Viedokļi

Skats no Zagrebas Jaunatnes teātra izrādes "Eihmans Jeruzalemē" // Publicitātes foto
24. maijs 2022 / komentāri 0

Tuvā meklējumos

Slavena gudrība vēsta, ka ceļā  dodas, lai satiktu sevi.

Trīs dejas izrādes, tu, laimīgā! saka Lauma, un es saprotu, ka esmu piekritusi rakstīt dienasgrāmatu par festivālu, kurā – tieši tā – programmā ir trīs dejas izrādes. Es tās, protams, nerecenzēšu. Nejūtos tehniski tik spēcīga, lai man būtu tādu tiesību. Bet tas nenozīmē, ka es nerakstīšu. Varbūt to var uztvert kā izaicinājumu sev – ko domā teātra kritiķis, dodot sev atlaides un reflektējot par – drīzāk jau sevi, ne izrādēm. Un vēl – centīšos nelasīt pavadošos tekstus. Kustībām taču vārdi nevar būt izšķiroši. Apmēram tā es domāju pirmajās piecpadsmit minūtēs izrādē On pink-tinted future (latv. val. “Par rozā iekrāsotu nākotni”, idejas autore, horeogrāfe un dejotāja – Ana Kreitmeijere). Es nevērtēju, tomēr par to, ka izrāde nav laba, domstarpību nav. To redz pat ar netrenētu aci, un, liekas, arī trenētai nav, kur aizķerties, lai šo laja viedokli apgāztu. Tomēr daži iespaidi ir. Izrāde ir solodeja – kustība ritmā starp nelieliem (apmēram ķeblīša augstumā) aizslietņiem. Ritms ir ārējs – muzikāls. Ritms reizēm kļūst arī par ķermeņa ritmu. Vai pareizāk – ķermeņa ritms izraujas, un jādomā – ar ko atšķiras kustība no iekšas un ārpuses. Beigās ritms pārtop skaņas viļņos, dejotāja saķer kaklu, it kā būtu zaudējusi balsi, un atguļas. Varbūt par to arī  viss – par savas balss trūkumu? Vēl viena doma tomēr pirms miega. Es labi apzinos, ka tas ir izrādes trūkums, ka spēlēs ar rāmjiem – širmjiem laiku pa laikam tikai daļai skatītāju redzama kustība vai grimase.

“Tomēr tajā ir kas valdzinošs. Noklusējumā. Izrādē, kas apzināti ir fragmentēta un ne visiem pieejama. Ja tikai tā nebūtu koncepcija; šoreiz – mana.”

Skats no dejas izrādes “Par rozā iekrāsotu nākotni” (autore, izpildītāja – Ana Kreitmeijere) // Foto – Andi Bančić

Zagrebā atrodas muzejs attiecībām, kuras beigušās. Museum of Broken Relationships, tā ka varbūt precīzāk – attiecībām, kas nav beigušās (par ko arī liecina cilvēku ziedotie priekšmeti un stāsti), bet pārtrūkušas. Kas ir atšķirība. Lai nu kā – tā ir izrāde pati par sevi. Stāsti – daži traģiski, citi teju nejauši –, emocijas, nostalģija. Kā rakstīts muzeja aprakstā, tik dažādi iemesli, kāpēc cilvēki dalījušies. Cits terapeitisku mērķu dēļ, cits – būdams ekshibicionists, vēl cits… Kā mākslā.

Pēc pagaras sarunas ar serbu kolēģi, kurā uzzināju daudz ko nevajadzīgu, pāri palikusi poētiski noformējusies doma. Viņa runāja par dažāda veida kustībām, piemēram, teātrī, sportā – ka vienmēr jāatkāpjas atpakaļ, lai dotos uz priekšu. Vai tā nav arī mūsu darbā? Tāpēc tik svarīgas ir vēstures zināšanas un tik ļoti žēl, ka akadēmiskā vidē tām tikpat kā vairs nepieskaras.

Mans “dejas eksperiments” izdevies. Kas gan nav mans nopelns, vienkārši izrādes – labākas. Marina Lemiča  Bi-polar B(E)Ar/E – solo par mākslinieka vēlmi patikt un godīgumu šai procesā; “Dekadence” (Decadance, Horvātijas Nacionālais teātris; droši vien jākomentē, ka arī opera un balets) – par dejotāju identitāšu dažādiem rakursiem, asprātīgs, jauks modernā baleta piemērs. Interesanti, cik daudz deja šeit izmanto runātu vārdu. Man allaž licies, ka deja bez pavadošā teksta ir… nespējot atrast pareizos apzīmējumus, vērtīgāka. Jo – ja deja ir valoda, tai taču jāspēj komunicēt pilnībā, bez kruķiem. Bet šeit netraucē.

“Acīmredzot – runāt vienlaikus dažādās valodās, kamēr tās nedublējas un kustība nekļūst burtiska, var būt interesanti.”

Skats no dejas izrādes "Bi-polar B(E)Ar/E" (autors, izpildītājs Marins Lemičs) // Publicitātes foto

“Eihmans Jeruzalemē” – Jerneja Lorenzi (kā mani ar viņu iepazīstināja – horvātu Nekrošus) darbs Jaunatnes teātrī. (Ne estētiski, pēc jēgas.) Lai arī festivāls ir interesanti veidots – tajā ir daudz neatkarīgo teātru darbu, deja, teātris bērniem –, kas, vismaz man, neko dižu par horvātu teātri nezinošai, palīdz tvert kopainu, šī ir pirmā izrāde “Izrāde”.

Pirms tam mēs redzējām Ņinas Baijsičas “Putnu biogrāfijas”, šarmantu darbu par dzejas “lasīšanu” – tas ir, aktiera refleksiju par to, cik ļoti aktieri (un publikas gaidas) kropļo dzeju publiskos lasījumos. Lielisks joks, ka uz jautājumu “ko autors ar to gribēja pateikt?” Vijona gadījumā var atbildēt – viņš krogā sacer sev alibi, lai pierādītu, ka nevarēja paspēt apzagt kolēģiju, ja reiz skumjā vientulībā dzirdēja konkrēto pulksteni sitam deviņi. Asprātīgi un kā daudz kas šeit – pašironiski ar oderīti, jo ironizē jau par to, ko tieši tāpat izdarīs. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par “Dubulto Akselu” (Double Axel), kabarē – klaunādi – improvizācijas teātri – stand-up “viss vienā burciņā”. Lai arī bez šarma. Viss labi, bet kaut kas man nestrādāja. Kontekstu neesamība?

Skats no izrādes "Dubultais Aksels" (rež. Dražens Šivaks) // Foto – Luka Dobroja

Bet “Eihmans”…

Ienāca prātā Paula Jēger-Freimane, kuras pirmo publikāciju – plašu ziņojumu par viņas skološanos vasaras kursos pie Dalkroza – nesen rūpīgāk lasīju. Viņa sāk gari, ar nevajadzīgi sīkumainu atkāpi par ierašanos, gājienu cauri priežu mežam, ēdamistabas iekārtojumu utt., lai pie galvenā – raksta objekta – nonāktu kaut kad sestajā lapas pusē. Es domāju – kāda ir funkcija? Nemākulība? Drīzāk nē. Visdrīzāk atkāpe rada sajūtu par gaidām, lielumu. Jo lielāka atkāpe, jo lielāks notikums.

Ar to es negribu teikt, ka “Eihmans” būtu pelnījis tik bezgala garu ievadu, tikai to, ka man arī gribētos mazliet rakstīt par festivāla apstākļiem. “Eihmans” ir izrāde – sarūgtinājums, jo notiek “Brāļu Karamazovu” vietā. Tieši par internacionāli zināmo horvātu režisoru Oliveru Frļiču ir sagatavojies rakstīt viss festivāla kritiķu klāsts, bet… aktrisei Covid, un nāksies apmierināties ar “Dekadenci” un “Eihmanu” tā vietā. Festivāls gan sola atsūtīt linku uz izrādes abām daļām – Frļičs iestudējis divas atsevišķas izrādes, kas skatāma katra atsevišķi kā individuāls darbs, bet tikai kopā parāda visu kopainu. Cerams, jo interesē jau nu ļoti. Bet droši vien šī konteksta dēļ izrāde ir praktiski tukša, to rāda faktiski tikai festivāla viesiem. (Dažas mazās spēles telpās gan arī, bet tur iemesli šķiet citi.) Lielā skatuve, pamaza skatītāju zāle, kura izkārtota stāvā amfiteātrī uz augšu. Zālē neizslēdz gaismu.

Pirmā “Eihmana” daļa balstās ļoti zināmos tekstos – Hannas Ārendtes “Ļaunuma banalitātē” (“Eihmans Jeruzalemē”) un Kloda Lancmana filmā “Shoah”. Tas ir dokumentālais teātris – varbūt arī tāpēc prātā ienāk apraksta tehnikas –, kas sāk ar aktieru atstāstu par iestudējuma gatavošanas procesu, pāriet stāstos no avotiem, tad šo stāstu stilizētā izspēlē. Ar visām šausmām. Kā izskatījās gāzes kamerās pēc gāzes ventilēšanas. Cik liela ir cilvēka ādas platība. Cik daudz paliek pāri, ja ķermeni sadedzina.

Skats no Zagrebas Jaunatnes teātra izrādes "Eihmans Jeruzalemē" (rež. Jernejs Lorenzi) // Publicitātes foto

Tas ir ļoti labs teātris. Aktieri spēlē – tieši tāpēc, ka nekā īpaši nespēlē, – izcili; stāsti… Lai arī tas ir tekstā balstīts iestudējums, brīžos, kad gaisma liedz saskatīt subtitrus, ar minimālām slāvu saknēm valodā pietiek, lai visu saprastu. Tas, manuprāt, saka vairāk nekā var izteikt vārdos arī par kvalitāti.

Otrā daļa izdara gājienu ar zirdziņu.

“Atklāšu noslēpumu. Kritiķu dienasgrāmatas no festivāliem gandrīz nekad nav dienasgrāmatas vai piezīmes, bet gan vēlāk rūpīgi konstruēts teksts.”

Man, cilvēkam, kas dienasgrāmatu vispār neraksta, šoreiz šī patiešām ir dienasgrāmata. Galvenokārt tāpēc, ka man liekas izšķērdīgi iztērēt iespēju rakstīt citādi, nekā to prasa recenzijas. Mums taču tik reti ir šāda izdevība. Mazliet – tāpēc, ka par dažiem darbiem objektīvi var uzrakstīt daudz, bet par citiem – nevajag. Bet arī tāpēc, ka festivāls ir pa īstam dienvidniecisks. Ja pēc šīs vizītes Zagrebā man vajadzētu formulēt horvātu dzīvesziņu, tā būtu sekojoša. Smēķē visi un visur. Neskaitāmas kafejnīcas servē kafiju un vīnu, bet ar uguni jāmeklē vietas, kur paēst. Zaļumi, spriežot pēc pusdienu piedāvājuma, ir indīgi. Izrādes sākas ar kavēšanos, bet bez stresa. Un horvātiem ļoti patīk smieties. Gan vietā, gan, manuprāt, nevietā, piemēram, pēdējā festivāla darbā – horvātu dramaturģijas zvaigznes Ivana Penoviča lugas It’s fine as long as we die in due order jeb “Viss labi, kamēr mēs nomirstam dabiskā kārtībā” iestudējumā, zem kura komerciālās fasādes, man liekas, slēpjas vismaz dramatisma potences. Ģimene gaida kādu, ko nevar sagaidīt. Godo, protams, tikai šoreiz – dēlu, kurš pametis gan vecākus, gan mīļoto sievieti, gan mirstošo vectēvu, lai pārvāktos uz Ameriku. Man liekas, tur ir daudz vairāk par to pademonstratīvo izkliegšanos, ko rāda aktieri. Ne slikti, bet arī ne mākslas līmenī. Man liekas, tur ir izcila loma vidējās paaudzes aktierim. Par patiesu pieaugšanu. Laikam.

Skats no Zagrebas Jaunatnes teātra izrādes “Viss labi, kamēr mēs nomirstam dabiskā kārtībā” (rež. Aleksandars Švabičs) // Publicitātes foto

Viņš, proti, aktieris, spēlēja arī “Eihmanā”, un ļoti labi. Un tā es esmu atgriezusies pie “Eihmana”, apmēram vietā, kur nogurums pievarēja manu pildspalvu.

“Eihmana” otrā daļa ir par horvātiem un viņu pieredzi ar nacismu. Daži no kolēģiem saka, ka viņiem otrā daļa patikusi mazāk. Vai, teiksim, likusies mazāk nozīmīga. Man liekas otrādi. Fantastiski strādā struktūrā pilnīgi pretējais paņēmiens, kādu esam pieraduši redzēt. Mēs, runājot par vēsturi, lielākoties sākam ar atsevišķo, kas izaug vispārinājumā; šeit sāk ar vispārīgo un nonāk pie mazākā. Mazākā, bet tuvākā. Varbūt tas nesatricina tik ļoti kā uzveduma spēks, viss likts uz vienu kārti, bet klusā refleksija ir lieliska. Vairākos Eiropas jaunajos muzejos, kas veltīti “smagajām tēmām”, pēc ekspozīcijas ir telpa refleksijai – bieži gluži burtiski kapela lūgšanai, lai gan nereti – bez īpaša kristietības uzsvēruma, lai tajā labi justos arī citu ticību pārstāvji vai, teiksim, agnostiķi. Šeit aktieri beidz (nevis sāk) ar ģimenes stāstiem, un man jādomā, ka tie funkcionē līdzīgi.

Horvātiem, protams, varbūt ir stipri atšķirīgi, jo tie tomēr ir viņu tēvi un viņu grēki. Tomēr stāsti jau ir līdzīgi daudzviet Eiropā. Pēc izrādes tās producents stāsta, ka “Eihmans” pērn rādīts Lietuvā, un leišu festivāls tiecoties to uzskatīt par izgāšanos. Kāpēc? Jo mēģinājuši to piedāvāt kā kontraversiālu, izaicinošu darbu, bet publika nav sajutusies izaicināta. Es arī nesajutos. Bet vai tad tas tiešām ir vienīgais iespējamais mērķis?

Skats no teātra "Žar Ptica" bērnu izrādes “Mazā Frīda” (rež. Anika Tomiča) // Foto – Mare Milin

No vispārējā apskata man izkritusi “Mazā Frīda” – režisores Anikas Tomičas bērnu izrāde par Frīdu Kalo mazā teātrītī Žar Ptica. Patiešām šarmanta; ar foršu scenogrāfisku risinājumu (auduma “skatuve skatuvē”, kas ļauj sienām kustēties un priekšmetiem maģiski parādīties un pazust) un jauku (nedidaktisku!) vēstījumu par citādību. Un forši skatīties iestudējumu teātrī, kas patiešām priecājas, ka skaties. Horvātijā, šķiet, mainās teātra organizācijas sistēma, mazajiem izdzīvot ir smagi un īpaši jau mazajiem, kas iestudē bērniem. Kas man liekas īpaši svarīgi – šajā gadījumā izrādē patiešām redzams tas, par ko vienmēr runā, bet ko teātros reti pilda: mazo skatītāju te neuztver kā muļķīti vai kā nedomājošu, agresīvi izklaidējamu būtni.

“Bērnu līdzi dzīvošana izrādei – ar smiekliem un izsaucieniem – tas tiešām ir skaisti.”

Visbeidzot pēdējā doma. Ienāca prātā aizvakar, bet joprojām domāju – tā ir saistīta ar tēmu, pat ja ne līdz galam varu noformēt, kā.

Jau minētajā rakstā Jēger-Freimane atkāpjas no lielā, lai ieraudzītu, ka tas ir mazs. Viņai tas ir kvalitātes vērtējums, nozīmīguma kritērijs. Kaut kas jau no tā ir arī šajā festivālā. Kādā pārtraukumā ar kolēģiem pārspriedām, ko kritiķis gaida no katra festivāla, un, lai arī atbildes bija dažādas, es tomēr stingri piekrītu tiem, kas vēlas izcilību katrā iestudējumā. Izcilības šoreiz bija maz. Bet kaut kas jāsaka arī par to, ka mazais nav maznozīmīgs. Mazais vienkārši ir cits nekā lielais. Tā paša “Eihmana” gadījumā, piemēram. Bet redzēt citu laiku pa laikam ir ļoti vērtīgi.

Rakstīt atsauksmi