Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas (turpmāk tekstā – LKA) dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

Artis Jančevskis apbur ar Valmieras pieticīgo šarmu un uzpērk ar savu labo sirdi. Tā ir diena, kad ieraksts diktofonā turpinās pārmēru ilgi, lai gan tieši par laika izpratni runājam vismazāk. Pārdomas, sajūtas un atmiņas, kas virmo jaunajā aktierī, netverami plūst, pamazām ļaujot noprast, ka šī saruna ir ievilkusi ar savu dzirkstošo jaunības degsmi, vienlaikus veldzējot sarunbiedra dvēseli ar nobriedušajiem spriedumiem. Dažas Arta izteiktās domas manī rezonē pat pārāk spilgti. Veidojas laba sinerģija.

No apraksta Valmieras Drāmas teātra mājaslapā var uzzināt, ka tu jau vidusskolas laikā esi iesaistījies un spēlējis uz šī teātra skatuves vairākās izrādēs.

Jā, no visiem saviem kursabiedriem esmu vienīgais valmierietis, tāpēc man saikne ar Valmieras teātri ir mazliet citādāka. Taču tas noteikti nav rādītājs, kāpēc esmu studējis tieši šajā kursā vai kāpēc esmu šajā profesijā. Pats sākums ir meklējams 2010. – 2011. gadā, kad dzīvoju Valmierā pie paša teātra ēkas, blakus baznīcai, un aiz manas mājas dzīvoja aktrise Māra Mennika. Vienu rītu ieraudzīju Māru kopā ar meitu, kurai tobrīd bija divi vai trīs gadiņi, – Māra mācīja meitu braukt ar riteni. Piegāju klāt un uzsāku sarunu. Māra izstāstīja, ka ir aktrise Valmieras Drāmas teātrī, es savukārt pateicu, ka no skolas tikām atvesti uz teātri, redzējām izrādi “Sarkangalvīte” (rež. O. Kroders, 2002, aktrise Māra Mennika tajā atveidoja Sarkangalvītes lomu – D. A.), un tā sākās mūsu draudzība. Sāku pieskatīt Māras bērnus, jo viņai teātrī tajā brīdī bija liela slodze – principā gandrīz katru vakaru jāspēlē izrādēs. Atalgojumā viņa mani aicināja uz teātri, veda uz izrādēm. Laika gaitā iepazinu vienu, otru, tad trešo [aktieri], līdz kļuvu par tādu neoficiālu teātra bērnu. Kad mācījos 9. klasē, man piedāvāja piedalīties režisora Viestura Meikšāna izrādē “Egoisti” (pēc M. Gorkija lugas “Sīkpilsoņi” motīviem, 2012 – D. A.). Bijām vairāki jaunieši no Valmieras skolām, dejojām, atainojot Olaines imigrantus, atceros to kā piedzīvojumu. Neilgi pēc tam sekoja atlase Elmāra Seņkova izrādei “Raudupiete” (2013). Atceros, ka Elīna Vāne, kura jau zināja, ka spēlēs galveno lomu, ieteica, lai aizeju uz atlasi. Bija jāiztur viena saruna, otra, tad viena etīde, pēc tam nākamā, un rezultātā biju tajā astotniekā, kas tika izrādē. Laikam biju īstajā brīdī īstajā vietā. Tagad Māra ir mana teātra krustmāte, viņa nekad man nav liegusi labu vārdu vai padomu, un es Māru kā cilvēku ļoti, ļoti mīlu. Esmu viņai par daudz ko pateicīgs. Bet tas nebija mērķis, uz ko cītīgi gāju. Tā drīzāk bija tāda laimes spēle.

Tomēr šī laimes spēle tevi nemudināja izlemt, kur doties tālāk un ko studēt?

Varu izstāstīt vēl kādu mistisku lietu. Pabeidzot bērnudārzu, parasti dod atestātu, kur ir tava bilde un apakšā ierakstīts: Kad izaugšu liels, es vēlos kļūt par.... Es pats tur ar savu roku esmu ierakstījis – aktieris. Mamma par mani smīkņāja, kas nu es par aktieri, jo neesmu varējis iemācīties dzejolīti, tomēr tas viss kaut kā mistiski ir sanācis. Vēl no bērnības spilgti atceros epizodi, kad mamma mūs ar dvīņubrāli trīs vai četru gadu vecumā aizveda uz operu (izrādi “Putnu opera” – D. A.). Mēs esot sēdējuši ložā tik mierīgi, ka tā ir bijusi pirmā reize, kad viņai nav bijis jāuztraucas par mūsu uzvedību. Visu izrādes “Putnu opera” laiku mēs esam nosēdējuši tik uzmanīgi, vērojot uz skatuves notiekošo. Protams, tagad atceros tikai kādus fragmentus, košos kostīmus, bet varbūt tieši no tās reizes piedzima mana vēlme kļūt par aktieri.

Esi gājis arī mākslas skolā – tātad esi vairāk ar humanitāru ievirzi.

Jā, gāju mākslas skolā. Līdz septiņu gadu vecumam dzīvojām vienā Valmieras galā, kas bija netālu no mākslas skolas, tāpēc mamma mūs abus ar brāli aizveda uz iestājpārbaudījumiem, lai paskatītos, vai bērniem ir kādas dotības. Rezultātā mani skolā atstāja, jo skolotāja atzina, ka no manis kaut kas varētu sanākt. Bet tad pārvācāmies dzīvot uz centru, sākās tādi kā juku laiki, jo draugi palika dzīvot turpat pie mākslas skolas. Tā nu tajā laikā, kad vajadzēja iet uz mākslas skolu, gāju pie draugiem, kuru man pietrūka. Tad nonācām pie secinājuma, ka nevar tā darīt – maksāt par skolu, bet neiet uz turieni un satikties ar draugiem. Īstenībā nožēloju, ka mamma toreiz nebija valdonīga un neuzstāja, lai turpinu. Pēc dažiem gadiem satiku Māru, un man parādījās citas intereses. Teātris pēkšņi bija man pie mājām, uz turieni varēju iet, jo man sagādāja biļetes – tas bija kaut kas cits un aizraujošāks. Ar šodienas acīm mākslas skola ir mana lielākā vilšanās, ka neesmu to izdarījis līdz galam. Gribētu mākslas skolā iegūt zināšanas un pieredzi, ko tagad apgūstu pašmācības ceļā. Vizuālā māksla – gleznošana, zīmēšana – ir mana sirdslieta, ar ko nodarbojos savā brīvajā laikā un ko varbūt kādu dienu gribētu pārvērst savā darbā.

Kad sajuti aicinājumu, ka jādodas studēt LKA aktieros?

Kad beidzu vidusskolu, tajā gadā bija tā saucamais tukšais gads, jo aktieros neuzņēma, bet zināju, ka pamēģināšu, lai arī sapratu, ka tā ir laimes spēle un ka nebūs tā vienkārši – es nolēmu un iešu tur mācīties. Varu arī godīgi pateikt, ka nevienam neteicu – iešu stāties aktieros. Zināju, ka negribu sevī iesēt to sēklu, lai pēc tam nebūtu vilšanās, ka neesmu ticis [uzņemts]. Pēc vidusskolas paņēmu brīvu gadu, strādāju un nobāzēju savu dzīvi Valmierā. Neskrēju nekur citur mācīties, strādāju un daudz nelauzīju galvu. Man liekas, ka tajā gadā it kā ievilku gaisu. Likumsakarīgi kaut kā, ka tieši tajā gadā paziņoja – uzņem Valmieras Drāmas teātra aktieru kursu. Tas man bija tāds grūdiens! Pats esmu no Valmieras, Valmieras teātris ir mans mīļākais teātris, patiesībā vienīgais, kurā esmu redzējis visas izrādes. Tas bija pats labākais, kas varēja notikt! Un tad gan bija maziņš stimuls, ka es to gribu. Bet uz iestājpārbaudījumiem gāju pilnīgi bez ekspektācijām, vienkārši [gribēju] iestāties. Tas laiks bija traks...

Pastāsti, kādu tu atceries iestājpārbaudījumu nedēļu!

Ļoti saspringta, atceros to tikai pa fragmentiem. Man tā bija ļoti grūta nedēļa, vairāk tieši emocionāli un stresa ziņā. Izdarīju visu labāko, ko varēju izdarīt, un tad sēdēju un gaidīju vakaru, kad paziņos rezultātus. Visu dienu pavadīju stresā, ap desmitiem vakarā uzzināju, ka esmu ticis tālāk, un sākās nākamais stress – par nākamo kārtu... Tā nedēļa bija tik intensīva, ka pēc tam saslimu. Vasarā! Klepoju, man bija iesnas, likās, ka visa imūnsistēma sabruka no lielās slodzes. Atceros vienu smieklīgu gadījumu no tās nedēļas. Biju jau uzzinājis, ka esmu ticis uz nākamo kārtu, un redzēju, ka sēž meitenes un raud. Nevaru paiet līdzcilvēkiem garām, ja redzu, ka pārdzīvo, es noteikti apstāšos, apskaušu, pateikšu, ka viss būs labi. Piegāju pie tām meitenēm, kas nu jau ir manas kursabiedrenes, viņas sēdēja uz galda, un es mierināju, lai nepārdzīvo, ka viss būs labi, varēs iestāties nākamajā uzņemšanā un dzīve ar to nebeidzas. Meitenes pagriezās pret mani, paskatījās kā uz stulbeni un teica – ko tu te runā, mēs arī tikām tālāk, tās ir prieka asaras!

Sapratu, ka man jāiemācās kontrolēt savu labo sirdi (smejas). Tā ir mans labākais draugs un ienaidnieks.

To pašu Indra Roga ir teikusi par tavu balsi. Noklausoties Jāņa Hvoinska dzejoli “Mūza no pilsētas N”, ko esi ierunājis 2020. gada pavasarī, varu atzīt, ka man ļoti patika. Tāda maza izrāde sanākusi!

Jā, tas bija skolas darbs. Mums viss bija jāierunā un jāuzfilmē pašiem. Patiesībā tas arī ir viens no maniem atradumiem akadēmijā.

Ko tu biji sagatavojis LKA iestājpārbaudījumiem?

Ingas Gailes dzejoli “Aizbraucot” – tā skolas laikā bija mana mazā uzvara Skatuves runā (Skatuves runas konkursā – D. A.). Runāju arī Imanta Ziedoņa epifāniju. Godīgi teikšu, ka gāju ar pārbaudītām vērtībām, neko jaunu negatavoju, necentos sevi vai kādu citu nevajadzīgi pārsteigt. Gribēju būt drošs par to, ko runāju un ka nesaputrošos. Man bija stāstīts, ka akadēmija meklē tīrradņus, ka tur tādi iemācīti nevienam nav vajadzīgi. Kad uzņem, grib jaunieti, kuru paši var izmīcīt, nevis tādu, kurš jau ir sagatavots. Es viņus ļoti labi saprotu. Pats arī akadēmijas laikā novēroju, cik skaisti studiju laikā aug mani kursabiedri aktieri un arī režisori. Jo pasniedzēji paņem tevi kā māla piku un veido.

Varbūt tu vari nosaukt kādus stūrakmeņus no LKA laikiem, kas tevi ir pozitīvi ietekmējuši?

Laikam lielākais stūrakmens, par ko pasakos katru dienu, ir mani kursabiedri. Tā arī tāda mistiska lieta, ka Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam netīši (jo viņi nekā nevarēja mūs iepriekš pazīt) izdevās salikt kopā brīnišķīgu cilvēku ansambli. Ārkārtīgi skaistus, gudrus un sirdssiltus cilvēkus. Tas ir mans lielākais ieguvums, atradums, un es pasakos viņiem, katram kursabiedram individuāli, jo viņi visi ir mani draugi un mana ģimene. Man prieks, ka lielākā daļa tagad esam arī kolēģi teātrī, ka esam kopā. Jā, tas ir pirmais stūrakmens.

Esmu pateicīgs arī mūsu kursa vadītājiem Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam – gan par viņu skarbajiem, gan labajiem vārdiem. Paldies varu pateikt arī Kārlim Krūmiņam (K. Krūmiņš LKA mācīja aktiermeistarību – D. A.), kas man atvēra pašpārliecinātību uz skatuves. Ja, piemēram, pie Indras un Gruzdova bieži vien jutos neērti un introverti un katru reizi, esot uz laukuma, kaut ko nācās sevī lauzt, tad pie Kārļa jutos ārkārtīgi brīvs un atraisīts. Viņš ir tas cilvēks, kas ļauj justies ļoti droši. Es gribētu ar Kārli strādāt arī nākotnē.

No teorētiskajiem pedagogiem varu pateikties Līgai Ulbertei. Tā bija pirmā pasniedzēja, kurā ieraudzīju tādu dzirksteli, ka uzreiz skaidrs – viņai pašai patīk tas, par ko viņa runā, un viņa grib to izstāstīt, tas mani ārkārtīgi uzrunāja. Par viņas dzīvīgumu un mirdzošajām acīm paldies!

Vēl varu pateikties akadēmijas laikam par to, ka man izveidojās siltas attiecības ar trim leļļu kursa aktieriem – Elīnu Bojarkinu, Rihardu Zelezņevu un Sandiju Dovgāni. Sandija bija mana akadēmijas krustmāte. Vienmēr, kad notiek iesvētības, vecākais kurss paņem jaunāku kursu aizbildniecībā, un Sandija tiešām uzņēmās gādību un rūpes par mani.

Kad mani pieņēma darbā Valmieras teātra štatā, sapratu, ka man būs trīs četri mēneši brīvi no jauniestudējumiem – it kā viss labi, man bija darbs, algu maksāja, bet kā sevi piepildīt? Reāli gribējās darboties, vienkārši būt. Uzsāku kādu vienu lietu, sapratu, ka nav jēgas. Pārņēma ilgas. Tie trīs mēneši bija emocionāli grūti. Tad, kad tiec darbā, tad jau tas viss atkal aizmirstas un viss ir labi.

Pēc akadēmijas ir tāds smags posms – vienkārši tikt atpakaļ sliedēs.

Kursā katrs esam individualitāte, jo mums ir tiešām spēcīgas personības, gaiši cilvēki, bet esam tāds kā kopums. Mēs pastāvam cits par citu, atbalstām cits citu gan darbā, gan ikdienas dzīvē. Tā ir tāda liela vērtība, ko novēlu katram nākamajam aktierkursam, kuru akadēmija uzņems. Lai izdodas tā salikt, saaudzēt cilvēkus kopā, ka beigās pēc akadēmijas vari būt pateicīgs gan par izglītību, ko iegūsti, gan par draugiem visai dzīvei. Protams, vēl tikai pusgads pagājis pēc akadēmijas absolvēšanas, vēl visi lielie dzīves notikumi mums katram priekšā, bet sirdī jūtu, ka varēšu piezvanīt ikvienam no viņiem arī pēc gadiem divdesmit. Mēs arī braucam cits uz cita izrādēm. Pateicoties Agnesei Laicānei, biju Daugavpils teātrī.

Kāds bija studiju laiks, kad notika attālinātās nodarbības?

Smējāmies par to, ka esam vienīgais online aktieru kurss, Mišam un Indrai semestra beigās uzdāvinājām sertifikātu par online kursu. Tas bija diezgan drūms laiks, negribētu teikt – bezjēdzīgs, bet šī profesija nav individuāla, tas ir komandas darbs, tāpēc nodarbības Zoomā... Ja, piemēram, taisām izrādi, darbu ar partneri Zoomā nevar uztaisīt. Sēdi mājās, tev ir savs viedoklis, citam viņa viedoklis, bet mums taču ir kopā jāstrādā, tāpēc tas tā nelīmējas. Bieži vien man bija tāda nolemtības sajūta – kāpēc mēs to darām? Piemēram, savas istabas vidū guli uz grīdas un dūc pats ar sevi (smejas). Protams, pašattīstībai tas noder, tāpat pašam vien būs ar sevi jāstrādā, tas viss ir normāli, bet mācību procesā ir tāda nolemtības un bezcerības sajūta. Bet tas arī daudz deva disciplīnai, jo ļoti ātri var ieslīgt rutīnā, kad dzīvo pa māju vien un neko negribas darīt.

Cepuri nost Indras un Miša priekšā, jo mums vārda tiešā nozīmē bija brīnišķīgi kursa vadītāji. Mums nebija ne par ko jāuztraucas, viss bija sarūpēts, sagādāts, tikām informēti, aizvesti un atvesti. Nevienu brīdi nevaldīja neziņa, kas tagad būs, mēs visu laiku bijām tonusā. Par mums rūpējās. Ja to varētu nosaukt cilvēkvalodā, tad mums bija mamma un tētis, mums bija ģimene, mēs bijām kopums, visur gājām kopā – gan darbā, gan dzīvē. Pateicoties viņiem, mums bija iespēja aizbraukt uz Pēterburgu, jo viņi abi to saorganizēja.

Kā sākām kalnā kāpt, tā kāpām visa komanda.

Kad spēlējām beidzamo izrādi, izjutu to, ka tagad viss mainās, ka tagad būsim katrs par sevi – aktieris Artis, aktrise Ieva, aktrise Diāna, aktieris Meinards, utt. Un arī Indra mainījās – no stingra pedagoga kļuva par draugu, tikai mēs vēl nevaram no sevis to izdzīt un turpinām viņu saukt par pasniedzēju, nevis vienkārši Indru. 

Vai kopš LKA absolvēšanas un darba gaitu sākuma tev ir mainījušies priekšstati par aktiera profesiju vai teātri?

Nē, tas nekādā veidā nav mainījis manus priekšstatus. Gribētu teikt, ka tas rūda mani kā cilvēku. Kā racionāls cilvēks es ar prātu saprotu, ka viss uzreiz nav iegūstams, ka ir lietas, kas jāgaida. Jautājums ir par to, kā tu gaidi, ko tur dari. Taču nevaru noliegt – akadēmijā iegūtā izglītība paceļ pašapziņu. Jo, piemēram, līdz šim mūsu akadēmijas mācībspēks bija pasniedzēji, bet nu Zane Daudziņa ir mūsu... kolēģe. Tāpat Elīna Vāne, Imants Strads ir mani kolēģi. Parasti pie apkārtējiem eju ar bijību un pietāti, bet patiesībā nu jau esmu līdzvērtīgs. Tēlaini izsakoties, skola mums iedod maizīti, bet ko likt uz maizītes virsū – tas mums jāatrod pašiem.

Ko tu uzskati par savu šībrīža prātā paliekošāko radošo sasniegumu?

Tie varētu būt “Meklētāji” (rež. I. Roga, 2021) un “Lepnās kāzas” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021) – tās laikam ir manas lielākās lomas un lielākie darbi. Mans ieguldījums. Sākumā bija ļoti mokoši. Kad sadalīja lomas “Meklētājos”, es ārkārtīgi pārdzīvoju. Domāju – nē, nu šitā loma (Bils – D. A.) ... Pasniedzēji parasti aicināja godīgi uzrakstīt pašam sev un kursa vadītājiem, kuru lomu gribētu spēlēt. Un tad, kad esi uzrakstījis divas trīs lomas un neesi ielikts nevienā no tām, bet kādā pavisam citā... Tāpat man vienu brīdi bija saspīlētas attiecības un komunikācija ar vienu no kursabiedriem – Meinardu Liepiņu, kas ir mans tiešais skatuves partneris “Meklētājos”. Es pārdzīvoju – loma nekāda, skatuves partneris arī nav īstais, un secināju, ka tas būs mokpilns process un vajadzēs cīnīties pašam ar sevi, bet beigās tas bija viens no maniem skaistākajiem laikiem akadēmijā. Mana mīļākā, skaistākā loma līdz šim, mana brīnišķīgākā partnerība. Laikam darbs satuvina. Iepazinu Meinardu kā cilvēku, un tagad mums ir ārkārtīgi brīnišķīga komunikācija, draudzība. Šis darbs ļāva viņu iepazīt. Arī viss process – tas, ka iestudējām izrādi uz lielās zāles skatuves, – man bija piedzīvojums, grūtības pakāpe.

Savukārt “Lepnajās kāzās” esmu Jaunais cilvēks. Kā tas bieži gadās, lugā tieši pie mana tēla ir ļoti maz informācijas. Citiem varoņiem lugas tekstā ir sniegti kādi pieturpunkti, un pašam nekas nav jāizdomā. Par manu tēlu zināms tikai tas, ka viņš ierodas kāzās neaicināts un ir saimnieces dēls, bet nekādas sīkākas informācijas nav. Pašam bija jāizfīčo, ko un kā mans varonis darīs. Bet tā loma un izrāde mani ļoti norūdīja.

Varbūt esi domājis, kādu lomu noteikti gribētu nospēlēt?

Man nav sapņu lomas, bet man ir darbi, kuros gribētu piedalīties, un ir autori, kas ļoti patīk. Dievinu absurda dramaturģiju, man vispār ļoti, ļoti patīk formas teātris. Nav bijusi pieredze, piedaloties dramatiskā izrādē, tāpēc tas interesētu. Man ļoti patīk vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs, viņa lugas. Absurds ir tas, kas mani kairina. No Latvijas režisoriem patīk, kā strādā un domā Elmārs Seņkovs. Arī Viesturs Meikšāns. Tagad strādājam ar Tomu Treini (intervija notiek laikā, kad top VDT izrāde “Liesmojošā tumsa”, pirmizrāde 12.02.2022 – D. A.) – brīnišķīgs režisors un cilvēks.

Kas tev šķiet grūtākais aktiera profesijā?

Negribu liekuļot, jo tāpat kā pārdevējai vai apkopējai arī aktiera profesija ir darbs. Tā ir katra paša atbildība, kā gatavojies savam darbam, kā ieguldies, tāpēc to nevar mērīt tādā grūtības pakāpē. Man personiski šajā profesijā grūtības ir tādā cilvēciskā, emocionālā ziņā – piemēram, ja ir kāda mazāka loma un ir iegadījies brīvāks laiks, tad nešaustīt sevi par to. Pats darbs, kad sāc strādāt, aiziet, tāpēc nevajag sabrukt un pārmest, ka kādā lomā ir mazāk, ko darīt. Es, protams, arī gribētu spēlēt galveno lomu, bet uzskatu, ka grūtības izpaužas tieši tajā, ka vajag mācēt neielaist sevī to rūgtumu. Ja esi ielaidis sevī šādas emocijas, tad gan sākas grūtumi, jo vairs nevari sevī atrast motivāciju darboties ar prieku.

Ar ko tu aizpildi savu brīvo laiku ārpus teātra?

Es gleznoju un veidoju personalizētas kartītes, man patīk grafiskie zīmējumi. Otrs – man ir dvīņu brālis Lauris, un viņam pirms gada piedzima dēliņš Miķelis. Esmu krusttēvs, ļoti bieži braucu pie viņa un pavadām brīvo laiku kopā. Bērni, ja tā var izteikties, ir mans hobijs, jo vienmēr tieku pieņemts viņu sabiedrībā. Man ļoti, ļoti patīk strādāt ar bērniem, jūtos brīvs. Vēl lasu grāmatas, skatos seriālus, esmu regulārs teātra apmeklētājs. Māku atzīt, ka aktieri ir labi, bet materiāls uz mani nestrādā vai režija nepārliecina. Taču cienu visu aktieru darbu un, pat ja man kaut kas nepatīk, cēliena vidū neeju ārā no izrādes. Noskatos līdz galam, jo zinu, ka atradīšu kaut vienu lietu, kas man patīk, piemēram, kāda aktiera kostīms. Ļoti cienu tos cilvēkus, kas konkrētajā vakarā ir uz skatuves. Esmu sapratis, ka manas domas nesaskan ar citu cilvēku viedokli, tāpēc nemēdzu ieteikt vai neieteikt, uz ko vajadzētu aiziet, kas noteikti jāredz. Varu teikt, ka jāredz viss, kas ir repertuārā. Izvēlies teātri, iegādājies biļetes un ej uz jebkuru izrādi. Man arī patīk klausīties elektronisko mūziku – tā manai dvēselei liek gavilēt.

Vai tu lasi arī recenzijas?

Lasu. Tagad gan lasu tās recenzijas, kurās ir pieminēti mani kursabiedri, jo tas man pašreiz ir visinteresantākais. Man patīk izlasīt recenziju par izrādi, ko pats esmu redzējis, atceroties, salīdzinot ar savu viedokli.

Vai, tavuprāt, aktierim ir jāpiemīt kādām noteiktām īpašībām?

Gan jau, ka ir. Tai pašai harismai. Jāmīl dzīve. Jābūt ziņkārīgam. Ja tevi nekas neinteresē, tad nekas nevar sanākt. Protams, jābūt talantam, milzīgām darba spējām, pacietībai un stabilai nervu sistēmai.

Vai vari palepoties ar filmēšanās pieredzi?

Jā. Akadēmijas laikā filmējos studentu darbos, kas arī ir brīnišķīga pieredze, jo arī jaunie režisori, kino operatori, montētāji vēl tikai mācās, tāpēc tas vēl nav salīdzināms ar kino industriju. Bet, ja runājam par lieliem darbiem, esmu pie Andreja Ēķa nofilmējies epizodiskās lomās seriālos “Nebaidies ne no kā” un “Perfektās kāzas”. Pavasarī tiku pie savas pirmās lielās lomas Ulda Cipsta seriālā “Ketijas jaunā dzīve”, kas televīzijā startēs jau vasarā. Tas bija piedzīvojums, sen izsapņots sapnis, kurā bija iespēja satikties ar citu teātru aktieriem un iegūt pieredzi.

Vai tu redzi sevi teātrī arī nākotnē?

Domāju, ka jā. Es gribētu būt teātrī. To, protams, nav iespējams paredzēt. Esmu tāds cilvēks, kas neplāno savu dzīvi uz priekšu, esmu šeit un tagad. Man ir bijušas vilšanās, kad esmu iztēlojies, izdomājis visu ko un kaut kas nepiepildās, tāpēc man tā ir mācība – neskriet laikam pa priekšu. Atbildot uz jautājumu – es gribētu domāt, ka, jā, būšu teātrī. Gribētu tam ticēt. Ir vēlme arī mācīties, un domāju, ka tas notiks tuvākajā laikā. Gribu iestāties scenogrāfos Latvijas Mākslas akadēmijā. Teātris ievelk, un man patīk iet skatīties izrādes, bet nevēlos savā dzīves laikā pieredzēt to, ka man vairs negribas iet uz teātri kā skatītājam.