Bandinieks – tā aktieris Imants Strads kodolīgi ar humora pieskaņu raksturo savu profesiju, kurā aizvadīti divdesmit pieci gadi.

Viņam pirmais bija Liepājas teātris, bet visvairāk sezonu aizvadīts Valmieras Drāmas teātrī, kur nospēlēts patiesi iespaidīgs lomu skaits, un tagad viņš par savu sauc Dailes teātri. Jau bērnībā daudz laika pavadīts teātrī, jo viņš nāk no mākslinieku ģimenes – Imanta māmiņa Maiga Sika ilgus gadus bija Nacionālā (tolaik Drāmas) teātra aktrise.

Vai ceļš uz aktiera profesiju bija likumsakarīgs?

Skolas gados sākotnēji mani vairāk interesēja sports. Mācījos Franču licejā, tolaik Rīgas 11. vidusskolā, un interese par teātri parādījās līdz ar Ingmāra Čaklā atnākšanu. Viņš mūsu skolā iestudēja ludziņu, tas bija kaut kas jauns, interesants, un mēs sākām tur pulcēties. Tolaik parādījās pirmie datori, tiem, kurus tas interesēja, bija sava kompānija, mums – sava. Skolā mūsu rīcībā nodeva bijušās šautuves telpu, ko paši tīrījām, kaut ko veidojām, tā bija mūsu bāzes vieta. Un tā caur spēli un foršu kompāniju, kas tur sanāca kopā, tas sākās. 1996. gadā stājos Teātra fakultātē un pēdējā kārtā izkritu, jo tur bija deja, bet dejojis nekad nebiju. Nākamajā rītā aizbraucu uz Liepāju un to nenožēloju.

Liepājā tomēr ilgu laiku nepalikāt.  

Jā, jo tur bija tikai viena zāle, un tolaik Liepājas teātris vairāk orientējās uz mūzikliem un muzikālajām izrādēm, tika uzvests “Kaupēn, mans mīļais”, bet es neesmu ne dejotājs, ne dziedātājs. Kad Felikss Deičs iestudēja Liepājā, viņš mūsu studijai bija arī pasniedzējs, un es izšķīros par Valmieras teātri. Valmierā bija trīs zāles, un, manuprāt, jaunam aktierim vajag maksimāli daudz spēlēt, lai nepazustu un pilnveidotos profesijā. Aktieris ir kā mīksts māls, kas pastāvīgi jāmīca – ja tā nenotiek, tas paliek ciets un ierūsē. Mana pirmā loma Valmieras teātrī bija 1999. gadā – pie Mihaila Gruzdova “Paradīzes bērnos”.

Kuri bijuši galvenie pagrieziena punkti, kas veidojuši pieredzi profesijā, strādājot Valmierā?

Ļoti auglīga man izvērtās sadarbība ar Viesturu Meikšānu, kad viņš Valmieras teātrī iestudēja vairākus darbus. Tā sākās ar Ingmara Bergmana “Marionetēm”, sekoja “Vīns un nezāles”. Man patika, kā Meikšāns strādāja, viņš ienāca teātrī ar savu pieredzes bagāžu, bija pirms tam jau ieguvis ekonomista izglītību, un šī pieredze, manuprāt, bija ļoti pozitīva. Tā sniedza labā nozīmē pragmatisku skatu uz darba tapšanu. Nebija tāda mākslinieciskā haosa, kas ir daudziem, kuri tūlīt pēc vidusskolas iet uz režisoriem. Strādājot ar Meikšānu, bija šī domubiedru sajūta, un darbs bija interesants un radošs. Katrā ziņā tas bija ļoti foršs laiks.

Sava veida pagrieziena punkts bija arī Indras Rogas atnākšana uz Valmieru, tapa Bulgakova “Zojkina kvartira” un Ostrovska “Muiža kaņepēs”. Nezinu citu režisoru Latvijā, kas iestudējot veiktu tik rūpīgu, detalizētu sagatavošanās darbu. Par abām lomām šajos iestudējumos arī saņēmu “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Man personiski arī patika, kā viņa veidoja “Doktoru Živago”, bet tas vairāk ir iekšējais stāsts. Un pēdējos gados šāds pagrieziens bija izvēle pieņemt Jura Žagara piedāvājumu un nākt strādāt uz Dailes teātri.  

Kas noteica izvēli par labu Dailes teātrim?

Izvēli lielā mērā noteica tas Valmieras teātra vektors, kādā, kā es redzēju, tas kādu laika posmu virzījās. Varbūt izklausās augstprātīgi, bet tas tā nav – es nevēlos lielu savas dzīves daļu pavadīt, strādājot ar studentiem vai jauniem režisoriem, no kuriem, piemēram, desmit gadījumos tikai viens vai divi profesionālajā jomā var man kaut ko dot. Pārējos astoņos, deviņos gadījumos ir jādod man. Man gribas strādāt savā profesijā, nevis skatīties, kā viens vai otrs, kurš pēc gadiem divdesmit varbūt arī būs ģeniāls režisors, cenšas piepildīt kaut kādas savas ambīcijas. Ir žēl, ja, iespējams, mani labākie gadi profesijā paiet garlaicībā. Un te nav runa par lomām. Es ļoti labi varu spēlēt jebkura plāna lomu, šajā ziņā man nav nekādu nepiepildītu sajūtu. Daile ir liels teātris, te ir liela cīņa, daudz iespēju pārbaudīt savus spēkus. Tāpēc izvēlējos nākt strādāt šeit.

Man liekas, ka Latvijā ir zināma tendence jaunos režisorus nepamatoti izlutināt, pārslavēt, kaut neko lielu viņi vēl nav izdarījuši, brīžiem tas ir neveselīgi un vairāk kaitē.

Esmu uz skatuves divdesmit piecus gadus, un, skatoties jauno darbus, reizēm jāsecina: viss ir redzēts, un uztaisa atkal kaut ko tādu pašu. Desmit gadu periodā ir sanācis strādāt ar vairākiem, kas tikko beiguši vai grasās beigt Kultūras akadēmiju. Kaut vai runa par elementāru disciplīnu un cieņu. Ir bijis, ka nokavē mēģinājumu par gandrīz pusotru stundu un pat neatvainojas. Saprotu, ka var būt lekcijas, var kaut kas atgadīties, bet var taču atsūtīt īsziņu, un tas ir vēl tikai, strādājot pie diplomdarba. Vienmēr esmu cienījis vecāko paaudzi. Mēs teātrī zaudējam vienu ļoti svarīgu lietu – trīs paaudžu sistēmu. Ir diezgan bēdīgi, ja jaunajiem, ienākot teātrī, nav cieņas pret šīm divām paaudzēm, kas ir virs tevis, – tas ir priekšnoteikums, lai arī šīs paaudzes tevi cienītu. Pretējā gadījumā rodas haoss un neforša situācija. Tādi ir mani novērojumi.

Man ir bijusi laime iepazīt vecāko paaudzi gan Liepājas, gan Valmieras teātros, dzirdēt viņu ļoti interesantos stāstus par sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, piemēram, garajiem izbraukumiem pa visu Latviju, dzīvi teātrī. Un tad liekas, ka tu nemaz nevari pret šiem māksliniekiem izturēties citādāk kā ar cieņu un pietāti. Diemžēl tagad senioru paaudze ir aizgājusi.

Kādas ir jūsu režijas autoritātes?

Viennozīmīgi režisors un pedagogs Felikss Deičs. Katrs iestudējums pie viņa bija kā vēl viens mācību pusgads klāt pie studijām. No viņa varēja mācīties patiešām daudz – profesionālo valodu, ētiku, arī labestību, viņš ļoti mīlēja aktierus. Tā bija laime tiem, kas to piedzīvojuši. Ikvienam režisoram – pedagogam būtu jādomā līdzi, ka, piemēram, aktieris šo līmeni ir sasniedzis, viņam ir jāiet tālāk... Nedomāju, ka visi režisori spēj to redzēt.

Vai tas nav mākslinieciskā vadītāja uzdevums, kuram jānodarbojas ar ansambļa veidošanu?

Tieši tā, un ar aktieru izaugsmi. Manuprāt, to nevar atstāt pašplūsmā, režisoram tas būtu jāredz un jāsaprot. Absolūti apbrīnojama personība bija Oļģerts Kroders, varēju viņu apbrīnot kā kultūrvēsturisku parādību. Viņam piemita spēja izskaidrot situāciju vai lomu ar ļoti īpatnējiem piemēriem, kas labi strādāja. Es gan daudz neesmu pie viņa spēlējis, divas lielākas lomas un vairākas mazākas. Man, piemēram, bija interesanti, ka, veidojot “Skroderdienas”, viņš teica – taisām to Joski kā normālu veci – kāpēc visi viņu vienmēr rāda kā ākstu, pajoliņu? Viņš ir normāls džeks, kuram vienkārši fāters visu aizliedz. Ar Kroderu daudz runājām par dažādām citām lietām, teiksim, teātrī pēc mēģinājumiem un izrādēm skatījāmies hokeju, ilgi naktīs varējām sarunāties par visvisādām tēmām.  

Ļoti cienu Indru Rogu – par darbaspējām, apjomīgu mājasdarbu veikšanu, gatavojoties iestudējumiem, par inscenēšanas spējām. Cienījama režisore, kuras labākie darbi, ceru, vēl priekšā, ko es novēlu.

Esmu lasījusi, ka strādājat ļoti patstāvīgi. Kas, veidojot lomu, jums ir būtiski?

Es piedāvāju savu versiju, jo, manuprāt, neviens to nevar izdarīt manā vietā. Cenšos to paveikt, izejot no apstākļiem, ko režisors piedāvā. Būtībā ir tikai viens risinājums: mēģināt, mēģināt un mēģināt. Savulaik, kad Rolands Atkočūns pie mums (Valmieras teātrī – red.) iestudēja, viņš izteica tādu labu frāzi, ka mēģināt lomu franču valodā nozīmē atkārtot, bet poliski – provēt, arī vācu valodā līdzīgi. Un mēģināt patiešām nozīmē provēt, mēs mēģinām, nevis atkārtojam, ejam dažādus ceļus, meklējam īsto variantu, kamēr atrodam. Un citreiz mēdz būt arī tā, ka mēģinājumu process un visi šie meklējumi ir labāki nekā pati izrāde, kas galarezultātā top.

Visas savas lomas mīlu, esmu to advokāts. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet man, lai pa īstam sajustu konkrēto lomu, tēlu, ļoti svarīgi ir apavi, kādos tas būs jāspēlē. Apaviem ir katram sava nianse, kad to sajūti, tad ir izrāde. Varu uzvilkt kostīmu, bet, kamēr kājās nebūs apavu, tēla nav. Kostīms ne vienmēr ir ērts, bet apaviem tādiem jābūt. Piemēram, kad Deičs iestudēja “Adventu Silmačos”, kur biju Dūdars, uztaisīju ortopēdisko zābaku, lai man nebūtu jādomā par Dūdara klibo kāju, un, uzvelkot zābaku, uzreiz bija pareizā gaita.  

Esat režisoru iemīļots aktieris. Ar kādiem režisoriem jums ir interesanti strādāt?

Man patīk, ka režisors ir gudrs un viņam par izrādi ir konkrēta vīzija, nevis tikai iecere. Var iestudēt ļoti īpatnēju materiālu, bet svarīgi, ka saprotu, kāpēc viņš to grib iestudēt, redzu, ka režisors tiešām ir pārliecināts un zina, kas tajā būtisks. Nevis paņem kaut ko tikai tāpēc, ka, piemēram, neviens cits to nav taisījis. Protams, aktiera profesija ir ļoti atkarīga – lielā mērā gan no režisora, gan no dažādu cilvēku objektīvi subjektīvā skatījuma uz mums. Un nebūt nav tā, ka visu mūžu ir spēlēts tikai tas, kas patīk, bet tāda ir dzīve un šī profesija. Kā teica Aigars Vilims: mūsu darba līgumā nav punkta, ka visām lomām, ko spēlējam, ir jāpatīk. Daudziem arī apnīk, cilvēki nogurst, salūst, aiziet. Arī man ir bijuši visādi brīži. Tas atkarīgs no katra izturības, pozitīvas spītības un vēlēšanās turpināt darīt šo darbu. Arī, sagatavojot tik daudz jauno aktieru, ir jautājums, kur viņi visi realizēsies.

Par ko, jūsuprāt, šajā laikā būtu jārunā uz teātra skatuves?

Ir pamatlietas, kam, manuprāt, vajadzētu būt uz skatuves vienmēr. Tādas lugas kā Šekspīra, kuras var pievērst jebkuram laikam, situācijai, un tēma, par ko tās runā, būs aktuāla visos laikos, kamēr cilvēks dzīvos. Attiecības ar varu, mīlestību... Arī mūsdienu autoru lugas, kas nepastarpināti pievēršas šodienas aktualitātēm, piemēram, man ļoti patika, kad pie Gata Šmita iestudējām Roberta Aika “Ārstu”. Klasika – latviešu, angļu, krievu, norvēģu un citas, protams, ir vērtība pati par sevi.

Ir laime spēlēt labu dramaturģiju, kad redzi, cik brīnišķīgi dramaturgs ir veidojis dialogu. Jau lasot saproti, cik lieliski virknējas ainas, cik būtiska ir tēma.

Piemēram, Čehova darbos dievinu varoņu monologus, tas man liekas kaut kas pārlaicīgs. Mani biedē, ja klasiku pārīsina un tādējādi reizēm iet pāri ļoti svarīgām lietām. Ja šādi pārīsina lugu, tad faktiski no tās paliek tikai nosaukums. Neesmu pret interesantām interpretācijām, bet tām jābūt attaisnotām. Nevis uztaisīt kaut ko tikai tāpēc, ka iepriekš tā nekur nav bijis. Man patīk doma, ka visi žanri ir labi, izņemot garlaicību. Ideālajā variantā teātrī būtu jābūt spēcīgam līderim, kāds pašlaik ilgstoši ir vienā no mūsu teātriem. Un teātrim jāpiedāvā dažāds repertuārs. Ne visām izrādēm ir jābūt superintelektuālām, var būt laba komēdija, kad cilvēks atnāk uz teātri izsmieties. Manuprāt, trakākais ir ieslīgt vienpusībā, paziņot, ka mēs esam tikai tādi un spēlēsim tikai to.

Kā gadu desmitos, kas pavadīti uz skatuves, ir mainījies priekšstats par profesiju?

Man ir laimējies strādāt ar daudziem teātra cilvēkiem, kolēģiem, režisoriem – personībām. Redzot viņos labo, cenšos kaut ko no tā paņemt. Aktiera profesija ir nemitīgs kaut kā jauna saprašanas process. Nevar kādā brīdī pateikt: nu esmu sapratis, tagad visu zinu. Ja esi visu sapratis, tad tajā brīdī ir jāiet prom. Katrā eksemplārā, ko atver, burti ir tie paši, bet to secība cita. Dzīvot ar domu, ka nekas vairs nevar pārsteigt, nevar. Jebkura loma var kļūt par sapņu lomu, ja nonāk pareizā režisora rokās un visi apstākļi veiksmīgi sakrīt. Varbūt labākais ir tas, ja tā loma, ko tu spēlē, izveidojas par kāda cita sapņu lomu. Man liekas, ir ļoti bēdīgi, ja aktieris visu mūžu grib nospēlēt kādu lomu X, viņš to nenospēlē, tad atkal domā: nu esmu tajā vecuma posmā, ka varētu spēlēt lomu Y, un atkal to nenospēlē, bet laiks paiet. Dzīvot procesā, no darba uz darbu, un neko speciāli negaidīt – tas vienmēr ir daudz interesantāk. To arī varētu ieteikt jaunajiem kolēģiem – dzīvojiet, ļaujieties, nedomājiet, ka kāda viena loma izmainīs jūsu dzīvi.

Pagājušajā sezonā, piemēram, iestudējām “Izrādi, kas saiet sviestā”, režisore Eimija Mārčanta no Anglijas atbrauca ar kladi, kurā viss par iestudējumu bija uzrakstīts līdz pēdējai kustībai un sekundei. Šai lugai pārdotas ļoti daudzas franšīzes, un uz skatuves visam bija jābūt tieši tā, kā norādīts. Teiksim, dekorācijai jāsakrīt milimetrs milimetrā ar oriģinālu, kā arī aktierspēlē viss bija reglamentēts.

Kāda veida pieredze tā ir aktierim – iekļauties tik stingri noteiktos priekšrakstos?

Tas ir atkal kaut kas jauns un interesants, tāpēc ka šajā gadījumā mans pienesums ir tikai darboties kā skrūvītei kopējā mehānismā. Ir jāizpilda konkrēti uzdevumi ļoti saspiestā laikā, pats svarīgākais ir maksimāla precizitāte, brīžiem līdz sekundes desmitdaļai – mizanscēnās, kustībās, trokšņos u.c. Tas, kas šajā izrādē notiek aizskatuvē, lai visu nodrošinātu, ir vēl viena izrāde. Tur atrodas pat vairāk cilvēku nekā uz skatuves, un visi darbojas saskaņoti kā zobrati. Un pilnīgi cita komēdijas pieredze – viegls franču humors Īva Žamiaka “Uz Akapulko, kundze” Edmunda Freiberga režijā. Man patīk lomu un darbu dažādība, ka vienu dienu kopā ar skatītājiem raudi uz skatuves, bet nākamajā dienā smejies.

Tas, ka darbs ir tik dažāds, sniedz gandarījumu. Tā ir šīs profesijas burvība, ka ikviena diena ir citāda, atšķiras publika, citādāk skatās, jūt līdzi.

Ir tāds stāsts par Lorensu Olivjē un Dastinu Hofmanu: abi kopā divpadsmit stundas filmējās, un pēc tam Olivjē saka – brauksim uz golfu? Hofmans, kaut daudzus gadus jaunāks, galīgi noguris jautā: kā jūs, meistar, varat pēc tik daudz darba stundām vēl braukt uz golfu, bet Olivjē atbild: jaunais cilvēk, vai jūs esat mēģinājis kādreiz spēlēt?

Esat atveidojis vairākas reāli eksistējušas personības, piemēram, režisoru Pēteri Lūci.  

Lūcis bija ļoti personisks darbs. Savulaik, atnākot uz Valmieras teātri, kā pirmo izlasīju grāmatu “Es dzīvošu caur to labu” par Lūci. Pēc divdesmit gadiem radās iespēja viņu spēlēt, tā, manuprāt, bija tāda gaiša lieta, ko izdarījām. Liels paldies Elīnai Cērpai par šo ideju un izrādi, jo Lūcis ilgu laika posmu bija ļoti nozīmīga personība Valmieras teātrim. Biju pārsteigts, ka pēc šīs izrādes tik daudz cilvēku nāca man klāt, rakstīja, dāvināja prievītes, daudziem bija dažādi stāsti par Lūci, – jutu lielu mīlestību pret viņu caur dažādu paaudžu skatītājiem. Man tā bija balva, ka mums kopā ir izdevies radīt patiesi sirsnīgu un skaistu reveransu cilvēkam, kurš savulaik panāca, ka Valmieras teātris netika slēgts, un noturēja šo teātri ilgu laiku. Tāds paldies no sirds caur izrādi cilvēka dzīvei.

Jūsu pašlaik jaunākais darbs ir Kārļa Ulmaņa loma izrādē “Kur pazuda valsts”. Vai tas bija izaicinājums – spēlēt šo pretrunīgi vērtēto vēsturisko personību un turpināt Dailes teātra ulmaniānu pēc Ulda Vazdika un Jura Kalniņa? Ulmani atainojat arī Pētera Krilova jaunajā filmā “Sarkanais šķūnis”.

Jāteic, ka parasti, veidojot lomu, neskatos citu darīto, lai neietekmētos no redzētā. Protams, es meklēju materiālus, informāciju par pašu šo personu, ko spēlēju. Man liekas interesanti radīt konkrētā cilvēka iekšējo pasauli, cik tas iespējams. Spēlējot reālu personību, galvenais ir neaiziet karikatūrā, tas ir vieglākais ceļš. Man bija mazliet bail, lai Ulmaņa tēls nesasauktos ar Lūci, jo pirms tam pie Elīnas Cērpas mēs ļoti strādājām ar Lūča runas manieri, ārējām izpausmēm. Skatījos, protams, hronikas, videomateriālus par Ulmani. Bija arī sarunas ar Raimonda Staprāna radiem, viņi teica, piemēram, ka Ulmanim bijusi augstāka, spalgāka balss. Bet maz kurš zina, ka tajā laikā radio nevarēja ierakstīt basus, ierakstīja tikai augšas, tāpēc visi tā laika skaņu ierakstos runā vienādi. Piemēram, ierakstā Ulmani var sajaukt ar Alfrēdu Bērziņu, jo visi runā vienā tembrā, reģistrā.

Tomēr mani ne tik daudz interesēja Ulmaņa balss vai citas fiziskās izpausmes, bet viņa iekšējā pasaule. Ārēji viņš ir tāds labais, sirmais lauku papus, taču jāņem vērā, ka Ulmanis divdesmit gadus noturējās pie varas. Ne velti Balodis viņam lugā pārmet, ka viņš ir sarunātājs, šeftmanis. Viņš ir bijis diplomāts, savā ziņā tāds riktētājs, caur sarunāšanām mēģinājis daudz ko sakārtot, citādi viņš nez vai būtu varējis organizēt apvērsumu un noturēties tik ilgi pie varas. Es gribētu domāt, ka ikvienam latvietim ir savs Ulmanis. Mēs izrādē viņu cenšamies parādīt vēl ar kādām citām šķautnēm, rakstura iezīmēm, nekā ierasts. Tas ir interesanti, jo rādīt viņu tikai kā tādu balto tēvu, manuprāt, nav pareizi. Tas nenozīmē, ka cilvēks, kurš gājis cauri ugunij un ūdenim, nepārdzīvo, – gribējās padarīt tēla krāsu paleti pilnīgāku, lai tajā būtu ne tikai pāris, bet visas krāsas.

Izrāde veidojās kā diskusija?

Jā, mēs ļoti daudz diskutējām, mainījām tekstu. Otrais cēliens tapa tikai uz Ziemassvētkiem un finišēja divas nedēļas pirms pirmizrādes. Strīdējāmies, darbojāmies kā savu tēlu advokāti, izteicām arī savas pretenzijas, kopīgais stāsts gan palika tāds pats. Kā teica mans pedagogs Juris Bartkevičs, izrāde dzimst aktieru un režisoru strīdā. Mēs šajā izrādē to izbaudījām pārpārēm, bet tie bija auglīgi strīdi. Bija arī vairākas lietas, kas izrādē neiekļāvās, kaut būtu gribējies tās paturēt. Katrā ziņā tēmu vēl palika daudz, arī otrajai daļai, ja tāda taptu.

Būtu vērts šīs tēmas turpināt, jo īpaši pašreizējos apstākļos, kad mūsu durvju priekšā notiek karš, tāda veida politiskais teātris ir ļoti aktuāls.

Man liekas – labākais, ka izrāde neko nepasaka priekšā. Mēs uzburam šo situāciju, pafantazējām par tēmām, meklējam, kā tas varēja būt, bet nevienu faktu nesagrozām. Faktoloģiskā ķēde rit precīzi. Fantāziju ainas bija vajadzīgas, jo nedaudz iedod gaisu tajā drūmajā situācijā. Oriģinālajā Staprāna lugā “Četras dienas jūnijā” bezcerība valda no pirmās ainas, gribējās mūsu izrādē to pavērst nedaudz mūsdienīgākā valodā. Labi, ka Staprāns par to ir uzrakstījis, un Dailes teātra izrāde, ko iestudēja Auškāps, bija lieliska tajā laikā, kad vēl daudzi cilvēki bija piedzīvojuši Latvijas brīvvalsti. Tagad tādu palicis ļoti maz.

Man visu mūžu ir licies, ka savdabīgs tilts starp tā laika un mūsdienu Latviju ir Džemma Skulme. Reiz bērnībā biju uz tikšanos ar viņu Rakstnieku savienībā, ko atceros ļoti spilgti: viņa stāstīja, ka Raiņa bērēs viņam zārkā ielikusi apelsīnu. Man bija laime pēc gandrīz četrdesmit gadiem viņai pajautāt par šo stāstu. Pārbaudīju datus, kad Rainis miris un kad Džemma Skulme dzimusi – vai tas vispār iespējams, un – jā, kā bērns viņa varēja būt Raiņa bērēs. Runāju ar mākslinieci apmēram gadu pirms viņas aiziešanas un, kad viņai jautāju par šo stāstu, viņa teica: iespējams, tas bija ābols. 80. gadu izrāde “Četras dienas jūnijā” bija sava veida nodeva cilvēkiem, kas paši vēl bija piedzīvojuši 30., 40. gadu Latviju, un tajā vajadzēja parādīt to labo Ulmani.

Toreiz iestudējums tapa Atmodas laikā.

Tā bija, tagad situācija ir cita, un varam atļauties pafantazēt, rādīt arī citas krāsas un viedokļus. Protams, veidojot izrādi, mēs apzinājāmies pašreizējo politisko situāciju, tāpēc arī par šiem valstiskuma jautājumiem ir jārunā ļoti personiski, jo var tikt sperti daži soļi un kopējā ģeopolitiskā situācija var izmainīties. Krievija nespēj pieņemt to, ka Baltijas jūra kļūtu par NATO iekšējo jūru. Kā teica kāds vēsturnieks, Krievijai nav vēstures, Krievijai ir ģeogrāfija. Ar to mums jārēķinās. Mēs ar mūsu neaizsalstošo Ventspils ostu ģeogrāfiski viņiem diemžēl esam ļoti vajadzīgi.

Kāds, jūsuprāt, ir ideālais teātris?

Ideālais teātris ir, ja katrs no iestudējuma veidotājiem nāk ar savu pienesumu, piedāvā savu versiju. Un režisors visus šos pienesumus saliek kopā vienotā mozaīkā, piešķir to vēstījumu, ko viņš tajā izrādē grib redzēt. Lai nesanāk tā kā Krilova fabulā, kur vēzis, gulbis un līdaka sāk vilkt katrs uz savu pusi, šim procesam jābūt samērīgam un sabalansētam.

Mans ideāls ir auglīgas mijiedarbības teātris starp aktieri un režisoru, kad aktierim ir kaut kāda gaisa telpa, kurā viņš var darboties, un režisors saliek visu kopā.

Savā ziņā tā strādāja Deičs. Mēs toreiz bijām jauni, nepieredzējuši aktieri, un viņš mums palīdzēja augt. Tā varēja arī nebūt mīļākā izrāde, bet aktieri daudz guva no mēģinājumu procesa, notika izaugsme.

Ir režisori, kuri labi strādā ar aktieriem, un ir režisori, kuriem piemīt brīnišķīga fantāzija. Ideālajā variantā tas apvienojas, un režisoram ir gan lieliska fantāzija, gan vēlēšanās un spēja veiksmīgi strādāt ar aktieriem. Tad arī tiek sasniegts vislabākais rezultāts. Esmu redzējis arī apbrīnojami dziļus jaunu režisoru darbus, piemēram, biju festivālā Vācijā, kur skatījos fantastisku izrādi “Troļļu bērns”, kuras režisoram tobrīd bija divdesmit seši gadi. Gribējām šo iestudējumu atvest uz Valmieras festivālu, bet mūsu Apaļā zāle izrādījās tam nedaudz par mazu. Jebkurā gadījumā, iestudējot klasisku, labu dramaturģiju, ikviens aktieris var tikai iegūt. Bet, ja atnes kaut kādu lugu, par kuru nevar saprast, kas tas ir un kāpēc tā vispār paņemta... Esmu dzirdējis, ka kāds nu jau slavens dramaturgs vispār neko nerakstot, tikai bildītes liekot, un to tagad iestudējiet, lūdzu.

Vai pēc divdesmit pieciem gadiem uz skatuves jūtaties savā profesijā realizējies?

Es varu būt laimīgs, ka manā karjerā ir bijušas ļoti daudzas un dažādas lomas, četrdesmit piecos gados nospēlēts apmēram astoņdesmit lomu. Tas ir daudzu gadu darba rezultāts. Ne vienmēr ir vienkārši palikt uzticīgam šai profesijai brīžos, kad ir šausmīgi grūti, kad liekas, ka ir netaisnība. Bet šajā profesijā netaisnība ir vienmēr, un vienmēr arī būs. Un ir jātiek tam pāri, kad tu pirmo vai otro reizi dzīvē ar to saskaries un kad liekas – nu kā tā var būt? Var arī vainot sevi, meklēt cēloņus, daudz ko saproti tikai pēc gadiem. Svarīgi ir noturēties, nenobīties no pirmajām, otrajām un trešajām neveiksmēm, neapgāzties ar savu sērfa dēli. Bet, ja nokrīti, tad celties atkal augšā.

Paralēli teātrim ir bijušas arī lomas kino, seriālos, neatkarīgie projekti. Kādu pieredzi sniedz darbs tajos?

Kāds ir teicis, ka filmēties kino ir kā staigāt pa grīdu, bet spēlēt teātrī – kā staigāt pa virvi. Kino tā virve ir novilkta uz grīdas, var pārfilmēt, ja nokritīsi. Bet teātrī virve novilkta, teiksim, metru virs grīdas, un, ja tu krīti, tad krīti. Cik gara kārts tev rokā – tās ir tavas prasmes, pieredze, kaut arī ar to visu vari nokrist. Mums Valmieras teātrī bija divas mazās zāles, kurās spēlējām t.s. virtuves teātra estētikā, kad nav jāaizpilda lielā skatuve, un šī spēles maniere ir tuvāka kino estētikai. Lielā zāle prasa citu tehniku. Nedomāju, ka cilvēks, kurš visu laiku spēlējis mazās telpās, uzreiz varētu paņemt lielo zāli. Tas, ka aktieris runā ļoti dabiski zem deguna, uz lielās skatuves neko nedod, jo cilvēki zālē grib kaut ko dzirdēt. Tā kā Valmierā ieguvu mazo spēles laukumu pieredzi, bija vieglāk strādāt kino un seriālos, kur tiek prasīts dabiskums. Teātris, protams, ir pamatlieta. Ja Latvijā aktieriem būtu iespējama tāda kino noslodze, ka gadā varētu filmēties septiņos, astoņos kino projektos, tad būtu citādi. Domāju, ka Kultūras akadēmijā aktieriem būtu jāmāca vēl vismaz divas svešvalodas, lai viņi būtu konkurētspējīgi Eiropas projektos. Te nav runa tikai par kinotirgu, bet arī par dažādiem pārrobežu sadarbības projektiem. Tikko skatījos, ka, piemēram, Vigo Mortensens prot deviņas valodas, viņš var visu laiku filmēties dažādos projektos.

Vai neesat domājis pievērsties režijai, jo ir uzkrāta krietna teātra pieredze?

Manuprāt, katram jādara tas, ko viņš vislabāk prot. Savas ambīcijas režijā man ir, kur īstenot, – jau gadiem taisu izrādes Strenčos, kur no visas apkārtnes sabrauc cilvēki, kuriem teātris nav pamatprofesija. Katru gadu īsi pirms Jāņiem, 22. jūnijā, rādām kādu izrādi, šeit ir spēlēts “Šveiks”, “Draudzes bazārs”, “Didriha Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” un citi iestudējumi, šogad taisu “Džonu Neilandu”. Visas izrādes ir muzikālas, un uz to izrādīšanu vienmēr sanāk pilna estrāde cilvēku. Tur es varu izdauzīties, izpausties kā režisors. Man patīk, ka režisors, lasot lugu, uzreiz redz kopbildi, galveno problēmu. Bet es lugu lasu kā aktieris, varu izdomāt mizanscēnas un visus gājienus, katru lomu izspēlējot caur sevi, bet par režisoru sevi neuzskatu. Gribu būt labs aktieris, nevis viduvējs režisors. Tas nenozīmē, ka man nevar būt savu domu, un atsevišķas izrādes varu iestudēt arī kā režisors. Man tas ir kā hobijs – veidojot izrādi, priecājos, ka maniem aktieriem sanāk aizvien labāk, viņi šim procesam pieiet radoši, piemēram, reizēm mēģina mani apmānīt – uztaisa špikerus, apzīmē māla krūzītes ar tekstu. Mani gan apmānīt ir ļoti grūti, jo labi redzu, kāds aktieriem tajā brīdī ir acu leņķis, bet vienalga ir pozitīvi, ka viņi piedomā un izpaužas kreatīvi.  

Savulaik bijāt nodibinājis radošo apvienību “Valmieras kinostudija”, kur veidojāt izrādes bērniem.

Tas bija ļoti interesanti. Mēs ar Krišjāni Salmiņu rakstījām lugas, iestudējām un spēlējām daudzviet Latvijā. Tā tapa kādas padsmit izrādes. Tagad sakarā ar kovidu un citiem apstākļiem šis tirgus ir krietni izmainījies, salīdzinot, kāds tas bija pirms gadiem desmit. Tajā laikā man likās ļoti svarīgi spēlēt mūsu izrādes kultūras namos, nevis skolu zālēs, jo uz teātri, manuprāt, vajadzētu atnākt – kaut vai līdz kultūras namam, kur ir skatuve, gaismas, aprīkojums, lai tas būtu notikums, nevis pieradināt, ka teātris piebrauc tieši klāt – skolā, klasē, aktu zālē nepiemērotā apgaismojumā rādīt izrādi. Tas ir arī ļoti labs profesionālais treniņš, kas derētu visiem jaunajiem aktieriem, – visu izdomāt un radīt, kad paši ir gan scenogrāfi, gan kostīmu mākslinieki, galdnieki utt. Tā bija vēl viena iespēja izmēģināt ko jaunu. Un, ja tu ieliec kaut kur enerģiju, tā nāk atpakaļ, turklāt tas var notikt no vairākām pusēm vienlaikus.

Kādas ir jūsu attiecības ar citām mākslām? Ko pats lasāt, skatāties, klausāties, kas iedvesmo?

Viens no pēdējiem lielākajiem iespaidiem bija Purvīša izstāde Nacionālajā mākslas muzejā. Es tur biju karstā vasaras dienā, un, skatoties dažas gleznas ar pavasara ainavām, man bija tāda sajūta, ka kājās būtu cauras galošas, savukārt rudens gleznās bija pilnīgi pretēja noskaņa – siltums, harmonija. Savukārt muzeja augšstāvā tajā laikā varēja apskatīt Ausekļa Baušķenieka izstādi, kurš ir bijis Purvīša skolnieks.

Man ļoti patīk laba dzeja. Pašlaik ir interesanti, jo es vienam projektam meklēju un lasu dekadences dzeju, ar ko ikdienā neiznāk saskarties: Kārli Štrālu, Antonu Austriņu, Zemgaliešu Birutu, Kārli Krūzu. Viktoru Eglīti un citus šā žanra zināmākos autorus noliku nedaudz malā, jo tos, manuprāt, pazīst visi, un cenšos atrast ko mazāk zināmu. Man liekas, ka šie dzejnieki ir savdabīgs starpposms starp to dzeju, kādu rakstīja Alunāns, un to, kādu pēc brīža jau rakstīs Čaks, un interesanti izsekot, kā notika šī pāreja. Sākumā ir naivisms, tad naivims jau ar cakām, brīžiem tāds ciets pants, neordinārs ritms, kas iet kā zemapziņas rībiens caur galvu, kad vienā brīdī jau zaudē tekstuālo pusi. To nevarētu saukt par meditāciju, bet par uzlādēšanos caur šo procesu.

Vai taps dzejas izrāde?

Pagaidām vēl negribu konkretizēt, bet šobrīd ir ļoti patīkams posms, kad top kaut kas interesants. Šajā projektā ir iesaistīti vēl divi cilvēki, tiek rakstīta arī mūzika. Vasarā tas jau varētu būt redzams uz Latvijas ezeriem, varēs klausīties un vērot, sēdot laivās, uz supiem un citādi. Tāda doma ir, pašlaik pie tā strādājam.  

Kas notiek tad, kad nav teātris un filmēšanās? Ko darāt brīvajā laikā?

Man patīk doma: lai patiktu ienākt teātrī, no tā vajag iziet ārā. Citādi tas pārvēršas par rutīnu un nav vairs nekāda prieka. Kad ir brīvāks, domāju nākamos projektus, paskatos kādu Netflix seriālu, man ļoti patīk garas pastaigas dabā. Esam iedibinājuši tradīciju uz valsts svētkiem doties garos pārgājienos. Reiz no Valmieras gājām 29 kilometrus uz Strenčiem, savukārt pagājušajā gadā 4. maijā trijatā ar Elīnu un mūsu suni aizbraucām uz Cēsīm un nācām pa dabas takām caur Sietiņiezi atpakaļ uz Valmieru, kopā 33,4 kilometri. Visvairāk pārgājienā bija noguris suns, kurš no pusceļa gandrīz visur, kur apsēdāmies, aizmiga un pēc tam gulēja gandrīz divas dienas. Man arī ļoti patīk nūjot, īpaši pavasarī, kad katru rītu daba jau ir citādāka un tuvojas vasarai. Esmu nūjojis 17 līdz 25 kilometrus dienā. Pavasarī, staigājot gar Gauju vai pa mežiem, redzi, kā ozoliņiem, bērziem un citiem kokiem parādās jaunie dzinumi, daba mostas. Un šis zaļums ir tik dažāds, kā gleznā, kad ir kādi piecdesmit dažādi zaļie toņi.

Vai ar dzīvesbiedri Elīnu Vāni esat pirmie otra darba skatītāji un vērtētāji?

Mēs sava darba un aizņemtības dēļ neesam redzējuši vairākas otra izrādes, vēl mēģināsim tās noķert un noskatīties. Protams, varam pateikt savas domas par otra veikumu, tomēr tu neesi bijis tajā mēģinājumu procesā, un, kad izrādi skaties, tā jau ideālajā variantā ir gatava. Esmu redzējis situācijas, kad pēc skates izrādes mājās norit tās apspriešana, darbs tiek gandrīz vai pārrežisēts, un pirmizrāde jau izskatās kā cits iestudējums. Tas, man liekas, nav pareizi, izrādi tomēr veido režisors.

Esmu priecīgs, ka, neraugoties uz visu apkārt notiekošo, pārdzīvoto kovida laiku un to, ka biļešu cenas nav mazas, cilvēki nāk uz teātri un zāles ir pilnas. Tātad šis dzīvais kontakts, dzīvā māksla ir vajadzīga un svarīga. Un gribu novēlēt, lai Valmieras teātra ēka beidzot tiek pabeigta, lai teātris nepazaudē jauno aktieru kursu, kas nesen ir sācis savu skatuves dzīvi, un lai veiksmīgi tiek atklāta Valmieras teātra simtā sezona.