Vēsma Lēvalde

Teātra kritiķe un zinātniece

Ir jārunā. Klusums nestrādā!

Sarunājamies ar Danu Bjorku tiešsaistē pāris dienu pēc tam, kad ministrija informējusi par konkursa rezultātiem uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra valdes locekļa amatu.

Septiņu kandidātu konkurencē teātra vadība atkārtoti uzticēta Bjorkai. Sarunas laikā viņa ir mierīga, smaidoša, pārliecināta. Aktrise, kas grūtumu un šaubas atstāj aizkulisēs. Tomēr dažbrīd kulises pašķiras un izsprāgst kaismīgāki vārdi, ļaujot nojaust elektrizētu fona gaisotni.

Apsveicu ar atkārtotu uzvaru konkursā! Turklāt nopietnā konkurencē. Vai zināt, kas bija pārējie kandidāti un kāds bija viņu redzējums?

Paldies par apsveikumu! Patīkami! Jā, konkurss šoreiz bija pat lielāks nekā pirms pieciem gadiem – toreiz bija pieci kandidāti, šoreiz – par diviem kandidātiem vairāk. Tas liecina, ka mūsu teātris kļuvis par vēlamāku, interesantāku iestādi, ko gribētos vadīt. Kandidātus es nepazīstu, jo datu aizsardzības likums neļauj Kultūras ministrijai izpaust cilvēku vārdus, ja viņi paši nevēlas, lai par viņiem zina. Un šoreiz – atkārtoti – nevēlējās neviens, izņemot mani. Publiski pieejamā informācija, ka konkursā piedalās Dana Bjorka, nāca no manis, jo ministrija arī nedrīkst neko tādu translēt tālāk, līdz ar to katrs kandidāts pats izvēlas, vai viņš grib būt publisks vai palikt ēnā. Un man nav nekādas informācijas par šiem cilvēkiem, kuri palikuši ēnā.

Tomēr izvēle, kā jūs sakāt, palikt ēnā, ir savāda, ņemot vērā, ka tas ir amats, kurā jābūt līderim, kur jābūt publiskai personai. Kultūras ministriju pārliecināja jūsu piedāvātā teātra stratēģija. Pirmais, ko nosauc ministrija, ir “izsvērtais redzējums, kā šodienas ģeopolitiskajos apstākļos teātrim attīstīties par starpkultūru dialoga un Latvijas nacionālās identitātes stiprināšanas centru”. Vai varat to izskaidrot konkrētāk – tā būs repertuāra politika, personāla politika vai kas cits?

Es mēģināšu izstāstīt tik, cik ierobežotais intervijas laiks atļauj. Jo tik ilgi, cik mēs runājām ministrijā, ar visiem detalizēti iztirzātajiem jautājumiem, mums nesanāks. Mana sapratne ir tāda, ka krievu kultūra šobrīd ir neapskaužamā situācijā kara dēļ, ko izprovocējusi Krievijas Federācijas agresija. Un mēs tagad dzīvojam tādā pasaulē, kurā krievvalodīgam cilvēkam bieži vien jājūtas bez vainas vainīgam par citas valsts rīcību, jāpamato savas valodas, savas kultūras eksistence šodienas vidē – kāpēc es drīkstu runāt krieviski, kāpēc šī valoda ir tikpat bagāta, jēdzīga un vajadzīga kā visas citas valodas, un tāpat arī par teātri. Pēc kara sākuma vīzija izrietēja no tā, ko jau piecus gadus darījām. Nav tā, ka pār mani pēkšņi nāca apgaismība un es ieraudzīju – šis ir mūsu ceļš! Nē! Jau pirms pieciem gadiem man bija skaidrs, uz kurieni mēs ejam, un karš tikai pastiprināja manu redzējumu un pasteidzināja lēmumus – ne tikai ilgtermiņā, bet rīkoties asāk, ātrāk, nebaidīties riskēt un runāt ar cilvēkiem vēl daudz skaidrākā valodā nekā beidzamo piecu gadu laikā. Un redzējums ir tāds – mēs esam krievu teātris, mēs dzīvojam šajā sensitīvajā šodienā, kur tiem cilvēkiem, kuri ir agresīvi noskaņoti, mums vēlreiz un vēlreiz jāskaidro, kāpēc krievu kultūrai būt mūsu valstī, ko mēs spējam dot labu, kā mēs spējam izglītot, kā mēs spējam krievu valodā izskaidrot tai sabiedrības daļai, kura nez kāpēc nav lojāla mūsu valsts vērtībām, ka mēs esam kopienas sabiedrība, ka mums jābūt lojāliem mūsu valsts vērtībām, kultūras kodiem, ka jāskatās vienā virzienā, jāatbalsta mūsu valsts izvēlētā politika, arī saskarsmē. Respektīvi – mums jānovērtē viss, ko dod mums mūsu valsts un Latvijas kultūra, latviešu valoda. Primāri ir latviešu sabiedrība, bet tajā ir vieta arī mums – mazākumtautībām.

Mēs, iespējams, arī esam vienīgais tik spēcīgais kultūrpolitikas instruments, kas spēj uzrunāt krievu sabiedrību, krievvalodīgos, īpaši to daļu, kura iestājas citā pozā, domā citādi un vēl mēģina aizstāvēt agresorvalsti. Šie cilvēki nāk uz mūsu izrādēm, un mēs ar savu piemēru, ar izrādēm, izvēlēto repertuāru, mūsu aktieru intervijām runājam arī ar viņiem. Mūsu skatītājs mums uzticas un spēj ieklausīties. Bieži vien cilvēks neskatās medijus, pat krievvalodīgos ne, netic tiem, viņiem ir iekšējs protests. Bet, nākot uz teātri, viņš ir ar atvērtu sirdi un prātu un caur izrādes kodiem uztver mūsu nostāju, mūsu vīziju. Mūsu teātris ir valsts teātris, Latvijas teātris, valsts dotēta iestāde. Tāpēc mēs vēlamies būt nevis atsevišķai sabiedrības daļai, bet būt savējie starp savējiem, iekļauties kopējā valsts kultūrtelpā, kas pārstāv mūsu valsts vērtības.

Šis garais ievads bija tāpēc, lai runātu par mūsu darbu nākamajos piecos gados. Ja pamanījāt, tad mēs jau šajā sezonā paspējām izmainīt repertuāru. Bija ieplānotas vienas izrādes, bet sezonas beigās – pavasarī – parādījās citi nosaukumi. Tikko izskanējis Viestura Kairiša iestudētais “Hamlets” – asa un politiska izrāde, kas rosina asām diskusijām mūsu skatītājus un sabiedrību kopumā. Tur var redzēt, cik ļoti atšķiras cilvēku viedokļi! Turpinot politisko tēmu caur konkrēta cilvēka emocionālo dzīvesstāstu, nākamā izrāde būs “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” pēc Sandras Kalnietes darba. Viņa mums deva tiesības iestudēt un, kā viņa man pati teica, ir pagodināta, ka tieši Rīgas Krievu teātris to izvēlas un stāsts izskanēs krievu valodā. Patiesību sakot, izrādē skanēs abas – latviešu un krievu – valodas. Ar šiem piemēriem es cenšos paskaidrot, kā darbosies jūsu pieminētie virzieni – repertuāra politika un personāla politika. Repertuārā tagad parādīsies arī politiskās izrādes, kas runā par asām šodienas tēmām mūsu sabiedrībā. Par tēmām, kas bieži ir kutelīgas, pat nevēlamas apspriešanai, jo mūsu mērķis ir rūpēties par saliedētu sabiedrību. Un rūpēties par saliedētu sabiedrību klusumā mēs nevaram, jo tas nestrādā! Mums jāaicina sabiedrība uz dialogu, lai visas kopienas, kas dzīvo mūsu valstī, saprot, ka esam viena sabiedrība, un mums jāatrod virziens, kā kopā veidot valsti. Lai bērni, kas tagad dzimst, pārņem mūsu kopējās vērtības, nevis šķeļas, balstoties uz citas valsts vērtībām. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs kļūstam par politisku teātri. Repertuārs ir daudzveidīgs, un mēs turpināsim veidot izrādes arī par ģimenes vērtībām, par humānām vērtībām, būs muzikālās izrādes, un kā jauninājums parādās asi politiskais virziens, kura mums līdz šim repertuārā nebija.

Arī personālpolitiku pareizi pieminējāt – darbā ir uzaicināta režisore Laura Groza, kura pārņems mākslinieciskās stratēģijas izveidi – runājot tieši par repertuāru, par sadarbību ar latviešu māksliniekiem, ar latviešu vidi kultūrtelpā, un viņa jau ļoti jauki sāk savas ieceres – “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir viņas režija.

Mani ieinteresēja šis pirmizrādes pieteikums, jo, manuprāt, Kalnietes darbs ir grūti dramatizējams. Tur ir daudz sižetisku līniju, milzīgs vēsturiskais un dokumentālais fons. Vai varat mazliet atklāt, kā būs veidota izrāde? Vai dominēs arhīva dokumenti vai cilvēkstāsti? Un galvenais – vai jūsu publika to pieņems?

Dominēs cilvēku dzīvesstāsti. Pati grāmata ir balstīta biogrāfijās, tas ir dokumentāls materiāls. Sandra Kalniete arī konsultē Lauru – ko viņa gribētu akcentēt, no kā izvairīties. Bet tur es nevaru neko sīkāk pastāstīt, jo mēģinājumos nepiedalos. Galveno lomu tēlos Inga Misāne-Grasberga. Jā, tikko izlasīju, ka viņa aiziet no Nacionālā teātra, nākamajā dienā bija mans zvans Ingai – ko dari, kādi tev plāni? Tā kā Inga runā trīs valodās – latviešu, latgaļu un krievu –, mēs izmantojam viņas dotības. Izrādē runās latviski un krieviski. Vērtīgs ir mākslinieciskais sastāvs – scenogrāfiju veido MAREUNROL'S, vispār mums šajā izrādē ir – skaisti skan – latvieši, krievi, ukraiņi un baltkrievi. Tur ir pieci cilvēki, katrs pārstāv savu nacionalitāti.

Ar šo saistās viens no jaunievedumiem – mūsu teātris piedāvās platformu diskusijām sabiedrībā. Pēc Kalnietes darba pirmizrādes notiks pirmais no vairākiem sabiedrībā aktuālo diskusiju cikliem, un šoreiz tā būs tēma par izsūtīšanām, kas mums joprojām ļoti sāp. Būs pieaicināti vairāki eksperti gan no latviešu, gan krievvalodīgo vidus, un diskusiju translēs arī portāls lsm.lv. Un ar to mēs vēlamies uzsākt manis pieminēto komunikāciju – nevis klusēšana, bet runāšanās par sāpīgām tēmām un mēģināšana sadzirdēt divas vai pat trīs puses. Sadzirdēt, ka arī krievvalodīgās ģimenes tika izsūtītas. Arī mans, Danas Bjorkas, vecvectēvs tika izsūtīts! Es augu savā ģimenē, un mana oma ar asarām acīs katru dienu, kad lika mani gulēt, stāstīja par savu tēvu, kurš tika izsūtīts, kā viņš atgriezās no Sibīrijas. Tā nav tikai latviešu sāpe, tā ir to cilvēku sāpe, kas tajā laikā dzīvoja Latvijā. Un starp tiem ir ļoti daudz krievvalodīgo ģimeņu. Tas ir tas, par ko runāšu es, bet tur būs vēl citi cilvēki ar savu personīgo pieredzi un viedokļiem.

Kas vēl interesanti – ar šo izrādi mēs atvērsim arī jaunu izstāžu telpu. Esam pārņēmuši no Rīgas domes telpu teātra ēkas stūrī pie galvenās ieejas, kur agrāk bija infocentrs LiveRiga. Atklāsim telpu ar izstādi, kas veltīta “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” izrādes tēmai – izsūtīšana uz Sibīriju. Ja visur Rīgā ir uzraksti – Mākslai vajag telpu!, tad mēs tādu piedāvāsim saistībā ar repertuāru. Scenogrāfi, kuri strādās pie kāda iestudējuma, varēs paralēli veidot arī izstādi. Tā būs bez maksas apskatāma ikvienam Rīgas iedzīvotājam un viesim. Vienkārši ejot garām, varēs apstāties pie stikla skatloga, aplūkot izstādi un varbūt saprast kaut ko vairāk par iestudējumu.

Kādas vēl pārmaiņas iecerētas?

Personālā nāks klāt arī literārais vadītājs, un to izvēlēsies Laura Groza. Kandidāts jau ir zināms, bet pagaidām viņa vēl negrib to afišēt. Domāju, ka nāksim klajā ar paziņojumiem septembra sākumā, kad būs parakstīti visi līgumi un kad precīzi zināsim, kā kurš amats saucas un par ko katrs atbild. Bet gribu akcentēt faktu, ka mūsu teātrī strādās divi štata režisori – Laura Groza un Sergejs Golomazovs.

Tā ir pavisam cita mentalitāte, cita komunikācija. Mūsu kolektīvs ir ļoti emocionāls, ekspresīvs. Cilvēki ar krievu, ukraiņu, baltkrievu mentalitāti. Tādi – nu, ugunīgi! Tieši krievu režisors, slāvu izcelsmes cilvēks spēj kontrolēt šo kolektīvu, spēj radīt un ražot izrādes auditorijai, kas ir tās enerģētiskajā līmenī. Savukārt tāpēc, ka esam Latvijas teātris, mums ir vajadzīgs arī latviešu režisors, kurš spēj mūs iekļaut kopīgajā Latvijas kultūrtelpā, lai nedzīvojam kaut kur nomaļus. Jā, mēs ražojam izrādes krieviski, bet mums paredzētas izrādes arī latviešu valodā, ja tām būs pieprasījums. Vasarā mēs plānojam atklāt ārpus teātra jaunu spēles platformu, jaunu skatuvi, kas būs orientēta uz jauniešiem.

Šāda ideja jums bija jau agrāk, taču pandēmijas laikā tā tika atlikta, vai ne?

Jā, kovida un citu iemeslu dēļ. Ar šīm idejām dzīvoju jau piecus gadus, bet šis karš… Tas atvēra tādas slūžas! Vairs nevajag koķetēt ar šo tēmu, vienkārši jādara uz pilnu klapi! Kā teica mans nelaiķis meistars, lai viņam vieglas smiltis, Mihails Gruzdovs, kad taisījām aktieru etīdes, piedodiet, citēšu: “Netaisi siltu čuriņu, labāk – ar seju pret sienu!” Tātad iet un darīt. Izskatās, ka šis ceļš ir pareizs, jo piecu gadu pieredze rāda, ka zāles ir pilnas, patiešām pilnas! Maijā “Hamletam” ir divas papildizrādes, kas ir kaut kas paradoksāls pavasara izskaņā. Jauno platformu veidosim jauniešiem, lai viņi nāk ar trakām, ekspresīvām idejām, ko ļoti gribētu atbalstīt. Lai nāk un rada izrādes visādās valodās – latviešu, krievu, poļu, igauņu! Gribam raisīt iniciatīvu jauniešos, lai tā kļūst par radošu satikšanās vietu, tusiņa vietu, kas nebūs ar zelta sienām un samtu, bet melnās kastes princips, ar mūsdienu jauniešiem atbilstošu atmosfēru, kur viņi jūtas droši, kur gribētu nākt džinsenēs, ar kolām, lai nāk, un darām kopā!

Pirms katras izrādes jūs uzrunājat teātra publiku, lai paustu savu nostāju pret karu Ukrainā. Uzruna skan arī pirms Viestura Kairiša iestudētās Šekspīra traģēdijas “Hamlets”. Uzrunas teksts, manuprāt, ir tolerants pret dažādiem politiskajiem uzskatiem, taču pati izrāde ir nepārprotami sarkastiska attiecībā pret Putina režīmu, ar Dāniju, visdrīzāk, ir domāta Krima. Ievēroju, ka starpbrīdī aptuveni 30 skatītāji pameta teātri. Vai jūs nebaidāties zaudēt daļu no, iespējams, ilggadējas publikas?

Uz šo jautājumu es atbildēju arī Kultūras ministrijai. Nē, es nebaidos. Jo mums nav jāiztekalē līdzi viedoklim, kam nepiekrītam. Mums ir savs viedoklis, sava pozīcija, mēs esam tādi. Cilvēks, kurš nepiekrīt šādai izrādei savu politisko uzskatu dēļ vai kādu citu iemeslu dēļ, izsaka savu lielo “fui!” – mēs lasām visādas atsauksmes –, bet, piedodiet, mēs tā domājam! Jā, šī izrāde ir asa, bet es nekad nelienu režisora darbā, turklāt ļoti uzticos Viesturam Kairišam. Ja režisors redz tādu vīziju, ja kolektīvs viņu atbalsta, aktieri piekrīt un ar lielu degsmi grib runāt par šo tēmu, tad mēs to darīsim. Būs auditorijas daļa, kas iespītēsies par šīm politiskajām tēmām, viņi jau nav gatavi tam, jo tik asi mēs līdz šim ar viņiem nerunājām, bijām toleranti, kā jūs sakāt, arī repertuārā, mēģinājām runāt maigāk. Es redzu, ka viņi iespītēsies varbūt uz pusgadu, varbūt uz sezonu, bet atgriezīsies. Jo repertuārā līdzās politiskajām būs izrādes par ģimenes vērtībām, par cilvēcisko, par skaisto, un, lai ko šis cilvēks politiski nebūtu pagaidām ieņēmis galvā, viņš tomēr grib mīlēt, grib pasmieties, grib mūziku paklausīties, un tāpēc izvēlēsies citu izrādi.

Vēl, kā jau teicu, mēs ļoti lielu akcentu liksim uz jauniešu auditoriju. Repertuārā arī uz lielās skatuves parādīsies vairāk izrāžu bērniem un jauniešiem, jo mēs tomēr paliekam gandrīz vienīgā kultūras iestāde Rīgā, kura krievu valodā piedāvā kultūras produktus bērniem un jauniešiem. Visas ģimenes, kuras varbūt šobrīd domā citādāk, tomēr mīl un rūpējas par saviem bērniem, tāpēc grib, lai viņi izbauda kultūru, mākslu un redz izrādes. Tāpēc vecāki noteikti vedīs savu bērnu uz bērnu izrādēm. Tās mēs neveidosim asi politiskas, bet runāsim par citām izglītojošām vērtībām, kas atbilst viņu vecumam un uztverei.

Vai teātra mākslinieciskais personāls, galvenokārt es runāju par aktieriem, atbalsta jūsu nostāju un izvēlēto stratēģiju? Varbūt pārmaiņas būs arī kolektīvā?

Man nav paredzētas izmaiņas kolektīvā, ja domājat atlaišanas. Es esmu vadītāja, kura vēlas tikai pieņemt klāt, stiprināt kolektīvu!

Es biju domājusi aktierus.

Mēs ik palaikam papildinām, bet štats nav no gumijas. Mēs palīdzam ukraiņu aktieriem, kuri ļoti daudzi pie mums stāv rindā. Arī bēgļi no Baltkrievijas un Krievijas, kuri neatbalsta karu. Pieteikumu ir ļoti daudz, vietu nav daudz, nav jau naudiņas, lai visiem algu samaksātu. Bet, ja ir talantīgs cilvēks – jā, jā, jā! Starp citu, kopš novembra mēs teātrī organizējam latviešu valodas kursus. Gan tiem, kuri vēlas uzlabot zināšanas, gan iebraucējiem no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, kuri mācās no nulles. Reizi nedēļā ir klātienes nodarbības teātrī, pārējās dienās mācās tiešsaistē. Ir interesanti vērot, kā aktieri cenšas ikdienā runāt latviski. Tiem, kas mācās no nulles, tas iznāk ļoti mīļi, jo sanāk tādā lauztā, grūtā valodā, bet viņi atnāk grimēties un spītīgi mēģina ar latviešu kolēģiem runāt latviešu valodā. Es uzskatu – ja runājam par integrāciju un sabiedrības saliedētību, tad vispirms mums jāsāk ar sevi. Valsts valoda jāzina visiem un tajā jārunā visiem, turklāt ar prieku, ar vēlēšanos! Ja tu izrādi lojalitāti latviešu kultūrai un valodai, tu automātiski integrējies un ar savu piemēru aizrauj līdzi arī citus.

Mana paaudze vēl ļoti labi atceras padomju laika “obligātās” izrādes un ideoloģisko spiedienu. Politiķi laikam vienmēr teātri, tāpat kā baznīcu, uzlūkojuši kā ideoloģisku iestādi. Tāpēc jājautā – vai uz jums ir izdarīts jebkāds politisks spiediens – stratēģijas, repertuāra vai personāla jautājumos?

Tā ir mana izvēle, kolektīvs man uzticas un atbalsta, jo mēs vēlamies pastāvēt, dzīvot šeit un tagad. Taču, ja runājam par spiedienu, tad uz mani tiešām ir izdarīts milzīgs spiediens, un tā ir Krievijas agresija pret Ukrainu. Tas ir avots, kas man liek pieņemt konkrētus lēmumus, lai pasargātu krievu teātri šodien, lai turpinām eksistēt un lai esam spējīgi šajā mums visiem tik sarežģītajā laikā radīt skaistas izrādes. Lai varam savu kultūrpolitisko uzdevumu pildīt tik efektīvi, lai nevienam nerodas jautājumi par to, ko mēs vēlamies, ko domājam un darām. Respektīvi, lai nesalīdzina mūs ar Krievijas Federāciju, kurai mēs vispār neesam piederīgi nekādā mērā. Mēs pārstāvam krievu valodu, krievu kultūru, nevis Krievijas Federācijas politiskus uzskatus un vērtības.

Jūs arī iepriekš esat publiski paudusi, ka nevar krievu kultūru vainot pie tā, ko dara šodienas Krievija. Citējot jūsu teikto, ka kultūrai nav valodas, bet gan kodi, tomēr jāatzīst, ka lielai daļai krievu kultūras piemīt imperiālistisks kods. Un bez inteliģences līdzdalības nebūtu iespējams radīt iedarbīgu ideoloģiju, kas uztur dzīvu krievu pasaules ideju. Vai esat gatava atspēkot tādus argumentus?

Esmu gatava atspēkot. Te būs daži krievu klasiķu izteicieni par karu: Люди, которые... признают войну не только неизбежной, но и полезной и потому желательной, — эти люди страшны, ужасны своей нравственной извращенностью. [1] (Ļevs Tolstojs, rakstnieks); Война есть одно из величайших кощунств над человеком и природой. [2] (V. Majakovskis, dzejnieks); Война для народов – это слезы и кровь…. [3] (I. Ērenburgs, rakstnieks, publicists); Самые устрашающие опасности, которые грозят человечеству и сейчас и будут грозить еще не одно столетие, – это великая самоубийственная война и абсолютная всемирная тирания. [4] (D. Andrejevs, dzejnieks, rakstnieks, filozofs); Миллион людей, собравшись в одно место и стараясь придать правильность своим действиям, убивают друг друга, и всем одинаково больно, и все одинаково несчастны — что же это такое, ведь это сумасшествие? [5] (L. Andrejevs, rakstnieks); Война во всём своём ужасе бессмысленная бойня, самая зверская из глупостей. [6] (D. Meržekovskijs, rakstnieks, dzejnieks, filozofs, kritiķis).

Taču ir piemēri no krievu klasikas – Puškina dzejolis “Krievijas apmelotājiem”, ko literatūrzinātnieki atzīst par šovinistisku, Brodska un Bulgakova nostāja Ukrainas jautājumā, Dostojevskis bija naidīgi noskaņots pret francūžiem, vāciešiem un īpaši nicīgi – pret poļiem.

Dostojevskis bija nolemts nāvessodam par nostāšanos pret caru! Vai par to kāds skaļi runā?! Pieminēšu līdzīgus nepopulārus faktus šodienas diskusiju telpās par krievu klasiķu nostāšanos pret imperiālismu: Aleksandrs Puškins vairākus gadus pavadīja trimdā viņa darbu antiautoritārā gara dēļ. Brīvības tēma skan daudzos Puškina dzejoļos. Agrīnie teksti ietver apsvēršanu par ārējo brīvību, tas ir, brīvību, ko personai piešķir valsts. Puškins raksta dzejoļus Вольность (“Brīvība”), К Чаадаеву (“Čaadajevam”), Деревня (“Ciems”), Узник (“Gūsteknis”), Свободы сеятель пустынный (“Tuksneša brīvības sējējs”), kuros viņš nosoda tirāniju, runā par likuma vienlīdzību visiem un par cilvēka brīvību. Notikumi, kas saistīti ar dekabristu sacelšanos, arī mudināja Puškinu uz radošām pārdomām par ārējo brīvību. Tie ir atspoguļoti dzejoļos Во глубине сибирских руд (“Sibīrijas rūdu dzīlēs”), Арион (“Arions”). Puškina izpratne par brīvību korelē ar idejām par autokrātijas ierobežošanu ar konstitūciju. Viņš arī aktīvi iestājās pret dzimtbūšanu. Ļevs Tolstojs noraidīja militārismu un jebkādu vardarbību. Viņa stāsts “Hadži Murats” stāsta par kaukāziešu karotāju, kurš mēģina glābt savu ģimeni krievu iebrukuma apstākļos; rakstnieks jūt līdzi viņa nožēlojamajai situācijai un nosoda cara agresiju. Jau pieminētajam Dostojevskim tika piespriests nāvessods par piedalīšanos politiskajā apvienībā; vēlāk nāvessods tika aizstāts ar katorgu. Krievijas imperatora agresijai pretojās krievu dzejnieks Pjotrs Vjazemskis. Aleksandrs Hercens un Mihails Bakuņins, kaut arī pretrunīgas figūras, tomēr poļu sacelšanās laikā (pret Krievijas impērijas varu Polijas karalistes un Rietumu reģiona teritorijā) bija poļu pusē un pat snieguši atbalstu. PSRS bija tūkstošiem aizliegtu grāmatu, kuras sarakstīja cilvēki, kas nepiekrita režīmam. Es varētu turpināt, tomēr nobeigšu ar komentāru, ka amerikāņu, angļu, vācu, franču u. c. Eiropas “lielo tautu” literatūra tāpat nav iedomājama bez zināmā imperiālisma vektora – vienkārši tāpēc, ka rakstnieki bija sava laikmeta bērni, un daudziem pat nav bijis psiholoģiskas vai arī fiziskas iespējas nonākt līdz kādiem alternatīviem viedokļiem. Mūžībā aizgājušos cilvēkus jebkurā gadījumā nebūtu loģiski sodīt vai pat tiesāt pēc šīsdienas notikumiem; tā ir lasītāja atbildība – kritiski domāt un izvērtēt. Noteikti nav tā, ka visa krievu kultūra pārstāv imperiālistisko kodu! Mūsu sapratnē krievu kultūra pārstāv humāno kodu. Mēs katrā kultūrā varam atrast dzejniekus, kuru dzeju var interpretēt dažādi. Tie, kuri ļoti grib saskatīt krievu kultūrā imperiālistisko kodu, nez kāpēc negrib pamanīt faktus, ka cilvēki tika sodīti, izsūtīti, viņiem tika atņemta dzīvība! Negrib redzēt šo dzejnieku, rakstnieku otru pusi, ieciklējas, lai tikai pierādītu un izplatītu sev vēlamo teoriju!

Mūsdienu teātris jau sen nav literāra darba ilustrācija, bet gan interpretācija. Acīmredzot izšķirošo kodu nes interpretācija.

Tad, kad gājām uz piketu kopā ar visiem Latvijas teātru darbiniekiem pie Krievijas vēstniecības, es biju sagatavojusi runu, kurā bija krievu klasiķu citāti, ko viņi bija rakstījuši par karu. Vairākus citēju jau iepriekš, bet tagad nāk prātā Bulata Okudžavas rindas:

Okudžavas dziesma “Šinelis” it kā ir par karu, bet tur nav ne rindiņas, kas karu slavinātu. Katrs piedziedājums beidzas ar frāzi “paņem savu kara mēteli un ej mājās!” [8].  Viktors Cojs, kura dziesmu Kукушка (“Dzeguze”) tagad dzied Kremļa svētkos, bija pret iekārtu! Un viņa sabiedrotie ir šausmās par to, kā tagad Kremļa piekritēji to interpretē! Mums Hanzas peronā ir dramatisks koncerts ar Coja daiļradi, un to iestudēja viņa draugs, ekskluzīvās tiesības iedeva grupa “Kino”. Mēs zinām, ko ar šīm dziesmām domāja Cojs! Viņš bija pret impērisko domāšanu! Viņš ar savām dziesmām to izsmēja.

Tātad jautājums tiešām ir par interpretāciju. Atliek novēlēt – lai izdodas iecerētā stratēģija un lai izdodas paplašināt auditoriju!