Viņi ir jauni, atvērti, ļoti kustīgi un runīgi. Ar mirdzumu acīs un pārliecību, ka dara to, kas katra sirdij vistuvākais. Turklāt dara tik aizrautīgi, ka pat tiem, kas iepriekš ar kustību bijuši uz “jūs”, gribas iejukt viņu pūlī, lai saķertu tās prieka dzirksteles, kas dejotājiem matos mirdz.

Iestājušies Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas kursā 2018. gadā, šie jaunie horeogrāfi un dejotāji diemžēl bija spiesti turpināt un pabeigt studijas Covid-19 pandēmijas ierobežojumu ēnā, pat dejot vienatnē ar slotas kātu caur Zoom ekrāna lodziņu. Ja jums šķiet, ka tas ir salauzis viņu cīņas (lasīt – dejas) sparu, tad jūs maldāties. Studiju laikā kursabiedri tik ļoti sarada cits ar citu, ka izveidoja laikmetīgās dejas apvienību “SIXTH”, kas ļauj īstenot viņu radošos mērķus un izaicinājumus. Tā ir domubiedru kompānija, kas priecē teātra skatītājus nu jau ar trešo kustību izrādi. “Atceries mani” ar Simonu Ozolu, Ģirtu Dubultu, Marģeru Vanagu, Katrīnu Stepiņu, Līvu Apšenieci, Vladimiru Goršantovu, Robertu Gailīti, Kitiju Geidāni, Mariju Saveiko, Oskaru Moori – desmit atraktīviem jauniešiem uz skatuves mudina domāt par studiju gadiem un to laiku, kas sākas pēc studiju absolvēšanas, par jautājumiem, kas ir nomocījuši ikvienu, kad pienācis laiks pamest savu drošo ostu un patstāvīgi doties tālāk dzīvē.

Līdz sirds dziļumiem patiesi apzinoties pandēmijas ierobežojumu spožumu un postu, kā arī to, ka jaunie mākslinieki neraksturīgi izvēlētās profesijas specifikai ir palikuši nedaudz ēnā, aicinu viņus un jauniestudējuma “Atceries mani” kustību režisori Elīnu Gediņu uz nelielu sarunu.

Dirty Deal Teatro zāle mūs sagaida, iegrimusi tumsā. Kad skatītāji ieņēmuši savas vietas, acu skatiens pieķeras uz desmit skatuves izvietotajiem krēsliem un uz tiem redzamajiem dažādiem kostīmiem. Nepilnas stundas laikā ir daudz kustību – gan lēnas un jutekliskas, gan virpuļojoši elektrizējošas, kas liek sajūsmā aizrauties elpai un notraust aizkustinājuma asaras. Skatīties, izbaudīt un apbrīnot fizisko varēšanu, daudzslāņainību, plastiskumu, mieru un ugunīgumu. Kā zvirbulēni, izskanot aplausiem, viņi pazūd aizkulisēs, lai pēc pāris minūtēm atgrieztos pie manis.

Kas ir nozīmīgākais, ko jūs kā režisore atceraties no sagatavošanās procesa izrādei “Atceries mani”? Vai tā laikā radās kādi sarežģījumi un izaicinājumi?

Elīna Gediņa: Mēs pie šīs izrādes strādājām salīdzinoši ilgi, gandrīz trīs mēnešus. Man bija diezgan skaidrs izrādes idejiskais un saturiskais karkass, un viņi (apvienība “SIXTH” – D. A.) bija ļoti atsaucīgi. Līdz ar to sarežģījumu bija maz. Tāds dzīvs process, kurā no mēģinājuma uz mēģinājumu tiek meklēti kustību risinājumi konkrētiem uzdevumiem vai apstākļiem, meklētas atbildes uz jautājumiem, kuri urda. Sākumposmā, kad vēl tikai meklējām kvalitāti vai tēmas fizisku izpausmi, mums bija vairāki emocionāli mēģinājumi. Pašterapeitiski. Tas bija ļoti vērtīgi! Un arī tas, ka viņi ļoti uzticējās man – bija atklāti. Nekādus sarežģījumus es neatceros, drīzāk varu teikt, ka tas bija tāds ļoti strukturēts un piesātināts darba process.

Kā vispār radās ideja veidot šo izrādi?

E. Gediņa: Uzaicinājums strādāt nāca no viņiem, savukārt ideja par izrādi nāca no manis. “SIXTH” ir tāda Covid-19 paaudze, pabeidza studijas Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Man gribējās, lai viņus ierauga, un ne tikai kā apvienību, bet katru dalībnieku atsevišķi. Tā nomainīju sākotnējo ideju, jo gribēju, lai darba tēma viņiem pašiem ir personīgi svarīga. Lai viņi sevi atrod tajā tēmā, un lai viņiem tas būtu kaut kā jēdzīgi. Gan kā grupai, gan individuāli.

Kādu skatītāju gaidāt ierodamies uz šo izrādi?

E. Gediņa: Jebkurš cilvēks, kurš ir gatavs stundu pieredzēt citu realitāti, kas ir būvēta, pamatā izmantojot kustību, kustīgus, jaunus ķermeņus. Es neteiktu, ka būtu jebkāds ierobežojums skatītājiem.

Man liekas, ka šī izrāde ir ļoti demokrātiska arī cilvēkiem, kuriem ne pārāk interesē kustību izrādes vai laikmetīgā deja. Tā ir ļoti tieša, vienkārša un, man šķiet, arī emocionāla.

Vēloties Kroders.lv lasītājus iepazīstināt ar ikkatru izrādes “Atceries mani” dalībnieku, gribu jautāt, kas jūs pamudināja izvēlēties Laikmetīgās dejas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā?

Marģers Vanags: Es biju pabeidzis vidusskolu, un mani vispār nekas neinteresēja. Sāku domāt, ko darīt tālāk. Mamma pabakstīja mani un teica, ka es varot mācīties to, ko man patīk darīt brīvajā laikā, tas ir, dejot. Pirms tam es nebiju vispār apsvēris tādu opciju, bet tad nodomāju, ka jāmēģina. No sākuma iestājos Latvijas Kultūras koledžā, tās laikā uzzināju par studijām Kultūras akadēmijā. Man tieši bija atlicis noslēgt pirmā gada otro semestri koledžā, tad varēju izmēģināt spēkus – iestāties akadēmijā. Tā es arī te nonācu un mācījos kopā ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem.

Ģirts Dubults: Es ļoti gribēju studē akadēmijā tajā gadā, kad uzņēma aktierus un horeogrāfus. Horeogrāfiem pirmajiem bija iestājpārbaudījumi, kuru laikā es sapratu, ka viņi visi ir ļoti forši cilvēki, un es jutos ļoti brīvi. Tiku budžetā, un tā paliku te studēt.

Oskars Moore: Pēc vidusskolas man bija trīs varianti, kur stāties. Viens bija Zviedru augstskola (SSE Riga – D.A.), kur es studētu ekonomiku, tad robotika Rīgas Tehniskajā universitātē un aktierkurss Latvijas Kultūras akadēmijā. Lielākā interese bija par aktiermākslu, bet tajā gadā man nebija sajūtas, ka es vēlos stāties tajā aktierkursā, tāpēc stājos citur – veiksmīgi tiku Zviedru augstskolā. Gadu nomācījos tur, bet pēc tam sapratu, ka prasās un vajag kultūru, tāpēc nākamajā gadā stājos akadēmijā un tiku aktierkursā. Gadu nomācījos, taču man līdz galam nesanāca iejusties tradicionālajā teātra vidē un nācās pāriet uz citu kursu. Tā kā jau aktierkursa laikā biju paspējis sadraudzēties ar dejotājiem, kā arī kursa vadītāju (Olgu Žitluhinu – D. A.), man piedāvāja iespēju pāriet – tā es uzsāku studijas šajā programmā un absolvēju to. 

Roberta Gailīte: Līdz vidusskolai un arī visu vidusskolas laiku es dejoju baletstudijā, kur biju mazliet iepazinusi arī laikmetīgo deju. Tā bija vienīgā vai precīzāk – aizraujošākā un spilgtākā gūtā pieredze, kuru vēlējos turpināt piedzīvot. Ņemot to visu vērā, akadēmija bija nākamais solis. Līdz ar vidusskolas absolvēšanu akadēmijā bija uzņemšana, tādēļ šķita, ka nevaru laist garām šo iespēju.

Marija Saveiko: Es pēc vidusskolas aizgāju uz Latvijas Kultūras koledžu. Gadā, kad absolvēju, bija iespēja uzreiz stāties akadēmijā, bet es ļoti sabijos, jo man sastāstīja, ka te ir šausmīgi sarežģīti un grūti, tāpēc neiestājos. Taču pagāja septiņi gadi, un es tomēr iestājos. Man ļoti gribējās dejot un likās, ka šī ir vienīgā opcija Latvijā – tāda, kur ir profesionāla vide un kur es beidzot varēšu darīt to, ko gribu.

Katrīna Stepiņa: Es pēc vidusskolas nekad nebūtu iedomājusies, ka te studēšu. Neuzdrīkstējos domāt, ka es to varētu, bet tajā gadā, kad absolvēju savu pirmo bakalauru, sanāca, ka man bija ļoti daudz visādu ar deju saistītu pasākumu un projektu. Daudz kur piedalījos, līdz mans darbu vadītājs vienā brīdī pajautāja, kāpēc es to nedaru profesionāli, ja tāpat visu laiku ar to vien nodarbojos. Un tā nu es beigu beigās piekritu iesaistīties šajā avantūrā, un te esmu.

Līva Apšeniece: Es dzirdēju par akadēmiju jau diezgan sen, man bija no iepriekšējām paaudzēm zināmi pasniedzēji. Pēc vidusskolas nevarēju uzreiz iestāties, jo tajā gadā nebija uzņemšanas. Aizgāju mācīties teoriju, sapratu, ka nevaru nosēdēt krēslā, un pēc tam tomēr aizgāju mācīties akadēmijā.

Simona Ozola: Es ilgi nezināju, ko gribu darīt. Man likās, ka gribu būt gudra sieviete, tāpēc iestājos fizikā un inženierijā, bet ātri aizgāju prom. Tad ilgi nevarēju izdomāt, ko darīt, līdz pienāca jūlijs, un bija kaut kur jāiet. No sākuma nonācu koledžā, un pēc tam pārgāju uz akadēmiju.

Vladimirs Goršantovs: Pabeidzot vidusskolu, es ļoti gribēju strādāt profesijā, kas būtu saistīta ar skatuvi, bet mamma spieda, lai eju mācīties ekonomistos un arī krievu filoloģiju. Tad mēģināju iestāties aktieros ārzemju augstskolā, bet priecājos, ka tur netiku. Man bija pārbaudījumi uz laikmetīgo deju Latvijā, un tā es nonācu šeit.

Kitija Geidāne: Es vienmēr esmu gribējusi dejot. Kad gāju 9. klasē, sāku prasīt, kur es varētu iet mācīties dejot. Uzzināju, ka ir tāda Latvijas Kultūras akadēmija. Kad pabeidzu skolu, Tieši sanāca, ka tajā gadā bija uzņemšana. Tas bija loģisks solis no manas puses, jo ne par ko citu pat neinteresējos, nekur citur nestājos, vienkārši, ja tā var teikt, esmu aizdejojusi līdz šejienei.

Apspēlējot izrādes nosaukumu “Atceries mani”, jautāšu, kas spilgtākais vai nozīmīgākais jums katram ir palicis prātā, ko atceraties par studiju laiku Latvijas Kultūras akadēmijā?

M. Vanags: Man ir divas ļoti, ļoti spilgtas atmiņas. Viena ir izrāde “Otrā pusē” (scenogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča, horegrāfes Elīnas Gaitjukevičas un komponistes Annas Ķirses kopdarbs, kas veidots sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, pirmizrāde 05.10.2020. – D. A.), otra – izrāde “Fun Violence” (veidota sadarbībā ar režisoru Dāvidu Džovanzannu un Latvijas Kultūras akadēmiju, pirmizrāde 08.11.2020. – D. A.). Šīs divas izrādes ir pilnīgi atšķirīgas, to sagatavošanas procesi mums arī bija pavisam atšķirīgi. Bet esmu ļoti priecīgs, ka šīs divas izrādes mēs kaut kā izdzīvojām, gribētos teikt, ka no tām mēs visi esam kaut kādā ziņā paaugušies. Mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar kustību, un šajās izrādēs bija daudz kustības, viss ap to notika. Varbūt arī tāpēc šīs lietas man ļoti, ļoti iespiedušās atmiņā.

Ģ. Dubults: Es atceros sauli, Ludzas ielas zāli, kur ir ļoti plaši logi un spīd saule. Es atceros savus kursabiedrus, atceros ceļojumu uz Spānijas pilsētiņu Salobrenju. Viss, ko atceros, ir ļoti skaists.

O. Moore: Es teiktu, ka galvenais un nozīmīgākais, ko apguvu un ar ko man sanāca saskarties akadēmijā, bija pieredze ar situācijām, kurās nav vietas kļūdām. Ja iepriekš, studējot citās programmās un augstskolās, es vienmēr biju dzīvojis un darījis lietas kārtīgi, tad, esot tur (akadēmijā – D.A.), pa īstam pieredzēju un apguvu, kaut ko sapratu par situācijām dzīvē, kurās nav iespējas kļūdīties, ir vienkārši jādara un tā, lai iznāk. Bet man to vieglāk saprast bija caur fizisku darbību, caur ķermeņiem un fizikas likumiem. Man liekas, ka tas, ko iemācījos, ir diezgan vērtīgi – gan apzināt tos mirkļus, veiksmīgi kaut ko izdarīt, gan arī atrast veidu, kā es spēju šādas darbības paveikt. Man tas saistās ar ķermeni un fizisko pasauli.

R. Gailīte: Akadēmija ir vieta, kur pazaudēt un vienlaikus atrast sevi. Pateicoties Olgai Žitluhinai, sapratu, ka māksla, mūsu profesija nav atdalāma no visa cita, ko pieredzam. Kad tikko bijām uzsākuši studijas, kursam uzreiz bija jādodas ceļojumā, rezidencē uz Albāniju. Sākotnēji domāju: kāds sakars? Tomēr izrādījās, ka tas bija patiesi ļoti nepieciešams. Esmu no Liepājas, daudz tālāk nekur nebiju ceļojusi, tādēļ man it īpaši tas bija būtiski.

M. Saveiko: Visu laiku kaut kas nāk atmiņā. Bet, paturpinot par Albāniju, visspožākās atmiņas bija tās, kad, atbraucot uz lidostu, mēs devāmies uz reģistrācijas zonu. Uzrādu dokumentus, un man atbild, ka neesmu nekur reģistrēta. Esmu neizpratnē, lūdzu vēlreiz pārbaudīt manus reģistrācijas datus. Un tad pēkšņi visu saprotu. Tajā vasarā, kad stājāmies akadēmijā, es apprecējos, un, pērkot biļeti, norādīju savu veco uzvārdu, bet manā pasē ir jaunais uzvārds, tāpēc vairs neko nevar darīt. Ja būtu kāds burts nepareizs, to vēl varētu izlabot, bet citādi neko darīt nevar. Tā es arī nekur neaizlidoju. Bet mums toties tajā laikā bija privātnodarbības, mēs bijām četri cilvēki Klasikā (Klasiskās dejas kursā – D.A.). Tāda ir manā atmiņā palikusī epizode.

K. Stepiņa: Man ļoti patika tas, ko Roberta teica – ka akadēmija ir vieta, kur atrast un pazaudēt sevi. Tas laikam ir diezgan precīzi. Atmiņu ir ļoti, ļoti daudz, visas tik dažādas, un, lai tās tagad uzskaitītu, vajadzētu diezgan ilgu laiku.

L. Apšeniece: Tagad tā domājot, man ir divas atmiņas – pirmkārt, visi pasākumi, kas ir notikuši pēc studiju laika, t.i., pēc nodarbībām. Īpašs, pateicoties Olgai, bija pasākums DPP jeb dejot prieka praktizēšana, un tas ir mans mīļākais atrašanās veids. Jo, ja mūzika skan, es dejoju. Otrkārt, man palikuši atmiņā mūsu Helovīna pasākumi. Vienā no tādiem Simona no iepriekš metru gariem matiem atnāca ar tādu kā zēngalviņu jeb ezīti. Mums visiem par to bija fantastiski liels šoks, izbrīns. Tas bija skaisti. Cilvēki vienkārši kliedza (smejas).

S. Ozola: Nezinu, kāpēc, bet man pirmā atmiņa, kas ienāca prātā, saistīta ar Mašu (Mariju Saveiko – D.A.). Pirmā sesija, visu laiku jādomā, šausmīgs stress. Mēs dzīvojam tādi visu dienu, visu laiku līdz nespēkam dejojam cauri tehnikas eksāmena kombinācijas, kas aizvien neiet. Līdz vienā brīdī Maša vienkārši apsēžas un raud.

Un viņa jautā: kā vispār cilvēki var teikt, ka tā ir tikai deja? Tajā brīdī tā nav tikai deja.

V. Goršantovs: Man laikam iestājeksāmeni bija viens no spilgtākajiem notikumiem. Tas bija milzīgs stress. Tu atbrauc, sveša pilsēta, satiec jaunus cilvēkus. Atceros, ka man vienā telpā vajadzēja mēģināt kopā ar mūsu Robertu. Viņa kā paskatās, tā pārņem šausmas, iekšā kaut kas riktīgi sitas. Bet pēc tam viss normalizējās, jo viņa ir tāda pati kā es – no laukiem (smejas).

K. Geidāne: Man laikam arī daudz dažādu atmiņu, bet gatavošanās teoriju eksāmeniem... Paldies mūsu Ģirtam Dubultam, skolotājam, tas, kā viņš mūs mācīja, kādus špikerus mēs rakstījām, kā mēs kalām galvā, visu nakti negulējuši. Jā, tieši sesijas un gatavošanās teoriju eksāmeniem ir spilgtākais.

Varbūt atklāsiet, kad jūs izveidojāt apvienību “SIXTH”?

K. Geidāne: Mēs jau studiju laikā sākām to plānot, un, kad absolvējām, vienojāmies, ka mēs turpināsim turēties kopā. Pat džemperi ar “SIXTH” logo parādījās ātrāk par mūsu pirmo izrādi. Kamēr bijām studijās, tā doma ap mums visiem kaut kur virmoja – ka mēs gribētu kaut kādā mērā palikt kopā un turpināt kopā radīt, kustēties un uzstāties. Liels paldies akadēmijai par atbalstu, tādējādi mēs varējām īstenot mūsu ieceres arī pēc studiju absolvēšanas. Apvienības dalībnieku skaits ir mainīgs, bet akadēmijas programmu absolvējām 21 dejotājs/ horeogrāfs. Teorētiski jebkurš no mūsu kursa, kuram ir interese, var darboties apvienības formātā.

Sarunas izskaņā lūdzu trīs vārdos noformulēt vai izteikt asociācijās, ko jums katram personīgi nozīmē kustība un deja!

M. Vanags: Valoda, ko es vislabāk pazīstu.

Ģ. Dubults: Brīvība.

O. Moore: Veids, kā dzīvot mūžīgi.

R. Gailīte: Izpausme un spēks. Dzīvības spēks.

M. Saveiko: Vienkārši veids, kā dzīvot.

K. Stepiņa: Kustība ir dzīvība.

L. Apšeniece: Neverending story. [1]

S. Ozola: Nepieciešamība.

V. Goršantovs: Patiesums, skaistums un izturība.

K. Geidāne: Dejojot ir bišķiņ vieglāk dzīvot.

Visi: Mēs ļoti labprāt ieteiktu un gribētu aicināt cilvēkus nākt uz kustību izrādēm, sekot mums sociālajos tīklos. “SIXTH” – tā ir vesela grupa dejotāju un horeogrāfu, kurus var iesaistīt dažādos kustību un deju pasākumos.

Vēlajā vakarā, izejot no Dirty Deal Teatro telpām, priecājos par savu nedaudz citādāko pieredzi, kas piedzīvota uz teātra skatuves. Un šķiet, ka pat mans solis tumšajā ielas apgaismojumā kļuvis dejiskāks!