Zane Radzobe 20.04.2016

Marginālijas divās daļās

Skats no izrādes "Mielasts" // Foto – Jānis Deinats

Raksts būs par diviem šīs sezonas iestudējumiem Latvijas teātros, ko apvieno kāda neparasta iezīme – Ulda Tīrona Jaunajā Rīgas teātrī veidoto Mielastu pēc Platona dialoga Dzīres motīviem un Daigas Kažociņas iestudēto Sērena Kirkegora Pavedēja dienasgrāmatu (Latvijas Nacionālajā teātrī to izrāda ar nosaukumu Mūžīgais komentārs No 4). Abas izrādes tapušas pēc ievērojamu filozofu tekstiem, abu režisori saistāmi ar filozofiju kā profesiju – Tīrons ierindojams starp redzamākajiem Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes absolventiem, kā Rīgas Laiks veidotājs nodarbojas ar kultūrizglītošanu; Kažociņa studijām filozofos nodevusies nesenākā pagātnē, kā noprotams, radošas krīzes mudināta, un aktrisei otras izglītības iegūšana acīmredzami devusi jaunu elpu gan viņas pirmajā profesijā, gan režijas darbā, kam viņa pievēršas kā Latvijas Kultūras akadēmijas režijas programmas absolvente. Es savukārt neesmu filozofe. Varbūt tāpēc man šķiet, ka tie skatītāji, kas uz iestudējumiem dosies filozofijas meklējumos, vilsies. Savukārt teatrāļiem iestudējumi var sagādāt pa interesantai domai.

Starp citu – šī nav recenzija, bet drīzāk marginālijas. Piezīmes uz programmiņu malām, iestudējumus noskatoties.

Pirmā piezīme. Ko Platons mums ar to gribēja teikt?

Tīrons atstāj gudra cilvēka iespaidu. Tādēļ mēs droši vien nekad neuzzināsim, ko viņš domā par savu iestudējumu. Būtu gan interesanti. Viņa ekspertīzes lauciņa, proti, filozofijas, nospiedumus izrādē konstatēt neizdodas (vai nav paradokss?), un, ja mēs pieņemtu, ka režisors – debitants patiesi gribējis ko nopietni darīt (skaidrot? analizēt? komentēt?) ar Platona tekstu, nāktos secināt, ka Mielasts ir izgāšanās. Kā, šķiet, nolēma liela daļa pirmizrādes apmeklētāju. Iestudējumu skatījos novembrī, un vēl apmēram nedēļu pēc priekškara pacelšanas sociālie tīkli burtiski vārījās: Kā ir? Slikti? Tiešām slikti? Nu, ļoti... Ir aprīlis, un pašlaik JRT mājaslapā Mielasta “kabatiņā” lasāms svešā svinīgumā drusku biedējošs paziņojums: “No events planned for this show in near future. [1]” Mazākais, ko no tā var secināt – par dižpārdokli Mielasts nekļuva.

Likumsakarīgi, bet velti. Protams, Platona teksta ne-analīzei ir savi trūkumi (īpaši no mārketinga pozīcijām skatoties): skaidrs, ka Tīrons – iesācējs režisors publiku interesē krietni mazāk par Tīronu – filozofu, kurš teātrī referē par Platonu. Lai gan īstenībā te slēpjas paradokss: Mielasts ir daudz interesantāks kā teātra darbs per se, nevis – kā Platona Dzīru lasījums. Ja ņem vērā iesaistīto mākslinieku “kompetences”, iznāk, protams, klišejiski – kā puspatiesajā jokā, ka par visu slikto izrādē atbildība jāuzņemas režisoram, kamēr par visu labo slavē aktierus. Tāpēc es tā nerakstīšu (pat ja, no malas veroties, tiešām šķiet, ka izrādi uzbūvējuši JRT aktieri, kuri teātra drēbi pazīst smalki). Tikai atkārtošu – mēs neuzzināsim, par ko šajā iestudējumā atbildīgs Tīrons. Īstenībā (vismaz šī eksperimenta kontekstā) mani tas arī nesatrauc. Ko mums ir gribējis pateikt Platons? Ko mums gribējis pateikt Tīrons? Var jau būt, ka Tīrons kaut ko arī ir gribējis teikt (vismaz – izglītot skatītāju, jo programmas vietā nodrukāts Dzīru teksts, bet izrādē skaidri saskatāmas atsauces uz dažādiem antīkās kultūras pamatkursa faktiem). Bet kopumā didaktiski jautājumi Mielastā kļūst nesvarīgi. Izrāde vienkārši ir. Un tā ir asprātīga.

Aristodēms – Andis Strods, Apollodors – Vilis Daudziņš // Foto – Jānis Deinats

Mielastā nodarbināti deviņi JRT aktieri, lielākoties – izspēlējot dažādus aktieru štampus. Viņi spēlē, bet galvenais – spēlējas. Teksts izpildījumā zaudē nozīmi, kļūstot par skanisku pavadījumu pārspīlētām ķermeņa kustībām un grimasēm. Ar vārdu strādā nevis, lai atklātu jēgu, bet – ritma vai intonācijas radīšanai. Rodas sajūta, ka aktieri krāšņajā, ironiski klišejiskā Monikas Pormales telpā – amfiteātrī (kur gan citur?) – burtiski izbauda spēles brīvību.

Ar to es negribu teikt, ka izrādē nebūtu arī intelektuālu atsauču. Pirmajā ainā, piemēram, cikāžu čīgāšanas pavadībā desmit minūtes uz skatuves stāv divas sastingušas figūras – Viļa Daudziņa Apollodors (kā teikts programmiņā, “viņš arī Sokrats”) un Anda Stroda Aristodēms. Ironijas te, protams, netrūkst, lai gan izrādē, kuru skatījos, skatītāji to, šķiet, neuztvēra. Vai vismaz – tik saspringti vēroja “klasikas” iestudējumu (ja tā par Platonu var teikt), ka aiz cieņas pret materiālu jau sākotnēji ieņēma noraidošu attieksmi pret “vulgaritātēm”. Aktieri, piemēram, ir brīžam pat līdz nepazīšanai aplīmēti ar vaibstus kropļojošiem butaforiskiem sejas “pielikumiem” (komentējot Sokrata leģendāri atbaidošo ārieni vai uzsverot stereotipiskas homoseksualitātes zīmes). Stroda varonis burtiski kopē Daudziņa tēla stāju, kustības, izturēšanās manieri, apliecinādams tādējādi, no vienas puses, cieņu un dievināšanu, no otras – absolūtu radošas patstāvības trūkumu. Ēna “kļūdās” tikai vienā – proti, Sokrata/Aristodēma teksta atkārtojumā; viņa versija iegūst “apaļāku” un brīžam stipri cenzētu izteiksmi. Komisms rodas divējāds – no vienas puses, “rupjās” teksta matērijas saattiecinājumā ar “smalko” klausītāja ausi; no otras – intelektuālajā atziņā, ka par kaut kādu Sokrata tekstu autentiskumu, protams, runāt nav iespējams. Tāpēc Daudziņa “dubultpilsonība” – jo viņš ir vienlaikus stāsta autors un tā varonis. Un tad vēl Tīrona valodiskā jaunrade – piemēram, konceptuāli aizstājot vārdu “skaists” ar “puiks”, kas ne nejauši neļauj aizmirst antīkās pasaules seksualitātes izpratni, pat ja daļa Latvijas skatītāju to gribētu... Nē, es jau piekrītu, no informatīvā viedokļa – izrādē nav nekā jauna; patiesībā tajā nav pat lielas daļas zināmā. Bet no joka viedokļa...

Tagad es domāju, ka stāvokli, kādā nonāk skatītājs, droši vien var raksturot kā spriegu uzmanību – atslābināties nevar, jo uzticēties jokiem nedrīkst... Bailes, ka pasmiesies par kaut ko, ko tikai pēc tam sapratīsi un varbūt nemaz nepiekritīsi... Vai varbūt kaut kā citādi. Katrā ziņā dzīvi uz notiekošo (jā, brīžam parupjo, bet asprātīgo) reaģēja tikai daļa zāles, pārējiem brīžam pat demonstratīvi ciešot. Un es domāju, vai tiešām pietiek ar vienu rozā kleitu a la poļu tirgus 2015 jeb Končita Vurst’, lai skatītāji aiz tās nespētu saskatīt, cik satriecoši asprātīgs Mielastā bija Kaspars Znotiņš Agatona lomā? Vai Ivars Krasts kā Faidrs? Slikta teātra paņēmienu apzināta groteska izspēle Mielastā tiešām ļauj runāt par īstām dzīrēm – teatrālām orģijām, kuras vienlaikus atmasko un slavina, protams, ne jau mīlestību, bet teātri.

Agatons – Kaspars Znotiņš // Foto – Jānis Deinats

Lai gan īstenībā Mielasta noslēgums man saistās ar divām nebūt ne komiskām, bet pat aizkustinošām atziņām. Pirmā ir intelektuāla: proti, iestudējuma forma beigu beigās pārsteidzoši precīzi atbilst Dzīru dabai, jo Platons jau tikai izliekas, ka sacer dialogus. Īstenībā tā ir viltīga oratora spēle vienos vārtos, liekot savu iedomāto pretinieku mutēs tos argumentus, kas vislabāk virza nevis viņu, bet gan paša domu. Platons kā klišeju veikls izmantotājs, Platons kā spēles meistars. Un tad nāk izrādes fināls, nezinu, tīši vai netīši radīta emocionālā kulminācija – pauze, klusuma brīdis. Ienāk Andra Keiša Alkibiads, izģērbjas kails fiziski un emocionāli un stāsta nevis par kaut kādu abstraktu, bet savu mīlestību. Pret Sokrātu. Un visai tai muldēšanai, žestiem, balsu modulācijām piepeši nav vairs nekādas nozīmes. Protams, protams – izrāde jau metaforiski ir par trusīšiem; kā neapvaldītas seksualitātes pārmēra zīmi Tīrons vispirms pakar kokā zaķu izbāzeņus, acīmredzami ironizēdams par šķietamā rituāla tikpat šķietamo nopietnību. Bet izrādes beigās uz asinssarkanā amfiteātra pakāpieniem viņš izkārto arī īstus, baltus dzīvnieciņus. Kuri, šausmās sastinguši, par kopošanos pat nedomā (te gan vietā atzīmēt, ka pārņem bažas par labturības principu ievērošanu, jo trušiem esot trauslas nervu sistēmas un uz skatuves valdošajā troksnī šķiet viegli tādam mīļzvēriņam piebaidīt infarktu). Viņi vienkārši ir. Kā pašvērtība – apmulsuši un dzīvi.

Otrā piezīme. Par precizitāti un skolām

Ar otru “filozofu izrādi” ir vienlaikus līdzīgi un atšķirīgi. Arī šī izrāde nav populāra. Arī šī izrāde nav tukša. Tikai šķiet, ka Kažociņai bijis svarīgi iestudēt nevis izrādi vai lasīt konkrēto tekstu, bet gan – iestudēt Kirkegoru. Tāpēc Mūžīgais komentārs sāk garlaikot ātri.

Kritiķi zāli pamet tikai ekstrēmos gadījumos (šis tāds nav, lai gan tas netraucēja skatītājus par bēgšanas iespēju sačukstēties un vienam drosmīgajam to pat īstenot), tāpēc laika pārdomām netrūka. Atbilde, kāpēc ir tik garlaicīgi, kādu brīdi rokā nedevās. Pēc stieptās pirmās ainas, kurā Kaspara Aniņa Johaness un Ģirta Liuzinika A kungs imitē dambretes spēli un sarunājas šķietami par neko, darbība iešūpojas, un diezgan ātri kļūst skaidrs, ka Kirkegora stāsts ir ne tikai iestudējams, bet īstenībā – pat intriģējošs. Vismaz no teātra viedokļa (tas gan nav pārmetums filozofam, bez kura darbiem garīgā – domāšanas un izjūtas – ziņā 20. gadsimts būtu pienācis pavisam atšķirīgs).

Pavedēja dienasgrāmatai, šķiet, ir labs dramatizējums – Aigara Kamoliņa rokās Kirkegora darbs ieguvis psiholoģiskas konkrētības potenciālu. Gabals drusku atgādina Tankreda Dorsta vai varbūt Toma Stoparda lugas – varoņi runā it kā nejaušas lietas, lai gan īstenībā zemstrāvās noris nežēlīga cīņa, kuras dalībnieki intuitīvi jūt: uzvara ir dzīvības vai nāves jautājums. Citiem vārdiem: Mūžīgajam komentāram ir potenciāls kļūt par psiholoģisku trilleri. Attiecības te skaidro varoņu trio, par kuriem mēs zinām it kā visu, lai gan realitātē, protams, neko. Kaspara Aniņa Johaness ir uzrakstījis, kā šķiet, pārlieku atklātu autobiogrāfisku sacerējumu par savām attiecībām ar Agneses Cīrules Kordēliju. Ģirta Liuzinika A kungs šo manuskriptu ir piesavinājies un kārto publicēšanai, pieļausim, lai atmaskotu nelietīgu nevainīgu meiteņu pavedēju. Mūžīgajā komentārā visi trīs varoņi satiekas un sāk vairāk vai mazāk (diemžēl realitātē – vairāk) teorētisku disputu par to, kāda ir mīlestības, brīvības, tikumības daba un robežas. Psiholoģijas ir par daudz, lai izrādi uztvertu citas estētikas ietvarā, bet par maz, lai spētu ieraudzīt konkrēto varoņu motivācijas. Lielākoties darbība un teksti ir tik abstrakti, ka brīžam pārņem nopietnas bažas – laiks ir apstājies un nekust ne no vietas. Lai gan īstenībā iestudējumā saskatāmi elementi, kas rosina pieļaut, ka Kažociņas iecere gluži tik “filozofiska” vis nebija. Tikai – traucējusi neprecizitāte.

Johaness – Kaspars Aniņš, Kordēlija – Agnese Cīrule, A kungs – Ģirts Liuziniks // Foto – Agnese Zeltiņa

Uz šādām domām rosina vispirms telpa un izrādes priekšmetiskā vide. Laikam esmu šajā ziņā vientuļa kolēģu vidū, bet man patīk Ivara Veinberga scenogrāfija. Baltie griesti izrādē ir trīs atsevišķas plaknes, kas, iztēlē saliekot tās noslēgtā figūrā, veido trijstūri, un no ainas uz ainu tās kustas. Mizanscēnas, līdzīgi kā kompozīcija klasiskajā glezniecībā, ir matemātiskas – figūras, formas simboliski liecina par tēlu savstarpējām attiecībām (piemēram, to, kuru varoņu ķermeņi iedomātos līniju pagarinājumos veido noslēgtu figūru, kurš kurā brīdī ir izslēgts no kopējās telpas utt.). Attiecības trijstūrī ir nemitīgi mainīgas, virsotnes tajā allaž intuitīvi jūt, kā novietotas pret pārējām, un pie mazākajām izmaiņām arī maina savu atrašanās vietu plaknē. Vizuāli tas līdzinās lēnai, abstraktai dejai. Varoņu psiholoģijā tam vajadzētu izpausties niansēs, detaļās. Bet to trūkst.

Īstenībā – šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, pie kuriem īsi pēc izrādes aizķēros. Attiecībā uz režiju jautājumu ir mazāk. Protams, pārsteidz, ka Kažociņa vizuālās idejas ne tikai neattīsta, bet pat neapzināti iznīcina. Piemēram, gaismu partitūrai izrādē ir semiotisks potenciāls (varoņi cits citu izgaismo, viņus izgaismo atšķirīgu krāsu – silti un auksti balti – prožektori utt.), bet tās tomēr tiek lietotas tikai vizuāliem mērķiem. Līdzīgi ar maskas tēlu, kas šķiet izmantots visai aptuveni, bet par liekā ceturtā tēla ieviešanu iestudējumā negribas pat runāt – nieks, ka Sniedzes Prauliņas mūziķei Mūžīgajā komentārā nav funkcionālas nozīmes, bet viņas klātbūtne iznīcina spriedzi starp varoņiem. To var norakstīt uz režisores pieredzes trūkumu, varbūt (tam gan negribas ticēt, jo idejas šķiet saderam gan ar materiālu, gan iestudējumu) – uz to, ka scenogrāfs piedāvājis absolūti savu, ar Kažociņas iecerēto interpretāciju nesaistītu risinājumu. Problēma ar aktieru darbiem ir netveramāka. Varoņu nav – tā ir objektīva izrādes realitāte, tādēļ arī skatītājiem ir tik garlaicīgi. Bet vienlaikus jākonstatē, ka aktieri spēlē tehniski nevainojami, katrā ziņā – ne sliktāk kā citās, nereti veiksmīgākās Nacionālā teātra izrādēs.

Liekas, kas atbilde šajā gadījumā slēpjas tajā, ko mēs saprotam ar psiholoģisku teātri. Viens vārds taču ietver tik dažādas pieejas, un Nacionālā teātra gadu desmitiem koptā tradīcija vienkārši izrādās mazāk piemērota materiālam, kurā varoņu vārdi un darbība nesaskan nemaz. Kurā vārdus principā un vienmēr izmanto nevis, lai atklātu to, ko domā, bet lai paslēptos. Kurā būtība ir jāķer nejaušos, nenosargātos mirkļos. Var būt, ka kļūdos, bet ienāca prātā: iespējams, Kažociņa kolēģu darbā gribējusi citu psiholoģiskas spēles versiju. (Galu galā viņa pati tā prot spēlēt, Valtera Sīļa Prāts pagājušā sezonā tam ir pierādījums.) Bet Nacionālā teātra skolā ir ierasts psiholoģiskos stāvokļus, ja tā drīkst teikt, uzsvērt – tas ir, padarīt skatītājam redzamus. Tas nav sliktāk; tas ir citādāk. Tikai materiālā, kuram nepieciešama nevis izgaismošana, bet šaubas, ēnas, noslēpums, tā var arī pazaudēt fokusu.

A kungs – Ģirts Liuziniks, Kordēlija – Agnese Cīrule // Foto – Agnese Zeltiņa

Varbūt tāpēc man no trim aktieriem izrādē vislabāk patīk Liuzinika spēle – iespējams, ka viņš attālinās no izrādes ieceres, toties viņa tēls iegūst vismaz kādu konkrētību. Liekas, ka Liuzinikam vienīgajam ienācis prātā acīmredzamais: šī situācija ir nedabiska. Tā ir iespējama tikai tāpēc, ka katram no varoņiem ir kādi mērķi, kurus viņi spēj sasniegt, tikai piekrāpjot, apmānot, pārliecinot pārējos. Liuzinika atbilde uz jautājumu, kas šo trijstūri satur kopā, šķiet, ir – mīlestība. Materiāls, iespējams, pieļauj arī sarežģītākus modeļus – tikpat labi tā varētu būt spēle par varu, jautājums par jaunradi, par dzīves un mākslas attiecībām, par morāli, par... Bet galvenais, ir nepieciešama konkrētība. Mūžīgais komentārs noslēdzas ar atziņu, ka attiecības, ja tās skata pēc būtības, ļoti reti līdzinās to ārējai formai. Drusku piedzejojot, to saprot arī Liuzinika varonis, kurš ir gudrs, pat ja ne īpaši laimīgs cilvēks. Neizbēgamo, tas ir – savu sakāvi, tas ir – atziņu, ka pasauli nav iespējams ietekmēt, nākas pieņemt. Jo no tā, ka to nepieņemtu, jau nekas nemainītos.

Vai Latvijas teātris ir ko ieguvis no šiem iestudējumiem? Varētu, protams, atļauties huligānismu un teikt, ka filozofu darbus vajag lasīt, ne iestudēt. Bet es tam patiesībā neticu. Iestudēt, manuprāt, var jebko. Tikai – nākas rēķināties ar teātra specifiku.

 


[1] Tulk. no angļu val. – Tuvākajā laikā netiek plānotas izrādes

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt