JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Liepājas teātra jaunais aktieris Kārlis Elvis Artejevs jau vairāk nekā gadu strādā teātrī, ir apņēmības pilns, gatavs izaicinājumiem, bez ilūzijām un ar drošu skatu nākotnē. Ar Kārli tiekamies vēlā otrdienas vakarā Liepājas teātra pīpētavā. Paralēli mūsu sarunai noris mēģinājumu process izrādei “Igauņu bēres 1999” pie režisora Regnāra Vaivara. 

Kā sokas ar gatavošanos izrādei “Igauņu kāzas” (“Igauņu bēres”, satraukumā sajaucu jautājumu)?

“Igauņu bēres” (smejas). Patiesībā tas nav tālu no patiesības. Lugā ir jaunais pāris, ko atveido Hugo Puriņš un Madara Kalna un kuri ir apprecējušies lugas notikumu dienā – no rīta. Tā ka kāzu atmosfēra izrādē būs.

Man sokas diezgan normāli. Grūti pateikt, jo šis man ir pirmais normālais mēģinājums ar citu režisoru, ne Petrenko (Dmitrijs Petrenko, Liepājas teātra LiepU aktierkursa vadītājs, šobrīd Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs – E. O.). Studiju laikā strādājām ar Regnāru Vaivaru izrādē “Purva bridējs”, bet tur darbs noritēja citādi, mūs dalīja grupās – bija galvenie aktieri un masa. Es biju masā. Vienkārši – sen nav bijis process ar lomu. “Igauņu bērēs” mana loma ir jurists. Tāda tēla (Andrusa Kivirehka – E. O.) lugā nav. Mani pielika, jo nenormāli gribēju strādāt ar Regnāru Vaivaru.

Tikai tāpēc?

Nē, ne jau es gāju un uzbāzos. Man vienkārši vienu dienu pateica, ka būs jāspēlē jurists. Izrāde bija saplānota, teātrī darbs jau bija sācies, un tikai vēlāk pielika jurista tēlu, mani pievienoja pēdējā brīdī. Lugā tā arī rakstīts: Jurists – par šo tēlu vēl neko nezinām. Jurists šajā gadījumā vairāk darbojas fonā, ir kontaktā ar pārējiem, bet īpaši neizceļas.

Vai esi iejuties Liepājas teātrī?

Jā, jau sen. Jau kopš “Purva bridēja” iestudējuma. Tad arī sākām saprast, kas teātrī ir kas. Tagad esam kā tāda ģimenīte.

Kādas šobrīd ir jūsu kursa attiecības, vai joprojām turaties kopā kā studiju laikā?

Teikšu godīgi – ir riktīgi forši! Mums, čaļiem, ir kopējs čats kopš kursa laika, kurā kāds ik pa laikam kaut ko ieliek. Un tad ir arī atsevišķs čats meitenēm, bet par viņām neko nezinu. Ar puišiem tiekamies diezgan bieži. Vismaz reizi nedēļā satiekamies pie Artūra Irbes, paskatāmies filmas, atpūšamies. Septembra sākumā mūsu kursam bija piecu gadu jubileja. Atzīmējām pie Hugo Puriņa, viņš ir nopircis jaunu dzīvokli, pie reizes uzrīkojām sālsmaizi. Bijām tie, kas izturēja līdz galam.

Vai šobrīd turēšanos kopā netraucē dabīgā konkurence?

Katram jau ir kaut kāda baltā skaudība. Bez tā jau nevar iztikt. Tas ir kruti, ka tiec tam pāri un vari priecāties par otru, pēc tam tādu attieksmi saņem atpakaļ. Mums Herberts (Herberts Laukšteins, Liepājas teātra direktors – E. O.) ik pa laikam atgādina, ka teātris ir pulksteņa mehānisms, kur katram zobratiņam ir savs uzdevums. Ja iztrūkst kāds posms, tad viss uzreiz sabrūk. Kad to apzinies, uzreiz paliek vieglāk.

Esam tikko ienākuši teātrī, kādam lomu ir mazāk, kādam vairāk, kas ir normāli. Piemēram, ja pēc diviem gadiem vēl nebūs lomu, tad jāsāk domāt, ko dari nepareizi. Bet pagaidām viss ir labi, esmu apmierināts.

Pašā sākumā, kad sākām strādāt, pie Māras Ķimeles bija iestudējums “Diagnoze – jaunība”. Un tad sekoja pirmās algas, kuras salīdzinājām kā tādi mazi bērni. Kādam bija par 20 eiro vairāk, kādam mazāk, tad domājām, kāpēc tā. Tas bija smieklīgi, kā skolas laikā, kad vērtē pēc atzīmēm, kad tev ir 8 un kādam 10 un tu īsti neredzi atšķirību. Vispār nesaprotu, kā var likt atzīmes. Uzskatu, ka ir divi varianti – ieskaitīts vai neieskatīts. Tieši tik vienkārši.

Vai lasi recenzijas, cik svarīgs tev ir kritiķu viedoklis?

Nelasu. Negribu apgalvot, ka kritiķi neko nesaprot vai nav kompetenti. Neesmu arī iepazinies vai papētījis Latvijas kritiķu darbus. Protams, zinu populārākos kritiķus. Viņu viedoklis manā dzīvē neko nemaina, tas nevar mani ne graut, ne pacelt. Respektīvi, es nezinu kritiķu virtuvi. Kritiķi ir ļoti zinoši un ļoti inteliģenti cilvēki, tāpēc neko sliktu par to nevaru teikt. Nelasu recenzijas, jo man ir citas lietas, ko darīt. Kā arī, iestudējot izrādi, pilnībā uzticos režisoram. Un, ja režisors saka, ka ir labi, tad man kritiķu viedoklis vairs nav svarīgs.

Zinu, ka ir aktieri, kas seko līdzi un lasa recenzijas, un nedod Dievs, ja par tevi pateiks kaut ko sliktu – tad ir pasaules gals. Tieši no tā gribu izvairīties. Es negribu uz tā uzsēsties un tad sabrukt. Kamēr brīvi varu iet pa ielu un cilvēki uz mani šķībi neskatīsies, tikmēr man ir pilnīgi vienalga. Neesmu arī liela personība, lai par to satrauktos.

Cik lielā mērā tev studējot nācās pārkāpt sev pāri vai sevi salauzt? Vai process organiski sagāja kopā ar tavu personību?

Otrā kursa pirmā pusgada beigās mani gandrīz izmeta. Sāku studēt Valmieras teātra kursā (paralēli LiepU aktierkursam studijas Latvijas Kultūras akadēmijā uzsāka t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkurss – E. O.), kur nomācījos divas nedēļas. Biju atradis draugus, sarunu biedrus, bija izveidojies kontakts. It kā jau divu nedēļu laikā nekas tāds nevarēja izveidoties, bet, atbraucot uz Liepāju, kur kurss jau divas nedēļas bija mācījies kopā, bija grūti. Mēģinājumi sākušies, visi mācījās etīdes. Man īsti neizdevās ne ar vienu izvedot kontaktu. Pirmo gadu kaut kā izmocīju, jo tad pārsvarā strādājām pa vienam vai maksimums ar vienu partneri, bija jāspēlē situācijas bez runāšanas. Otrajā gadā jau izmantojām materiālus. Privātajā dzīvē man bija finansiālas grūtības, turklāt tad vēl nebiju budžetā. Otrā gada sākumā uz nedēļu paņēmu haltūru. Tikmēr studijās visi bija jau izvēlējušies materiālus, ar ko kārtot eksāmenu, un pie tā strādāja. Es vēl tikai meklēju, visi bija aizņemti, nebija, ar ko sastrādāties. Beigās sarunāju partneros Artūru Irbi, paņēmu kaut kādu amerikāņu lugas materiālu, tā arī to pusgadu nomocījām. Taču līdz tādam perfektam rezultātam netiku. Pienāca atrādīšanas diena, izveidojām sarakstu ar secību, kādā rādīsim etīdes. Un visu, ko parādīja, izbrāķēja, un tā vairākas reizes, līdz kļuvu dusmīgs. Taisījām pat sapulces. Pienāca eksāmens, manu etīdi neuzņēma, biju vienkārši kā skatuvnieks – eksāmena laikā uzliku mēbeles un gāju sēdēt. Atzīmi man nevarēja ielikt, jau zināju, ka labi tas nebeigsies. Biju gatavs, ka mani izmetīs. Pēc eksāmena mani pasauca Jānis Siliņš, Herberts Laukšteins, Leons Leščinskis, Dima (Dmitrijs Petrenko – E. O.). Viņi man jautāja, vai vēl gribu mācīties. Izstāstīju situāciju, man deva vēl vienu iespēju. Taču Dima pateica: ja šis atkārtosies, pats paņemšu un tevi izmetīšu ārā. Beigās savācos, paņēmu citu materiālu, spēlēju viens pats, nesanāca nekā ģeniāla, bet varēju turpināt studēt. Tad jau viss aizgāja normālās sliedēs. Šis bija mans lielākais lūzuma brīdis, tādi mazie notika nepārtraukti. Kaut vai tas pats ikdienas ritms, kurā studē sešas dienas nedēļā no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Bet tas jāuztver kā darbs. Un tagad, salīdzinot ar studijām, divi mēģinājuma mēneši ir tīrais nieks.

Kādas, tavuprāt, ir aktuālās tendences teātrī?

Man šķiet, tagad visiem patīk minimālisms. Tā tagad ir tāda forša lieta, ko agrāk teātrī nebiju ievērojis, – teātri izvairās no masīvām scenogrāfijām. Arī dramaturģija – jebkura 21. gadsimta dramaturga luga ir viegli uztverama. Piemēram, lai saprastu Šekspīra lugas, jāzina tā laika pasaule. Vai kāda 18., 19. gadsimta izrāde, kurā jārunā īpašā manierē, kur teksts ir blīvs... Arī tādas izrādes ir vajadzīgas, lai turētu aktieri pie disciplīnas, taču tas jau ir pagājis posms. Es neko neapgalvoju, vienkārši jūtu, ka tas paliek sekundāri. Un tas ir labi.

Vai ir bijusi sajūta, ka caur savu lomu skatītājam esi nodevis kādas emocijas vai pārdzīvojumus?

To zinu tikai tad, ja skatītājs ir pienācis pie manis un to pateicis. Jo tā noteikti nav tā lieta, par ko aktieris domā, kamēr spēlē. Nav tā, ka aizeju mājās un domāju – forši nospēlēju, skatītāji smējās un raudāja, tātad sniedzu viņiem pārdzīvojumu. Protams, emocijas jau zālē dzird.

Ir tā – režisors saliek mizanscēnas, tu iemācies, kas tev jāsaka un kur jāiet, bet, kad vēl pieliec klāt dvēseli, tad ir pa īstam. Un, ja vēl kāds no malas to pasaka... Vienā no “Cietsirdīgo spēļu” mēģinājumiem Herberts Laukšteins bija ļoti emocionāls, varbūt tāpēc, ka viņa studenti ir izauguši, un viņš pienāca klāt un pateica: Malacis, Elvi!

Tevi teātrī sauc par Elvi?

Jā, man ļoti nepatīk, bet nu jau vairs neko. Divus gadus mēģināju to izskaust, lai mani sauktu par Kārli, bet visi atbildēja – mums jau ir vēl viens Kārlis. Bet ir jau labi. Arī visi lielie teātra aktieri mani sauc par Elvi, būs vienkārši jāpierod. Es, protams, atsaucos uz abiem vārdiem, bet dodu priekšroku Kārlim. Arī mans skatuves vārds ir Kārlis Artejevs.

Kāda būtu ideālā izrāde, kurā tu gribi atveidot lomu?

Gribētu būt Neo no “Matriksa” un mācēt visu, ko viņš dara, iemācīties karatē, tekvondo, lidināties šņorēs pie zaļā ekrāna. Bet, ja par teātri, tad... (pauze) esmu izlasījis pārāk maz lugu, lai varētu atbildēt. Kaut arī studiju laikā lasīts viss ģeniālais. Man ir prieks arī par vienkāršo Jurista lomu, kas ir maza un kurai netiek pievērsta liela uzmanība, bet tas, ka varu zupai pielikt klāt biezumu, papildināt – par to varu būt priecīgs. Tā kā šis tēls nav (lugas) oriģinālā, man daudzas lietas jāizdomā pašam. Tas ir kā salikt lielo trīstūkstoš gabaliņu puzli – trīs mēnešus liec, un tad ir milzīgs prieks. 

Gribu krāsu spektru, pamēģināt visu, jo negribas iesēsties. Neesmu ģeniāls aktieris, tādi pasaulē ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Bet tas nav par to, cik varu būt kruts vai dažāds. Tas ir atkarīgs no tā, kā tevi ierauga režisors. Tāpēc teātros ir aktieri, kuri gadiem spēlēs viena tipa lomas vai otro plānu, principā dzīvojot štampos, un tad paliek garlaicīgi.

Ko tu negribi darīt teātrī?

Es gribu darīt visu. Laikam neesmu izaudzis, lai to tā varētu pateikt. Teātrim piederas viss – runāšana aiz muguras, dažādas kaprīzes, greizsirdības, bet tā ir teātra sliktā seja.

Esmu gatavs uz visu. It īpaši kā jaunais aktieris. Skatuves priekšā varu iziet arī kails.

Vai tev teātrī ir savi rituāli?

Jā, atkarīgs no izrādes. Kad spēlējām “Cietsirdīgās spēles”, pirms katras izrādes riktīgi kačājos. Pirmkārt, lai būtu formā, ko prasa arī loma. Otrkārt, izrādei vajag to sajūtu – kā tikko no skrējiena, jābūt nosvīdušam, jāelso. Divas stundas pirms izrādes pakačājos, tad stundu pirms. Un tieši pirms uznāciena divdesmit reizes piepumpējos, uztaisu pietupienus un tad beigās uzskrienu.

Pirms citām izrādēm meditēju. Es notupstos zāles vidū, uz lielās skatuves, visur notiek rosība, dzirdu, kas notiek apkārt, tad atkārtoju tekstu. Un tad saslēdzos ar visu. Agrāk, pirms “Purva bridēja” izrādēm, taisīju elpošanas rituālus, kas fiziski sagatavo darbam. Katrai izrādei ir savs rituāls. Studiju laikā ieiet tēlā palīdzēja dažādi priekšmeti un detaļas. Piemēram, vienā etīdē bija jāpratina apcietinātais, kurš ir nogalinājis mazu meitenīti. Paņēmu rotaļu mašīnīti un iztēlojos, kā es rīkotos, ja man būtu mazs dēls, un tad uzreiz saslēdzos ar lomu. Tāpēc jau izrādi gatavo divus mēnešus – karkass izveidojas, atliek to piepildīt.

Kā sevi redzi teātrī pēc pieciem gadiem?

Uz ielām redzu savus plakātus, man ir galvenās lomas, esmu palicis smukāks (smejas) – bet, ja pavisam nopietni, tas ir atkarīgs no kovida, kara, no notikumiem pasaulē. Domāju, ka viss būs tāpat. Būs mums Inese Kučinska, būs Egons (Dombrovskis), (Edgars) Pujāts.

Skatos arī uz Klaipēdas kursu (2010. gadā Klaipēdas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu – E. O.), runāju ar Rolandu Beķeri, viņam tagad ir desmit izrāžu mēnesī. Man liekas, ka tas ir daudz, bet tas nekas nav. Kad mūsu kurss nebija ienācis teātrī, viņiem izrādes bijušas visu laiku. Es domāju, ka mums būs līdzīgi, varbūt mēnesī 20 izrādes gluži nebūs, jo kopējā trupa ir lielāka. Mainīsies arī pozīcijas, nāks jaunie. Vai satraucos, vai mani pēc pieciem gadiem te vēl vajadzēs? Nezinu, jo man vēl nav bijuši tādi momenti, kam būtu ļoti jāpārkāpj pāri. Tāpēc tagad nesapņoju, mēģinu sevi pierādīt. Pajautā man šo pašu jautājumu pēc gada!

Kursa vadītājs Herberts Laukšteins par Kārli Artejevu: "Kārlis Artejevs – ļoti, ļoti jūtīgs, ļoti paškritisks (tas pat reizēm traucē), ar lieliskām vokālām dotībām. Viņam sev ir jānotic – mēs esam tam līdzējuši, cik varam, bet vēl viņam ir sev jānotic."

Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante