Aprīļa eseja par stand-up žanru Latvijā

Stand-up ir mākslas veids, kurā jau vēsturiski ietilpst samaksa alkoholā. Tas ir kāds dzēriens bārā, kurā mākslinieks uzsāk savas skatuves gaitas, un bieži tā ir vienīgā samaksa. Tā ir tik būtiska informācija par stendapu, ka to min Vikipēdijā. Es to zinu ne tikai pēc rakstiem internetā, pati ar to nodarbojos. Arī ar stendapu, ne tikai dzeršanu. Iespējams, alkohols aktīvi tiek iesaistīts tāpēc, lai komiķi skaļi runātu par to, par ko pārējie nespēj runāt pat dzērumā. Un izrunāt tabu lietas, procesus, notikumus, par ko vecāki visos laikmetos saviem bērniem saka: “Kuš, par tādām lietām skaļi nerunā”, ir ļoti svarīgi.

Stendaps ir žanrs, kam nav latviska nosaukuma. Mēdz lietot apzīmējumu “stāvizrāde”. Lai gan ne jau stāvēšana kājās ir būtiskākais. Piecelties un runāt, tas gan ir svarīgi. Veiksmīga komiķa un publikas sastapšanās ir grūts darbs, tāpēc es stand-up komēdiju spītīgi uzskatu par mākslas veidu, nevis izklaides žanru. Ja kāds iebilst, lai pamēģina pats noturēt lielās zāles uzmanību vismaz stundu, turklāt liekot cilvēkiem smieties sešas reizes minūtē (ideāla standarts), ko spējīgākie pasaules komiķi arī panāk.

Bet kas notiek Latvijā?

2009.gadā savu pirmo izrādi radīja Jānis Skutelis, pazīstamākais žanra pārstāvis. To brīdi arī uzskatu par stand-up īsto sākumu Latvijā, jo tapa orģināls, mūszemē radīts teksts paša autora izpildījumā, un, kamēr neviens mani neapstrīd, pie tā arī palikšu.

Līdz šim brīdim Jānis Skutelis ir radījis septiņas izrādes, ar pēdējām spējis pulcēt pilnus ne tikai klubu spēles laukumus, bet arī lielas zāles, ir raidījuma “Pusnakts šovs ar Jāni Skuteli” vadītājs un ticis pie lomas JRT izrādē “Linda Vista” Alvja Hermaņa režijā. Līdz ar to viņš ir sasniedzis maksimumu, uz ko komiķis Latvijā var cerēt. Nākamgad maksimuma robežas centīsies pārsniegt Baiba Sipeniece-Gavare, no atzītas pasākumu un šovu vadītājas un vairāku filmu aktrises pārtopot par stand-up komiķi izrādē “Vienreiz jau var”. Ir aizdomas, ka varēs ne tikai vienreiz.

Patlaban mums ir vairāki solomākslinieki – Skutelim pievienojies Rūdolfs Kugrēns, Edgars Bāliņš, Maksims Trivaškēvičs un citi, kuri uzstājas ar soloizrādēm. Ir trīs komiķu apvienības, bez kurām solomāksliniekiem būtu grūtāk uzsākt savu cīņu par skatītāju smiekliem. 

2014. gadā tika nodibināta apvienība “Comedy Latvia”, kas katru nedēļu rīko Open Mic – tie ir pasākumi, kur spēkus var izmēģināt jauni drosminieki, kā arī jau pieredzējušāki komiķi var atskaņot savus jaunos jokus. Reizi divos mēnešos tiek rīkoti šovi, kur komiķi uzstājas ar sagatavotu un pārbaudītu materiālu. Regulāri uzstājas septiņi komiķi, bet savus spēkus Open Mic pasākumos ir izmēģinājuši vismaz 50 cilvēku.

“Comedy Latvia” veic nozīmīgu darbu žanra popularizēšanā arī lielākos pasākumos, piemēram,  sarunu festivāla “Lampa” organizētajā “Politiķu cepienā”, kas Cēsu parkā pulcē vairākus tūkstošus skatītāju un kurā komiķi kopā ar politiķiem pasmejas viens par otru. Ārpus festivāla tiek “cepinātas” arī citas personības. Ir tapis “Renāra Zeltiņa Cepiens”, kā arī citi. Par vienu no sezonas nozīmīgākajām uzstāšanās reizēm tiek atzīts šovs festivāla “Positivus” ietvaros.

2015. gada 8. martā notika Sieviešu dienai veltīts pasākums, kuru vadīja dzejniece Inga Gaile, uzaicinot uzstāties Latvijā zināmas kultūras darbinieces – ar cerību, ka viņas spēs būt smieklīgas. Daļēji tas izdevās un deva impulsu nodibināt apvienību “Sieviešu Stendaps”, kura nu reizi mēnesī uzstājas Kaņepes kultūras centrā, kā arī izmanto jebkuru iespēju kāpt uz skatuves citur. Apvienības sastāvā regulāri uzstājas desmit komiķes, bet savus spēkus izmēģinājušas aptuveni 40.

2016. gadā nodibināta apvienība “Riga Stand Up”, kur apvienojušies pārsvarā krievu valodā runājoši komiķi, taču daži no viņiem uzstājas gan krieviski, gan latviski. Regulāri uz skatuves kāpj 12 komiķi, savus spēkus izmēģinājuši vismaz 40.

Projektā “Riga Comedy Battle” satiekas apvienību “Comedy Latvia” un “Riga Stand Up” komiķi, lai skatītāju un žūrijas priekšā noskaidrotu, kura apvienība ir labākā.

Rezumējot – desmit gadu laikā ir izveidojušās trīs apvienības, vairāki komiķi uzsākuši sologaitas, vairāki desmiti cilvēku ir izmēģinājuši savus spējas grūtajā komēdijas lauciņā.

Mums ir, kas joko, mums ir, kas grib dzirdēt jokus, bet kas būtu tās svarīgās lietas, par ko mums vajadzētu kārtīgi izsmieties? Zigmunds Freids uzskatīja, ka komēdija ir veids, kā atbrīvoties no antisociālām emocijām. Joki, viņaprāt, tāpat kā sapņi, atspoguļo mūsu zemapziņu. Britu un amerikāņu sabiedrībās, kur stand-up komēdijai ir krietni garāka attīstības vēsture un kur komiķi ir kļuvuši par ļoti populāru kultūras sastāvdaļu, šis žanrs tiek pētīts kā līdzeklis sociālām pārmaiņām. Tiek pētīts, kā mainās joku saturs, kādas tēmas parādās, cik daudz var vai nevar jokot par politiku. Tiek izzināta rasisma problēma, dzimumu līdztiesība. Britu pētnieks Ričards Aleksanders savā darbā “Britu komēdija un humors: sociālā un kultūras vēsture” komiķus nosauc par pūļa slimību un baiļu eksorcistiem.

Kādas problēmas mums Latvijā vajadzētu izsmiet ārā no sevis?

Pieminētajā projektā “Comedy Battle” par labāko komiķu godu cīnījās gan latviešu, gan krievu tautības komiķi, jokojot abās valodās. Labāku integrāciju neesmu pieredzējusi, jo divvalodīgajai publikai bija vienalga, kādā valodā joks tiek stāstīts, vissvarīgākais bija visiem kopā labi izsmieties, arī par latviešu un krievu attiecību tēmu. Veicot nelielu aptauju komiķu vidū, centos noskaidrot, par kādiem tematiem vairāk tiek jokots, par kādiem smiets. Man tika taisnīgi aizrādīts, ka nesmejas par tēmām, smejas par labiem jokiem. Tomēr ir tēmas, par kurām komiķi visvairāk joko, un tādas, kuras publika visatsaucīgāk uztver. Tās ir: sekss, alkohols, latviešu un krievu attiecības.

Vai joki spēj mainīt pasauli?

Komēdiju kā sociāli aktīvu mākslu Latvijā pārstāv apvienība “Sieviešu Stendaps”, kuras pasākumus slavē par drosmi skaļi runāt par sieviešu problēmām. Un tie nav joki par vīriešiem, kas nenes naudu mājās vai miskasti ārā no mājas. Tādi joki bija pagājušajā gadsimtā. Tagad drosme ir skaļi no skatuves pateikt – hei, sievietes interesē sekss, alkohols, nauda, karjera, bērni, bet dažkārt nemaz neinteresē bērni, vīrieši, sekss, alkohols, nauda un karjera.

Ārpus Latvijas stendaps jau ticis pāri šādam mājas drosmes līmenim. Amerikāņu komiķe Tiga Nataro savā šovā iznāca uz skatuves, sasveicinājās, vaicājot publikai: vai jūs jūtaties labi? Publikā līksmi gavilēja: “Yes!!!” Nataro atbildēja – bet man diagnosticēja vēzi. Tas bija ļoti smieklīgs vakars. Neskatoties uz to, ka komiķe diagnozi uzzināja pirms četrām dienām. Tas bija šovs par nāvējošu slimību, kas smīdināja publiku tā, ka varēja vai aiz smiekliem nomirt.

Ir stendapa mākslinieki, kas no skatuves atklāti runā par alkoholismu, narkomāniju, vardarbīgu ģimeni, depresiju un citām tikpat smagām problēmām. Un dara to tā, ka publika skaļi smejas un aplaudē. Gaidīt gaidu kādu drosminieku arī uz mūszemes skatuvēm.

Pirms aptuveni gada notika revolūcija stendapa komēdijas žanrā. Austrāliete Hanna Gadsbija jau vairākus gadus mēdza smīdināt publiku ar stāstiem par to, cik grūti viņai bija augt mazā pilsētiņā viņas savdabīgā izskata un netradicionālās seksuālās orientācijas dēļ. Bet savā jaunākajā šovā viņa atklāti runāja par izvarošanu. Tas ir drosmīgi. Bet vēl drosmīgāk bija tas, ka viņa publiku, kas pirms tam bija kārtīgi izsmējusies, atstāja samulsušu, jo ar to joki bija beigušies. Šovs nebeidzās uz jautras nots.

Mums līdz revolūcijai vēl tālu. Pat īsta skandāla par to, ko kāds komiķis pateicis, nav bijis. Vienīgais skandāls, mazs, gandrīz nemanāms, Latvijā izcēlās, kad viens no komiķiem Skuteļa šovā pastāstīja joku par Sibīrijas tēmu. Izvirzījās jautājumi – vai drīkst par to jokot? Vai drīkst par to smieties? Un kā reaģēt, ja pašu jokotāju ir skārusi šī traģēdija?

Esmu mammai prasījusi, kā tur bija, Sibīrijā. Un viņa man stāstīja: “Esot bijis baigi smieklīgs gadījums ar viņas mazo brāli. Viņš atskrējis pārbijies, ka viņam vēderā esot zvērs, tādas skaņas nākot ārā. Viņi apsmējušies, paskaidrojuši, ka tur vienkārši vēders burkšķot. Aiz bada.” Tādi tie jociņi.

Manuprāt, jokot var par visu. Bet ne vienmēr to vajag darīt. Atzīšos, ko uzskatu par savu lielāko radošo sasniegumu. Reiz viesībās satiku kundzi, kura tikko bija atgriezusies mājās no onkoloģiskās nodaļas ne ar to labāko rezultātu. Bet viņa man teica “paldies” par maniem humoristiskajiem rakstiņiem žurnālā, kurus nodaļas pacientes lasījušas viena otrai priekšā un smējušās. Sasmīdināt vēža slimnieces – tiešām lepojos ar to. Un viņas ir patiesi drosmīgi cilvēki, kuri spēj smieties pavisam nesmieklīgos apstākļos.

Smiekli mazina bailes! Tāpēc aicinu visus izmantot iespēju labi izsmieties!