Antai Aizupei šī sezona ir bijusi (un turpina būt) neticami piepildīta. Neskatoties uz to, viņa atrod laiku sarunai par pasaulē aktuālo, saviem projektiem un sieviešu tēmām tajos. Tiekamies 24. februārī, gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Ir pagājuši pāris gadi kopš pandēmijas sākšanās – tas noteikti bija viens no notikumiem, kas izjauca tavu teātra ikdienu. Kāda bija atgriešanās piepildītā mēģinājumu un izrāžu ritmā?

Nu jau var teikt, ka esmu atpakaļ ritmā, bet tad, kad bija pandēmija, it sevišķi pēdējā posmā, kad nebija darba, – tas bija traki, tad es jau domāju, kur iet strādāt. Kad darbi atsākās, visi sāka taisīt izrādes, un, man liekas, cilvēki saprata arī to, ka daudzas lietas var izdarīt ātrāk, paralēli citu citai, un tas strādā. Tagad citādi ir tas, ka karš sākās tieši pirms gada. Man liekas, ka mēs visu laiku kaut ko taisām, darām, bet visu laiku fonā ir tā sajūta par karu – kāda tam ir nozīme, kāda jēga, kam mēs to darām... Visādi jautājumi parādījušies.

Vai tev ir bijusi vēlme kaut ko darīt Ukrainas sakarā, piedalīties projektos?

Jā, es gribētu! Tieši šodien Rīgas Cirkā man bija mēģinājums, kuram paralēli mēģināja koncertu Ukrainas atbalstam, un es teicu koncerta organizatoriem, lai droši mani piesaista nākamreiz, ja kaut ko taisa. Taisot KVADRIFRONA jauno izrādi par Viktora Arāja tiesas prāvu, daudz domājam par karu. Es domāju, ka arī skatītāji, kad skatīsies šo izrādi, vilks paralēles ar to, kas notiek šobrīd pasaulē. Tiek tiesāts noziedznieks, kurš noslepkavoja ļoti daudz ebreju, un it kā cilvēcīgā Vācijas tiesa grib viņu sodīt, bet kā mēs kā cilvēki, kuriem ir sirds un prāts pareizajā vietā, varam, piemēram, sodīt tādu kā Putins? Kā tas būs, kad viņam būs tiesa, kad viņiem visiem būs tiesa? Un tāpēc man jau ir sajūta, ka es šobrīd ar to nodarbojos, ka esmu procesā, kas par to runā. Varbūt tas nav burtiski, varbūt kāds cits par to neiedomāsies, bet man visu laiku šī paralēles savelkas.

Kāda un cik liela, tavuprāt, ir mākslas nozīme šādās politiskās situācijās? Karam sākoties, publiskajā telpā izskanēja viedoklis, ka arī māksliniekiem ir laiks karot...

Man šķiet, tik asas diskusijas, kādas ir bijušas pēdējā gada laikā – vai māksla un politika viena otru iespaido, vai šīs tēmas vajag jaukt kopā –, tā, man liekas, nav bijis. Karš sākās, un viss, lai kā mēs negribētu, ir vienots. Ir neiespējami to nesaistīt. Apzināti vai neapzināti, cik nu katrs vēlas to darīt, protams. Var iestudēt izrādes, kas ataino to, kas Ukrainā notiek pašlaik, un tādas, kas runā par citu laiku, citu karu, bet ir neiespējami paralēli nedomāt par to, kas notiek šodien. Atšķirībā no politikas teātris vieno cilvēkus, pat ja izrāde ir politiska rakstura. Teātri cilvēki piedzīvo kopā – skatās, izjūt emocijas, pēc tam apspriež, bet diskusijas pēc teātra izrādēm vienmēr ir citādākas.

Pat ja ir atšķirīgi viedokļi, teātris vieno, un tas var mums visiem palīdzēt paskatīties arī uz to, kas notiek Ukrainā.

Bet par to, vai māksliniekiem būtu jātaisa māksla vai jāiet karot... Domāju, ja pie mums sāktos karš, katrs darītu visu, lai aizstāvētu sevi, savējos un savu valsti. Mēs varam daudz filozofēt par to, kā būtu pareizi vai ne, bet brīdī, kad kas tāds notiktu, tādām runām vairs neatliktu laika – būtu jāiet un jācīnās.

Pastāsti, lūdzu, par saviem pēdējā gada nozīmīgākajiem projektiem!

Septembrī bija “Stiklotā svētnīca” Ģertrūdes ielas teātrī, tad “Ragana” – arī turpat, tad filmas “Mamma vēl smaida” pirmizrāde. Drīz pēc tam es ielēcu “Mājoklī” (Dailes teātra un fonda “Initium” kopprojektā “Mājoklis. Komentāri” – S. J.) , pēc tam “Debesjumā” (Latvijas Nacionālā teātra izrāde – S. J.), tad sāku mēģināt “Nezinu. Nebiju. Neatceros”(KVADRIFRONA jauniestudējums – S. J.), kā arī paralēli Unexpected Meetings (“Oratorio” projekts – S. J.) – ieskaitot filmu – septiņas pirmizrādes deviņu mēnešu laikā, tas ir ļoti daudz.

Teju visās izrādēs, arī filmā, galvenās varones ir sievietes. Aktieri – vīrieši šajos darbos ir mazākumā, ja vispār ir, vai arī vīriešu lomas uzticētas sievietēm. Arī tēmas, kas izrādēs tiek aplūkotas, ir par sieviešu pašnoteikšanās tiesībām, iekšējo pretrunīgumu, seksualitāti. Piemēram, “Ragana” ir par sievietes un varas attiecībām, pašu Aspaziju, lugas likteni. Kādas bija tavas pārdomas pēc mēģinājumu procesa, izrādēm?

Pirms mēs sākām mēģināt, es vairāk domāju par Aspaziju, par sievieti, sievietes tiesībām, feminismu. Bet tad, kad sākām, tas viss man pašai par pārsteigumu nedaudz pamainījās. Man tur ir jāspēlē princis Almars, kurš ir vīrietis, bija jāpaanalizē tā puse. Un vēl Līgita, bet viņa šajā stāstā ir varone, kura netiek pie varas un izvēlas rīkoties citādāk, tā teikt, neiekrist varas tīklos. Tāpēc man pamainījās skatupunkts – es aizmirsu par feminismu, par sievietēm, bet sāku domāt par vīrieti un sievieti, viņu attiecībām un par to, ka vara ir vara jebkura cilvēka rokās, neatkarīgi no dzimuma. Vara var nonākt arī sievietes rokās, un viņa ar to var rīkoties visādi. Bija pirmizrāde, un visi runāja par feminismu, par Aspaziju, bet man galvā bija pilnīgi kaut kas cits. Lugā ir arī šīs tēmas, tas nav tik viennozīmīgi.

Droši vien esam pieraduši, ka, pieminot Aspaziju, pirmais, kas nāk prātā ir feminisms.

Ja kāds saka, ka šobrīd par feminismu tiek par maz runāts, tad man tā pilnīgi neliekas, jo katrs mans darbs ir par to. Tādam varam secināt, ka tas ir aktuāli.

Tava pieredze “Mājoklī” noteikti bija citāda – tur gan tev jāspēlē sieviete, Anna Auziņas romāna varone Terēze, un arī tēma ir citāda – sievietes seksualitāte saistībā ar nāvi, slimību, vēzi.

Jā, mēs, vairākas aktrises, spēlējam Terēzi. Mana Terēze ir no grāmatas pirmās daļas, tāpēc tēma vairāk ir seksualitāte, kas man liekas ļoti forši, interesanti un vērtīgi arī pašai. Mēs spēlējam mazā istabā, kur cilvēki ir ļoti tuvu. Es stāstu par vienas nakts sakaru, ko tas manai varonei nozīmēja, kā tas viņu izmainīja. Kad skatītāji ir tik tuvu, tu redzi, ko katrs teikums ar viņiem izdara. Citi ļoti kautrējas, neskatās virsū, citi ir ļoti atvērti, grib nākt runāties jau monologa laikā. Tas, par ko es priecājos – ka Laura (izrādes režisore Laura Groza – S. J.) izvēlējās iestudēt šo darbu un ka mēs visas runājam šos monologus, jo tā nav tabu tēma. Vienkārši mēs esam kautrīgi. Es ļoti priecājos par to runāt, es pat izjūtu māksliniecisku baudu un gandarījumu.

Man ir prieks, ka ir bijušas arī vecākas sievietes, kas nāk un saka paldies, saka, ka viņas par to nav varējušas runāt – tad jau mērķis ir sasniegts. Cilvēki pēc šīs izrādes ļoti grib runāties. Arī formāts ir tāds – mēs esam dzīvoklī, ir uzvārīta zupa, un tas rosina sarunu veidošanos. Kaut vairāk būtu tādu izrāžu! Tas jau vairāk notiek neatkarīgajos teātros, arī Ģertrūdes ielas teātrī, kur mēs pēc izrādes varam palikt un parunāties.

“Debesjumā” savukārt tiek izspēlēta politiski aktuāla sieviešu tiesību tēma – tiesības lemt par savu ķermeni. Kādas ir tavas domas par šo tēmu izrādē – un arī pasaulē?

“Debesjuma” galvenajai varonei grib izpildīt nāvessodu, pēc tam atgriezt vaļā viņas ķermeni, lai visi skatās. Afganistānā arī tagad, mūsdienās, sievietes vispār nevar iziet ārā. Es par to daudz domāju. “Debesjums” atkal ir tas pats, kas iepriekš pieminētās izrādes, bet reizē kaut kas pilnīgi cits. 1759. gads, bet luga ir sarakstīta mūsdienās. Izrāde ielūkojas sievietes pasaulē no cita skatupunkta, liekot domāt par to, kur mēs esam tagad, kādus lēmumus pieņemam, piemēram, par abortiem. Manuprāt, tas nosodījums vēl pastāv. Tur ir daudz par mātes un meitas mīlestību, par sieviešu attiecībām un tiesībām kā tādām.

Bieži vien visas tēmas un problēmas, kas attiecas uz sievietēm, tiek novienkāršotas līdz “feminisma līnijai”, bet caur tavu pēdējā laika pieredzi izrādēs var ieraudzīt, cik šī tēma patiesībā ir plaša un aplūkojama no dažādiem skatupunktiem.

Jā, tā nav viena līnija, kaut kas viens, tur ir ļoti daudz. Cilvēkiem, dzirdot vārdu feminisms, ir viedoklis, kuru viņi kaut kur ir dzirdējuši, – viņi neiedziļinās, vismaz lielākā daļa.

Kāda veida lomas tev kā aktrisei ir visinteresantākās?

Man nekad nav bijis sapnis par lomu. Arī darbi, kā jau ārštatā, atnāk un saliekas paši. Mani arvien vairāk sāk interesēt nopietnākas, apjomīgākas lomas. Piemēram, “Stiklotajā svētnīcā” man ir forša loma (Līna – S. J.) – varu sākumā izspēlēties, vēlāk novest lomu līdz galam. Man ir sajūta, ka man iekšā ir daudz, ko teikt, un to es arī gribētu darīt. Bet es nevaru sūdzēties par tiem piedāvājumiem, kas man ir, jo, ārštatā esot, šķiet, ka aktieru lomām var izvēlēties precīzāk. Štatā ir jāizvēlas no tiem aktieriem, kas ir. Bet tad, kad raksta projektu, kad ir maz naudas un daudz entuziasma, var precīzāk izvēlēties aktierus, lomas, kuras cilvēks varētu spēlēt. Tāpēc es nevaru sūdzēties, ka man kāda loma nav patikusi vai nav bijusi interesanta.

Cik viegli tev ir sabalansēt darbu un atpūtu?

Pie tās slodzes, kas man šobrīd ir, uzreiz saku “nē”, piemēram, dažādiem raidījumiem un jebkurai lietai, kas iztukšo. Vēlos ieguldīt enerģiju savā darbā. Tas nogurums ir tāds, ka tu lietas redzi skaidrāk – jā vai nē, nav laika domāt, kā tas varētu būt, ja es tur piedalītos. Par teātri un filmēšanos – kaut kā viss saliekas. Arī tagad ir paralēli procesi, “Oratorio” un KVADRIFRONS, bet, kamēr vienā būs pirmizrāde, otrā būs pauzīte. Skaidrs, ka atvaļinājumu vajag – jūliju varētu paņemt brīvu, bet tas viss ir manās rokās. Vajag arī atpūsties.

Vai tu pati skaties filmas, kurās esi filmējusies? Vai lasi recenzijas par savām izrādēm?

Nē, ne pārāk. Noskatījos “Mamma vēl smaida” pirmizrādi, bet man nav vēlmes skatīties uz sevi, klausīties sevī. Es paskatos, lai paanalizētu un saprastu, īpaši filmēšanas gaitā. Tik, cik tas ir vajadzīgs profesionāli. Recenzijas arī lasu ne pārāk daudz. Agrāk vispār nelasīju, tagad dažreiz palasu, lai saprastu, kā šis cilvēks, kas raksta recenziju, vispār ir sapratis izrādi. Vai tas, ko mēs esam domājuši, nonāk pie viņa – tādējādi arī pie skatītāja. Tā es uz to skatos.

Kāda ir teātra kritikas loma sarunā starp izrādes veidotājiem un skatītājiem?

Es domāju, ka kritika ir paredzēta abiem – gan izrādes veidotājiem, gan skatītājiem. Recenzija var mainīt to, kā skatītājs jau pirms izrādes nāk uz to, kā sevi noskaņo. Laba recenzija var noreklamēt, slikta recenzija... Recenzija var daudz ietekmēt to, vai skatītājs, kurš tik daudz nezina par teātri, izlems, vai iet uz izrādi vai ne. Par aktieriem un režisoriem – man ir bijis tā, ka es izlasu un domāju, ka mēs to tā nebijām iecerējuši. Ir citi, kuri apvainojas, bet gadi iet un pieredze krājas, un tu jau pats, taisot darbu, saproti, kur jums ir bijušas problēmas, kas ir izrādes klupšanas akmeņi. Citreiz ir tā, ka aktieriem pašiem nepatīk izrāde. Tā arī var būt, un tas ir normāli. Nevienam nevajadzētu apvainoties. Recenzents jau neraksta par mani, par Antu, viņš nav terapeits, kas izsakās par mani, – tas ir kopdarbs ar režisoru. Teātris ir dzīvs process. Dažkārt pirmizrāde nav laba, bet pēc tam tā iespēlējas un atklājas kaut kas pilnīgi cits. Piemēram, Ieva Struka uzrakstīja: “Anta Aizupe ir nogurusi.” Un es biju nogurusi! Man balss slikti skanēja, biju uztraukusies, un viņa to pamanīja, viss kārtībā. Pirms pieciem gadiem es būtu ļoti apvainojusies. Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks pats sevi uztver. Iespējams, ka cilvēks nav sevi mākslinieciski piepildījis. Varbūt nav saņēmis pietiekamu atzinību. Varbūt pašam ir šaubas par sevi, nespēj paskatīties uz profesiju no malas, tad personiskāk uztver recenzijas, apvainojas.

Tu teātrī esi jau vairāk nekā desmit gadu. Kādas ir tavas lielākās atklāsmes, ko tu būtu gribējusi zināt ātrāk?

Es neko nebūtu varējusi uzzināt ātrāk, jo ir svarīgi to visu saprast, izdzīvot. Cits piedzimst tāds, ka viņam viss ir vienalga, un viņš var spert ar kāju durvis vaļā, cits ir jūtīgāks un gluži tā nevar. Beidzot ir laiks, kad ir pagājuši šie desmit gadi, kad es vairs nebaidos, neuztraucos, ka es kaut ko varētu nenospēlēt.

Es apzinos to, ka man kaut kas var nesanākt un ka tas nav pasaules gals.

Esmu piedzīvojusi to, ka izrāde piedzimst un uzplaukst pēc pirmizrādes, esmu piedzīvojusi to, ka pirmizrāde ir uhh un ahh, bet pēc tam tur nav nekā, tur ir tukšums. Stabilitātes sajūta ir daudz lielāka. Cita brīvība. Tas man pašai ļauj izveidot interesantākus tēlus, domāt par to, ko izrāde izdara ar cilvēkiem, kādu vēstījumu mēs dodam. Ir uzkrāta pieredze, un tā ir laba sajūta. Nav vairs uztraukuma par liekām lietām. Bet pieredzi var gūt tikai strādājot – nevar pēc diviem, trim gadiem to saprast un izdarīt. Ir jāizbaidās un jāizdara. Tā arī akadēmijā teica – ka tikai pēc desmit, piecpadsmit gadiem vispār sapratīsi, vai tas ir tavs, un tad arī sāksies īstā spēlēšana. Tāda sajūta man ir.