāku zemtekstuālu nozīmi. Šķiet, ka reālisma stilistikai atbilstošāks būtu simultānās darbības princips, varoņiem apdzīvojot spēles telpu arī tad, kad darbība risinās citā skatuves plānā.

Iestudējumā dominējošo cilvēcisko noskaņu spilgti pasvītro izvēlētais muzikālais noformējums Čikāgas piecīšu izpildījumā, kas atbilst izrādes reālistiskajam burtam un rada latviski vienkāršu un sirsnīgu atmosfēru. Organiskas ir arī dekorācijas, kamēr kostīmos manāmas pārāk groteskas līnijas (piemēram, Jura Laviņa Askolda kovboja cepure vai Oskara Morozova Induļa sintētiskā parūka un ūsas).

Par izrādes veiksmi viennozīmīgi var nosaukt tai piesaistītos aktierus – Rihardu Rudāku skaudri liriskā Jāņa Bertolda lomā, Skaidrītes Putniņas enerģisko sievu Zuzannu, Janusa Johansona daudzšķautņaino Longinu Laukmani, Jura Laviņa meistarīgi lakonisko Askoldu Olti. Aktieri varoņu attiecības izspēlē pārliecinošā psiholoģisma prizmā, nezaudēdami arī tempa, intonācijas, ķermeņa valodas akcentus, lai ar vieglu grotesku pasvītrotu katra attiecīgā varoņa individualitāti. Uz šī fona nepārliecinošs šķiet Oskara Morozova tēlojums Longina brāļadēla Induļa Laukmaņa lomā – šķiet, ka aktieris netiek galā ar režisoru dotajiem uzdevumiem un nespēj savam varonim piešķirt dzīvākas līnijas. Aktieris visu izrādes laiku pavada ieliecies ceļgalos neizprotami ekstāziskā garīgā stāvoklī un itin kā spēlē staigājošu klišeju.

Tikmēr pārējo aktieru tēlojumā manāmas visdažādākās intonācijas – sākot no agresīva maksimālisma Skaidrītes Putniņas Zuzannas tēlā, beidzot ar laisku pašapmierinātību Janusa Johansona spēlētā Longina dzīvesveidā. Aizkustinoši sirsnīgs un patiess ir R.Rudāka tēlojums Jāņa Bertolda lomā, savukārt ar formas precizitāti un talantīgu smalku groteskas formu izpausmi (piemēram, „dīvāna ainā”, mēģinot attālināties no blakus sēdošā R.Rudāka Bertolda) izceļas J.Laviņš Askolda Oltes lomā. Īpaši spilgta un atmiņā paliekoša ir S.Putniņas un J.Johansona precīzi asprātīgā saspēle, kurā atklājas Longina brunču mednieka daba un Zuzannas sievišķīgais vājums un maigums, kas ikdienā paslēpts aiz bargas mājsaimnieces maskas. Šī neapšaubāmi ir izrādes kulminatīvā aina, kamēr pārējais iestudējums šķiet pazaudējis Anšlava Eglīša valodā iekodētās komisma un asprātības dzirkstis, neatkārtojamo humora izjūtu, kas ir raksturojošākais A.Eglīša rokraksta elements. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ izrāde neaizrauj, bet paliek pieklājīgi atsvešinātā attālumā no skatītāja.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt