Festivāla "Kontakts" restarts
Pēc pandēmijas izraisītā panīkuma Eiropas teātra festivālu apritē lēnām atgriežas dzīvība. Ar modernajām tehnoloģijām un virtuālām iešļircēm paglābuši pulsu no pilnīgas izdzišanas, teātra ļaudis šobrīd atkal ir apņēmības pilni reanimēt kopējo asinsrites sistēmu un nodrošināt tajā pilnvērtīgu radošās pieredzes un māksliniecisko tendenču apmaiņas procesu.
Labi pazīstamais Toruņas starptautiskais teātra festivāls “Kontakts” savu darbību klātienē restartēja ar sešu izrāžu programmu no 21. līdz 27. maijam un vienu atsevišķu izrādi 12. jūnijā. Protams, blakus esošais karš un Polijas apjomīgās palīdzības programmas Ukrainai liek rēķināties ar visai ierobežotām finansēm, taču organizatori padoties negrasās un pat solās tuvākajā laikā no biennāles atgriezties pie sākotnējās festivāla versijas: ikgadējas tikšanās maija nogalēs. Jaunā direktore Renāta Derejčika uzskata, ka festivāla dibinātājas Kristīnes Meisneres pirms trīsdesmit gadiem izvirzītais lozungs – “Sašūt kopā Eiropu” – šodienas apstākļos ir kļuvis vēl aktuālāks un mākslas, tai skaitā teātra, iespējas šajā procesā nedrīkst novērtēt par zemu.
Ierastais festivāla formāts (sešas dienas, pa divām izrādēm katrā) šoreiz aprobežojās ar vienu izrādi dienā un tai sekojošām kritiķu sarunām ar radošo kolektīvu. Nebija starptautiskas žūrijas, netika rīkots konkurss, izpalika nominācijas un balvas. Pieļauju, ka arī izrāžu atlase ir notikusi robežās starp vēlamo un iespējamo, bet iemesli ir saprotami, un organizatoru mērķis šajā reizē bija dot iespēju publikai ielūkoties dažādu teātru nesenajā veikumā un ļaut izbaudīt dzīvu aktieru spēli uz skatuves.
Pirmie šo izdevību festivālā izmantoja šveicieši ar Cīrihē (Bernetta Theaterproduktionen) veidotu vairāku teātru sadarbības projektu “Dziesma bez vārdiem”. Režisors Toms Luzs (Thom Luz) pirms gadiem pieciem plašāku Eiropas teatrāļu uzmanību piesaistīja ar savu visai neordināro spēju piešķirt iestudējumiem unikālu atmosfēru, ko veido mūzikas un teksta savienojums ar provocējošu tēlainību. Šajā 2021. gada pavasarī iestudētajā izrādē-performancē par iedvesmas avotu režisoram ir kalpojusi Feliksa Mendelsona mūzika, un tās pamatstruktūrā viņš izmanto komponista pazīstamo klavierciklu “Dziesmas bez vārdiem”. Matiass Veibels (Mathias Weibel) speciāli izrādei sagatavojis neparastu skaņdarba aranžējumu, ko pieci virtuozi mūziķi-aktieri atskaņo un uz skatuves vizualizē kā autokatastrofu uz miglaina ceļa kalnos.
Vientuļš mūziķis tukšā, melnā telpā kaut ko spēlē uz sintezatora, pēc kāda laiciņa parādās skaņa, viņam pievienojas četri aktieri ar dīvainām garā kātā iestiprinātām ierīcēm un uzzīmē uz grīdas četras baltas līnijas, kas atgādina negadījumā slīdoša auto riteņu sliedes. No neliela konteinera tiek izstumta maza mašīnīte ar spožiem uguņiem, un kolektīvais Mendelsona partitūras vizuāli-muzikālais aranžējums var sākties. Mūziķi skrupulozi rekonstruē vienu mūzikas takti pēc otras, uz dažādiem instrumentiem piemeklē vēlamo skaņu, dažādus trokšņu papildinājumus un improvizē iespējamās katastrofas vizuālās norises. Skaņdarba iekšējā dramaturģija it kā pati dod vielu sižetam, un izrādes dalībnieki, ņemot palīgā arvien sarežģītākus skatuviskos rekvizītus un audioierīces, cenšas atrast tām atbilstošas vizuālās un skaniskās izpausmes. Toms Luzs aktieru spēli priekšnesumā virza uz tādu kā cilvēka iztēles procesu atainojumu mūzikas raisīto emociju ietekmē un ļauj skatītājam tajā ne tikai iesaistīties, bet arī ieraudzīt, kā iztēle mums piegādā attēlus metafiziskā miglā tītam notikumam, kas sevī iekonturē nemainīgo dzīves un nāves klātesamību.
Nākamie savu izpratni par mūsdienīgu scēnisko mākslu demonstrē čehi no Prāgas teātra Divadlo na zabradli ar 2021. gada septembrī iestudētu izrādi “Zaudētās ilūzijas”, kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Onorē de Balzaka romāna motīviem. Adaptējot romāna klasiskos tēlus un tēmas savai skatuviskajai versijai, Jans Mikulašeks (Jan Mikulašek) galveno uzmanību vērsis uz tiem sociālajiem mehānismiem un svirām, kas sabiedrībā nekļūdīgi funkcionē jau kopš Balzaka laikiem.
Apdāvinātā, bet trūcīgā provinces dzejnieka Lisjena Šardona vēlme iekļūt Parīzes augstākajā sabiedrībā ir neizsmeļama, savas alkas pēc slavas un atzinības katrā izdevīgā situācijā varonis pauž ar neprātīgu deju pazīstamu popmūzikas ritmu pavadījumā, kurus režisors bagātīgi izmanto atmosfēras nodrošināšanai un dramatisko epizožu sasaistei. Ar savas mīļākās de Baržetona kundzes palīdzību viņš augstākajā sabiedrībā arī iekļūst, bet stāvokli neiegūst, jo izcīnīt cīņu ar šajās aprindās valdošajām intrigām un dubulto morāli nav viņa spēkos. Finālā viņš zaudē visu – gan īsto mīlestību Koralī, gan vienīgo patieso draugu d’Artēzu, – un atgriežas provincē. Plaisā starp talantu un raksturu itin bieži atveras plaisa, kurā pazūd vesela dzīve, un Vojteks Vondračeks (Vojtech Vondraček) ar atzīstamu aktierisko plastiku to pūlas izdejot uz zaļos toņos drapētas skatuves. Askētiskā scenogrāfija lielā mērā esot pielāgota pandēmijas laika videoversijai, taču izvēlētais aktiereksistences veids – operetiski iznācieni ar izkāpināti ekspresīviem iekšējo pārdzīvojumu demonstrējumiem un paspilgtinātām sociālo masku inkrustācijām – atstāj iespaidu, ka režisors nekur tālāk par vispārzināmu patiesību teatrālām ilustrācijām nav ticis.
Trešo dienu par skaistāko festivālā padara poļi ar Viljama Hožica teātrī pirmizrādi nupat piedzīvojušo iestudējumu “Naktis un dienas”, kas veidota pēc Marijas Dambrovskas (1889-1965) tāda paša nosaukuma episkā romāna motīviem un vēsta par kādas dzimtas vēsturi cauri laikmeta griežiem, Polijai virzoties uz neatkarības atgūšanu. Tetraloģijas teksta milzīgais apjoms vienā izrādē nemaz nav ietilpināms (1975. gadā pēc tā gan ir uzņemta Holivudā godalgota filma un pēcāk 12 sēriju garš TV seriāls), un režisors Mihals Siegočiņskis (Michal Siegoczynski) to arī nav grasījies darīt. Savas izrādes dramaturģiju viņš veido kā galvenās varones Barbaras atmiņu kaleidoskopu, kurā caur mīlestību atplaiksnī vesela pasaule, kas jau aizgājusi un nekad vairs neatgriezīsies.
Notikumu haotiskā secība, kurā virknējas, pinas un savijas epizodes no Barbaras precībām ar sākumā nemīlēto Bogumilu, pirmā bērna nāve, trīs nākamo bērnu svarīgākie dzīves mirkļi, attiecības ar māti un agri mirušo māsu, Pirmā pasaules kara traģiskie notikumi, emigrācija, mazbērni un pašas pārdzīvojumi dažādos dzīves posmos, uz skatuves pārvēršas aktieru atklāti un sirsnīgi teatralizētā spēlē, kas katram zālē sēdošajam dāvā to reto iespēju izbaudīt un atskārst, kā mūsu sajūtu pasaule izkliedējas saitēs ar tuvākajiem cilvēkiem un akumulējas dzīves izjūtā.
Stāstījums nav lineārs, epizodes ar atbilstīgiem kostīmiem miksējas dažādos laikos, daudzas tiek izspēlētas dziļāk skatuvē ievietotā stikla telpā un publikai ir vērojamas uz liela ekrāna, taču tehnoloģiju pielietojums ir tik perfekti sabalansēts, ka nevienu brīdi nevājina aktieru avanscēnā radīto enerģētisko lauku. Režisors nespīdzina tekstu ar efektiem, neko necenšas savā izrādē skaidrot – vienkārši tā tas notika, un tā ir dzīve. Jūlijas Ščepaņskas (Julia Szczepanska) tēlojums Barbaras lomā ir burvīgs, viņa savu tēlu ar neizskaidrojamu jūtu loģiku liek kopā kā puzli, un aiz katra aktrises žesta, aiz katras darbības var nojaust Barbaras dvēseles slēptās kustības.
Izvairīties no Ukrainā notiekošā šobrīd nav iespējams. Karš Rietumu civilizācijai prasa ieņemt striktu pozīciju attiecībā pret Krieviju, un kultūra ir gana spēcīgs instruments tās nostiprināšanai cilvēku apziņā. Atbalsts Ukrainai Polijā ir jūtams ik uz soļa, un savu artavu tajā ir ieguldījis arī festivāls. Poļu režisore Uļa Kijaka ar septiņām ukraiņu meitenēm, kas pirms trīs mēnešiem ieradušās Bidgoščā, kopā izlēmušas iestudēt nelielu performanci “Dzīve kara laikā”, kurā katra no meitenēm mēģinās atklāt savu sāpīgo pieredzi par to, kas notiek viņu kara plosītajā zemē.
Runāt par karu, kas joprojām turpinās, teātrī nebūt nav viegli. Ir jāatrod forma, kurā varētu ieliet izrādes dalībnieču pārdzīvotā traumatisko saturu (tikai viena no meitenēm ir topoša aktrise) un jāpadara tas skatītāja uztverei scēniski iedarbīgs. Nav jēgas izplūst pārstāstos par okupantu zvērībām, ar kurām ir pilna prese. Izrādi saturošais karkass, uz kura tiek savērti meiteņu reālie stāsti, varbūt ir mazliet negaidīts, bet veiksmīgs režisores atradums – tā ir instrukcija. Publikas ienākšanu zālē pavada gaisa trauksmes sirēnas, un izrāde sākas ar instrukciju, kas jādara šādā gadījumā. Tai izkaisītā veidā sekos arī citas, nopietnas – kur un kā slēpties apšaudes laikā, mulsinošas – ko darīt, ja tevi izvaro krievu zaldāts, un kā izvairīties no grūtniecības, un arī komiskas – kā nozagt un aizdzīt krievu tanku. Vienā skatuves stūrī pie galda sēž meitene un zīmē vienkāršus asociatīvus zīmējumus (publika tos redz projekcijā), kas kalpo par impulsu katram dokumentālajam stāstiņam. Ir grūti klausīties stāstu par mazu meitenīti, kas visus kara mēnešus pavadījusi bunkurā un domā, ka pasaulē valda tumsa, vai kādas citas meitenes atzīšanos, ka pēc tā šausminošā mirkļa, kad viņas acu priekšā nošāva tēvu, māti un brāli, viņa vairs nespēj ticēt Dievam.
Čehova lugu mūsdienīgās adaptācijas teātri nereti izmanto kā marketinga trikus, kuros no laba materiāla ar apšaubāmu gaumi tiek sadiegts kaut kas spīdīgs un vizuļojošs un tam klāt kā kvalitāti apliecinošs zīmols ir piekārta etiķete ar rakstnieka vārdu. Tuvāk aplūkot vienu tādu eksemplāru festivālā piedāvā Bukarestes Nacionālais teātris, un tas saucas: “Trīs māsas. Neparasti brīvs scenārijs, pēc Antona Čehova”. Režisors Radu Afrins.
Pa milzīgu ekrānu skatuves augšdaļā slīd fantastisks kosmosa kuģis, no kura sarkanā skafandrā atdalās Bobijs K68 un dodas zemes virzienā. Apakšā uz terases ar datoriem klēpī zviln Irina un Tuzenbahs. Irina T-kreklā un biksītēs izraušas no zviļņa un sāk izpildīt kādu variāciju no naktsklubu deju repertuāra (sarunās režisors skaidro, ka deja simbolizējot Irinas radošo dabu), viņai seko Tuzenbahs, abi piespiežas pie sienas, Tuzenbahs velk nost bikses, un parādās Maša, lai pavēstītu, ka dzimšanas dienas viesi ir sanākuši. Tā sākas brīvā fantāzija par trīs māsām, kas provinciālā Rumānijas pilsētiņā sapņo par Maskavu. No lugas izstīvētās sižeta līnijas režisors krāšņām gaismām pielietā stikla interjerā vizualizē kā sadzīviski-erotiskas ainiņas no Prozorovu ģimenes locekļu seksuāli skumjajām eksistencēm. Maša ar Veršiņinu vispirms liekas gultā, piecas minūtes kaili imitē seksuālo aktu un tikai pēc tam sāk sarunāties. Čehova dialogu drumslas režisors papildina ar paša sacerētiem tekstiem, kuros varoņu politiskās debates netiek tālāk par Gorbačova reformām, bet māsu monologus aktualizē ar šodienas dzīves referencēm. To visu savā kosmiskajā odisejā vēro un reizēm arī iesaistās darbībā Bobijs K68, lai darītu mums zināmu “dziļi refleksīvo” atziņu, ka māsas mīl viena otru.
Festivāla pēdējā diena piedāvāja teju vai retrospektīvu ieskatu lietuviešu teātrī, jo Jana Rosa “Vīnes meža stāstus” Viļņas Jaunatnes teātrī iestudēja jau 2019. gada februārī. Odona fon Horvata lugas adaptācija ir groteskā pavērsienā veidots režisores skats uz Lietuvas sabiedrības šķērsgriezumu. Bēres, kāzas un citi pie lepni klātiem galdiem izspēlēti rituāli scenogrāfiski iekonturētā īrētas banketzāles interjerā izrādē tiek izgaismoti caur sadzīvisko tradīciju devalvāciju un uzvedības modeļiem, kas šo to pavēsta par šodieniskoto lugas personāžu raksturiem, vājībām un dzīves izpratni. Traģikomiskos toņos ieturētās sarunas, kuras aktieri atjautīgos darbības pavērsienos risina pie, ap un zem galdiem, ietver sevī gan privātas, gan plašākā sabiedrībā cirkulējošas tēmas, tai skaitā arī tādus sensitīvus vēstures jautājumus kā holokaustu un nacionālo partizāņu lomu tajā. Ja izrādi uzlūkojam kā šodienas dzīves atainojumu, tā piedāvā daudzus trāpīgus vērojumus, taču režisore savā vēstījumā ir iekodējusi arī nepelnītus pārmetumus lietuviešu nacionālajai pašapziņai, un tie mūsdienu pasaulē nav tik viennozīmīgi vērtējami, kā Janai Rosai to gribētos.
Kas attiecas uz festivālam formāli pievienoto izrādi 12. jūnijā, tad to, protams, noskatīties neizdevās. Varu tikai pateikt, ka tā ir maijā pirmizrādi Varšavā piedzīvojusi sešu stundu gara izrāde “Iztēlojies” (Imagine), kurai Kristians Lupa pats sarakstījis dramatisko materiālu un kura stāsta par 20. gadsimta 60. – 70. gadu kontrkultūras strāvojumiem pasaulē un individuālās brīvības meklējumiem.
Kopumā festivāla restarts atgādināja tādu kā atvieglinātu kādreizējā pasākuma variantu. Jaunā komanda ar Renāti Dereijčiku priekšgalā pagaidām apzinās savas iespējas, mēģina tās salāgot ar iecerēm un izvirzītajiem mērķiem, lai “Kontakts” atkal ieņemtu savu vietu Eiropas teātra festivālu kartē. Atliek tikai novēlēt, lai viņiem tas izdodas.
Rakstīt atsauksmi