Anna Ulberte 03.06.2021

AKTIERIS RUNĀ: Sandija Dovgāne

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Ar Sandiju tikos kādā aukstā februāra dienā. Kad iekāpu viņas mašīnā, Sandija man teica: “Aizbrauksim kaut kur!” Saruna par teātri, priekšstatiem par to un dzīvi pēc studijām. Un tas viss, kamēr bijām līdz ceļiem sniegā.

Kurā brīdī tu izdomāji, ka gribi būt aktrise?

Jau no mazām bērnu dienām dejoju tautiskās dejas, un kolektīvā gāja tādi skeiteru puiši, ar kuriem draudzējos. Aizgāju viņiem līdzi uz improvizācijas teātri, tad pamazām arvien vairāk sāka augt interese par to, kas tas teātris tāds ir.

Gadā, kad beidzu vidusskolu, akadēmijā (Latvijas Kultūras akadēmija – A.U.) aktierus neuzņēma, tāpēc tajā brīdī man likās, ka vienīgā iespēja bija koledža (LKA, Latvijas Kultūras koledža – A.U.), kur varēja mācīties kultūras menedžmentu ar specializāciju teātra mākslā, un diezgan daudz no tā tiešām arī ieguvu, it īpaši teorētisko bāzi. Akadēmijā es pirmo reizi stājos Ķimeles un Seņkova kursā (Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova apvienotais aktieru un režisoru kurss 2013. gadā – A.U.) uz režisoriem. Ļoti labi atceros, ka man bija zaļa kleita, sarkani mati, gadi 20 – biju jauna un naiva. Norunāju briesmīgi, raustīju valodu, lai gan komisija mani centās visādi atbalstīt un uzmundrināt, biju šausmīgi uztraukusies, jo šī stāšanās man likās uz dzīvību vai nāvi. Pēteris Krilovs prasīja: “Vai tu tiešām gribi stāties režisoros?”, un es ar pilnu pārliecību atbildēju: “Jā, protams!” Tāds naivums. Biju uzrakstījusi eksplikāciju par “Stikla zvērnīcu” (Tenesija Viljamsa luga – A.U.). Tajā laikā neko daudz par Māru nezināju, bet tagad, skatoties atpakaļ, noteikti būtu izvēlējusies kādu citu lugu (Māras Ķimeles pirmā izrāde bija “Stikla zvērnīca” Liepājas teātrī 1969. gadā – A.U.). Protams, pārdzīvojums bija liels, bet patiesībā no tā nāca daudzi ieguvumi – man sanāca pabeigt koledžu, uztaisīt dažas izrādes, lai saprastu, ka režija nav priekš manis. Sapratu, ka to nespēju un režisors vēl nevaru būt. Nesaku, ka nekad dzīvē, bet šobrīd tam vēl neesmu gatava, jo esmu emocionāla un man vienkārši ir žēl aktieru, kuriem būtu ar mani jāstrādā. Nākamā iespēja studēt aktieros bija leļļu kursā. Sapratu, ka tas man ir pēdējais vilciens, ka man tas ir jādara tagad.

Tev nebija doma: “Ko tad es stāšos leļļu kursā?”

Jā, protams, bija. Lelles mani nedaudz biedēja – gan stājoties akadēmijā, gan vēl ilgi pēc tam.

Vai pēc izglītības iegūšanas tu arī labāk izvēlētos strādāt bez lellēm, nevis ar?

Bez. Un arī ar. Lelles man principā iepatikās tikai 3. kursa beigās. Bija interese darboties ar objektiem un lellēm, bet tā pavisam mani tas neizrāva. Iespējams, nebiju atradusi “savu” šajā nozarē. Darbs ar lellēm ir ļoti tehnisks, tam nepieciešama liela pacietība, kas man vēl joprojām ir jātrenē. 3. kursa beigās mēs ar kursabiedriem bijām festivālā Polijā, Bialistokā. Tajā gadā bija daudzas brīnišķīgas profesionāļu un studentu objektu un leļļu teātra izrādes, kuras spēcīgi uzrunāja ar vizuālajiem risinājumiem, meistarību un asprātīgi izmantotiem elementiem, un tas man likās wow. Kad izdodas savienot dramatisko teātri ar lelli vai objektu – tā ir maģija.

Tikai tajā brīdī sapratu, cik ļoti mūsu kursam ir paveicies ar vēl vienu specializāciju. Es tiešām negribētu to pazaudēt – spēt darīt abus. Tā ir vēl viena domāšanas dimensija, jo tieši lelles un objekti ļoti atver radošumu un rosina iztēli.

Skats no izrādes "Medības" (2019, rež. E. Seņkovs) // Publicitātes foto

Atskatoties uz akadēmijas laiku, kas ir tavi lielākie ieguvumi no šiem četriem gadiem?

Tajos četros gados vēl esi jauns un nenoformējies kā personība. Četrus gadus tev būtībā neeksistē cita dzīve. Tev pazūd apkārtējā pasaule, un tu esi tikai tur, procesā. Līdz ar to tie cilvēki, kas ir apkārt, ir viss, ko redzi – tu ar viņiem dzīvo, audz un spēlē. Manuprāt, tiek iedzīta ļoti liela disciplīna, apziņa, ka, ja kaut ko grib sasniegt, ir jāstrādā. Nav citu variantu. Mūsu kursam īsti nebija viena atbildīgā pasniedzēja, kas par mums aktīvi iestājās, līdz ar to – ja mēs paši nedarījām, tad nekas arī nenotika.  Un es vēl joprojām tiešām tam ticu – ka ar lielu darbu un labu sirdi daudz var panākt (smejas).

Tiek iedotas gan teorētiskās, gan praktiskās prasmes. Tiek ielikta bāze, ar ko vispār sākt, jo četros gados cilvēks par aktieri noteikti nekļūst. Tu esi paspēris mazus, mazus solīšus, lai varētu sākt strādāt šajā profesijā, bet man liekas, ka par aktieri kļūst tikai praksē. Tāpēc arī šis laiks ir ļoti jocīgs, jo ir nepieciešama satikšanās ar skatītāju. Tās tiešām ļoti, ļoti pietrūkst.

Kas bija tavi lielākie pārsteigumi, sākot strādāt profesionālā vidē pēc akadēmijas?

Bija priekšstati par to, kā tas varētu būt, kur būsi nākotnē un tā tālāk. Akadēmijas pirmajā kursā liekas, ka tu neko nesaproti, otrajā domā, ka visu saproti, trešajā vienkārši gribi aiziet no akadēmijas un ceturtajā saproti, ka vispār neko nesaproti (smejas), bet tajā pašā laikā tomēr saproti. Tas viss ir ļoti sarežģīti. Katru reizi sākot iestudēt jaunu izrādi, ir sajūta, ka visu sāc no jauna un ir nezināmais, kas patīkami uztrauc un biedē reizē, tomēr ar katru izrādi tu sāc apzināties savus aktieriskos instrumentus arvien vairāk un dziļāk. Tas, ko šajā laikā esmu sākusi apzināties, – ka ir jāatrod darba veids, kas strādā tieši tev. Katram ir savas stiprās un vājās puses, kuras attīstīt un apzināties.

Bija pierasts strādāt ar kursa biedriem, cilvēkiem, ko pazīsti jau četrus gadus – tu zini, kā viņi uzvedās, kādi viņi ir, tu pilnībā sajūti šos cilvēkus un saproti bez vārdiem. Un tad, izejot no akadēmijas, notiek satikšanās ar skatuves partneriem, ar kuriem nav iepriekš strādāts un kuri mēdz būt dažādi. Man tiešām lielākajā daļā ir paveicies ar brīnišķīgiem kolēģiem, no kuriem esmu ļoti daudz mācījusies un mācos vēl joprojām, bet ir gadījies saskarties arī ar tādiem, par kuriem šķiet, ka viņiem partneris nav vajadzīgs, un tad ir daudz grūtāk, jo, manuprāt, teātris ir kopdarbs.

Man vispār ļoti patīk, kad izrāžu iestudēšanas procesā notiek dzīvs dialogs radošajā komandā un ir kopīgi meklējumi. Reizēm sanāk, ka nesaskan gaume ar režisoru, liekas, ka varētu darīt citādāk, bet tajā brīdī vienkārši jācenšas atrast kompromisu starp savu un režisora skatījumu.

Skats no teātra apvienības "EsARTE" izrādes "Pēdējās stundas" (2020, DDT, rež. E. Seņkovs) // Publicitātes foto

Tu esi daļa no teātra apvienības EsARTE. Kā ir strādāt ar kursabiedriem arī tagad?

Darbs dažādās komandās ir ļoti foršs, un tas ir frīlancera lielākais ieguvums un burvība, jo tādā veidā ir iespēja iepazīt dažādas teātra valodas, darba metodes, saprast, kas ir tas, kas tev personīgi patīk, un attīstīties. Tajā pašā laikā ir arī grūti, jo, katru reizi satiekot jaunu komandu, ar viņiem sadraudzējies, un tad ir jāšķiras. Nesen filmējos daudzsēriju filmā par Emīliju Benjamiņu (“Emīlija. Latvijas preses karaliene”, rež. Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, 2021 – A.U.) un ļoti sadraudzējos ar Liepājas puišiem Maliku un Ozoliņu (Liepājas teātra aktieri Gatis Maliks un Edgars Ozoliņš – A.U.). Pēdējā dienā vienkārši raudāju, lai gan biju pavadījusi ar viņiem tikai kādu nedēļu (smejas). Tā ir tāda pēdējā laika spilgtākā reize, bet tādas ir bijušas daudz un noteikti vēl būs.

Ar EsARTi mums viss iesākās, un tad jau redzēs, kā tas turpināsies. Šobrīd EsARTEi ir daudz un dažādi brīnišķīgi projekti, par ko ļoti priecājos. Cenšos visam sekot līdzi, pat ja pati neesmu konkrētajā darbā. Sākums bija ar milzīgu entuziasmu, es pat teiktu – naivām ilūzijām. Domājām, ka nu tik būs. Un tad, lūdzu, pandēmija. Bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, un ceru, ka pa šo laiku mēs visi būsim daudz ko sapratuši, paaugušies, apbružājušies, lai pēc tam to turpinātu jau ar citu sapratnes līmeni. Šādi pārbaudījumi mēdz būt ļoti grūti, bet tajā pašā laikā vērtīgi, lai atbildētu uz svarīgiem jautājumiem pašam sev saistībā ar mākslu un teātri.

Ar pirmo izrādi EsARTē (“Pēdējās stundas”, Dirty Deal Teatro A.U.) kādam gāja vieglāk, citam grūtāk, bet kopumā process bija sarežģīts, jo mēs visi to darījām pirmo reizi. Pirmo reizi gājām kaut ko meklēt pilnībā nezināmā, slēgtā vidē, kādu intervēt un pētīt, saprast, kā veidot dramaturģiju, atrast galvenās tēmas. Pirmajā reizē viss nevar būt izcili, un tas ir okei. Tas, ka tēma bija pansionāti un veci cilvēki, ar manu emocionalitāti bija vienkārši briesmīgi. Smieklīgi, jo viens no variantiem manam monologam, kas tomēr nenonāca līdz skatuvei, bija tāds: “Es esmu Sandija Dovgāne. Un es esmu ļoti emocionāla. Es raudu par to, to un to… es visu laiku raudu.” Vienkārši jāiemācās sevi pieņemt tādu, kāds esi, un apzināties, kā ar to strādāt, lai neraudātu tur, kur nevajag (smejas).

Man kā skatītājam šķiet, ka šādas tēmas patiesībā uzliek aktierim lielu atbildību.

Tieši tā arī ir. Tajā laikā, kad staigājām pa pansionātiem, man nomira mana pēdējā vecmamma, un man bija vajadzīgs laiks, lai uz to paskatītos neitrālāk. Pēc izrādes procesa sapratu – ja ir sajūta, ka tā ir tēma, ko cilvēcīgi nespēsi pavilkt, drīkst procesā pateikt “nē”, un tas nav nekas slikts. Man liekas, ka tas, ka gājām un meklējām, mums kā cilvēkiem iedeva ļoti daudz. Tas ir ļoti interesanti – pētīt dažādas grupas, cilvēkus un indivīdus, meklēt stāstus.

Skats no Ģertrūdes ielas teātra tālizrādes "Krēsls" (2021, rež. A. Jarovojs) // Publicitātes foto

Tu esi spēlējusi arī Rēzeknes teātrī “Joriks”. Kā nonāci teātrī, kas ir tik tālu no Rīgas?

Mani pēc diplomdarbiem tur aicināja štatā vai arī piedalīties atsevišķos iestudējumos. Sākumā nezināju, ko sagaidīt. Atceros, ka sēdēju “Zirgu pasta” pagalmā, sarāvusies čokuriņā, riktīgi raudāju un zvanīju Ainai Matīsai. Viņa man teica: “Meitene, nomierinies! Stāsti, kas tev tur ir.” Tagad domāju – ārprāts, kā uzvedos, bet tajā brīdī, esot jaunam, vajag kādu, kas palīdz ar padomu. Vispār uzskatu, ka Aina Matīsa ir viens no maniem lielākajiem ieguvumiem no akadēmijas, jo viņa būtībā bija galvenais iemesls, kāpēc 3. kursā tomēr nepametu studijas. Mums bija uzdevums, kur bija jārunā sengrieķu monologs. Aina Matīsa ar mani un kursabiedru Mārtiņu strādāja līdz pat desmitiem vakarā un pēc tam, ejot ārā, nedaudz viltīgi smaidot teica: “Labi, šito meiteni pataisīsim par aktrisi!” Viņa noticēja man brīdī, kad es sev neticēju. Un tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Cenšos arī tagad vismaz reizi pusgadā ar viņu satikties un parunāties. Apbrīnoju Ainas Matīsas dzīves gudrību, cilvēcību un emocionālo inteliģenci. Stundām varu klausīties viņas stāstos. Viņa ar savu dzīves pieredzi tik ļoti nomierina, ka vienmēr pēc šīm sarunām jūtos ļoti uzlādēta un iepriekšējās rūpes šķiet nenozīmīgi sīkumi.

Mana pirmā izrāde Rēzeknē bija “Otello” (rež. Antons Kiseļjuss – A.U.), pēc tam bija “Rudens sonāte” ar Eihi (režisoru Mārtiņu Eihi – A.U.). Man ļoti liels prieks, ka piekritu, jo tas ir rezultējies arī ar tālākiem darbiem, piemēram “Kaiju” (rež. M. Eihe – A.U.). Braukāšana, protams, ir grūta, bet, tā kā Eihe ir mākslinieciskais vadītājs un man tiešām ļoti patīk ar viņu strādāt, esmu piekritusi arī tālākiem projektiem. Kā smejos, viņš mani nopērk ar lomām un iespēju kopā strādāt (smejas). “Rudens sonātē” strādāju ar Esmeraldu (aktrisi Esmeraldu Ermali – A.U.), no kuras ļoti daudz iemācījos, un tagad “Kaijā” man ir jauns, brīnišķīgs partneris – Jana Ļisova. Arī no viņas ļoti daudz mācījos gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Kaut kas mūsos ir līdzīgs.

Kādas ir tavas atmiņas par diplomdarbu izrādēm, piemēram, arī ārpus akadēmijas novērtētajām “Medībām” (rež. Elmārs Seņkovs – A.U.)?

Diplomdarbi bija ļoti dažādi, jo bijām leļļu kurss. “Medības” īstenībā lielai daļai no mums bija vienīgā lielā loma. Man liekas, ka ar “Medībām” notika kaut kāda maģija, jo mēs zinājām, ka tas ir pēdējais darbs, tālāk nekā nav. Visi bija ļoti sakoncentrējušies, jo zināja, ka nav īsti, ko zaudēt (smejas). Vienkārši jāmauc uz 100 procentiem. “Medībās” bija sajūta, ka visi veido visas lomas. Jā, bija galvenās un mazāk galvenās, bet tajā brīdī tā nelikās. Mēs tiešām daudz kopīgi meklējām un domājām, arī Elmārs katram no mums daudz palīdzēja ar lomas izveidi un šī cilvēka domāšanas veida meklējumiem. Tas viss savilkās kopā ļoti skaistā izrādē, kur iekšēji bija sajūta, ka viss un visi ir uz viena viļņa.

Sastrādāties var ar jebkuru cilvēku, bet tāds saslēgums negadās bieži. Tas nav vienmēr atkarīgs no mums un ne vienmēr ir racionāli izskaidrojams.

Skats no Rēzeknes teātra "Joriks" izrādes "Rudens sonāte" (2019, rež. M. Eihe) // Publicitātes foto

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

Lasu gan par izrādēm, kurās spēlēju, gan par tām, kurās nespēlēju. Man patīk lasīt, kā kritiķis uzrakstījis par izrādi, pēc tam aiziet uz to un saprast, ko es pati par to domāju. Bieži lasu kritikas tieši pirms izrādes, nevis pēc. Atzīšos, ka, iedvesmojoties no kritikām, esmu neaizgājusi vai, gluži pretēji, aizgājusi uz kādu izrādi. Man šķiet, ka kritika ir ļoti svarīga gan režisoriem, gan aktieriem, gan vienkārši cilvēkiem no malas, kas nāk uz teātri. Tas arī ir viens no ļoti spēcīgiem mārketinga elementiem – publisks viedoklis, kas var gan pacelt, gan baigi norakt. Dzīvojot teātra burbulī, liekas, ka visi par to interesējas, bet patiesībā tā galīgi nav.

Teātra profesijas jau arī nav tādas, kur tu vakarā atnāc mājās un tad par to nedomā. Man liekas, ka tas ir dzīvesveids.

Jā, un tā patiesībā ir ļoti nopietna tēma – par to, kā iziet no lomas… kā katrs tiek ar to galā. Manuprāt, par to vajadzētu vairāk runāt, jo pat nemanot tu paņem kaut kādas lietas līdzi, it īpaši sākumā, kad kā aktieris vēl nemāki pārvaldīt mehānismus. “Emīlijas. Latvijas preses karalienes” filmēšanā galveno lomu spēlē Guna Zariņa. Es kā jauna aktrise ar interesi vēroju, kā viņa strādā – kā viņa var uz klikšķi mainīties un iet uz priekšu. Man ir bijušas izrādes, kur to ir vieglāk un kur – grūtāk to izdarīt. Piemēram, “Rudens sonāte” ir ļoti smaga izrāde, un vienā brīdī Eihe, redzot, ka netieku galā ar emocijām, pateica: “Tā, viss, ej pastaigāt!”, un tā mēs iestudēšanas periodā ar radošo komandu ļoti daudz staigājām pa Rēzekni. Izstaigāties, izskrieties, pameditēt – kas nu kuram palīdz.

Vai tā ir tāda kā profesionālās muskulatūras trenēšana?

Jā, tieši tā. Kā jau teicu, par aktieri nekļūst, pabeidzot akadēmiju – tikai nonākot teātrī, sāk rasties kāds priekštats par to, ko un kā var darīt. Man sākumā bija liela pietāte pret teātri un rozā brilles uz acīm, kas radīja lielu saspringumu. Visu laiku bija doma: es tak vispār neko nemāku... Un tad tu tāds kokains un sastresojies tur cīnies. Man vēl raksturīgs arī teicamnieces sindroms. Kad mēģinājām “Medības”, Elmārs visu laiku teica: “Pohuj, Sandij!” (smejas). Tikai tagad beidzot, pamazām sāku saprast, ko tas nozīmē. Jātiek pašam ar sevi galā, jo citādāk jau nekas nenotiek. Tas arī ir pozitīvais, ko man devusi pandēmija, – pagājušā gada pavasarī varēju aizbraukt un padzīvot Alūksnē, veltīt laiku sev un kārtīgi beidzot izrunāties un saprast, kas pa šiem četriem gadiem akadēmijā un pusi sezonas pēc tās ir noticis, ko vēlos no šīs profesijas, kā tālāk virzīties un kā atrast brīvību tajā, ko daru.

Pasaule skrien uz priekšu par ātru?

Nenormāli. Tāpēc ļoti cenšos izbaudīt katru dienu.. Gan tādas, kurās esmu pilnībā darbos, gan brīvdienas. Un iemācīties brīvdienās atpūsties, tas ir ļoti svarīgi.

Kas ir tava mīļākā loma, ko esi spēlējusi?

Man visas lomas mīļas, bet šobrīd teikšu, ka tā ir Ņinas loma “Kaijā”. Tāpēc, ka neesmu dabūjusi to kārtīgi paspēlēt (smejas). Viņa kaut kur sēž un grib kļūt redzama.

Un kāda ir tava sapņu loma?

Tieši tāpēc es, pirmo reizi stājoties akadēmijā, rakstīju eksplikāciju par “Stikla zvērnīcu” – mana sapņu loma joprojām ir Laura no “Stikla zvērnīcas”. Man šķiet, ka profesionāli man vēl līdz šai lomai jāpaaugas, bet ļoti, ļoti gribētu to kādreiz nospēlēt. Man pat ir tandēms, kurā to gribētu nospēlēt, to gan neatklāšu.

Visbeidzot – ko tev vislabāk patīk darīt brīvajā laikā?

Man ļoti patīk braukt ar mašīnu un staigāt, dziedāt, dejot. Un es ļoti, ļoti gribu suni. Ja ir slikta diena un es satieku suni, man uzreiz tā kļūst gaišāka. Pandēmijas laikā daudz domāju, ko citu es varētu darīt. Un sapratu, ka neko citu nevarētu. Viss saistās ar teātri, kino vai dziedāšanu, un Latvijā tas viss ir kopā. Es par to lasu, par to domāju… kaut kā ļoti esmu ar to saaugusi.

 

Šeit Sandijas Dovgānes profils vietnē Izrādes.lv.

Latvijas Kultūras akadēmijas BSP "Audiovizuālā māksla" specializācijas "Audiovizuālās un skatuves mākslas producēšana" 2. kursa studente.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt