Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 7. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Citu dziesmu svētki” – lielformāta koncerts. Mākslinieciskais vadītājs Jēkabs Nīmanis, režisors Mārtiņš Meiers, scenogrāfe Pamela Butāne, horeogrāfe Linda Mīļā. Norises vieta – Valmieras pilsētas estrāde.

Māra Bērtaite: Kas radās vispirms – vai tā bija ideja par festivāla tēmu “brīvdomība” vai tomēr ideja par citu dziesmu svētkiem?

Mārtiņš Meiers: Vispirms bija citu dziesmu svētku ideja, jo Jēkabs Nīmanis par to jau diezgan ilgu laiku domā un meklē veidu, kā realizēt. Tagad sakrita, ka ir īstais laiks. Kur radās brīvdomība, tas jājautā Reinim [Suhanovam], bet šis (projekts – M. B.) tajā noteikti organiski iekļaujas – šī mūzika, šī pasaules nekārtības radīšana un saprašana no absolūta haosa. Vārds “festivāls” tagad ir katrā vietā, arī tā izpratne un pieredze kļuvusi daudz apzelētāka. Par to, kā tas notika 90. gados, palicis maz pierādījumu. Toreiz nevienam īpaši nebija laika fiksēt koncertus, tie arī reizēm notika nelegāli, reizēm skolu pagrabos. Viņus laida bērnudārzu zālēs mēģināt. Tagad tādas grupas tur neviens neielaistu! Tā bija juku laiku nekontrolējamība, kas ir daļa no radoša cilvēka šarma un romantikas. Tagad – festivālā visur saliktas sienas, žodziņi, viss smuki. Mākslas tirgi šodien ir kā tādi lielveikali, un arī mūzikas festivāli kļūst par tirgošanās vietu, tajos ir kaut kas pārāk sakopts.

Šī mūzika [kas skanēs “Citos dziesmu svētkos”] cīnās pret pārāk lielu sakoptību. Tā jautā, vai veids, kā tagad dzīvojam, ir jēgpilns, vai tā patiesība, ko esam uzbūvējuši, vispār ir patiesība.

Parasti katra nākamā paaudze salauž iepriekšējās paaudzes uzbūvēto patiesību. Tieši nekomerciālā mūzika to dara visdrosmīgāk. Jaunie mūzikas žanri parasti veidojas no nekomerciālās mūzikas un kļūst par stabiliem žanriem: džezs, reps, hiphops – jebkas. Tolaik, absolūtajā padomju sabrukumā, beznākotnes izjūtā, cilvēki rakstīja dziesmas, bet nerakstīja, lai pelnītu. Tajā laikā pelnīt bija galvenais, bet tas (alternatīvā mūzika – M. B.) varbūt bija atsvars tam, ka ikdienā jāstrādā mēbeļu fabrikās un kopētavās, taču pastāv tas kaut kas, vārdā nenosaukts, ko vajag vēl. Šī mūzika ir par to.

Citu dziesmu svētki… Bija, kas teica: “Kā jūs varat dziesmu svētku vārdu izmantot, tas taču ir svētums, to nedrīkst aiztikt!” Vai tiešām? Dziesmu svētki ir tad, kad cilvēki sanāk kopā un dzied. Tieši par to šāda mūzika niķojas – ka tu kaut ko iekal akmenī, ka kādu tēmu padari par tradīciju, ko nedrīkst aiztikt, ka tai jābūt tādā tonī, tādā krāsā un nekā citādāk. Ir tāda kā matrica, kādā veidā nekomerciālā mūzika parādās: tā uznirst no jauniešiem, no maksimālisma, uzdodot jautājumus par to, vai šī ir tā kārtība, kas man dzīvē paredzēta. Agrāk iet pa ielu ar gariem matiem bija protests pret kārtību. Šobrīd protesta pret kārtību nav pirmajās rindās, jo viss ir kārtībā. Aktīva jautāšana, vai tās vērtības, kas mums ir, var pagriezt šitā vai tā, notiek tikai caur prizmu liberāls – konservatīvs. Pretkomercijas kustība tagad nav tik ļoti ražīga. Kādā intervijā Dambis, ejot garām Brīvības piemineklim, ieteicās, ka tur vajadzētu ierīkot kafejnīcu. Pareizi! Par jebkuru vērtību vai kārtību vajag uzdot jautājumus. Viņš jau neiet ar šķūri un netaisa kafejnīcu, bet uzdrošinās jautāt un paskatīties no citas perspektīvas. Tā pārsvarā dara visa šī mūzikas scēna. Intuitīvi, neapzināti.

Cik viegli vai grūti ir atrast kopsaucēju starp dziesmu svētkiem un teātri? Vai varbūt tu tādu nemeklē?

Jebkurā gadījumā pašā pamatā visu redzu caur teātra prizmu, arī pasaules laušanu. Daudz ko nosaka pašas dziesmas, nemēģinu stumt iekšā kaut ko savu un pēc tam skatīties, vai dziesmas manā rāmī izdzīvo vai ne. Skatos, par ko dziesmas stāsta, kas ir tā matrica, kas visu veido. Tie ir dziesmu svētki, kur izdzīvo mītisku situāciju, kas visu laiku atkārtojas šajā scēnā.

Vai šajā mūzikā saskati kādus rituāla elementus?

Principā tas ir rituāls. Ir filma Fight Club (“Cīņas klubs”, rež. D. Finčers, 1999 – M. B.), kur varonis aiziet no darba un iestājas cīņas klubā. Sevis meklēšana vai izmainīšana ir rituāls. Caur bildēm iekšā nāks teātris. Tā teritorija, estrāde… Pirmo reizi šīs dziesmas skanēs kora versijā – tik daudz cilvēku reizē dziedās, cerams, ka tonī… Bet tā jau ir tāda uzdrošināšanās bilde. Tās dziesmas caurmērā ir intīmas, ļoti intīma pieredze.

Vai koncertā tā kļūst par publisku intimitāti?

Par publisku pieredzi. Jā, par publisku intimitāti… Pat nezinu, kas viss tajā vārdā apslēpjas. Tas vien, ka šīs dziesmas var dziedāt daudz cilvēku šādā kombinācijā, ir savas eksistences apliecināšana. Mājās uz austiņām varu klausīties visu ko un domāt, ka esmu vienīgais, kas to grib klausīties vai dziedāt. Cik esmu runājis ar mūziķiem vai citiem, kas šo mūziku klausījās, – tā bija evaņģēliska, bibliska dzīves sastāvdaļa. Īpaši atsevišķas dziesmas. Vai tas ir tā, ka dzīves maksimālismā gribas būt īpašam, ka klausos dziesmas, kas ir man un nevienam citam, vai tomēr slepeni gribas tajās sadziedāties ar citiem. Par teātri – tas tur būs, no tā neizvairīties, bet mani vairāk interesē, kā koris ar orķestri tiks galā ar dziesmām. Tās veido savu abstraktu stāstu. Nekādu personāliju celšanas nebūs. Klausoties dziesmas vienalga kādā secībā, veidojas tēli, bildes, savs stāsts.

Kādu noskaņu tu kā režisors centies panākt šajā koncertā?

Vārdos man to ir grūti nosaukt. Ja klausās “Hospitāļu ielu”, grupu “Depo” vai “Lotu”, kaut ko no nekomerciālās mūzikas scēnas, vēderā rodas ļoti konkrēta sajūta. Mēs pierodam pie dziesmām, kuras mums ikdienā piedāvā radio. Izdzirdot kādu nekomerciālu gabalu, uzreiz jūt atšķirību, ka tas ir cits pavediens, kur nav iesaistīta industrija. Kad es klausos bardus, tad ir tāds – aaaa! Katram no savas pieredzes vilksies līdzi savas sajūtas.

Šī mūzika ir vajadzība dziedāt un spēlēt to, ko neražo. Tā ir tāda kā Zaratustras cienīga uzdrīkstēšanās dziedāt to, ko tu gribi. Tas ir bezmaz kāpiens uz pārcilvēku.

Uzdrīkstēšanās laikam ir tā sajūta. Tā rodas no ļoti naiviem un bērnišķīgiem radošiem impulsiem, kurus ar laiku mēs paši sev aizliedzam. Taču šie impulsi ir vairāk vērā ņemami nekā dažas ar prātu izdomātas lietas, un tas attiecas gan uz mūziku, gan uzvedību. Dumpinieciskumam pretī būtu liekama pieklājība. Tie, kas grib radīt šādu mūziku, nedrīkst būt pieklājīgi, bet tas ir jocīgi, jo ir jābūt pieklājīgam, lai šajā pasaulē varētu izdzīvot. Ir forši, kad esi atradis savu dumpiniecisko [domubiedru] grupiņu, taču tad nāk jautājums – bet ko ar to darīt tālāk? Nekomerciālajai mūzikai vienmēr klātesošs ir šis jautājums – ko tālāk? Vairāki žanri sevi izsmeļ un izčākst. Zūd aktualitāte, un nav bijusi izpratne, ko tālāk. Tumšā puse ir narkotikas un alkohols, kad dumpinieciskums jau pārvēršas destrukcijā. Vai arī notiek iestrēgšana, paliekot vienā konkrētā brīdī, vienā punktā, jo tas ir bijis tik iespaidīgs, tik aizraujošs – tās trīs dziesmas vai tie pieci koncerti –, ka tu paliec... un pazūdi.

Kas ir tavs ideālais skatītājs un klausītājs? Visur rakstīts, ka koncerts būs pasākums visai ģimenei, taču es par to mazliet šaubos. Kam tas ir domāts?

Tiem, kas ir piedzīvojuši to laiku, 90. gadus. Citiem, kuriem tas ir paslīdējis garām – kā es, kas neesmu bijis aktīvs dalībnieks. Un jaunajai scēnai, jaunajiem mūziķiem. Man šķiet, ka tas visvairāk ir viņiem. Bet varbūt vajag izdomāt kādu saukli. Piemēram: “Tiem, kas grib dziedāt, bet nevar”, vai “Tiem, kas līdz šim nav varējuši dziedāt”. Jā, tā tas arī ir! Es gribu tā, lai var dziedāt līdzi, sadrukāsim tekstus. Tiem, kurus nelaiž pie dziesmas.