Maija Svarinska 24.03.2016

Nopietns ieguldījums kultūrā

Pagājušā gada beigās iznākusi kārtējā Silvijas Radzobes iniciētā grāmata – “Latvijas jaunā režija”. Vārdu kārtējā rakstu ar mazliet pretrunīgu pieskaņu. Pārsvarā ar apbrīnas, uzslavas patosu. Pateicoties Silvijas Radzobes enerģijai, darba un gribas spēkam, ambīcijām un talantam, kopš 2002. gada viņas vadībā regulāri top 20. un 21. gadsimta režijas mākslai veltīti pētījumi, kuros piedalās teju visa mūsu kritiķu saime. Šajos sējumos ir gan autordarbi, gan materiālu apstrāde, jo saprotams, ka mūsdienu latviešu kritiķis var rakstīt, piemēram, par Mihailu Čehovu, balstoties tikai un vienīgi uz citu teātra zinātnieku darbiem. Un te, lūk, slēpjas mans mulsums, proti, objekta izvēles principā. Vai vienmēr ir lietderīgi saviem vārdiem “pārstrādāt” kādu labu pētījumu, nevis to vienkārši izdot (runa, protams, ir par darbiem, kas nav saistīti ar autortiesību likumu)? Piemēram, tagad jau top vēl viena Silvijas Radzobes rosināta grāmata “100 izcili Latvijas aktieri”. Man tajā jāraksta par Alfrēda Jaunušana aktiera gaitām. Labi, tīņu gados kaut ko esmu redzējusi, ir, tā sakot, pēcgarša. Taču noteikti šīs tēmas pamatu pamats slēpjas Lilijas Dzenes grāmatā “Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu”. Līdzīga situācija ir autoriem, kam jāveido Mirdzas Šmithenes, Lidijas Freimanes, Kārļa Sebra un vēl citu aktieru portreti, ko jau savulaik izdarījusi Lilija Dzene, veltot katram no šiem skatuves dižgariem atsevišķu grāmatu. Vai tā būtu jāīsina, jāpārraksta un jāpapildina ar, tā sakot, postterminiem? Šodien, protams, var atklāties principiāli fakti, kas tikuši noklusēti padomju laikā un liecina par mākslinieku dvēseles traumām. Bet ko jaunu var pateikt par konkrētu radošo sniegumu, ko tik pamatīgi izanalizējusi Lilija Dzene?

Izvēles princips man nešķiet līdz galam pamatots, kad lasu arī “Latvijas jauno režiju”. Satura saraksts, kā arī S. Radzobes ievads vedina domāt, ka jaunā režija tiek analizēta Latvijas teātra jauno režisoru daiļrades kontekstā, un tad neviļus jājautā, kāpēc starp viņiem nav Georgija Surkova, kurš pārliecinoši strādājis gan Daugavpils teātrī, gan DDT, ko apliecina arī Spēlmaņu nakts balva? Fakts, ka aizbraucis studēt uz Maskavu, diez vai ir pamatojums, jo arī par Juriju Djakonovu, kura darbu  analizē Atis Rozentāls, raksta autoram nākas pateikt, ka jaunais režisors “no Latvijas teātra telpas pazuda”. Taču lasīšanas gaitā var pārliecināties, ka jaunās režijas “tēls” būtībā ir galvenais šīs grāmatas satvars, un tāpēc nevaru saprast, kāpēc, piemēram, blakus Evitas Sniedzes dziļajām, vērienīgajām pārdomām par Indras Rogas jaunradi nav Inārai Sluckai veltītas sadaļas, diez vai pietiek ar Lindas Ģībietes teikto par vienu I. Sluckas iestudējumu rakstā “Video formas un funkcijas jauno režisoru skatuves darbos”. Arī Oļegs Šapošņikovs ir pilnīgi atstāts ēnā, kaut gan neatlaidīgi reformē Daugavpils teātra snieguma formu un saturu. Jautājumus pārdomājot, atkal šķiet, ka jaunā režija apzināti tiek saistīta tikai ar jauno režijas paaudzi, Indrai Rogai vienkārši, tā sakot, paveicies. Citādi nav saprotami, kāpēc, piemēram, nav iekļauti Gata Šmita “Pirmie aplausi” vai Laura Gundara “Minga rēgi”, vai...? Piemēru nav mazums, kas varētu pilnveidot Silvijas Radzobes ieceri (un nu jau rezultātu) izpētīt un citām paaudzēm nodot Latvijas teātra režijas attīstību un panākumus.  Taču kā krieviski saka: нельзя объять необъятное [1]. Tālab atgriežos pie noteicošās sajūtas – lepnuma un prieka.

Īss, bet jēgpilns ir Silvijas Radzobes rakstītais grāmatas ievads. Daudz interesantu faktu par katru no grāmatas varoņiem. Ļoti daudz arī konkrētas, tātad lietderīgas, informācijas. Piemēram, sadaļā “Trīs vaļi” tiek runāts par Latvijas Kultūras akadēmiju, Latvijas Jaunā teātra institūtu un nevalstiskajiem teātriem – Ģertrūdes ielas teātri un Dirty Deal Teatro. Man personiski bija principiāli svarīgi uzzināt, cik, kā izrādās, būtiska nozīme jauno režisoru profesionālo iemaņu un radošo meklējumu attīstībā ir LJTI. Šo faktu, starp citu, visi kā viens katrs sev veltītajā nodaļā uzsver arī paši jaunie režisori. Interesanta ir raksta sadaļa “Mūsu grāmatas varoņu autoritātes un ārzemju pieredze”. Ja lasītājs pazīst režisora darbus, ir viela, ar ko salīdzināt, ko pārdomāt un par ko diskutēt. Ar konkrētību iespaido arī sadaļa “Paaudze skaitļos un datos”. Teikšu vēlreiz: Silvijas Radzobes ievads patiesi ir brīvs no pļāpīguma pieskaņas, var daudz ko uzzināt un iegaumēt.

Pievēršoties atsevišķām dažādu autoru rakstītajām nodaļām, uzreiz gribu norādīt, ka man pašai visvairāk interesanti bija lasīt to, kas tā vai citādi ir saistīts ar jēdziena “teātra zinātne” būtību, proti, Zanes Radzobes nopietnais teorijas apkopojums “Latvijas jaunās režijas jaunā valoda” un visa grāmatas pēdējā daļa, kas sākas ar Ditas Jonītes rakstu “Laikmetīgās dejas horeogrāfu jaunā paaudze: personības un konteksti”. Šie materiāli tik tiešām bagātina. Pat ja lasītājam pietiek savu zināšanu par vienu vai otru skatuves mākslas parādību vai virzienu, tik un tā ir daudz jauna, ko uzzināt.

Visvairāk šajā, teikšu tā, tīri zinātniskajā daļā manu pieredzi bagātināja Edītes Tišheizeres materiāls “Patriotisma jēdziena metamorfozes Latvijas jaunajā režijā”. Autore raksta sākumā patriotisma tēmu ierosina dalīt vairākos posmos un tekstā katru no tiem analizē, izmantojot vairāku režisoru konkrētus darbus. Ļoti skaidra doma un valoda. Ir tā loģika, kas raksturo vēlmi ne sevi pozicionēt, ne ar savu zinātnisko mērogu dižoties, bet paaicināt lasītāju pašu pārbaudīt: vai ideja, hipotēze ir vērā ņemama vai tomēr nepārliecina? Loģika, kas palīdz lasītājam domāt līdzi, nevis “kunkuļot” pa tekstu. Turklāt zinātniskais skatījums ļauj saredzēt mākslu.

E. Tišheizeres tēmu savā ziņā turpina Inga Sindi rakstā “Teātris un hibriditāte: nacionālā vēsture ārzemnieku rokās”. Šis darbs ir interesants ar analoģisko teātra procesu salīdzinājumu pie mums un ārzemēs. Kaut gan autores izdarītie secinājumi var raisīt arī  pretrunīgu reakciju. Inga Sindi dzīvo ārpus Latvijas un neviļus mūsu jauno režisoru darba analīze ir ierobežota. Rakstā būtībā runa ir tikai par vienu latviešu izrādi “Leģionāri”, līdz ar to brīžiem prevalē pašas pārliecinātības patoss, nevis pierādījumi.

Skats no Ināras Sluckas izrādes "Zudušo laiku citējot" // Foto - Gunārs Janaitis

Šajā grāmatas daļā gribu pievērst uzmanību arī Lindas Ģībietes materiālam “Video formas un funkcijas jauno režisoru skatuves darbos”. Rakstā jaušama kaismīga autorība, kaut arī ir saprotams, ka tajā izmantoti daudzi citu video speciālistu pētījumi. Taču tie apgūti ļoti personiski, intensīvā praksē, tādēļ satvars iespaido. Piemēram, jau minētās Ināras Sluckas izrādes “Zudušo laiku citējot” apskats: “Iedvesmojoties no film noir žanra saturiskās un estētiskās specifikas, režisore radīja jaunu scenārija variāciju, kas paredzēta dzīva aktieru izpildījuma un kinofilmas epizošu skatuviskās kolāžas veidošanai. /../ Uzveduma nosaukumā ietvertais citēšanas princips izmantots video  materiālu mākslinieciskajā un tehniskajā izpildījumā. /../... ekrāns, uz kura tiek demonstrētas filmētās ainas, atrodas skatuves dibenplānā, tomēr tas nepilda dekoratīva fona funkciju. Ekrāns saplūst ar melnbalti pelēkos toņos veidoto dekorāciju, līdzīgi kā izrādes sižetiskā virzība nepiespiesti, neuzsverot vēstījuma tehniskā izpildījuma maiņu, pāriet no dzīvās aktierspēles uz filmētajiem kadriem un atpakaļ. Atsevišķas epizodes ne tikai naratīva plūduma ziņā, bet arī fiziski pāriet no video darbības uz realitāti – aktieri, precīzi saglabājot psihofizisko tēlu, it kā izkāpj no ekrāna pasaules, nonākot mūsējā.” (343. lpp.)

Personiskā aizrautība jaušama arī Ditas Jonītes materiālā, kas veltīts laikmetīgajai dejai. Labi, ka ir ne tikai slavinājumi, bet arī lietišķs šī mūsu mākslas veida nepilnību izvērtējums. Kā allaž analītiska ir Līga Ulberte. Nodaļa “Telpas koncepcija jauno režisoru izrādēs” ir paplašinājusi manus priekšstatus par scenogrāfijas un režijas savstarpējo mijiedarbību. L. Ulberte māk pārliecināt, jo katrs secinājums izriet no precīzas faktu analīzes. Tikpat jēgpilni un tāpēc pārliecinoši raksta Maija Uzula-Petrovska. Viņas pētījums “Jauno režisoru un dramaturgu sadarbība” ir principiāls arī pēc būtības, jo režisora un teksta autora kopdarbība ir patiešām jauna parādība.

Tai grāmatas sadaļā, kurā ir režisoru portreti, būtībā nevaru izcelt kādu vienu darbu. Teju visus apvieno laba profesionālā kvalitāte. Tomēr atļaušos uzteikt Undīnes Adamaites rakstu “Mārupītes Trešais tēva dēls. Režisora Valtera Sīļa radošais portrets”. Nosaukums vien jau liecina par autores dziļo skatījumu. U. Adamaite – tas nenoliedzami ir talants, kam piemīt reta sirds asredzība un izsmalcināts rokas vieglums rakstības stilā.  Darbā par V. Sīli jaušama vēl viena viņas iezīme – vērienīgums. Piemēram, vienā teikumā ir iekļauts gan režisora portrets, gan viņa daiļrades būtība: “Cilvēcisku atvērtību, jebkādu robežu novākšanu kontaktā ar apkārtējo pasauli un bezatlikuma tērēšanos, nebaidoties samirkt, var uzskatīt par Valtera Sīļa personības DNS, kas dažādās kombinācijās izpaužas vairumā viņa iestudējumu.” (239. lpp.)

Patiesi apjomīgs (arī burtiskā nozīmē) ir darbs “Vladislavs Nastavševs un viņa kosmiskie stāsti”. Autore – Silvija Radzobe. Raksta ievadā viņa ļoti gudri pozicionē tā varoni, kuram ir ļauts atklāt sevi pašportretā, proti, no režisora dažādām intervijām ir izveidots citējumu kopums. Interesanti lasīt, jo valdzina arī ar gudru teksta un konteksta saspēli. Tomēr daudz interesantāk šajā darbā ir lasīt to, ko raksta pati S. Radzobe par V. Nastavševa izrādēm. Iestudējumi ir dziļi un gudri aprakstīti un izanalizēti. Cik daudz var gūt, lasot, piemēram, kaut vai šo vienu rindkopu: “Režisors bija izrādes (“Jūlijas jaunkundze” – M.S.) absolūtais autors, jo arī telpas un kostīmu koncepcija, kur viss bija mērķtiecīgs līdz sīkākajai detaļai, ieskaitot Jūlijas izaicinoši īso zēngalviņu, piederēja viņam. Skatītāji Valmieras teātra Apaļajā zālē sēž riņķī arēnas tipa spēles laukumam. Aplim ir gan pierasta (cirka arēnas), gan nepierastāka (dzīve kā mūžīga atkārtošanās, skriešana pa riņķi) semiotiskā jēga. Mārtiņa Meiera Žana un Ineses Pudžas Jūlijas dinamiskās seksuālās spēles atgādina cirka priekšnesumu, kurā jauni plēsīgie dzīvnieki nežēlīgi cīnās uz dzīvību un nāvi. Centrālais scenogrāfijas elements ir uz vienas kājas uzmontēts labils dēlis, kurš līdzsvarā atrodas, ja uz tā abās pusēs novieto vienāda smaguma virtuves priekšmetus un/vai atsvarus. Cik to grūti panākt, prologā demonstrē Antas Aizupes Kristīne, lēkādama gar šo leti un izkārtodama uz tās traukus, pudeles un citus saimniecības piederumus. Vēlāk pusotru stundu Kristīnes atveidotāja pati kā atsvars karāsies pie labilā dēļa, iekārta alpīnistu lietotās saitēs un tēlodama miegu, kamēr viņai apkārt divi cilvēki plosīsies ne uz dzīvību, bet nāvi.” (166.-167. lpp.) Gan šajā tekstā, gan raksta kopumā ir parādības gruntīgums. 

Skats no Vladislava Nastavševa izrādes "Jūlijas jaunkundze" (VDT, 2012) // Foto - Matīss Markovskis

Ievas Strukas materiāls “Pieturzīmes jaunā režisora Elmāra Seņkova ceļā” apbur ar domas, tēlu un faktu intensitāti. Saprotu, ka viņa, tāpat kā citi autori, izmantojusi sava raksta varoņa atzinumus, kas gūti dialogos ar viņu, taču, atšķirībā no kolēģiem, necitē viņa tekstus, bet iekļauj tos savu pārdomu kontekstā. Raksts no tā tikai iegūst. Ir koncentrēšanās uz teksta būtību, citēšana gandrīz vienmēr šo enerģiju vājina (starp citu, man nav skaidrs, kālab citos pētījumos tik daudz vietas atvēlēts citātiem, jo tās taču nav intervijas, bet gan režisoru portreti). Ar  citātiem neaizraujas arī Ieva Rodiņa rakstā “Viestura Meikšāna režija postdramatiskā teātra kontekstā”. Jau sākot ar pirmajām lappusēm, autore ļoti kodolīgi raksturo režisora daiļrades būtību. Precīzi un pārliecinoši tiek skaidrota iestudējuma ideja, lomu idejiskais traktējums, taču mazliet pietrūkst izrādes tēla.  

Visus darbus, kā jau teicu, neminēšu. Man negribas meklēt blusas vai oponēt viedoklim, kas nesaskan ar manējo. Turklāt arī nepretendēju uz nopietnu zinātnisku analīzi, jo neesmu šim mērķim atbilstīgi iedziļinājusies materiālā. Taču uzdrīkstos apgalvot, ka visumā tas ir aizraujošs un nopietns sējums. Domāju – vēl viens pilnvērtīgs ieguldījums mūsu teātra kultūras vēsturē.

 


[1] Tulk. no krievu val. – nevar aptvert neaptveramo.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Liga 27.03.2016

    Grāmata vērtīga, bet neviendabīga. Piemēram, kaut vai šā raksta autores pieminētā sadaļa par V.Nastavševu - nodaļas beigas par "cerību ezeru" diskreditē ne tikai attiecīgo sadaļu grāmatā, bet visu antoloģiju. Ļoti žēl. Visi autori arī nav vienāda kalibra, bet tas pieņemami. Kopumā - labi, ka grāmata ir.

  • Jaunā Ķimele 29.03.2016

    Piekrītu recenzijas autorei, ka daudzi jaunie palikuši aiz borta. Ja grāmata pretendē uz "zinātnisku pētījumu", tās autorei tomēr vajadzēja objektīvāk skatīties un jauno režiju. Grāmatā vietā, kur it kā "dokumentāli" minēti LKA absolventi - arī minēti tikai Silvijas individuālos kritērijos ietilpstošie.
    Silvija, esiet vērīgāka, tas mazina uzticību Jūsu rakstītajam.... Grāmatas izdošana jau nepaliktu dārgāka, ja kaut uzskaites līmenī pieminētu visus. Jums tie ir tikai vārdi, bet kādam jaunam censonim/ei tāda nepieminēšana ir ļoti sāpīga....

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt