Atis Rozentāls 26.03.2012

Ko iesākt ar pļāpīgu runci

Šarls Pero savas slavenās pasakas pirmoreiz publicēja 1697. gadā, un vēlākās paaudzes nopūlējās, lai dažus viņa sižetus padarītu maigākus un mīlīgākus. Piemēram, pasaka par Sarkangalvīti Pero variantā beidzas ar to, ka vilks viņu aprij – nav nekādu mednieku, nekādas vēdera griešanas un šūšanas. Vecā tante un mazā meitene tā arī paliek milzīgā vilka vēderā (milzīgā tāpēc, ka divus cilvēkus aprīt mazs vilks nevar). Diezgan nepedagoģisks sanācis arī Runcis Zābakos, jo viņš, lai nodrošinātu sava saimnieka un līdz ar to arī savu labklājību, uzvedas brīžiem ne vien atjautīgi un neapšaubāmi drosmīgi, bet arī diezgan ciniski. Apstākļos, kad plašumā vēršas skandāls par Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu centieniem cenzēt mācību grāmatas, arī uz Runci Zābakos kāds varētu bargi palūkoties no didaktikas viedokļa. Kaut gan laikmetīgāku pasaku tēlu grūti pat iedomāties – īsts menedžeris, kurš rīkojas mērķtiecīgi, pietiekami nežēlīgi un sagādā savam neveiklajam saimniekam gan izdevīgas laulības ar princesi, gan elegantu rezidenci.

Liepājas teātrī „Runci Zābakos” iestudējis Mārcis Lācis, kura darbība līdz šim vairāk saistās ar objektu teātri projekta Umka.lv ietvaros, bet Nacionālajā teātrī iestudētais „Novakars. Kopsavilkums” bija smalks darbs pieaugušajiem ar nelielām lellītēm, izspēlējot vecu cilvēku dzīvesstāstus. No Umka.lv nāk arī dramaturgs Andris Kalnozols, kurš šoreiz mēģinājis radīt tekstu, kas vienlīdz būtu piemērots kā bērniem, tā pieaugušajiem. Rezultāts ir pretrunīgs, jo teksts brīžam iet gluži citā virzienā nekā iestudējuma estētika. Košie koki un groteskie, krāsainie kostīmi (scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Anta Priedīte) piemēroti arī gluži mazu skatītāju uztverei (un 3- 4 gadīgu bērnu zālē netrūkst), īpaši burvīgi ir mazie, sarkanie zirdziņi, ko Karalis un Princese uzmauc sev uz vidukļa. Asprātīgi risināts arī Cilvēkēdājs – tas ir milzīgi garš, it kā bērna rokas zīmēts monstrs ar vienu aci un pavisam bez mutes. Taču Kalnozola teksts ir pieblīvēts ar vārdu spēlēm, paradoksiem, brīžiem pat Runcis aizraujas tiktāl, ka sāk uzskaitīt koku nosaukumus latīniski. Runcis arī hipnotizē savu neveiklo saimnieku, ar viltu izmāna no viņa zābakus, nemitīgi skaišas, ja viņu sauc par kaķi, sauc saimnieku par vizbuļaci.

Brīžiem šķiet, ka luga ir vairāk lasāma (un vairāk pieaugušajiem), piemēram:

Marķīzs: Viss, es vairs tālāk ne soli nesperšu.

Runcis: Neko nevajag spert. Viss jau tāpat ir nosperts. Tieši tagad ir pienācis laiks iet, iet uz priekšu, doties pretī jauniem izaicinājumiem, gaišākai nākotnei.

Marķīzs: Bet es gribu sēdēt.

Runcis: Gribēt sēdēt var citreiz un citur, es ļoti atvainojos.

Marķīzs: Nu, cirks kaut kāds. Vājprāts. Es tikai tagad saprotu, kur esmu nonācis. Tikai iedomājieties tikai – man vakar nomira tēvs, kurš mantojumā man atstāj kaķ... runci, ar kuru es tagad meža vidū strīdos, turklāt viņš vēl ir manos zābakos. Par ko tas liecina?

Runcis (skaidro kā vājprātīgam. Lēni): Par veselu cilvēku. Tāpēc celies un ej, tev nav citu variantu. Ja tu gribi kaut kā izkļūt no šīs situācijas, tad celies un pamet to.”

Teksta daudzums un blīvums ir par lielu, lai to uztvertu bērni. Tā nu Runcis – Marģers Eglinskis – runā, runā, runā, pārējie viņam piebalso, bet skatītājs gaida, kad beidzot darbība virzīsies uz priekšu. Ja tikai gaida (un brīžiem garlaikojas), vēl būtu pusbēda, bet bērns, kuram ir garlaicīgi, sāk dīdīties, skraidīt, trokšņot. Un tas izrādes laikā notiek. Paradoksālā kārtā tas, ka izrādes autori centušies tekstu paradīt sadzirdamāku, apgādājot aktierus ar mikrofoniem, brīžiem dod pretēju efektu – vārdi skan, bet tie nav mērķtiecīgi raidīti, tāpēc publika tos neuztver. Pērkona grāvienos un samērā neveiksmīgās mizanscēnas dēļ (skatuves sānā) nepietiekami nozīmīgi izskan arī svarīgākais Kaspara Kārkliņa tēlotā „marķīza” Karabasa Barabasa teksts, kas liecina par varoņa izaugsmi no vārga nīkuļa par aktīvu cilvēku:

Marķīzs: Es negribu palikt viens. Man ir bail. Vairāk kā no pērkona man ir bail palikt vienam. Un es nezinu, ko iesākt ar sevi. Es nezinu. Bet gribu uzzināt. Es gribu zināt. Es izvēlos zināt. Ja man ir galva, tā ir domāta zināšanām, nevis, lai skrietu sienā. Ja man ir rokas, tās ir domātas darīšanai. Ja man ir kājas, tās domātas iešanai. Man tā vismaz liekas. Man jāatrod savs ceļš. Bet es negribu būt viens savā ceļā. Es gribu iet kopā. Es gribu iet kopā ar tevi, viņiem (norāda uz Karali un Princesi) un viņiem (norāda uz skatītājiem). Jo jūs esat daļa no manis un es esmu daļa no jums.”

Mārcis Lācis ir izvēlējies sarežģīt sev uzdevumu, iestudējot izrādi, kurā daļa varoņu ir „dzīvi” aktieri, bet galvenais varonis Runcis, kā arī daži citi personāži ir lelles. Turklāt Runci vada trīs melnos triko tērpti aktieri, no kuriem viens – Marģers Eglinskis – ir ne tikai Runča galva, bet arī balss. Liekas, ka izrādes mērķauditorija – bērni – šo leļļu un cilvēku saspēli uztver pilnīgi dabiski un viņus lielās, melnās „ēnas”, proti, leļļu vadītāji, netraucē. Lelles ir arī irbītes un zaķis, kurus ar viltu Runcis iemāna maisā. Ar irbītēm saistās arī ētiski slidenākā izrādes epizode, proti, lai ieinteresētu Karali par savu saimnieku, Runcis organizē priekšnesumu – irbīšu deju, un dejojošie putniņi ir noplūkti gluži pliki, bet pēc dejas, atbilstoši autora iecerei, irbītes noguļas uz šķīvja un karalis uzreiz tās ēd un slavē, ka garšīgas. Mazliet žēl, ka ne autoru, ne režisoru nav interesējusi iespēja maksimāli izmantot Pero pasakas tēlainības iespējas, jo luga neparedz Cilvēkēdāja pārvēršanos par lauvu, kas bērniem varētu likties gana efektīga, turklāt varētu parādīt Runci ne tikai kā nemitīgi snobiski pļāpājošu, bet arī savas bailes pārvarošu varoni. Taču nē, Runcis paziņo, ka pārvērsties par lauvu ir nieks un mudina Cilvēkēdāju pārvērsties tikai par peli, kuru vēlāk apēd. Te izrādes galveno varoni redzam kā īsti mūsdienīgu „rīcības cilvēka” kaķa versiju, jo Cilvēkēdājs ir skumjš un melanholisks, bet līdzcietības vietā dabū kaunpilnu nāvi Runča vēderā.

Liepājas teātra izrāde vērtējama kā mēģinājums paplašināt tradicionālas bērnu izrādes robežas, meklēt jaunus ceļus aktiera un lelles sadarbībā uz skatuves, un izrāde nenoliedzami ir labs treniņš dramatiskā teātra aktieriem. Kaspars Kārkliņš kā trešais tēvadēls jeb, kā viņu nokristī Runcis, marķīzs Karabass Barabass ir simpātiski neveikls, stumdāms un bīdāms, Madara Melne kā princese no dramaturga puses apkrauta ar dažādām dīvainībām, ir tuvredzīga un tendēta uz ģībšanu, taču turas itin braši. Edgara Pujāta Karalis ar milzīgu cukurvates grēdu uz galvas darbojas atsperīgā vieglumā, nepārspīlēti un ar vieglu pašironiju. Neobligātas, bet piemīlīgas ir Jēkaba Nīmaņa dziesmiņas. Tomēr divas stundas šim nebūt ne notikumu pārsātinātajam sižetam ir par daudz.

 

*LU HZF MSP Teātra zinātnes specializācijas 1.kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt