Viedokļi

Skats no Vīnes Burgtheater izrādes "Burvju kalns" // Foto – Marcella Ruiz Cruz
6. aprīlis 2023 / komentāri 0

Meklējot sevi

Sevis meklējumi, šķiet, ir temats, kas piesaistījis radošo prātu uzmanību cauri gadsimtiem, un kā pierādījums tam kalpo trīs nejauši izvēlēti šīs sezonas jauniestudējumi Vīnes teātros.

Izlase šoreiz patiešām ir nejauša, jo divi no trīs iestudējumiem manā kā skatītāja repertuārā uzradās pavisam negaidīti, aizstājot izrādes, kuras tika atceltas aktieru slimības dēļ. Šekspīrs, Manns un Erno – viens no ievērojamākajiem pasaules dramaturgiem un divi Nobela prēmijas laureāti; gan viņu darbi, gan iestudējumi, kas tajos balstīti, ir ļoti atšķirīgi, bet visos galvenie varoņi klīst pa mežiem, kalnu sanatorijām, prātiem un arhīviem, lai labāk iepazītu un izprastu paši sevi.

Neona meži

Viljama Šekspīra (William Shakespear) pastorālo komēdiju “Kā jums tīk” neona toņos Vīnes Burgtheater iestudējusi Tīna Lanika (Tina Lanik). Kopā ar scenogrāfu Stefanu Hāgeneieru (Stefan Hageneier) un kostīmu mākslinieci Aino Laberenzu (Aino Laberenz) viņa radījusi kolorītu pasauli, kurā jaunieši cenšas saprast sevi un citus un galu galā atrast to īsto un vienīgo.

Lugas centrā ir pārģērbšanās par pretējo dzimumu – viens no galvenajiem varoņiem izjūt savādu patiku pret vīrieti, kas patiesībā ir viņa noskatītā sieviete, un starp māsīcām novērojamas aizdomīgi tuvas attiecības, tādēļ šis darbs jau iepriekš ir bijis auglīgs pamats dzimuma un seksualitātes jautājumu aktualizēšanai, un arī Tīnas Lanikas iestudējums nav izņēmums. Izrādē attiecības starp galveno varoni Rozalindi un viņas māsīcu Cēliju, kas lugas tekstā raksturotas kā “tuvākas nekā māsu dabiskā saikne” [1], atklātas kā vienpusēja mīlestība no Cēlijas puses; viņa ir gatava sekot māsīcai izsūtījumā un izjūt spēcīgu greizsirdību, kad Rozalinde iemīlas Orlando, – ne tikai tādēļ, ka nevēlas pazaudēt savu bērnības dienu draudzeni, bet arī tādēļ, ka ir viņā iemīlējusies. Izrādes atrisinājumā, kad Rozalinde un Orlando tomēr izveido attiecības, Cēlija mīlestību rod nevis Orlando brālī Oliverā, bet gan viņa māsā Olīvijā. Tādejādi finālā varonei nepiedāvājot vīrieti, kas viņu nostādītu uz pareizā ceļa, bet gan uzsverot, ka aizraušanās ar māsīcu nav bijusi jaunības dienu maldīšanās.

Viens no galvenajiem sižeta aspektiem – Rozalindes pārģērbšanās par vīrieti – risināts samērā vienkārši un nepiedāvā refleksijas par dzimti un tās izpausmi, ko varētu sagaidīt no šī iestudējuma. Stereotipiski rozā blūze un krinolīns, kurā iespiestas abas māsīcas, tiek nomainīts pret rozā topu, sportiska stila biksēm, un čirkainie mati cieši pieglausti uz aizmuguri.  

“Minimālās izmaiņas aktrises vizuālajā tēlā un spēles stilā apgrūtina ticamību faktam, ka Orlando nav spējīgs vīrietī saskatīt iemīļoto Rozalindi.”

21. gadsimta vēsmas iestudējumam piešķir Z paaudzes pārstāvja, uzlecošās POP zvaigznes Oskara Hāga (Oskar Haag) piedalīšanās – viņš atbildīgs par muzikālo noformējumu, kā arī izrādes intermēdijā-intervijā uzzinām par septiņpadsmitgadīgā dziedātāja dzīvi, personību un nākotnes plāniem. Šādi no mūsdienām salīdzinoši tālais sižets tiek sasaistīts ar šodienu, jo pusaudžu jūtas, cerības un ilūzijas savu aktualitāti nav zaudējušas.

Lai gan izrādes rotaļīgā vizualitāte šķiet visveiksmīgākais tās aspekts, tā neizceļas ar īpašu oriģinalitāti, jo iekļaujas starp citur Eiropā redzētajiem iestudējumiem, kur bez košas tilla kleitas un fuksiju rozā krāsas neiztikt. Interesanti, ka nākamās apskatītās izrādes kostīmu māksliniece Jelena Miletiča (Jelena Miletić), veidojot kostīmus Šekspīra lugas iestudējumam Deutches Theater Berlīnē, kas pirmizrādi piedzīvoja vien pāris mēnešus agrāk, arī izmantojusi to pašu toni. Izrādes galvenais scenogrāfijas elements ir lieli rozā aizkari, kas iekārti divās riņķveida sliedēs; aktieriem tos pārvietojot, tiek parādīta darbības vietas maiņa, kā arī tiek pārveidota telpas atmosfēra, to padarot plašāku vai šaurāku.

Kopumā izrāde vairāk šķiet kā frivola izklaide, nevis aicinājums reflektēt par aktualizētajām tēmām. Izmaiņas lugas saturā drīzāk ieviestas, lai atsvaidzinātu oriģinālo tekstu un padarītu to saistošāku jaunākiem skatītājiem.

Skats no Vīnes Burgtheater izrādes "Kā jums tīk" (Wie es euch gefällt) // Foto – Matthias Horn

Baltais kalns

Visvairāk par Latvijas teātrī pieredzēto atgādināja Burgtheater iestudētā Tomasa Manna (Thomas Mann) romāna “Burvju kalns” skatuves versija Bastiana Krafta (Bastian Kraft) režijā. Šajā iestudējumā Dailes teātra tehnoloģiskais vēriens un plašais spēles laukums apvienots ar Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto “Vasarnieku” eksperimentalitāti, piedāvājot aizraujošu ceļojumu uz Berghofu, kas viegli uztverams arī ar minimālām valodas un romāna satura zināšanām.

Ienākot zālē, skatam paveras liels, balts, stilizēts kalns, kuru scenogrāfs Pēters Baurs (Peter Baur) radījis no sanatorijas grīdas, sienu un griestu plaknēm, radot iespaidu, ka ēka zaudējusi savu stabilitāti un jūk ārā. Izrādes sākumā no zemskatuves kalnā uzrāpjas četri blondi, bēšos toņos tērpti Antiņi jeb Hansi Kastorpi; viņi – Fēlikss Kamerers (Felx Kamerer), Dagna Licenbergera-Vinē (Dagna Litzenberger-Vinet), Markuss Meiers (Marcus Meyer) un Silvija Rorere (Sylvia Rohrer) – arī ir vienīgie izrādes aktieri. Pārējās romāna personas projicētas uz kalna dažādajām skaldnēm, bet viņu sakāmo aktieri izrunā reāllaikā. Atšķirībā no “Vasarniekiem”, varoņus, kurus redzam video formātā, spēlē uz skatuves redzamie aktieri, viņiem iejūtoties dažādu vecumu un dzimumu lomās. Dzimumu maiņa dažkārt ir dziļāk pamatota, piemēram, Šošā kundzi, kura Hansam atgādina skolasbiedru Pšibislavu Hipi, attēlo Fēlikss Kamerers, tomēr lielākoties tas darīts, lai izceltu sanatorijas iemītnieku neordinaritāti vai arī panāktu komisku efektu. Interesants moments panākts, uzticot abu Berghofas filozofu – Stembrīni un Naftas – lomas Silvijai Rorerei; kad abi varoņi beidzot satiekas, aktrise uz skatuves tiek atstāta viena un izplūst garā, gluži iekšējā dialogā, lēkājot no viena balss tembra un uzskatu kopuma uz otru un atpakaļ.

“Ja iepriekšējā izrādē galvenā šķita vizualitāte, kuras radīšanā aktieri bija tikai viens no elementiem, tad šajā iestudējumā aktieru virtuozitāte neapšaubāmi izvirzīta priekšplānā.”

Vietā, kur īsāko laika vienību apzīmē mēnesis, robežas starp ainām novilktas ar pulksteņu tikšķiem vai Klaudijas Šošā durvju cirtieniem, tādejādi radot vieglu satrauktības sajūtu, jo kā no viena, tā otra Hanss nedaudz satrūkstas. Laika ritējums, kas ir viena no darba galvenajām tēmām, spilgti apskatīts ainā, kur galvenais varonis pirmo reizi mēra temperatūru, ļaujot telpai uz pāris minūtēm, varbūt arī visām septiņām, ieslīgt klusumā (skatītāju pilnā zālē gan šo klusumu pavada sanatorijai tik ļoti atbilstošais klepus un šņaukāšanās).

Kalna ļodzīgās skaldnes parāda gan nedrošību un apjukumu Hansa Kastorpa prātā, gan arī mainīgo situāciju Eiropā Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Arī izrādes darbība ar laiku kļūst haotiskāka – kā priekšvēstnesis haosam, ko Eiropā ieviesīs karš. Izrādes darbības laiks ir nozīmīgs arī Hansa Kastorpa personīgajā dzīvē – tas ir periods, kad viņš pats definē sevi, apzinās savu mirstību, iemīlas un zaudē sev tuvākos.

Ņemot vērā romāna apjomu un tajā aprakstīto darbības ilgumu (7 gadi), daudzi notikumi izrādē izlaisti, tomēr ir radīta ļoti intriģējoša multimediāla pieredze, kas rosina ar literāro darbu iepazīties tuvāk.

Skats no Vīnes Burgtheater izrādes "Burvju kalns" (Der Zauberberg) // Foto – Marcella Ruiz Cruz

Tumšā istaba

Nepilnu mēnesi pēc tam, kad tika paziņots, ka 2022. gada Nobela prēmiju literatūrā saņems Annija Erno (Annie Ernaux), Vīnes Volkstheater pirmizrādi piedzīvoja viņas romāna “Kauns” iestudējums. Līdzīgi kā vairumā savu darbu, arī šajā grāmatā autore pievēršas savas dzīves aprakstīšanai, fokusējoties uz 1952. gada vasaru, kad viņas tēvs mēģināja nogalināt viņas māti.

Režisors Ed. Hausvirts (Ed. Hauswirth) Annijas Erno stāstu iedzīvinājis teātra mazajā spēles laukumā Dunkelkammer (“Tumšā istaba”). Telpas nosaukums šai izrādei ir īpaši atbilstošs, jo skatuve pilda arī foto laboratorijas funkciju, kurā atļauts spīdēt tikai sarkanajai gaismai.

Annija Erno grāmatu raksturojusi kā etnoloģisku pētījumu par sevi, tajā apskatot aspektus, kas viņā radījuši kauna sajūtu, ko viņa ir turpinājusi izjust visu savu dzīvi. Kā cēloni šai izjūtai rakstniece definējusi traumatisko pieredzi 1952. gada 15. jūnijā, kad viņas tēvs pirmo un vienīgo reizi atklāti izrādīja fizisku agresiju pret māti. Kopš tā brīža zuda ilūzija, ka viņa un viņas ģimene ir tāda kā pārējās – viņa sāka apzināties un kaunēties par savas ģimenes finansiālo stāvokli, viņu ieradumiem, iedzīvi, runasveidu un citām ikdienišķām parādībām.

Iestudējuma formu varētu raksturot kā dialogu vai arī kā divas solo performances, jo abas izpildītājas – aktrise Frīderike Tīfenbahere (Friederike Tiefenbacher) un māksliniece Francija Kreisa (Franzi Kreis) – autores stāstu atklāj katra savā mēdijā un mijiedarbojas fragmentāri: apmainās acu skatieniem vai pietur kastes vāku, kamēr otra no tās izņem fotopapīru. Tomēr abas sarunas dalībnieces lieliski papildina viena otras vēstījumu – Francijai Kreisai piešķirot aktrises monologam vizualizāciju un Frīderikei Tīfenbaherei iedodot mākslinieces radītajiem darbiem kontekstu. Izvēlētais duets ir izdevies ļoti veiksmīgs, jo izrādes laikā tapušās fotogrāfijas, kurās attēlota jauna meitene, lieliski ilustrē rakstnieces rakšanos savās atmiņās, kas spēj dot tikai daļēju patieso notikumu aprakstu – māksliniece fotopapīru ar attīstītāju noklāj nevienmērīgi, tādejādi uz tā parādās tikai daļa no pilnā attēla.

Jāizceļ arī Frīderikes Tīfenbaheres aktierspēle, kas uzmanību piesaista visu izrādes laiku un nekļūst vienmuļa vai garlaicīga, pat ja aktrisei lielākoties jāizmanto tikai sava balss un ķermenis. Iesākumā viņa ar stāstu vēršas pie skatītājiem, bet drīz vien jau nonāk savā – personīgās atmiņas pētniecības – laboratorijā. Viņa pietupstas, veras augšup, tukšumā; šķiet, nonākam 1996. gadā, kad Annija Erno reflektēja un pierakstīja savas pārdomas un atmiņas. Izrādes vēstījumam tuvojoties kulminācijai, aktrises tēlojums kļūst teatrālāks, un viņa atkal vēršas pie skatītājiem. Sev virs galvas turot sarkanas gaismas prožektoru, varone izgaismo savu pagātni un prezentē to apkārtējiem, pat ja tas ir gan morāli, gan fiziski grūti. Izrādes finālā kauns atklājas arī vizuāli – fotogrāfijas tiek papildinātas ar melnas krāsas triepieniem un arī aktrises plaukstas tiek nosmērētas ar melno vielu.

“Pat ja rakstnieces dzīve ir kļuvusi citādāka, viņa nespēj izbēgt no kauna izjūtas, kuru viņai uzspiež kā citi, tā arī viņa pati.”

Skats no Vīnes Volkstheater izrādes "Kauns" (Die Scham) //  Foto – Marcel Urlaub

Lai gan pieaugšana un sevis meklējumi šķiet universālas pieredzes, tās ir arī ārkārtīgi individuālas un atšķirīgas. Apskatītie iestudējumi nepiedāvā atslēgu sevis saprašanai, un tāds nav arī to mērķis. Varoņi apjukuši maldās labirintos, brīžiem pat nezinot savas kustības virzienu. Daži no viņiem, šķiet, pievirzās tuvāk izpratnei par sevi, bet citi galā nonāk vēl apjukušāki nekā sākumā.

 

 


[1] Shakespeare, William (2000). As You Like It. London: The Arden Shakespeare, p. 22.

 

Rakstīt atsauksmi