Dobeles Juris 27.04.2012

„Silmaču” prīkvels un sīkvels

„Pasaules praksē sīkvelus (darbus, kas radīti pēc citu populāru darbu motīviem un kuros darbojas šā populārā pamatdarba varoņi) un prīkvelus (pēc citu populāru darbu motīviem tapuši darbi, kas izskaidro notikumus pirms pamatdarbā aprakstītajiem notikumiem) izmanto bieži – literatūrā, kino industrijā, datorspēļu industrijā. Ne vienmēr primārais ir komercija, taču nevar noliegt, ka turpinājumdarbam jābūt perfektam, jo to vienmēr salīdzina ar pirmavotu”, tā raksta profesionāls kultūras un mākslas apskatnieks Arno Jundze (raksts pilnībā lasāms šeit: http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/64737-advents-silmacos-valmieras-dramas-teatri-apmaldijies-turpinajuma.htm).

Tā nu tagad beidzot mums visiem ir laiks saprast, ka Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojums” ir prīkvels, bet Laura Gundara „Advents Silmačos” – sīkvels. Varbūt gan labāk būtu nedaudz latviskāk – priekšvēsture vai priekšstāsts un pēcstāsts. Bet lai nu būtu – svešvārdu lietojums taču visai iespaidīgi ceļ autora „svaru” lasītāju acīs! Tā arī turpinu!

Turpmākais sacerējums par šo tēmu – neprofesionālu kritiķu „žūrijas” domas par „Adventu Silmačos” Liepājas un Valmieras teātros. „Žūrijas” sastāvs ir šāds:

Juris, emeritēts (emeritēts – tāds, kas ir pensionēts un saglabā titulu, akadēmisko nosaukumu u.tml. [Ilustrētā svešvārdu vārdnīca, Avots, 2005]) enerģētiķis, idejas teksta autors un visu viedokļu kopā salicējs;

Biruta, emeritēta enerģētiķe, Dieva dāvana, t.i., sieva Jurim;

Sniedze, emeritēta bioloģe, Jura māsīca ar Sibīrijas laiku pieredzi;

Jānis, profesionāls enerģētiķis, Birutas un Jura „jaunākais”;

Sintija, profesionāla bērnudārza audzinātāja, Dieva dāvana Jānim.

„Rūdolfa mantojumu” visi „žūrijas” locekļi ir noskatījušies drīz vien pēc tā parādīšanās uz ekrāniem un atzinuši par labu esam, tāpēc par šo prīkvelu nekas vairāk nav piebilstams. Cita lieta – jaunais sīkvels vienlaikus divu Latvijas teātru iestudējumā.

Tā nu mēs 23. marta vakarā ar cerībām redzēt pirmo „Adventu Silmačos” esam Liepājas teātrī.

Režisors Ģirts Ēcis izrādes programmiņā raksta: „Manā skatījumā lugas darbība notiek trīs dienas Ziemassvētkos – 1939. gadā, kad Eiropā ir sācies Otrais pasaules karš, kad Molotova – Rībentropa pakts ir parakstīts, kad atliek vēl tikai pusgads, līdz Latviju sāk plosīt nāve. Bet pagaidām ir Ulmaņlaiku „treknie gadi”, ziemas prieki un „laime pirtiņā”. Un lugas varoņus atkal baida mīlestība, nevis nāve.”

Daudzi aktieri mums skatāmi pirmo reizi, un lielākā daļa no viņiem ir Klaipēdas universitātes Liepājas teātra jaunākā kursa absolventi. Pēc pirmā cēliena aplausu nav nemaz, lai gan šķiet, ka tas bija pat daudz saturīgāks kā turpinājums. Otrajā cēlienā darbība notiek skatuves dziļumā un skatītāju pēdējā rindās (emeritētais enerģētiķis Zigurds mums gan biļetes ir sagādājis labā vietā – 6. rindā!) laikam ir problēmas ar dzirdamību un redzamību. Noslēgums drūms – „baigo gadu” gaidās, kad nekas vairs nebūs tā, kā līdz šim. Vai Lauris Gundars tā bija iecerējis? Tagad gan režisoriem „modē” visu darīt pa savam, autoru nerespektējot. Vai šis ir tas gadījums? Jautājumi rodas vēl un vēl. Kāpēc „žīdi” reizēm runā vāciski, bet ne tā, kā Blaumaņa lugās? Kā tas ir uzrakstīts Laura Gundara lugā? Vai ir īsti korekti režisora izvēlētajā periodā lietot padomju laika radio uztvērēju?

Simpātijas izraisa Signes Ruicēnas Antonija, arī Rūdis, Joske. Pavisam neveiksmīga Lauras Jerumas Elīna ar savu čīkstēšanu un izteikti pārspīlēto fizisko nevarību bērna gaidībās. Pēc Birutas teiktā, „žēl Silmaču”, jo viņiem visiem nav paveicies (ar ko – dzīvi, lugas autoru, režisoru?), bet īpaši žēl Elīnas. Var jau būt, ka Lauris Gundars (1958) tiešām ir talantīgs dramaturgs, tomēr šķiet, ka līdz Blaumanim viņam, ak, vai, cik tālu! Pieļaujam arī, ka samērā jaunais (1971) režisors Ģirts Ēcis ir ar kaut ko „pārcenties” un „brūvējums” ir drusku „piededzis”. Stāsta arī, ka režisors no lugas izmetis daudz teksta, tāpēc izrāde daudz īsāka, kā Valmierā. Gribam tomēr redzēt arī Valmieras teātra izrādi, lai gan vienu brīdi likās, ka mums jau pietiek „Adventa Silmačos”. Valmierā šīs lugas pirmizrāde bija vienā dienā ar Liepājas pirmizrādi – 13. janvārī.

14. aprīlī, sestdienas pusdienlaikā, esam Valmieras teātra dienas izrādē. Pirms tam šajā teātrī Juris, Biruta un Jānis bijuši, šķiet, 1983. gada martā, vēl pirms teātra ēkas lielās rekonstrukcijas. Teātris tagad ir patiešām jauks.

Mums ir biļetes Lielās zāles pirmajā rindā, tieši pretī Silmaču saimes galdam. Pirms izrādes pa skatuvi rosās Antonija un Pindacīša, cep smaržīgas pankūkas un piedāvā viena otrai (mums gan nē!) kafiju. Lomās darbojas gan Valmieras teātra pazīstamākie aktieri „ar vārdu”, gan arī mums mazāk zināmi aktieri.

„Laura Gundara luga ir mēģinājums pēc svētkiem sākt dzīvot, uzcelt īstu, nevis iluzoru pasauli, piemēroties cilvēkam, ar kuru katrs no galvenajiem varoņiem ir saistījies mirkļa impulsa vadīts," izteicies režisors Fēlikss Deičs.

Visu cieņu režisoram Fēliksam Deičam! Pateicoties viņa veikumam, mainās mūsu attieksme arī pret lugas autoru Lauri Gundaru - „Advents Silmačos” pilnīgi droši ir cienīgs saukties par Blaumaņa slavenās lugas pēcstāstu. Mums liekas, ka Blaumaņa stils šajā lugā ir novērtēts un iestudējumā, savukārt, izturēts. (Mazs akmentiņš autora dārziņā – varbūt varēja iztikt bez „trubas” un vēl dažiem citiem vārdiem, kādus diez vai būtu lietojis Blaumanis.)

Mīlestība, greizsirdība, nauda, zīlēšana, tenkas, alkohols – par to visu jau ir runa gan „Skroderdienās”, gan „Adventā”. Lugas varoņi ikdienā, pēc „Skroderdienu” svētkiem, savus raksturus daudz nav mainījuši, tāpēc šķiet pazīstami un pārliecinoši, īpaši jau Antonija, Dūdars, arī Elīna un Aleksis. Ne tik dzirkstoši kā Blaumaņa lugā šķiet jaunie cilvēki – Ieviņa, Kārlēns, Rūdis, varbūt tāpēc, ka trūkst Aleksandra Būmaņa populārajām dziesmām līdzīgas mūzikas.

Modernizējusies ir Vulfsonu ģimene, viņu „rebes” vairs nav tik sīkas kā agrāk. Joprojām „trin mēles” Pindacīša un Bebene, tagad abas cīnīdamās par vienu un to pašu nodzērušos Pindaku. Labestība staro no Tomuļmātes, kura uz savu dziednieces amatu raugās ar vieglu smaidu. Izrādās, ka viņa pielikusi savu roku arī Elīnas pazušanā, tāpēc spēj tik pārliecinoši mierināt pārējos, ka viss jau būs labi.

Antonijas ideja par Ziemassvētku maskām visai saimei tiek vainagota ar Elīnas bērna piedzimšanu vajadzīgajā brīdī, sasaucoties ar Jēzus piedzimšanu. Gandrīz vai jānotic, ka par eņģeļiem Ziemassvētku naktī tiešām var kļūt ne vien Tomuļmāte, bet arī Pindacīša un Bebene…

Ilgstošie aplausi pēc izrādes ir godam nopelnīti. Sniedze pat atzina, ka esot notraususi pa asariņai.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt