Pārrakstīt stāstus kustībās
Ieraudzīt ikdienībā kustību stāstu un iecelt šīs kustības teātra spēles laukumos vai gluži pretēji – izlaist tās ārā no tiem, pilsētas ielās, tirgus skārņa pakājē vai citviet. Tur, kur tās var sastapties ar garāmgājēju acīm, lai kustinātu viņa domas. Skatītāju domu horeogrāfija ir tas, kas aizrauj teātra un dejas mākslinieci Kristīni Brīniņu. Sarunā horeogrāfe stāsta par ikdienas un mākslas sastapšanos, kur nozīme ir dokumentālam un atvērtam skatam uz dzīvi.
Iet pie skatītāja pašai
Pēdējā laikā Tevi darbībā ir sastapuši ne tikai tie, kas dodas uz teātra izrādēm, bet arī tie, kuriem sastapšanās ar izrādi, iespējams, bijusi negaidīts mirklis dienaskārtībā. Ar savu jaunāko oriģināldarbu – izrādi “Vai esam tikušies agrāk?” (2023) – tu pati dodies uz tikšanos ar skatītāju. Ar šo līdzņemamo izrādi, kurai esi gan idejas autore, gan izpildītāja, tu jau esi viesojusies ne tikai bērnudārzā, bet arī pie senioriem, kuri savas dienas vada vietā, kur teātris var nebūt tas biežākais notikums, proti, pansionātā. Vai šī izrāde ir tavs kovidpandēmijas rosinātais solis pretī skatītājam?
Ne tikai pandēmija bija pamudinājums, bet arī beļģu izcelsmes mākslinieka Bendžamina Verdonka mākslinieciskais žests. Sociālajos tīklos ieraudzīju fotogrāfijas, kurās viņš dodas uz dažādām vietām pie skatītājiem ar mazu objektu izrādi. Pašu izrādes saturu nezinu, bet mani uzrunāja šis sociālais akts. Piemēram, vienā no fotogrāfijām Verdonka bija redzams uz pacēlāja, lai piekļūtu kādam logam augšējos stāvos, aiz kura atradās skatītājs. Tas notika mājsēdes laikā, kad kultūras un mākslas norises vietas bija slēgtas. Šāda mākslinieciskā rīcība, manuprāt, ne tikai paplašina teātra robežas un veicina teātra pieejamību, bet arī atspoguļo satikšanās un kopā būšanas nepieciešamību.
Bieži vien tieši krīzes apstākļi pamudina meklēt jaunas iespējas. No vienas puses, mana izrāde “Vai esam tikušies agrāk?” ir saistāma ar pilsētvides izrādēm, jo tiek ieplānota noteiktās īpašās vietās un laikos, kur piedāvātie izrādes skatīšanās nosacījumi ir abām pusēm skaidri un komfortabli, bet, no otras puses, ir arī nejaušās satikšanās, kad tiek uzrunāti cilvēki publiskās vietās, aicinot veltīt piecpadsmit minūtes izrādei.
Ko iegūsti kā māksliniece, izvēloties šādu pieeju izrādes nešanai pie skatītājiem?
Mana krīze šādam izrādes solim bija Krievijas drausmīgais iebrukums Ukrainā. Izrādes saruna un tuvuma pieredzēšana ar svešiniekiem, kurā notiek kopīgās pagātnes, tagadnes un vēlamās nākotnes iztēlošanās, man bija emocionāla nepieciešamība pēc mierinājuma. Tiesa, tas prasīja laiku pārvarēt kara radīto psiholoģisko sastingumu, lai uzsāktu izrādes gaitas. Tas nebija viegli.
Šāds process ir emocionāls piedzīvojums, kā arī tas liek man pašai būt pārsteigtai par to, kādā situācijā izrādes dēļ esmu nonākusi. Bez izrādes man šāds mirklis, ko ierakstīt atmiņā vai dienasgrāmatā, lai pastāstītu pēc tam, piemēram, saviem bērniem, iespējams, nerastos. Izrāde mani ir aizvedusi pie cilvēkiem un vietām, pie kuriem es citos apstākļos nebūtu nonākusi. Man tās ir dzīvi un uztveri mainošas satikšanās. Manas sajūtas, ceļojot ar šo izrādi, ir bijušas visdažādākās. Līdz šim pozitīvas, neraugoties uz vidēm, kas ir arī skarbas un nomācošas.
Vai varam teikt, ka deja ir demokrātiskāka māksla, jo ar kustību vari būt teju jebkur? Vai un kā tu personīgi sajūti dejas demokrātisko raksturu?
Man šķiet, ka esmu no tiem māksliniekiem, bet ne vienīgā, kas deju ir pavisam demokratizējuši. Dejai ir privilēģija caur kustību runāt abstraktā līmenī, kur ne viss vienmēr ir racionāls vai pakļauts loģikai. Caur deju ir iespējams saskarties ar ļoti intuitīvām lietām. Pēc tam, analizējot to, var censties racionāli skaidrot, kāpēc tas ir tieši tā. Kāpēc tieši šādas ir telpas un ķermeņa attiecības, mūsu attiecības. Var atklāt, cik daudz ķermeņa valoda patiesībā spēj pateikt par tiem zemapziņas slāņiem, kurus ne vienmēr uzreiz var formulēt, bet kurus ir būtiski apzināties un aktivizēt.
Pēdējos gados ļoti daudz strādāju ar sarunvalodas tekstu, jo tas mani ārkārtīgi aizrauj. Pašreiz pati Liepājas Universitātes maģistrantūrā studēju rakstniecību, lai apgūtu papildu rīkus, par ko esmu ārkārtīgi priecīga, lai arī laiks mācībām jādala ar laiku radošo projektu darbiem. Nav viegli savienot.
Ceļojošā izrāde “Vai esam tikušies agrāk?” ir saruna ar skatītājiem. Tiek uzdoti konkrēti jautājumi. Aicinu skatītājus kopīgi nodoties procesam, kas notiek mūsu iztēlē, domās. Filozofiskāk paskatoties, ja kāds man jautātu, kur izrādē ir deja, es teiktu, ka tā iekustina domas. Pamatā visas izrādes kustības ir iestudētas, bet ir atstāta arī brīva telpa skatītājam ietekmēt atsevišķu situāciju gaitu. No izrādes formas viedokļa skatītāji, kuri par mani neko nezina kā par mākslinieci, iespējams, nemaz neierindotu mani kategorijā “horeogrāfe”.
Sākumpunkts tam, par ko domāju izrādē “Vai esam tikušies agrāk?”, ir kustība un ķermenis. Izrādei skatuve ir jebkura iekštelpa vai ārtelpa un mans mobilais, transformējamais krēsls. Un ir vēl lelle – vēl viena aktrise, dejotāja, izpildītāja, sarunbiedre, ar ko kopā šo izrādi arī izpildu.
Tātad ceļojošā izrāde ir satikšanās punkts?
Vēl paturpinot tēmu par demokrātiju, jāpiebilst, ka, veidojot izrādi, nedomāju par to ar misijas apziņu, ka tagad šī būs mana demokrātiskā deja un tādēļ varu tā darīt. Nē, drīzāk mani vada impulss, kas iedvesmo doties pie saviem skatītājiem. Jau kopš studiju laikiem esmu secinājusi, ka samērā maz zinu, kādā sabiedrībā dzīvoju. Es pat nezinu, kas man ir kaimiņos un kādi skatītāji nāktu uz manu izrādi. Un ko es patiesībā vēlos izstāstīt? Līdz ar to man ļoti svarīgas un palīdzošas ir šīs satikšanās ar cilvēkiem gan izrādes veidošanas procesā, gan nu jau arī izrāžu formas un norises vietu izvēlēs. Tas palīdz izzināt gan sevi, gan dzīvi.
Dokumentēt dzīvi kustībās
Tavu interesi par dzīvi atspoguļo arī raksturojums, kas piedēvējams daļai tavu oriģināldarbu, proti, dokumentālās dejas metode. Lūdzu, izstāsti, ko tev tas nozīmē un kur rodama šīs pieejas “sakne” tavā radošajā biogrāfijā?
Šķiet, ka tās bija 3. studiju kursa beigas Latvijas Kultūras akadēmijā. Bija vasara. Toreiz izjutu sevi kā ļoti kautrīgu, introvertu cilvēku, raksturojot tā laika sajūtu subjektīvi. Atceros, toreiz braucu uz Izraēlu, uz Batševas deju kompānijas meistarklasēm. Saņēmu atbalstu ceļa izdevumiem no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Patiesībā tas bija pirmais ceļojums, kurā devos viena pati. Otrais lidojums dzīvē. Bija tāds adrenalīns! Meklēju, kur palikt pa nakti, tad radās paziņas Izraēlā, atradu apkopējas darbu, lai varētu apmaksāt meistarklases. Toreiz ikdienas situācija piespieda mani visu laiku kaut ko kādam prasīt. Tad sapratu, ka patiesībā man patīk uzrunāt svešiniekus. Tā pieredze palīdzēja man atklāt sevī dažādas šķautnes, par kurām es līdz tam nenojautu.
Atgriežoties no Izraēlas, domāju, kā turpināt sarunu ar svešiniekiem arī Latvijā. Sapratu, ka man ir jāatrod kāds līdzeklis, ar kura palīdzību veidotos sarunas ar garāmgājējiem. Es nopirku diktofonu. Izdomāju, ka es varētu veidot audio intervijas, uzdot jautājumus, attaisnojot to ar kādu radošu projektu. Jautājumi bija improvizēti. Tagad es to nosauktu par sevis atvēršanas un sevis apzināšanās projektu.
Kā šīs sarunas ietekmēja tavu tālāko radošo darbību akadēmijā?
Toreiz izveidojās viena brīnišķīga tikšanās ar kādu sievieti mežā, kura lasīja sēnes. Sarunu ierakstīju. Rezultātā pēc akadēmijas pabeigšanas radās mana pirmā izrāde “Zeir” (2012), kas tika veidota uz šī ieraksta pamata. Man bija šis mazais dokumentālais fragments, un es centos saprast, ko ar to iesākt. Tas bija sevis meklēšanas laiks. Kāpēc es kā horeogrāfe, kā māksliniece kāpju uz skatuves un ko es varu darīt? Tie bija intuitīvi meklējumi, kas tika atveidoti arī izrādē.
Kādas atziņas nāk līdzi no šī meklējumu laika?
Sapratu, pirmkārt, to, ka man ir svarīgi sarunāties ar skatītāju. Otrkārt, man ir svarīgs kaut kas tai noķertajā dzīves mirklī. Sadarbībā ar režisoru Andreju Jarovoju veidojot izrādi “Pietiekami labs” (2013), Andrejs ar mani un ar Katrīnu [Albuži], ar kuru spēlēju izrādi, veidoja video intervijas. Mums bija uzdevums no videoierakstiem apgūt savu ķermeņa valodu. Tad nāca citi projekti, kurā bija klātesoša tagadnes brīža fiksācija.
Tapa projekti, veidojās sadarbība ar Jaunā teātra institūtu, ar kura starpniecību man bija iespēja strādāt ar kopienām. Tas ļāva apjaust, ka man patīk strādāt ar cilvēkiem, kuri nav saistīti ar skatuves mākslu. Dažādo sadarbību rezultātā sapratu, kas ir mākslinieciskais ceļš, kuram vēlos pievērsties. Pārskatot, kas ir tie rīki, ar kuriem strādāju, nonācu pie formulējuma “dokumentālā dejas metode”. Katrs mans darbs ir izziņa par dokumentalitātes robežām. Vēlme izzināt sniedzas tiktāl, ka šobrīd mans maģistra darba pētījums paredz izpētīt, kur ir šī robeža starp dokumentalitāti un fikciju, domājot par izrādēm, kur dokumentāli fakti tiek interpretēti vai pārraidīti ar dažādiem mākslinieciskajiem līdzekļiem.
Daļā savu izrāžu tu strādā ar neprofesionāļiem skatuves mākslu izpratnē. Piemēram, darbs “Izdzīvot bērnus” (2021) iesaistīja izrādē bērnus un to vecākus, kuri apguva savu bērnu kustību dramaturģiju. Kā atšķiras darbs ar skatuves mākslas profesionāļiem un ar tiem, kuri tādi nav?
Jādomā par to, cik ļoti vispār tāda atmiņas atjaunošana uz skatuves var atbilst realitātei, ja uz skatuves kāds aktieris izstāsta kāda cita cilvēka stāstu bez šī stāsta “varoņa” klātbūtnes uz tās. Viss ir interpretācija. Tas ir atvērts jautājums.
No vienas puses, domājot par darbiem “Noķer mani” (2015) un “Izdzīvot bērnus”, kur piedalās bērni un viņu vecāki, jāsaka – tur vecāki necenšas būt bērni, bet viņi cieņpilni un empātiski apņemas izdarīt to, ko darīja viņu pašu bērni, caur videomateriāliem apgūstot gan kustības, gan tekstu, gan arī meklējot izpratni, kāda ir bijusi bērnu motivācija konkrētai darbībai vai vārdiem.
Domājot par profesionāļiem, manuprāt, viņi mēģina attaisnot savu profesionalitāti uz skatuves. Viņi mēģina maksimāli labi ne tikai izprast rakstura līniju, bet arī domāt par savu dikciju un visiem citiem rīkiem, lai sasniegtu iespējamo augstāko latiņu, ko no viņiem arī sagaida. Darbā ar kopienām, to cilvēkiem bieži vien pašā ķermenī saskatu tik daudz pieredzes un tik daudz informācijas, kas nav paslēpta aiz tehniskiem rīkiem. Nē, aktieri neslēpjas, viņi iemiesojas – viņiem piemīt brīnišķā spēja transformēties, bet neprofesionāļiem šī dzīves pieredze ir tajā, kā viņi kustas. Jau viņi paši ir stāsts, kas tiek pārraidīts ar balss intonācijas, autentiskās ķermeņa valodas starpniecību. Pats fakts, ka cilvēki, kas ir nesaistīti ar skatuves mākslu, atrodas uz skatuves, kas nav viņu ikdiena, prasa lielu pārbaudījumu. Tai mirklī pat nav īsti svarīgi, vai konkrētā darba skatuve ir teātra skatuve vai arī vieta pilsētvidē, kuru šie cilvēki šķērso ikdienā. Tā ir vieta, kurā sapulcējas svešinieki un tiek uzticēts kaut kas personīgs. Un tas vairs nav par to, vai šie cilvēki uz skatuves ir aktieri vai neprofesionāļi, bet gan par mākslas spēju veidot satikšanos, savstarpēju uzticēšanos starp nepazīstamiem cilvēkiem un aktualizēt jautājumus, pievēršot uzmanību tam, kas ikdienā varbūt paslīd garām, aizķerot skatītāju domas pie tā. Ikdienas skrējiens bieži vien nepieļauj iespēju apstāties un ieraudzīt, dzirdēt citas pieredzes. Izrādes ilgums, piemēram, stunda, ir tas mirklis, kurā stāsts nonāk pie skatītāja.
Dokumentalitāte rokrokā ar satikšanos ir klātesoša arī tevis veidotajā izrādē-pastaigā “Upe” (2021), kas nu jau izvijusies gan Liepājas ielās, gan arī Valmierā.
Izrāde “Upe” ir par Liepājas iedzīvotājiem. Tās tapšana bija skaists process, kurā jaunie aktieri, kas toreiz vēl bija studenti, mēģināja saprast savu sarunbiedru un to, kas stāstu virknējumā ir galvenais – ko stāstītājs ir vēlējies pateikt. Bieži vien informācija, kas slēpjas starp vārdiem, pauzēs, minstināšanās mirkļos, prasa empātiju un spēju iedziļināties. Nākamais solis ir saprast ķermeņa valodu. Kāpēc tieši šis žests? Jāspēj saprast, ne tikai tehniski apgūt. Tas palīdz nepazaudēt savu vēstītāju, neiekrist savā interpretācijā, bet gan turēties pie stāsta varoņa, kļūstot par stāsta mediju. Svarīgi ir arī tas, ka šī ir repertuāra izrāde, jo aktieri, kuri to izpilda, ir Liepājas teātra aktieri. Būšana teātra repertuārā, neraugoties uz atšķirīgo izrādes formu, izrādei ļauj tikt sadzirdētai arī to skatītāju vidū, kuri citādi, iespējams, nekad nedotos uz šādu iestudējumu, ja tas, piemēram, notiktu kādā laikmetīgās mākslas festivālā. Šāda pieeja ļauj izrādei ne tikai tikt spēlētai ilgāk, bet arī pašam tās vēstījumam satikt daudzveidīgākus skatītājus.
Sarežģītais punkts starp ikdienu un mākslu
Pie kāda oriģināldarba tu pati strādā pašreiz?
Jaunākā pieredze ir izrāde “Gaišās naktis”, kas paredzēta Liepājas teātrī decembrī. Tā ir par trim Liepājas cietumā ieslodzītiem vīriešiem, kuri tur nonāca, vēl būdami jaunieši. Viņu stāstus iedzīvinās viņu vienaudži – jaunie aktieri. Šo cilvēku klātbūtne un vide, kurā viņi atrodas, ir ļoti svarīga izrādes veidošanā.
Tāpat arī izrādē “Upe” bija svarīga iesaistīto iedzīvotāju dzīves telpa. Tā dabiski bija klātesoša, jo pilsētvidē izrāde tika spēlēta stāstu autoriem piesaistītās vietās. Iedzīvotāju dzīves vide jau radīja viņu klātbūtnes sajūtu. Izrādes “Gaišās naktis” gadījumā ieslodzīto dzīves telpas un viņu pašu klātbūtni būs jārada ar māksliniecisko līdzekļu starpniecību. Taču izrādei galarezultātā ir jābūt mobilai, lai ar to varētu doties uz skolām, sociālajiem centriem un citviet, lai veidotu šo sarunu ar skatītāju dažādās vidēs.
Kurā brīdī saproti, ka ikdienišķas kustības ir pārtapušas mākslā? Kādas ir tavas kā horeogrāfes ikdienas un mākslas attiecības?
Tas ir ļoti sarežģīts punkts. Jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu, par ko ir izrāde. Piemēram, šobrīd ir tapuši vairāk nekā 40 stundu interviju ieraksti ar topošās izrādes “Gaišās naktis” dalībniekiem. Es ļoti intuitīvi izvēlos fragmentus, kas tiks izmantoti izrādē. No vienas puses, ir ikdienišķās sarunas daļas, no otras puses, ir tas, kā šī saruna norisinās. Es pilnībā spēju atslēgties no ieslodzījuma konteksta, un ir sajūta, ka saruna notiek ar draugu, kurā pārrunājam to, kas pa neredzēšanās laiku ir noticis vai kas katram tajā brīdī aktuāls. Arī pati izrāde ir iecerēta kā saruna ar skatītājiem. Un tad šīs sarunas laikā ir brīži, kad skaidri sajūtu vidi, kas ir ieslodzījumā, vai ieslodzījuma ietekmi uz brīvību izteikties. Piemēram, atļaujas prasīšana, vai drīkst pāriet uz citu sarunas tēmu, vai pareizo vārdu piemeklēšana. Svarīga ir ķermeņa valoda, kas dažkārt pasaka vairāk par vārdiem. Vienam no sarunas dalībniekiem ir ļoti aktīva ķermeņa valoda: brīžiem vārdi tiek izlaisti, tos aizvieto kustība. Starp ikdienišķu, šķietami mazsvarīgu lietu apspriešanu iezīmējas detaļas, kas soli pa solim uzbur ainu par cilvēka dzīvi, kas pakļauta pārbaudījumiem, ilgām un bailēm. Tie ir meklējumi, kā bez didaktikas un moralizēšanas radīt personīgas sarunas iespaidu, gluži kā tas ir bijis manā pieredzē, sarunājoties ar dalībniekiem.
Ja man būtu jāraksta grāmata, es meklētu vārdus, kurus, saliekot kopā, tiek iedarbināta iztēle par pieredzi, ko vēlos nodot. Ja es gleznotu, meklētu līnijas, kas raisa iztēli. Klausoties dokumentālos audioierakstus, saprotu, ka tieši šis ir tas mirklis, kas palīdz stāstījumam, lai ar tā palīdzību veidotu sarunu, kurā kā mazi pavedieni sasienas vēstījums.
Vai mums ir jāiemācās saskatīt ikdienas kustībās to estētisko pusi – ka jebkura kustība ir sava veida horeogrāfija? Kas ir tavs uzdevums? Iemācīties redzēt un parādīt citiem, ar tavu darbu un taviem izteiksmes līdzekļiem pasvītrojot šo kustību izteiksmību, kuras ikdienā mums ir apkārt? Piemēram, kaut vai režisora Valtera Sīļa izrādē “Uzvara ir mirklis” (2020), kas ataino futbola spēli...
Mana horeogrāfija ir kustību apzināšanās un ķermeņa artikulācija. Darbā ar video dokumentācijām mana izvēle primāri ir saturiska, ne estētiska. Ir jau arī sagadīšanās – sportā spēlē futbolisti, izspēlējot dažādas situācijas, tas ir arī ļoti virtuozi. Izejot no tā, kas ir vajadzīgs konkrētajā ainā, varam to pastiprināt, izkrāsot – radīt vēl episkāku sajūtu, piemēram, lēcienu atainot palēninājumā. Nereti atmiņā redzētais šķiet spilgtāks. Noskaties vēlreiz kādu spēles ieraksta fragmentu un secini, ka, hmm, pēc sajūtām šķita, ka lēciens bija augstāks. Pirmais mirklis iet roku rokā ar emocijām, kuras visu padara lielāku.
Izrādē “Uzvara ir mirklis” Valters [Sīlis] jau zināja manu radošo pusi un to, ko biju darījusi līdz tam, strādājot ar ikdienišķām kustībām. Mans uzdevums bija iztulkot kustības no dokumentāliem materiāliem. Līdzīgi kā tu šifrēsi jeb pārrakstīsi šo sarunu, tā es šifrēju jeb pārrakstu kustību.
Kādas ir tavas kā horeogrāfes piezīmes? Kā tu pieraksti kustības darbiem?
Es patiešām pierakstu kustības. Viens ir vārds, bet otrs – kā šo vārdu papildinās kustība, žests. Man pašai tas ir ļoti interesanti – nofiksēt, pierakstīt. Dažkārt pierakstu vārdiski, balstoties asociācijās. Piemēram, nupat es redzēju tavus žestus, kurus es aprakstītu tā: jāpaceļ rokas virs pleciem tā, it kā turētu divus ābolus un virpinātu tos uz vienu vai otru pusi. Citi par manu pierakstu brīnītos, skatītos lielām acīm un nesaprastu, vai man ir visi mājās. Ir gan. Lasām un izmēģinām – turam iedomātus ābolus rokās un virpinām tos.
Dažkārt savus pierakstus papildinu ar zīmētām ilustrācijām, lai pati atcerētos, cik augstu vai kurā leņķī jāpaceļ rokas. Darbā ar aktieriem dramaturģijas eksemplāros es arī atstāju vietu viņiem, lai paši var izveidot vai papildināt kustības ilustrācijas zīmējumu.
Skatoties izrāžu programmiņās, redzam horeogrāfus, kuri veido horeogrāfiju tikai citu režisētiem darbiem. Tu savukārt esi tas gadījums, kas strādā gan ar saviem oriģināldarbiem, gan iesaisties arī citu režisoru veidotajās izrādēs, uzņemoties atbildību par kustībām. Kā atšķiras tava pieeja dažādajās vidēs?
No vienas puses, es sevi spēcīgi izjūtu kā autori tāpēc, ka man ir svarīga saruna ar sevi un ar pieredzēm un stāstiem, bet, no otras puses, man patīk būt arī citu autoru vadītos procesos, tie mani ievelk vilnī, kur ir iespēja izmēģināt ko jaunu vai strādāt ar aktieriem, ar kuriem citādi nemaz nebūtu iespējams strādāt. Šīs abas pieredzes ir mana profesionālā skola un veido mani kā horeogrāfi.
Sadarbības veidi un darba process ir mainīgi. Dažkārt veidoju monoizrādes vai savas izrādes sadarbībā ar citiem, pulcējot jau plašāku komandu. Kad kā kustību māksliniece vai horeogrāfe iesaistos citu darbos, tā ir cita veida pieslēgšanās tiem. Piemēram operā “Vēsā” (2022), kas balstījās uz kustībām. Visas ainas, ko atlasījām no rakstnieka Jerna Rīla darba “Vēsā jaunava”, bija fiziskas. Kā dramaturģiju, tā režiju veidojām kopā ar Klāvu Melli. Neraugoties uz to, radošās komandas aprakstā paliec kā horeogrāfs.
Iespējams, tas lielā mērā atkarīgs no skatītāja individuālās spējas uztvert mākslas darba “sastāvdaļas”. Kāds labāk sadzird mūziku, cits ierauga scenogrāfiju, bet vēl kāds – kustības.
Domāju, ka ir vērts par to runāt kaut vai tādēļ, lai atgādinātu, kā radošais process ir sinerģija. Piemēram, darbā “Vēsā” bieži ar Klāvu pat nesarunājāmies, vienkārši bijām uz viena viļņa. Viens iet, otrs papildina – tā pamīšus, kopā ar dejotājiem. Šāds darba process ir pats skaistākais, kas var būt. Lai gan ir arī forši, kad notiek asas diskusijas, domapmaiņas, meklējot izrādei labākos risinājumus.
No sadarbības ar citiem iegūstu daudz. Atšķirīgās vietās ir atšķirīgi saturiskie uzstādījumi. Piemēram, šobrīd Krista Burāne iestudē izrādi “Visi putni skaisti dzied”, kurai veidoju horeogrāfiju, meklējot aktieru ķermeņa valodu un domājot par dzīvām scenogrāfijām, ko veidos skatītāji. Katru reizi tā man ir cita pieredze, kas pilnveido profesionāli.
Tēmas, kas urda
Tu pašreiz dzīvo Kurzemē, Cīravā. Kā šis solis – doties prom no galvaspilsētas uz dzīvi ārpus tās – ir bagātinājis tavus darbus, piemēram, to saturisko pusi vai darba metodes?
Šorīt sešos braucu no Cīravas uz Rīgu, lai paspētu uz mēģinājumu. Lai arī attālumi un degvielas patēriņi ir liels mīnuss, tomēr man patīk būt ceļā, jo tas palīdz sakārtot domas. Astotais gads mežā izmaina iekšējo ritmu. Man ir privilēģija, atbraucot uz pilsētu, sajust, ka esmu noilgojusies pēc tās, un arī paskatīties uz visu ar svaigu aci. Meža dinamika ir citādāka, tā burtiski sazemē.
Šo gadu laikā ir gājis dažādi – bijuši psiholoģiski un emocionāli smagi periodi, jo tas ir milzu lūziens – just sevi kā daļu no kopienas, bet nebūt tajā. Man ir nepieciešamas satikšanās, dzīvju dzirdēšana un vērošana, arī tad, ja pati atrodos prom mežā. Tajā pašā laikā šķiet, ka maņas kļūst daudz jūtīgākas.
Lielāko iekšējo transformāciju man ir devusi meita Marta. Viņai ir četri gadi. Kad pasaulē ienāk bērniņš, tad vispār daudzas problēmas, kuras tādas agrāk šķita, vairs nav problēmas. Daudzas lietas, kas likās smags darbs, izrādās, ir atslodze un gandarījumu nesošs process. Mana radošā dzīve ir mans laiks. Laiks sev pašai. Agrāk es to tā neuztvēru. Profesiju agrāk ieskaitīju pienākumu kategorijā. Tagad dažkārt grūti savienot abas mīlestības – mīlestību pret ģimeni un mīlestību pret darbu. Kad nav viens, tad ļoti pietrūkst otrs.
Lai arī tagad neesmu viegli pieejama jebkurā laikā, uztveru to kā komplimentu, ja radošā komanda ir gatava pielāgoties tam, ka neesmu tik mobila. Vienlaikus māja mežā laiku pa laikam ir arī sava veida rezidence, kurp aicinu radošo komandu pie sevis un varam retrīta formā strādāt pie izrādēm. Esot ikdienā Cīravā, ciešāka sadarbība veidojas ar Liepājas teātri, kas man ļoti patīk.
Tavu autordarbu sarakstā ir arī izrāde “Intervija ar Madonnu” (2014), kur tu reflektē par mātišķības tēmu. Cik ļoti šis darbs būtu bijis citādāks, ja tas taptu jau pēc tavas meitas piedzimšanas?
Šobrīd man būtu daudz grūtāk šo izrādi nospēlēt. Tie ir skaudri stāsti. Toreiz es spēju ieturēt distanci no tiem, būt medijs, kas nodod tālāk vientuļo mammu stāstus. Izrādē noteikti ienāktu personiskā pieredzi. Daudz aktīvāk ienāktu mātišķības dabiskošanas tēma, kas tiek aprakstīta Janas Kukaines grāmatā “Daiļas mātes”.
Tagad, kad man pašai ir maza meita, man vajadzētu jau citu emocionālo rūdījumu, lai es sevi nededzinātu. Mirklī, kad man pašai ir bērns, tā ir arī atbildība pret viņu. Baidos, ka Marta varētu pārprast, ko man nozīmē būt mammai. Visvairāk man būtu bail šo izrādi spēlēt viņas dēļ. Toreiz biju Kristīne, kas pārspīlēja, neko pati nezināja, bet mācījās no citu pieredzēm. Tagad, kad pašai ir bērns, izjūtu bailes, kā darbs ietekmēs meitas jūtas.
Kuras ir tēmas, par ko vari teikt, ka tās tev neliek mieru? Vai tās ir mainīgas? Vai arī tu atkal un atkal sajūti, ka ir kaut kas, par ko vēlies runāt?
Lai kādu darbu es veidotu, nemainīga tēma ir attiecības sabiedrībā, redzēšana un pieņemšana. Otra tēma ir ilgstamība, domājot par dzīves ilgumu un nāvi. Kad piedzima Marta, pirmo reizi apjautu nāves klātbūtni. Cik ātri viņa aug, tik ātri es novecoju. Nāves tēma bija daudz urdošāka, kad Marta bija pavisam maziņa. Pirmos mēnešus modos, lai pārliecinātos, vai bērns elpo. Turpat arī raizes par savu veselību, lai es varētu par viņu parūpēties.
Domāju par nāvi arī kā par organisku procesu, kur ķermenis sadalās un kļūst par sākumu citiem procesiem. Cikliski raugoties, dzīvojam bezgalīgi. Tikai ir jautājums, ko mēs atdodam, no kā mēs sastāvam? Izrādē-instalācijā “Atkāpšanās” (2020) es runāju par nāves iemesliem un ķermeņa un dabas sakļaušanos. Toreiz veidojot darbu “Atkāpšanās”, iztēlojos – ja sāktos karš, es gribētu iemigt un pamosties tikai tad, kad karš beigtos. Tāda atkāpšanās, kas neiesaistās agresiju veicinošos notikumos. Taču, kad karš patiešām notiek, pēdējais, ko tu vari darīt, ir gulēt. Tev ir jābūt nomodā – gan lai redzētu, kas notiek, gan lai sniegtu atbalstu. Reālā dzīve pieprasa kaut ko pavisam citu.
Procesuālajā darbā “Atkāpšanās”, kur izpildītāji ir redzami guļot, līdzās miera stāvoklim kustībās ienāk dziļi personiskais. Kas tev pašai ir kustība? Ko tas nozīmē tev?
Es dejoju, kopš sevi atceros. 2014. gadā man bija tā laime būt apmaiņas programmā rezidencē Ņujorkā. Tolaik jau biju kopā ar Pēteri, kurš tagad ir mans vīrs, bet toreiz nebijām precēts pāris. Manas rezidences laikā viņš devās uz Dienvidameriku, kur satikāmies brīdī, kad man bija emocionāls sajukums. Bijām uz rituālu pie viena šamaņa, kuru sauca Vaira. Uz manu jautājumu par to, kā tikt galā ar tā brīža emocionālo smagumu, viņš atbildēja: “Tev jādejo!”
Kustība vēl aizvien mani iekšēji kārto. Tā palīdz iet cauri dzīves piedzīvojumam, kurā ikviena pieredze palīdz saprast to, kas mums ir svarīgs, un veidot iztēlē tādu ceļu, kurā mēs vēlamies doties un kur vēlamies veidot nākotni, kurā varētu dzīvot arī mūsu bērni.
Bez atmiņām nav iespējams atrast savu patieso vēlēšanos – šis teikums, kas vijas cauri manam darbam “Vai esam tikušies agrāk?”, ietver sevī ļoti lielu cerību un spēku, atklājot to, ka nav jābūt tikai labām pieredzēm, jo arī skaudrās pieredzes sapurina tādā “dzeniskā” ziņā. Tās atgādina, kur mēs esam, kāpēc mēs te esam, kas mums ir svarīgi. Pieredzes ļauj mums to visu novērtēt, jo ļoti viegli ir aizmirsties. Pat fakts, ka mums ir skumji, ir diezgan skaists, jo tas nozīmē, ka mums nav vienalga. Tas mūs motivē kaut ko darīt, lai būtu labāk ne tikai sev, bet cilvēkiem, kas ir mums apkārt. Skumjas ir jāizdzīvo.
Rakstīt atsauksmi