Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 7. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Rinda” – 21. gadsimta absurds. Režisors Toms Treinis, dramaturģe Rasa Bugavičute–Pēce, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Marta Mielava, kustību konsultants Aigars Apinis. Norises vieta – Tirgus iela 5, stāvlaukums pie “Multikluba”.

Māra Bērtaite: Kas bija pirmais impulss tam, ka jātaisa izrāde par rindā stāvēšanu?

Rasa Bugavičute-Pēce: Šausmīgi garlaicīga atbilde – Lidl. Pirmās idejas radās pagājušā gada rudenī, kad atvērās Lidl veikali. Liepājā rinda bija zvērīga, turklāt ļoti ilgi. Mēs ar Tomu Treini par to runājām, un sākumā tas likās kā joks. Tad kaut kā citu notikumu rezultātā katrs pie sevis pārliecinājāmies, ka rindas paliek arvien aktuālākas. Pēc pāris mēnešiem Toms zvanīja un teica – taisām! Joks vairs nav joks. Tāpēc par visu paldies Lidlam.

Māra: Kas ir būtiskais, par ko vēlaties runāt šajā materiālā un izrādē?

Rasa: Šis ir totāls eksperiments – gan man neierasts žanrs, kādā mēģināju rakstīt, gan arī tas, kā notiek mēģinājumi un darbs pie izrādes. Tā nav reālpsiholoģija, ar kuru man līdz šim bijis lielāks sakars, bet gan vairāk spēle, mēģinājums pieskarties absurda dramaturģijai, kas ir ārkārtīgi sarežģīti, ja visu laiku esi domājis par iemesliem un cēloņsakarībām, kas bīda uz priekšu klasisko dramaturģiju. Man pašai liekas ļoti forši tikt pie iespējas paeksperimentēt.

Gribas aicināt padomāt par to, cik daudz laika pavadām dažādās gaidās, rindās, fiziskās, emocionālās, mentālās, un vai visa šī gaidīšana ir kaut ko vērta.

Tajā pašā laikā – vai mēs vispār protam būt bez šīs gaidīšanas? Gribētu, lai cilvēki domā. Pilnīgi vienalga, par ko, kaut vai par derīguma termiņu jogurtam, kas mājās ledusskapī. Gribas, lai cilvēki nāk un katrs kaut ko paņem sev, bet man nav nekādu priekšstatu, kas tas varētu būt.

Toms Treinis: Izrādes specifika ir par to, kā piešķirt jēgu eksistencei rindā, neuztvert rindu kā šķērsli, bet kā ieguvumu. Kā būt tajā mirklī un vietā. Es šobrīd izsakos ļoti abstrakti, bet izrādē viss ir par un ap rindām. Piemēram, par pasēm: kas notiek, ja cilvēkam pasei ir beidzies derīguma termiņš, bet rinda ir mežonīga. Tad sākas asociāciju ķēde, kas ar šo cilvēku notiek: viņam nav pases, nav identitātes… Aizejam līdz galējībai. [Izrādē ir] daudzi motīvi, kā rinda ietekmē mūsu dzīvi, gan labi, gan slikti – visādi.

Māra: Cik liela ir teksta loma izrādē?

Rasa: Es nekad neteikšu, ka tekstam nav lomas, pat, ja tam tiešām nav! (Smejas.) Šajā gadījumā mums ar Tomu pašiem ļoti vērtīgs bija pats process, mēs daudz runājām par to, ko un kā mēs darām, uz kurieni tas ved. Runājot par tekstu, sākumā gribēju, lai materiāls ir bezgalīga vārdu, dialogu, teikumu virkne – teksta rinda, bet mēģinājumu laikā izpratne mainījās. Es pati pieļāvu kļūdu – sāku izmantot savus iepriekšējos dramaturga amata rīkus, mēģināju uzbūvēt raksturu priekšvēstures… Tad sapratām: paga, paga, mēs taču to negribam, no tā jātiek vaļā! Teksts ir materiāls, ar ko galvenokārt strādā režisors un pēc tam aktieri, un teksta deformācija arī ir darbs ar tekstu. Arī atteikšanās no teksta ir teksta vajadzība. Jau pašos pirmsākumos zinājām, ka šai izrādei nebūs lugas, kuru es vārds vārdā sagaidīšu pirmizrādē. Bija daudz sarunu ar aktieriem par to, ko viņiem nozīmē stāvēšana rindā, kādas ir viņu atmiņas. Izrādē ir arī pāris personiskas aktieru pieredzes par un ap rindām. Tāpēc šajā gadījumā teksts ir dzīvs un būs tāds katrā rādīšanas reizē. Pieļauju, ka divu vienādu “Rindu” nebūs.

Toms: Ģimenes apstākļu dēļ Rasa bija Liepājā, savukārt mēs ar aktieriem bijām Valmierā, Rasa mēģinājumos pieslēdzās Zoomā. Mums dramaturģijā daudz kas nāca no aktieriem un tika izdomāts uz vietas. [Radīšanas] process bija ļoti dažāds. Notika kārtīgi meklējumi.

Māra: Vai jūs par rindu tēmu pasmejaties, vai arī viss ir nopietni?

Toms: Tas noteikti nav jāuztver nopietni, jo par rindu neko jaunu, novatorisku nevar pateikt. Rinda – tas ir fakts. Tas nav kā pateikt – “Lūk, mīlestība ir tāda” vai “Ir tomēr kaut kādi augstāki spēki”. Nevar atrast atbildi uz rindas jautājumu. Es daudz skatījos Beketa darbus, kur cilvēki nonāk absurda apstākļos. Man “Rinda” drusciņ sasaucas ar “Gaidot Godo” – ka tu gaidi kaut ko. Arī cilvēki rindās kaut ko ļoti gaida, katrs kaut ko citu, un tad sagaidot saproti, vai tu gribi to, ko esi gaidījis, vai vairāk negribi. Atrodoties rindā, notiek ļoti dažādi fiziskie un psihoemocionālie stāvokļi. Man šķiet, [izrādē] nav nekādas atklāsmes par rindu, ka rinda, redz, ir tas vai tas. Tā ir fakts mūsu dzīvē – vai nu mēs to pieņemam, vai nepieņemam. Rindas kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu, un tā tas vienmēr būs, mazākas tās nepaliks, vienīgi attīstīsies tehnoloģijas un mēs rindās vairs nestāvēsim fiziski. Starp citu, pieslēdzot internetu, es sapratu, ka stāvu digitālajā rindā, pusstundu klausoties džinglu. Ir ļoti daudz rindu.

Māra: Kā rindas fenomens iekļaujas festivāla virstēmā par brīvdomību?

Rasa: Brīvdomība mūsu darbā vairāk izpaužas iespējā padauzīties katram savā profesijā. Jau no sākuma zinājām, ka izrāde top festivālam. Tas noņem baili un slogu, ka ar to jānodrošina repertuāra aprite. Pēc tam tapa skaidrs, ka tā tomēr būs repertuāra izrāde, bet gan man, gan Tomam ir pārliecība, ka katrā repertuārā ir nepieciešami arī eksperimentāli gabali, un šis noteikti tāds ir. Bet jā, festivāla virstēma nāca pēc tam, kad mēs jau zinājām, ka šī izrāde būs un ka vēlēsimies runāt par tiem apstākļiem, kuros dzīvojam. Turpinot atbildi par to, ko gribas ar izrādi pateikt, – rinda noved pie domām par to, kādā pasaulē dzīvojam, kādi ir tie apstākļi, kuru dēļ mēs stāvam rindās, un vai mēs tos vadām vai arī tie vada mūs. Daudz pārdomu.

Toms: Brīvdomīgi ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, ko esmu izmantojis izrādē, arī naratīva neesamība iekļaujas brīvdomības aspektā, kā arī mūsu radošās grupas brīvības izjūta, laba bezatbildības izjūta, nav jāuztraucas, ka – ai, ai, ai, mūs nesapratīs. Brīvdomība iekļaujas tajā, ka ir, kas saprot, ir, kas nesaprot, ir, kas uzsit pa plecu, bet ir, kas parāda īkšķi uz leju. Tas piestāv brīvdomībai.

Nav jāizpatīk, nav jāiet ceļš, par kuru ir zināms, ka tas strādās. Man šķiet, ka šajā izrādē ir daudz fantāzijas. Tā ir tā brīvdomība.

Māra: Vai materiāls tika īpaši pielāgots aktieriem, kas spēlē izrādē, vai vietai, kur tā notiks?

Rasa: Vietai – nē. Zinājām, ka Toms grib fiziski spēlēties ar rindu izrādes laikā, un tad Kristapam (Kramiņam, scenogrāfam – M. B.) nācās meklēt vidi, kurā to varētu realizēt. Taču aktierus ignorēt nevarēja. Gribētos ticēt, ka konkrēto aktieru esība šajā gabalā ir ļoti svarīga, jo viņi visi ir tik atšķirīgi. Tas ir fantastiski un ļoti der šai izrādei, jo tas arī ir viens no rindā stāvēšanas patīkamajiem mirkļiem, vismaz manas profesijas pārstāvjiem – ka tu stāvi rindā, skaties un brīnies, kādā kompānijā pavadi savu laiku. Sanākušie parasti ir ļoti kolorīti.

Toms: Tur sanāca neliela ķibele, jo mēs sākotnēji gribējām izrādi spēlēt Valmierā pie Lidl veikala. Tur ir skaista stikla siena, kas atgādina Tatī (franču mīms, aktieris un režisors Žaks Tatī – M. B.) filmu Playtime (1964) – visa tāda pelēka, cilvēki kaut kur iet, rati slīd... Var vienkārši stāvēt, un izrāde jau notiek. Latvijā Lidl pārstāvji ideju akceptēja, bet kaut kur tālāk – nezinu, kur viņiem tas birojs ir, – viņi mums šo iespēju nedeva. Tas laikam asociējas ar tribīnes uzstādīšanu un tamlīdzīgi. Bija jāmeklē jauna vieta, un tā radās pie “Multikluba”. Tā ir stāvvieta ar pieciem logiem. Redzēsim, kā izrāde tur darbosies.

Māra: Cik fiziska būs jūsu izrāde?

Toms: Ļoti! Mūsu kustību konsultants Aigars Apinis savus kolēģus ir labi izkustinājis. Visu laiku notiek kustība, ir rindas, kuras mainās, pārveidojas, – rinda desmitos pēc aliņa, kas jāpagūst nopirkt, vai rinda pie Humanas, jo šodien viss ir par 50 centiem gabalā. Ir visvisādas rindas, un tās ir aktīvas. Izrādes lielākais ieguvums varētu būt tas, ka pasīvā darbība tiek pārvērsta aktīvā ārējā izpausmē.

Māra: Lai gan izrādi dēvē par eksperimentālu, tomēr saprotu, ka ir iecere šo iestudējumu pēc festivāla iekļaut Valmieras Drāmas teātra repertuārā.

Toms: Jā, tāda ideja ir. Pašlaik ir doma, ka to varētu rādīt koncertzālē “Valmiera”, jo, kamēr teātris ir rekonstrukcijā, meklējam citu spēles telpu. Teātra direktore Evita Sniedze šo darbu jau ir redzējusi, jo mēs to nodevām tieši pirms sezonas beigām. Tomēr tur vēl ir, ko labot, un tieši pirms festivāla visi sanāksim atkal kopā un izrādi nedaudz koriģēsim.

Māra: Kam būs piemērots jūsu radošās komandas kopdarba galaprodukts?

Rasa: Esmu ārkārtīgi egoistisks radošais cilvēks, es galvenokārt visu cenšos taisīt sev kā skatītājam. Gribu uztaisīt tādu izrādi, ko pati vēlētos iet skatīties. Šajā gadījuma skatītājs droši vien ir ikviens, sākot no 20, arī padsmit gadiem, ja interesē teātris, un tad uz augšu līdz bezgalībai, bet tāds, kuram ir atvērta sirds un prāts un gribas redzēt kaut ko interesantu.  Gribētos panākt, ka nākamajā reizē, kad cilvēkiem [kuri būs redzējuši šo izrādi] nāksies stāvēt rindā – jo mēs tiešām ar to nodarbojamies daudz, bieži un regulāri –, šis process būs mazliet interesantāks un mazāk apgrūtinošs. Varbūt, stāvot rindā, atvērsies kaut kāda fantāzijas čakra un varēs pafantazēt par cilvēkiem, kas tur atrodas, kāpēc viņi te stāv, kāpēc neiet prom. Gribētu, lai rastos iespēja nest līdzi rindas pievienoto vērtību, kas ir tie cilvēki, kas tajā stāv.