Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

Mārtiņš Gailis ir viens no tiem Latvijas Kultūras akadēmijas t.s. leļļu aktierkursa absolventiem, kas kļuvis par dalībnieku Elmāra Seņkova izveidotajā teātra apvienībā "EsARTE". Sarunā aktieris dalās iespaidos par studiju laiku akadēmijā, radošo darbu un pandēmijas laiku, kas nesis jaunus izaicinājumus.

Kā tev radās doma stāties aktieros? Vai nebiedēja tas, ka šis kurss tiek gatavots leļļu teātrim?

Ideja man radās tikai vidusskolā, jo biju diezgan aktīvs skolas kultūras dzīvē. Piedalījos un vadīju dažādus pasākumus un jutu, ka tas man patīk, interesē.  Tad uzzināju, ka Kuldīgā ir jauniešu teātris “Fokuss”. Pamēģināt iesaistīties un tā es tur paliku uz vairākiem gadiem. Tas bija kā kustību teātris – ļoti daudz dejojām, bet ne tikai, pildījām arī daudz improvizācijas uzdevumu. Tas viss man ļoti patika un iedeva papildu enerģiju pēc mācību stundām. Vēlāk, jau pēc vidusskolas beigšanas, gāju uz aktiermeistarības kursiem “Skatuvē” pie Annas Eižvertiņas, kur mums bija skatuves deja pie Tamāras Ēķes, skatuves kustība pie Dzintara Krūmiņa, skatuves runa pie Māras Liniņas un aktiermeistarības pamati pie Annas. Tās man ir palikušas prātā kā jaukas atmiņas – tur sapratu, ka tas tiešām ir kaut kas tāds, ko gribu mēģināt.

Kursi ar specializāciju leļļu teātra aktiera meistarībā tiek uzņemti ļoti reti – iepriekšējais kurss bija pirms 15 gadiem. Bet tas mani neatturēja – es tieši sāku to saskatīt kā bonusu. Šķita interesanti, ka ir dramatiskā teātra aktiera puse un otra – leļļu teātra aktiera. Lai gan par to man toreiz nebija nekādas lielās zināšanas. Atceros, ka Kultūras akadēmija rīkoja Mūzu akadēmiju, tur bija nodarbība, ko vadīja Laila Kirmuška un kur bija arī aktieri no Latvijas Leļļu teātra. Mūs dalīja grupās, un bija uzdevums izveidot un animēt lelles. Laikam tajā brīdī sapratu, ka man tas patīk un raisa zināmu azartu. Pēc tam jau studiju laikā apstiprinājās, ka šī specializācija mani tiešām aizrauj.

Vai atceries savu pirmo bērnības pieredzi ar teātri?

Pirmais, ko atceros, ir izrāde “Karlsons”. Atceros tikai vienu fragmentu – Karlsons gāja ar putekļu sūcēju gar visiem skatītājiem. Tas jau tāds klasisks izgājiens, kā bērnībā, kad gribas pārbaudīt to putekļu sūcēju un pielikt sev pie kājas. Atceros, ka pats Karlsons ļoti līdzīgi rīkojās izrādē un tas bija ļoti uzjautrinoši. Līdz vidusskolai biju bijis uz pāris izrādēm, bet jāsaka, ka pastiprināta interese un biežāka iešana uz teātri, iedziļināšanās un sekošana līdzi tam, parādījās tikai tad, kad pats sāku ar to nodarboties.

Aktieros tu nonāci uzreiz pēc vidusskolas?

Nē, pirms tam vēl paspēju pastrādāt celtniecībā un par miesnieku.

Pats esi no Kuldīgas, vai tev nebija bail pazust Rīgā? Studiju laiks, īpaši mācoties par aktieri, vienmēr tiek saistīts ar diezgan lielu bohēmu…

Nē, nevarētu teikt, ka bija bail, bet bija jāpaiet krietnam laiciņam, lai pierastu. Vide tik krasi nomainās, un sākumā, aizbraucot uz Rīgu, tu jau neko nezini – tā liekas tik liela. Tad pamazām tiek iestaigātas savas taciņas un iepazīts arvien vairāk… No vienas puses, brīvība, no otras puses, jādomā pašam līdzi, jātiek ar ļoti daudz ko galā. Protams, savējie vienmēr atbalsta. Bet būtībā tu atbrauc un šajā pilsētā esi viens, un ar to arī jāiemācās sadzīvot.

Kādas ir tavas atmiņas par iestājeksāmeniem?

Jāsaka godīgi, tas pat liekas kā tāds atsevišķs dzīves posms – tas, kam tur tika iziets cauri. Ir zināmais, kam vari kaut cik sagatavoties – piemēram, runājamie gabali, bet pārējais… Vari paņemt sev līdzi pieredzi no tā, kas, piemēram, ir darīts “Skatuvē”. Bet, ieejot iekšā uzņemšanas telpā, nezini, ko tev prasīs, un arī pārējie apkārt tev ir sveši cilvēki. Ir jāspēj ar viņiem sadarboties. Tur nevar īsti neko paredzēt, kā būs. Vari būt maksimāli tikai tu pats. Bet tas laiks ir palicis atmiņā ar milzīgu emociju gammu. Bija dažādi uzdevumi, tika spēlētas etīdes – un īsti nevarēja saprast, bija labi vai nebija labi. Man no šī laika ir palikušas labas atmiņas, pat atceros vairākas etīdes, kuras taisījām. Principā tas bija kā iziet cauri tādai miniatūrai akadēmijai, kur ir kustības uzdevumi, runa, dziedāšana, etīdes.

Iestājeksāmenu nedēļa ar spraigajiem notikumiem, kas nemitīgi mainās, laikam ir tāda pieredze, kas pēc tam reti dzīvē gadās.

Piekrītu – grūti pat aprakstīt sajūtas, kad tiec uz nākamo kārtu un atkal uz nākamo, bet tad pienāk brīdis, kad pēdējā kārta ir noslēgusies. Brīdis, kad gaida galarezultātu, spriedze – tas ir ko vērts.

Bet, kad tas viss ir beidzies un kā caur Dantes “Dievišķās komēdijas” deviņiem elles lokiem ir iziets cauri, sākas studiju process. Kā tas tev ir iespiedies atmiņā?

Vienā brīdī sāku pie sevis domāt par to, kuras man ir pirmās mājas un kuras otrās mājas. Lielāko daļu laika pavadi akadēmijā un mājās aizej tikai izgulēties, un tad atkal celies un ej atpakaļ. Kopumā  studiju dzīve un mācību process “Zirgu pastā” bija ļoti vērtīgs un atstāja lielu iespaidu uz pasaules skatījumu.

Mūsu kurss bija ļoti draudzīgs – mēs viens otru ļoti atbalstījām, un tas šķita īpaši – mums izveidojās ļoti laba saikne.

Spilgtā atmiņā no studiju procesa ir palikuši kursa braucieni uz leļļu teātra festivāliem. Pirmais bija uz Poliju pirmā kursa beigās. Mēs festivālā uzstājāmies ar savām etīdēm un redzējām ļoti daudz jauna, jo tur sabrauc leļļu teātri no visām Eiropas valstīm. Pēc tam vēlreiz devāmies uz Poliju, vēlāk arī Čehiju. Otrajā reizē uz Poliju vedām manis trešajā kursā iestudēto izrādi “Grāfs Monte Kristo 30 minūtēs”. Šie braucieni pavēra iespēju ieraudzīt un saprast to, kā spēlē citur – kādus paņēmienus izmanto, kā panāk dažādus vizuālus efektus. Dzīvošanās pa viesnīcu un kopā būšana svešā valstī dotajos apstākļos satuvināja mūsu kursu.

Vai ar kursabiedriem vēl joprojām esat tuvi?

Vēl joprojām uzturam kontaktus. Piemēram, kad top kādi jauni projekti vai izrādes, ejam skatīties un atbalstīt viens otru.   

Vai vairāku kursa vadītāju mainība netraucēja? Jūsu kurss izceļas ar to, ka bijāt tādā kā pabērnu lomā, kuriem bieži mainās vecāki.

Es to vērtētu tiešām kā ieguvumu. Lai gan vadītāji mainījās, vienmēr kāds mums arī bija blakus. Domāju, tas mums ļāva daudz iemācīties. Tikt pašiem galā. Un arī saprast, ka pats esi atbildīgs par to, ko izdari vai neizdari. Es to nevērtētu kā mīnusu, vairāk kā bonusu.

Jūsu kurss tika gatavots konkrēti Latvijas Leļļu teātrim. Zinot visas peripetijas, kas notika studiju procesā un pēc tā, vai nebija žēl, ka Leļļu teātris jūsu kursam nekļuva par tādu kā “trešo māju”?

Es uz to tā neskatos, jo tomēr esam apguvuši specializāciju un varam to realizēt jebkur. Arvien vairāk parādās neatkarīgā teātra platformas, un, ja vien apkārt ir īstie cilvēki un gribēšana, tad tāpat var realizēties. Tas nekur nepazūd.

Man liekas, ka mēs ļoti labi ar to situāciju tikām galā un nekritām panikā. Mums turpinājās studiju process, bija diplomdarbi un vajadzēja koncentrēties uz to. Iet uz priekšu, paļauties uz to, ka viss būs kārtībā. Ka mēs jebkurā gadījumā tiksim galā un mēs būsim. Manuprāt, lielu lomu spēlē arī tas, ka mums bija saliedēts kurss. Bija pleca sajūta. Tā bija ļoti laba pieredze jau pašā karjeras sākumā.

Neskatoties uz peripetijām ap uzņemšanu Leļļu teātra štatā, jūsu kursa veidotās diplomdarbu izrādes tapa ļoti kvalitatīvas, un divas no tām pat tika nominētas “Spēlmaņu nakts” balvai (pēc iekļaušanas Ģertrūdes ielas teātra repertuārā – “Nelabā roka”, rež. Kārlis Krūmiņš; pēc iekļaušanas "EsARTE" repertuārā – “Medības”, rež. Elmārs Seņkovs – O. K.). Studentu darbi reti iegūst tādu kritiķu atzinību. Vai tas nebija kā sava veida protests, lai pierādītu, ka “mēs spējam un varam visu”?

Tas bija tīri kārtīga darba process un vēlme izdarīt labāko, ko varam šajā noslēguma posmā. Protams, tā ir arī iespēja sevi pierādīt un parādīt. Man ļoti patika darba process pie izrādes “Nelabā roka”. Lai gan luga pati par sevi un tajā atainotie notikumi ir diezgan nopietni, ja ne pat traģiski, tās žanrs ir komēdija. Izrādes tapšanas process bija ļoti vērtīgs, tajā varēju daudz iemācīties, arī izsmieties. Man ir neviltots prieks, ka izrāde tika iekļauta Ģertrūdes ielas teātra repertuārā un mēs to spēlējam vēl joprojām. Tā ir izrāde, kas palīdz sevi uzturēt formā – gan aktieriskā, gan domāšanas ātrumā, gan arī fiziski.

Jūsu kurss ir leģendārs ar to, ka jūs kopīgi ar režisoru Elmāru Seņkovu dibinājāt savu neatkarīgo teātra apvienību “EsARTE”. Kā šis projekts tapa?

Beidzot Kultūras akadēmiju, jau noslēguma posmā Elmārs Seņkovs uzrunāja mūsu kursu. Tā arī pamazām, soli pa solītim, viss aizgāja līdz tam, ka sākām strādāt pie pirmās izrādes “Pēdējās stundas” (Dirty Deal Teatro, 2020). Gājām uz pansionātiem, bijām ierauti jaunā pieredzē.

Lai gan iepriekš bija strādāts ar cilvēku novērojumiem, ieiet pavisam svešā vidē un pavadīt tur ilgu laiku bija svaiga un ļoti vērtīga pieredze. Mēs iesākām, tikām pie tāda liela uzrāviena, un sākās šī krīze – pandēmija.

Kāds bija izpētes process, esot pansionātā? Vai bija viegli iekļauties starp tā iemītniekiem un iegūt viņu uzticību?

Tas bija satraucoši un grūti. Ieiet jaunā vidē. Un nevis vienkārši aiziet un būt, bet mēģināt atrast sev arī kaut kādu pielietojumu, ja jau reiz tur esmu. Tā ir ļoti noderīga pieredze – kā izveidot kontaktu, uzzināt kaut ko jaunu. Pansionātu vide ir noslēgta, par to sabiedrībā zinām maz. Vide, par kuru mēs negribam runāt. Sākumā ir grūti, bet ar laiku pierod. Mēs tur gājām ar lellēm un rādījām priekšnesumus, stāstījām par dažādiem leļļu virzieniem, kas pansionāta ļaudīm ļoti patika.

Vai pansionāta iemītnieki bija atsaucīgi un bija ar mieru, ka jūs regulāri nākat un līdzdarbojaties?

Viņu attieksme bija ļoti pretimnākoša – mūs patiesībā uzreiz uzņēma kā savējos. Nebija tā, ka uz mums raudzījās ar aizdomām, ka gribam tiki sev kaut ko iegūt. Domāju, ka nostrādāja tas, ka gājām kā brīvprātīgie. Lai nebūtu tā, ka mēs vienkārši staigājām apkārt un neko nedarām. Kontakts izveidojās, un cilvēki paši ļoti daudz stāstīja. Priecājās, ka ir iespēja ieraudzīt kādu jaunu seju un pastāstīt par savām dzīves pieredzēm.

Pirmizrādes laiks sakrita ar LTV veidoto sižetu sēriju “Sistēmas seniori”, Latvijas Radio Pieci.lv ikgadējo labdarības kampaņu, kas tika veltīta senioru tēmai… Vai izrāde tika plānota kā sociāls projekts?

Nē, veidojot izrādi, nevarējām paredzēt, ka tā notiks. Bija prieks redzēt, ka paralēli arī šī tēma aktualizējās – par to, kas vispār notiek pansionātos, par to, ka mums tādi ir.

Kāds tev ir šis pandēmijas laiks? Vai ir iespējas darboties savā profesijā, piemēram, digitāli?

Jā. Agrāk paralēli bija vairāki projekti un vienā dienā bija jāpaspēj aizskriet no vienas vietas uz otru. Tagad jāpaspēj no viena “Zoom” pārslēgties uz nākamo. Nav tā, ka viss ir apstājies. Pietrūkst tieši tas, ka nav izrādes klātienē, jo tā tomēr ir teātra būtība.

Aktierim un skatītājam satikties klātienē šeit un tagad, lai notiktu enerģijas apmaiņa. Taču man arī šis process ir interesants un piedāvā jaunus meklējumus.

Strādāju arī Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā par teātra un retorikas pulciņu vadītāju. Ir jāspēj pielāgoties situācijai, noturēt interesi un atrast veidu, kā visiem iemācīties kaut ko paliekošu.

Nesen Dailes teātra direktors Juris Žagars kādā intervijā sacīja, ka, viņaprāt, aktieriem dzīvu, klāt esošu skatītāju pietrūkst daudzkārt vairāk nekā skatītājiem teātra. Vai tas tā ir arī tev?

Nē, domāju, ka tas ir abpusēji, jo gan tie, kas ir teātra cilvēki, gan skatītāji, kuri regulāri apmeklē izrādes, ir abpusēji noilgojušies viens pēc otra. Manuprāt, digitālais teātris vai teātris digitālajā vidē var pastāvēt kā atsevišķs paņēmiens vai virziens, tomēr ts nevar aizstāt teātra pamatbūtību – satikšanos klātienē.

Lai gan šobrīd nākotne ir miglā tīta, kas ir tā loma vai izrāde, kurā tu noteikti gribētu spēlēt pēc pandēmijas?

Gribas spēlēt maksimāli daudz un dažādas lomas. Bet, ja man būtu jāmin viena, kā pirmais prātā nāk Fjodora Dostojevska “Noziegums un sods”, Raskoļņikovs.

Ko tu šajā gadā vēlētos novēlēt kolēğiem un skatītājiem?

Novēlu visiem veiksmi un dzīvesprieku!