"Man ir paveicies nodarboties ar profesiju, kurā es strādātu arī bez maksas," atzīst Dailes teātra jaunais aktieris Mārtiņš Upenieks.

Mārtiņš Upenieks ir Dailes teātra aktieris jau sesto sezonu, viņa biogrāfijā ir tādas lielas šī teātra lomas kā Džeiks N. Reinas "Piekrišanā" (2021), Pēteris R. Ezeras "Zemdegās" (2020), Ševaljē Dansenī K. Hemptona "Bīstamajos sakaros" (2019), Metjū G. Adēra "Sapņotājos" (2018), Harolds K. Higinsa "Haroldā un Modā" (2017), Lavriks M. Kuzmina "Peldošajos-ceļojošajos II" (2016), Klaids Berovs Ā. Peka "Bonijā un Klaidā (2016).

Viņu atceros kopš “Peldošo - ceļojošo” pirmās daļas Jaunajā Rīgas teātrī – izlutinātais, manierīgais Lavriks, tik skaists, trausls un nešpetns. Dzīvē vienmēr pieklājīgi apsveicinoties, Mārtiņš allaž šķitis korekts, pareizs, tāds “labais zēns”, kā viņu nesen nosauca intervijā “OK!”. Taču priekšstats ir mānīgs, Mārtiņam ir ļoti savs, lāgiem strikts un no citiem atšķirīgs viedoklis par to, kas ir labs teātris un labs aktierdarbs. Par to arī mūsu saruna.

Intervijas man nepatīk.

Kāpēc?

Man nepatīk par sevi runāt.

Ir t.s. publiskie cilvēki, kuri intervijās paši sev noformulē kaut kādas atziņas, un intervija mazlietiņ ir kā psihoterapijas seanss.

Tāpēc labāk iet pie psihoterapeita, nevis runāt publiski. Ir skaidrs, ka sarunājoties ir vieglāk noformulēt domu, nekā kad es viens pats ar sevi mājās virpinu kaut kādu tēmu. Bet citādi – intervijā vienmēr ir kādi meli, ir kādas lietas, ko nevar teikt vai nevar teikt atklāti, ja negribi kādu aizvainot vai negribi izklausīties pēc kaut kāda super vai pseido intelektuāļa. Rakstītajā arī nedzird ironiju, sarkasmu.

Vai tu vienmēr esi gribējis būt aktieris? Vai jau bērnībā, kad nodarbojies ar karatē, zināji, ka būsi aktieris?

“Spēlmaņu naktī” laikam kāds kaut ko runāja par bērnību, un es tā sāku domāt… Nē, man bija citas vēlēšanās. Es gribēju būt detektīvs, un man ļoti patika film noir…

Noslēpumaini personāži ar cigareti lūpu kaktiņā…

Tās ir tās liktenīgās sievietes. Bet man patika tie džeki pelēkos vai brūnos mēteļos, platmalē. Ar tādiem stone face. Viņiem nekad nevajag daudz naudas, viņiem ir tāda misijas apziņa, ka jāiet, jāizmeklē, jāpanāk taisnība.

Vienu brīdi domāju, ka gribu būt klauns. Man varēja būt kādi 10 – 12 gadi. Par to ieminējos mammai. Vai ir kaut kāda klaunu skola? Viņa bija diezgan samulsusi. Man patika smīdināt cilvēkus, man šķiet. Varbūt tas bija saistīts ar uzmanības deficītu. Mēģinot kādu uzjautrināt, liekot smieties par sevi, kaut ko muļķīgu darot, saņemt uzmanību. Un pusaudža gados es saslimu ar mūziku.

Cik saprotu, tas joprojām turpinās.

Tagad tas ir tāds ļoti foršs, tuvs hobijs. Pēdējā sadarbība man ir ar Miku Dukuru, esam ierakstījuši divus gabalus, pat videoklipu pirmoreiz nofilmējām, ko ar manu grupu man neizdevās izdarīt. Ar tiem džekiem reizi gadā uzstājāmies “Radio Pieci”. Nezinu, vai šogad sanāks visiem savākties. Bet jā, pusaudžu gadu laikā es mistisku iemeslu dēļ biju noskaņojies, ka mācīšos ģitāru. Pēc vidusskolas iestājos divās koledžās, viena bija Braitonā, otra Londonā. Bet tieši tajā gadā es arī iesniedzu dokumentus uz aktieriem (Latvijas Kultūras akadēmijā – H. V.). Un izlēmu – ja paņems aktieros, tad palikšu te.

Bet kur radās impulss stāties aktieros?

Man bērnībā ļoti patika Džims Kerijs, viņa spilgtā plastika, sāku viņu atdarināt. Man teica, ka man ļoti labi sanāk, un es pavilkos. Vidusskolā biju skolēnu padomē, vadīju pirmos pasākumus. Tas bija satraucoši, bet man patika. Arī uzstāšanās ar grupu, tā skatuves lieta. Man likās un joprojām liekas, ka skatuve ir liels spēks. Un tad kaut kas man ieminējās par aktieriem. Tas bija intuitīvs lēmums, nebija tā, ka es ļoti jūsmotu par teātri no bērnības.

Nebija sajūtas, ka tagad izšķiras tavs liktenis, ka strādāsi vietā, kur tevi pētīs un vērtēs simtiem cilvēku?

Zini, ir tik daudz stāstu par to, kā uz iestājeksāmeniem draudzene aiziet līdzi draudzenei, kura ļoti gribēja iestāties, bet viņu nepaņēma, toties paņēma to, kura aizgāja vienkārši randomā līdzi. 18, 19 gadu vecumā man bija gari mati, līdz šejienei (rāda uz krūtīm). Un es nedomāju par tādām lietām. Gruzdovs, mūsu vēlākais kursa vadītājs, pirms iestāšanās akadēmijā sarīkoja satikšanos. Un pateica: “Nestājieties, jūs būsiet nelaimīgi cilvēki.” Es sēžu, skatos, kā kāds mazs vīriņš baigi nopietni mūs gruzī. Tas man tikai uzsita asini, likās interesanti, jāpamēģina. Man arī likās, ka aktiera profesiju varētu apvienot arī mūziku, zināju, ka tur māca dziedāt, visādas radošas lietas. Likās, būs tā viegli. Izrādās, ka nē, ka tas ir ļoti smags darbs.

Mēs bijām brīvais kurss, mums nebija piesaistes nevienam teātrim. Ceturtajā kursā mums diezgan atklāti pateica, ka situācija nav īpaši laba. Tu man teici, ka tas ir nopietns lēmums – izvēlēties mācīties par aktieri. Es gribu ticēt, ka ir kaut kāds liktenis un profesija izvēlas tevi, nevis otrādi. Ir cilvēki, kuri divreiz, trīsreiz stājas, bet netiek. Man nebija tādas kvēlas vēlmes un sajūtas – ja netikšu, tad iestāsies pasaules gals. Varbūt pēc trešās, ceturtās kārtas uzradās adrenalīns – ja esmu tiktāl ticis, vajadzētu izdoties. Bet bieži cilvēks saņem to, pēc kā vismazāk raujas. Tā milzīgā pārcentība aktierim neder arī uz skatuves. Ja redzu, ka kāds aktieris izrādē pārcenšas, tas parasti man atgrūž. Tur jābūt brīvam ķermeņa stāvoklim un tajā pašā laikā ir jābūt visaugstākajā koncentrēšanās pakāpē.

Vai tev ir bijušas tādas izrādes, kur tu ar atvieglojumu nopūties, kas tā ir beigusies?

Man ir izrādes, kuras man ir ļoti tuvas. Ir tādas, kuras man vienkārši patīk, neatkarīgi no lomas lieluma, un tad ir tādas, kurās piedalos ļoti tehniski. Tas lielākoties ir pavisam mazās lomas, kurās var arī nebūt Mārtiņš Upenieks, bet kurās esmu paņemts tāpēc, ka tur vajag baru vai masu. Tad tas man nekādā veidā nav interesanti. Es saprotu, ka mani tur paņem kā jauno aktieri, kuru var iemest visur, bet tas mani nekādā veidā nepiepilda, nebagātina. Es jūtos, it kā izšķiestu savu laiku. Tādās izrādēs nekādā veidā nekļūstu par labāku aktieri. Ja nu vienīgi es disciplinēti rūdos nesajukt prātā, kad trīs stundu garā izrādē mans skatuves laiks ir dažas minūtes pirmā cēliena sākumā un otrā beigās.

Kas vēl aktiera darbā ir nogurdinošs?

Es noteikti nenodarbotos šo profesiju, ja man tas nesagādātu prieku. Es to varētu darīt arī par brīvu, mani nauda baigi neinteresē. Jādzīvo, protams, ir, bet man nekad nav bijis tā, ka naudas ļoti pietrūkst, un nekad tās nav bijis ļoti daudz. Vienmēr ir bijis tik, cik vajag. Es Covid-19 laikā daudz par to domāju. Tad bija daudz laika par visu ko domāt. 

Man ir paveicies nodarboties ar profesiju, kurā es strādātu arī bez maksas.

Bet tas, kas nogurdina, ir nezināmais. Neziņa, kurā dzīvoju no gada uz gadu, nezinot, kas būs nākamsezon. Tā ir kā staigāšana pa plānu ledu. No vienas puses, tas ir labi, tāpēc ka esmu spiests visu laiku būt formā. No otras puses, profesija var beigties kurā katrā brīdī, tā var beigties nākamajā dienā. Jāsabalansē, cik ļoti šo sajūtu var laist sevī… Nav tā, ka es uztrauktos par to, vai man būs vai nebūs veiksmīga karjera…

Izklausās, ka uztraucies gan…

Mani pabaro tas, ka man sezonā ir viena forša, laba loma. Tas ir tāds mans zelta ābols. Ja man tā nav un ir tāda sezona, kurā nākas meklēt, pie kā pieķerties, tad tik daudz kas atkarīgs no veiksmes… Tad var nākties mazliet dedzināt sevi tukšgaitā un nonākt pie jautājuma – kāpēc vispār ar to nodarbojies? Aktierim apetīte rodas ēdot, un tieši tādā foršā lomā tu to saķer, tas iedod baigo uzrāvienu, un gribas uz tā viļņa atrasties ilgāk. Un tad ir tā sajūta, ka tu nevari visu laiku būt uz šī viļņa, ka ir jādara arī dienišķais repertuāra teātra darbs, kur ne visas lomas ir brīnišķīgas… Ka viss nebūt nestrādā uz tevi, lai tu būtu zvaigzne vai premjers, ka ir arī aktiera maizes darbs, kur mēs vienkārši mēģinām uztaisīt labu izrādi. Ka tas ir kopdarbs un tas, ka tu nebūsi super spīdošs šajā lomā, nav svarīgi, mēs to vienkārši darām kopā teātra, izrādes, kolektīva dēļ.

Vai tad superspīdošs nevar būt jebkurā lomā?

(Skeptiski.) Nu jā, kursa vadītājs arī tā saka. Bet tas tā nenotiek, tas ir kaut kas, ko stāstīt jaunajiem studentiem.

Savulaik Lauris Dzelzītis stāstīja, un es viņam noticēju, ka viņam ļoti patīk būt otrā plāna lomās, kā galvenā varoņa draugam vai atbalstošam personāžam, jo tad viņam neesot tik liels saspringums izrādē. Vai tev arī patīk otrā plāna lomas?

Man patīk labas lomas. Tam, vai tā ir pirmā, otrā, trešā plāna, nav lielas nozīmes. Teātrī viss sākas ar to sasodīto lugu. Vai nu materiāls ir labs, vai nav. Ja tas ir viduvējs, tad varbūt kaut kā kopā mēs varam to uztaisīt labāku. Ja luga ir slikta, tad tās ir mocības pilnīgi visiem iesaistītajiem. Atrast kaut ko, kā tur vienkārši nav. Bet sačakarēt labu materiālu – tur jābūt īpašam talantam. Tāpēc lomas apmērs nav izšķirošs. Svarīga ir arī ķīmija, tas, kam tu spēlē to otro plānu. Otro plānu spēlēt ar partneri, kur ķīmija nav tik laba, nav tāds kaifs kā ar tādu, ar kuru tu esi labā saslēgumā.  

Tas nozīmē – ja tu sezonas sākumā nostājies pie slavenā dēļa un izlasi, kādas lomas tev būs, ar ko kopā tās spēlēsi, iznākums tev jau ir paredzams?  

Jau kādu laiku es pilnīgi neko negaidu, un tas ļoti palīdz dzīvot, jo tad nav nekādu vilšanos. Es to apzināti mēģinu piekopt. Arī, kad eju uz teātra izrādēm, mēģinu izslēgt jebkādas gaidas.

Mēs varētu ielūkoties aktiera virtuvē. Tu jau teici, ka teātrī viss sākas ar lugu. Bet kā tu sāc veidot savu personāžu? Ir ļoti daudz dažādu piegājienu: var vispirms iemācīties tekstu, var iztēloties varoni, kāds viņš izskatās un kā viņš kustās, un sākt no ārējā. Var sākt pēc klasiskās Staņislavska metodes “es dotajos apstākļos”.

Tagad ar mums strādā poļu komanda, Lukašs Tvarkovskis (režisors Dailē iestudē izrādi par Marku Rotko – H. V.). Taisām izrādi piecu nedēļu laboratorijā, kur mums nav teksta. Kopš strādāju valsts dotētā teātrī, pirmoreiz, man liekas, mums nav lugas. Bet, atgriežoties pie tava jautājuma, tā metode visiem plus mīnus ir viena un tā pati. Vienkārši vienam palīdz tas, kā to noformulēja Staņislavskis, citam, piemēram, Bruks, vēl kādam Grotovskis. Kad biju students, man ļoti patika Staņislavska “Ētika”, likās, ka tā ir kā aktieru Bībele. 30, 40 lapas, bet man liekas, tiešām ir labāk izlasīt šo nekā “Aktiera darbu”. Tad Mihails Čehovs ļoti patika, un likās, ka tur esmu atradis tādu jauno domu. Ir domas, ko formulē intuitīvas sajūtas līmenī, un tad tieši to domu, tikai precīzi izteiktu, atrodi grāmatā. Tad atrodi Meisneru, un tas atkal liekas kaut kas jauns un noderīgs. Bet, ja runājam praktiski – kā uzsākt un kā strādāt pie lomas –, katrreiz, kad man liekas, ka es kaut ko saprotu, sākas jauns iestudējums, un es atkal neko nesaprotu un viss atkal jāsāk no nulles.

Vajag aizmirst iepriekšējo pieredzi, jo ikviens režisors strādā citādi, katram ir mazliet citādāka metode, un aktiera darbs ir nemitīga pielāgošanās.

Ar ko tu sāc, vai arī tas atšķiras no lomas uz lomu?

Tas atšķiras, bet parasti es sāku ar tekstu. Diezgan daudz tam veltu laiku, īpaši sākumā. Teksts man viegli iet galvā, par to nav jāsatraucas. Es atzīmēju faktus, ko atrodu. Atzīmēju faktus, ko citi varoņi runā par manu tēlu. Ar jautājuma zīmēm atzīmēju neskaidrās vietas, mēģinu saprast, kā viņš veido teikumus, vārdus, mēģinu izdomāt, vai tā ir tulkojuma lieta vai arī cilvēks tā runā. Iztēlojos viņa balsi… tu jau zini, ka, lasot prozas darbu, visi mazliet dzird tās balsis. Es mēģinu atzīmēt pie teikumiem, kāda ir mana darbība to laikā, kāda ir mana varoņa darbība ainā kopumā. Atzīmēju to, kas nav pateikts vārdos, zemtekstus, to, kurā brīdī varonis melo un ko slēpj, bet arī, ko patiesībā grib no cilvēka, ar kuru ir dialogs. Darbība manā profesijā ir būtiskākā lieta. Bieži arī kostīms jau ir sagatavots, dažkārt kostīms palīdz, iedod kaut ko varonim, dažreiz neko nedod. Tad ir režisors, kurš kaut kādas lietas grib un redz, un tas var nesakrist ar manu sajūtu, tad jāatrod kompromiss. Svarīgi ir, vai tā ir raksturloma vai man vairāk jāiziet no sevis. Kā es tagad iešu, kā stāvēšu, kā izskatīšos – tas laikam ir pēdējais, par ko domāju. Bet nav jau arī bijušas tādas lomas, kur jātēlo, piemēram, astoņdesmitgadīgs večuks.

Man arī patīk daudz lasīt lugas sakarā. Kad saņemu lugu, izlasu visu par autoru, par lugu, citus saistītos darbus, noskatos visu iespējamo kino, jo mazliet esmu sinefils, un man vienmēr ir kaut kādas asociācijas par tēmām, kas ir lugā, kuras esmu redzējis filmās. Ja veltu divus mēnešus mēģinājumu procesam, lai tas ir kaut kas tāds, kas mani izmaina tajā brīdī. Lai ir, par ko būtu vērts taisīt izrādi, lomu, kā dēļ iet uz skatuves. Ja tas ir tāpat vien, tad ir taču labākas lietas, ko darīt dzīvē.

Lomas gatavošanas process noteikti ir ļoti vērtīgs, jo tu apaudz ar dažādām zināšanām, pieredzi, bet tomēr ir aktieri, kuriem vairāk patīk mēģinājumu process, un ir tādi, kuri kaifo tieši uz skatuves. Pie kuriem tu piederi?

Dažreiz ir sajūta, ka varbūt loma ir gatava agrāk par pirmizrādi, un liekas, ka mēs tagad muļļājamies pa riņķi un ka vajag ielaist skatītāju. Skatītājs ievieš korekcijas. Kad par daudz ņemas ar sevi mēģinājumos un mazliet jau ierunā tekstus un iespēlējas, paliek kaut kā garlaicīgi. Man arī nepatīk izrunāt tekstus pirms izrādēm. Man riebjas, ka mums jānāk trīs stundas agrāk izrunāt tekstus. Neesmu debils, varu lugu pārlasīt mājās. Es zinu, ka man ir jāsagatavo teksts.

Ir aktieri, kuriem iziet cauri tekstiem, izstaigāt savas lomas vietas uz skatuves ir daļa no izrādes rituāla…

Nu jā, katram savs, bet tas, ko es novēroju, ir, ka aktieri bišķiņ nedzird viens otru. Viņi jau zina, ko viņi teiks, ir ierunātas intonācijas. Ļoti tehniski – tas mazliet, man liekas, kaitē tieši valodai. Izrādēs, kurās vēl perfekti nezina tekstu, aktieri ir daudz uzmanīgāki, šķiet, nav tādas drošības sajūtas. Man liekas, tas iedod to dzīvi. Un esmu apzināti sarunājis, kad man ir labi zināms partneris, ar kuru ir labas attiecības, neatrunāt tekstu pirms izrādes. Tieši šī iemesla dēļ, lai dabūtu to dzīvo aktiera nervu, nevis tikai komfortablu sajūtu, kad zinu, kas man jāspēlē. Arī, kad izrāde daudz spēlēta, lai pašam nepaliek garlaicīgi, tas palīdz.

Teici, ka svarīgi ielaist izrādē skatītāju. Cik lielā mērā aktieri jūt skatītāju? Vai vienai un tai pašai izrādei dažādos vakaros var būt atšķirīga enerģija, kas nāk no zāles?

Ģertrūdes ielas teātrī augusta beigās bija pirmizrāde “Nasing spešal”, ko skatītāji uzņēma ļoti atsaucīgi. Un tad ievēroju, ka trešdienās un piektdienās ir ļoti atvērta publika, bet otrdienās un svētdienās tā ir stīva. Trešdienu vakaros spēlēt ir super, piektdienu vakaros arī ir forši, sestdien arī, bet svētdienā skatītāji atnāk trijos, viņi jau zina, ko darīs pēc sešiem, kā brauks mājās. Tas ļoti ietekmē publikas noskaņojumu. Vai arī – to pašu “Nasing spešal” spēlējām divas dienas pēc kārtas. Trešdien cilvēki smējās, bet ceturtdien – absolūts kapa klusums.

Bet vai tev ir gadījies savā lomā aizrauties tik ļoti, ka aizmirsti par publiku? Tā, it kā būtu radusies ceturtā siena?

(Uzreiz.) Jā. Tā ir tā lidojuma sajūta. Bet, ja es pilnībā aizmirstu, ka tur, zālē, ir publika, tas droši vien nozīmētu, ka esmu slims. Es taču zinu, ka mēs esam teātrī, ka tur sēž cilvēki un skatās, zinu, ka esmu aktieris, Mārtiņš Upenieks, kurš spēlē šo varoni. Bet ir bijis, ka lidojuma sajūta ir saķerta, esmu to sajutis, un tā ir fantastiska sajūta aktierim. Šīs sajūtas dēļ es un daudzi mani citi kolēģi grib nodarboties ar šo profesiju. Tur ir īpaša teātra maģija saslēgumā ar šo partneri, ar cilvēkiem, kas ir zālē, cik viņi ir atvērti vai nav, ar to, kādā dvēseles stāvoklī esmu tajā brīdī. Ja, piemēram, mēs mēģinām komēdiju, tur ir ļoti svarīgs skatītājs. Ārkārtīgi svarīgi ir, lai cilvēki nāk uz šo izrādi, mēs nevaram paši visu laiku tur muļļāties, mēs tad sajuksim prātā. Skatītāju šobrīd vajag kā ēst (iekarst)!

Šobrīd mēģināt komēdiju?

Jā, The Play That Goes Wrong, kurai 26. janvārī būs pirmizrāde. Man tur ir liela, forša loma. Mēs visi dublējamies. Es varu izmēģināt sevi šajā žanrā, kur man tikai vienreiz ir bijusi pieredze. Piemēram, šāda tehniska lieta: cilvēki smiesies. Un man vajag mazliet pagaidīt, pirms runāt uzreiz virsū.

Tev ir bijusi forša loma – Jēcis LTV seriālā “Saplēstā krūze”, bet kino pieredze nav liela?

Praktiski nav nekāda. Tas bija tik sen, 2016. gadā. Tā bija vasara, kad sāku strādāt Dailes teātrī. Likās, viss tik forši, tā būs visu laiku. Nē, neviena zvana, nulle, pilnīgi nekādas intereses.

Toties tagad mēs ar poļu komandu, ar Lukašu, sākām strādāt ar kameru. Mēs to izmantosim izrādē, un pašreiz trenējāmies, kā lietot kameru, kā pareizi stāstīt stāstus caur šo lēcu, tuvplānu lietas, kas ir atsevišķa tehnika. Piemēram, kad skaties filmas, aktieri gandrīz nemirkšķina, jo, ja jāpasaka kaut kas nopietns un tu kadrā sāc mirkšķināt acis, tas neizskatās ticami. Svarīgi ir arī nespēlēt tik ļoti ar seju, aizvākt visas liekās grimases. Jau teātris ir par slēpšanu – aktieris slēpj to, kā jūtas, mēģina dozēt ārējās izpausmes, lai gan tas varbūt atšķiras lielajā un mazajā zālē, lielajā zālē vairāk jādara ārēji nekā mazajā... Bet kameras priekšā visam maksimāli jānotiek iekšā. Tas viss prasa pamatīgu praksi. Bet to nevar arī saķert seriālos, jo tur viss notiek ļoti ātri. Ierobežots laiks, ierobežots budžets, un darbība tiek dzīta uz priekšu. Tehnisku pieredzi kino aktiermeistarībā tur nevar iegūt.

Bet Jēcis bija apjomīga loma, tur varēja izspēlēties. Arī izrādē spēlēt galveno lomu ir vieglāk nekā vienu epizodi, goda vārds! Galvenajā lomā, ja kaut kāda vieta varbūt nesanāk, zinu, ka to pārspēšu un nospēlēšu citā epizodē. Kā aktieris, sākoties izrādei, esmu ļoti iesildījies, esmu karsts līdz pat beigām. Uznākot uz skatuves uz piecu minūšu epizodi, man ir tikai viena iespēja – izdarīt vai ne. Man tāpat ir jāieiet izrādes ritmā, es nevaru sēdēt un pļāpāt ar kādu kolēģi un tad mesties uz skatuves. Man ir jāpalīdz izrādes virzībai, partnerim kaut kas jāiedod un jāpazūd, un tas ir grūtāk, nekā spēlēt lielu lomu.

“Zemdegās” un “Piekrišanā” bija divas tādas lielas lomas, kuru pirmizrādes bija diezgan tuvu viena otrai.

Uztaisījām “Zemdegas”, un nākamajā dienā sākām mēģināt “Piekrišanu”.

Tie ir divi atšķirīgi varoņi – kā izvairījies, lai neaplipinātu vienu lomu ar otras iedīgļiem? Neaizņemtos no vienas otrai?

Esmu diezgan ražīgs darba ziņā, par tā trūkumu nekad neesmu varējis sūdzēties. Izrēķināju, kad man palika trīsdesmit gadu, es mēģināju savu 30. izrādi. Tas droši vien nav labi no kvalitātes viedokļa, jo pie ceturtās lomas sezonā, un ja vēl ir piektā, es vienkārši mazliet slēdzos ārā, jo man vairs nav, ko dot. Ja vispār neredzi, kas notiek ārpus šīs ēkas… Bet man ir bijis, ka mēnesī jāspēlē ap 20 izrāžu, un, kaut arī visi lomu eksemplāri stāv galvā, pēkšņi parādās sajūta, ka es varu sākt runāt citas lomas tekstu. Mazliet līdzīgs teikums ar līdzīgu domu un… un tad es sev saku: stop! Ja mēģini no rītiem, bet 20 vakarus ir izrādes, tad tas viss mazliet sāk pārklāties. Tas parasti notiek pēc Jaunā gada.

Bet, atgriežoties pie “Piekrišanas” un “Zemdegām”, tās ir izrādes, kas piedzima Covid-19 laikā, kad bijām ciet, izrādes publikai netika spēlētas. “Zemdegas” vispār bija mazajā zālē, man bija cita partnere… Jā, šīs abas lomas, ko tu nosauci, man ļoti patīk, esmu laimīgs, ka Dima Petrenko man iedeva Pētera lomu “Zemdegās” un ka Laura Groza man iedeva lomu “Piekrišanā”. Kad ir šīs izrādes, es nāku uz teātri ar baigo kaifu. “Zemdegās” loma ir personiskāka, tur tai Pēterī ir kaut kas sāpīgs. Savukārt “Piekrišana” ir aktiermeistarības izaicināšana, tāda rotaļāšanās, jo lugā ir ironija, cinisms, melnais humors – ļoti labs teksts.  

Kurā varonī ir visvairāk no tevis kā no cilvēka?

(Klusē.)

Varbūt “Sapņotājos”?

O jā. Tur manis bija ļoti daudz. Gan fiziski, gan emocionāli, jo tur bija baigi daudz jādara. Sākot jau ar fizisko kailumu. Bet vispār es cenšos visās lomās ielikt kaut ko no sevis. Šobrīd tas laikam ir Pēteris no “Zemdegām”. (Pamana manu pārsteigto skatienu.) Ar to es gribu teikt… nē, man nav problēmu ar alkoholu, un es neesmu vardarbīgs pret savu draudzeni. Izrādē ir ģimenes tēma, kas man ir ļoti saprotama, sāpīga un ļoti tuva. Un tas man ļoti trāpa, man nav jāpaskaidro, kā viņš jūtas, es to ļoti labi saprotu.

Vai no darba brīvajā laikā tu daudz apmeklē citas izrādes, kurās nespēlē?

Kad sāku strādāt, mana pirmā lomā bija Jaunajā Rīgas teātrī – Lavriks “Peldošajos – ceļojošajos”. Tolaik gāju uz kādām 60 līdz 80 izrādēm gadā. Tad satiku lielos meistarus un atklāju, ka viņi tā ļoti neiet uz teātri. Es domāju – kā tad tā? Un tad paiet viena, divas sezonas un tu saproti: ja viņi spēlē 15, 20, kādam pat 25 izrādes mēnesī, tad brīvajā vakarā pēdējā lieta, ko izvēlies darīt, ir iet uz teātri. Šobrīd ir tā, ka es ļoti izvēlos, uz ko gribu aiziet, kas mani interesē. Ja ir šī paredzamība, kad jau iepriekš skaidrs, kāda izrāde būs, izvēlos neiet.  

Ko tu domā par šodienas latviešu teātri? Mārtiņš Eihe žurnālā “IR” teica, ka šobrīd virzību nosaka mūsu neatkarīgie teātri.

Man liekas, ka lielie teātri lielajās zālēs dara vairāk vai mazāk vienu un to pašu, bet tas ir objektīvi. Liela teātra lielā zāle nozīmē risku eksperimentēt. Ar tūkstošvietīgu zāli piedzīvot neveiksmi, noņemt jaunu izrādi no repertuāra ir ļoti dārgs pasākums, kas ārkārtīgi ietekmē visu teātri, un vadībai tomēr jādomā, kā balansēt starp mākslu un komerciju, nezaudējot augstvērtību.

Par šo tēmu – latviešu teātris – nesen aizdomājos, mani pārsteidza, cik maz es patiesībā zinu un kādā provincē dzīvojam. Cik ļoti bieži mēs sitam viens otram uz pleca, slavējam, kādi visi malači… Aizdomājos, jo mūsu poļu komanda bija atnākusi uz vienu izrādi, kas man likās notikums, un viņi to totāli nokritizēja. Un tas man lika aizdomāties par to, cik maz esmu redzējis, kas notiek teātrī pasaulē, Eiropas lielajos festivālos. Teātris patiesībā ir tik ļoti dažāds, ka ļoti grūti atrast kritērijus, kas ir laba, kas nav laba māksla.

Jā, neatkarīgie teātri, iespējams, var vairāk atļauties riskēt un eksperimentēt. Tas, ko dara Eihe, iznesot teātri uz ielas, tas, ko Andrejs Jarovojs dara Ģertrūdes ielas teātrī visu savu karjeru, tas ir kaut kas ļoti citādāks nekā lielajos teātros. Kad aizeju uz ĢIT, varbūt vienmēr nav tā, ka esmu stāvā sajūsmā, bet esmu redzējis kaut ko pilnīgi citu. Un man tas ir interesanti. Bet kopumā, atgriežoties pie tava jautājuma, domāju, ka Latvijā mums ir tiešām kvalitatīvs, ļoti labs, klasisks teātris. Ar veselu čupu labu aktieru, labu režisoru. Mēs esam tādi… nedaudz pareizi. Gribētos kaut kādu trakumu tai visā iekšā.