Scenogrāfijai jāatdzīvojas tad, kad tajā ienāk aktieris, uzskata Pamela Butāne, scenogrāfe un kostīmu māksliniece, kura uz teātri raugās arī ar režisores acīm. Viņa ar savām idejām apdzīvo ne tikai mazas, lielas, apaļas, neregulāras formas telpas, bet arī ierāmē ainavas, kurās izskan vides teātra stāsti. Šosezon uzsākusi darbu Latvijas Leļļu teātrī kā galvenā māksliniece, Pamela vēlas ienest tajā ne vien laikmetīgumu, bet arī ilgtspējībā balstītu pieeju.

Esmu ļoti klātesoša

Saki, lūdzu, ja tev iepazīstoties ārpus teātra esošs cilvēks jautā, ar ko tu nodarbojies, ko tu atbildi?

Nepazīstamiem un ar kultūru nesaistītiem cilvēkiem bieži vien šķiet, ka es nodarbojos ar muļķībām, nevis īstu darbu. Tad nākas skaidrot. Sāku ar scenogrāfijas definīciju un turpinu ar režiju, piebilstot, ka tā arvien vairāk ienāk manā dzīvē. Katram scenogrāfam ir atšķirīga pieeja savam darbam. Manā gadījumā tas ir tikpat laikietilpīgs darbs kā režisoram. Es esmu klāt no idejas sākuma brīža līdz pašām beigām.

Mēs ar režisoru parasti satiekamies tajā mirklī, kad viņam ir tikai ideja par tēmu. Tad mēs ļoti daudz runājam par šo tēmu. Tikai pēc tam sāk rasties scenogrāfijas koncepcija un tas, kā to varētu realizēt uz skatuves. No mirkļa, kad ideja ir atrasta, esmu klāt visā mēģinājumu procesā. Aktīvi mēģinu domāt, kā scenogrāfisko risinājumu izmantot vēl mērķtiecīgāk – ko izrādei ar scenogrāfijas palīdzību varu pielikt, ko akcentēt, izcelt.

Papildus scenogrāfes izglītībai mirkli pirms kovidlaika tu esi apguvusi arī teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Vai vēlme pilnveidoties režijā izauga no ciešās sadarbības ar režisoriem, ar kuriem esi strādājusi līdzās?

Patiesībā interese par teātra režiju man bija jau skolas laikā tajā mirklī, kad sāku domāt, ko es īsti varētu darīt tālāk. Viens iecerētais virziens bija teātris un režija, bet otrs virziens – arhitektūra. Ilgi domāju. Pašai šķita, ka neesmu pārāk talantīga aktiermākslā, jo man ir grūti ar izlikšanos un spēlēšanu. Es vienmēr esmu patiesa – tāda, kāda tajā brīdī jūtos. Aktiermāksla diez vai būtu mans talants. Toreiz sabijos arī stāties režisoros. Nodomāju, ka tikpat ļoti kā režija teātrī mani interesē arī scenogrāfija. Iestājos scenogrāfos.

Strādājot pie izrādēm kā scenogrāfam, sapratu, ka manī ir arī režisora domāšana. Nekad neesmu attiekusies pret scenogrāfijas veidošanu ar domu, ka es tikai izdomāšu ideju, saražošu to un pazudīšu no mēģinājumu procesa, atstājot ideju režisoram tālākam darbam. Esmu ļoti klātesoša. Man ir redzējums, kā izmantot scenogrāfijas ideju.

Tātad ir vēlme kļūt neatkarīgai savās izvēlēs, kas attiecas uz scenogrāfijas “režisēšanu”?

Jā un nē. Vēlme ir darboties režisora amatā, kas nozīmē pieņemt lēmumus, bet darīt to, līdzdarbojoties ar pārējiem komandas biedriem. Uzskatu, ka pavisam neatkarīga savās izvēlēs būšu tikai, veidojot personālizstādi, darbojoties vizuālās mākslas lauciņā. Teātrī visdrošāk un patīkamāk jūtos, ja tas ir komandas darbs. Ja esam radoša trīs līdz četru cilvēku komanda. Katrs esam domājoša galva, kas atbild par savu jomu. Tad visu saliekam kopā, un rodas daudzslāņains darbs. Sevi saredzu radošās komandās, kurās pastāv horizontālā hierarhija.

Viens no maniem tuvākajiem darbiem būs izrāde Ģertrūdes ielas teātrī. To veidojam kopā ar Agati Bankavu un Jutu Anci Ķirķi, nedalot konkrētus amatus, bet pieejot izrādes tapšanas procesam izteikti horizontāli. Tiekamies un visas kopā domājam par visām izrādes komponentēm. Man tas ir ļoti patīkams process, jo man ir svarīgi ne tikai radīt. Man izrāde ir svarīga ne tikai kā galarezultāts, bet vienlīdz svarīgs ir arī tās radīšanas process. Tas ir laiks, kad ļoti iedziļinos konkrētajā tēmā. Izzinu ne tikai tēmu, bet arī komandas biedrus. Un tas man ir ļoti svarīgi.

Māksla kā antidepresants

Tātad tev ir svarīgs komandas kodols, ne tikai ideja, pie kuras strādāt. Komanda ir tā, kas spēj tevi iedvesmot? Raugoties uz tavu pēdējo gadu radošo darbību, ir redzams, kuri ir tavi domubiedri, ar kuriem visbiežāk arī sadarbojies. Tas nozīmē, ka arī idejiski esat uz viena viļņa, vai arī vienojošais jums ir spēja strādāt koprades procesā pie izrādēm?

Gan, gan. Pēdējās izrādes man ir tapušas kopdarbā ar Jāni Znotiņu, Mārtiņu Eihi, Kristu Burāni. Viņi visi ir ļoti ētiski un uz sabiedrības labbūtību tendēti cilvēki, kuri domā par iekļaujošu sabiedrību un līdzvērtīgu attieksmi pret visiem. Tas ir svarīgi arī man. Ar Kristu un Mārtiņu veidojam izrādes pieaugušajiem, bet ar Jāni radām izrādes bērniem un pusaudžiem. Man tā ir ļoti svarīga auditorija, jo tā savā ziņā ir “vismīcāmākais materiāls”. Viņos var tik daudz ko ielikt vai pavērst viņu skatienu citā virzienā.

Bērni un jaunieši ir svarīgākā auditorija, ar kuru jāstrādā, lai mums visiem nākotnē būtu vēl izglītotāka un iekļaujošāka sabiedrība. Uzskatu, ka teātris nevar mainīt cilvēku, bet var parādīt jaunu virzienu, kas, manuprāt, ir pats galvenais.

Kāpēc tev ir svarīgi radīt darbus bērniem un jauniešiem?

Bērnus un jauniešus uzskatu par ļoti gudru un saprotošu auditoriju. Ir svarīgi runāt ar viņiem maksimāli godīgi – viņi ļoti ātri sajūt melus vai augstprātību. Ar viņiem jārunā vienā līmenī, no līdzvērtīgām pozīcijām, nevis no viszinošāka punkta. Ir svarīgi radīt mākslu viņiem. Pusaudža vecumposms cilvēkam vispār ir ļoti sarežģīts. Tas ir laiks, kad cilvēks meklē sevi, savu identitāti, bieži vien jūtoties apmulsis. Viens no veidiem, kā sevi atrast un neieslīgt depresijās, ir caur mākslu. Tāpēc, piemēram, jaunieši daudz klausās mūziku, meklē sevi tajā.

Ja attālināmies no auditorijas, kuras tēmas ir tās, kas tev personīgi ir svarīgas uz skatuves?

Darbā ar Kristu Burāni man ļoti patīk, ka izvēlētās tēmas vienmēr būs sociāli un ekoloģiski atbildīgas. Uzskatu, ir svarīgi iestudēt ne tikai gatavas lugas no klasikas plauktiem, bet runāt teātrī par aktuālām problēmām – par to, kas šobrīd nav kārtībā, un par to, ko varam darīt lietas labā vai mainīt. Strādājot pie izrādes “Visi putni skaisti dzied” (rež. Krista Burāne, Dirty Deal Teatro, 2023 – K. B.), izpētes procesā atklāju tik daudz jaunu lietu, par kurām vispār neko nezināju. piemēram, pēdējo trīsdesmit gadu laikā dzelteno cielavu skaits ir sarucis par 95%. Esmu cilvēks, kuram ekoloģijas jautājumi ir svarīgi un kurš domā, kā dzīvot dabai draudzīgāk. Tomēr man bija liels atklājums, cik katastrofāli sliktā stāvoklī ir putnu populācijas, kuras sarūk. Un tas nav tikai mežu izciršanas dēļ, bet arī neilgtspējīgas lauksaimniecības dēļ.

Ar Mārtiņu Eihi tikko Bulgārijā veidojām izrādi par Padomju Savienību. Lugas nosaukums ir “Mīlētāju nācija” (The Nation of Lovers). Gan jauniešu, gan arī pieaugušo vidū arvien populārāka kļūst pārliecība, ka mazāk demokrātiskas, vairāk komunistiskas vai pat totalitāras idejas ir atzīstamas par labām. Arī izrādē “Mēs, roks, sekss, PSRS” (rež. Jānis Znotiņš, Valmieras drāmas teātris, 2022 – K. B.) tā bija ļoti aktuāla tēma, jo jaunieši iedegas par komunisma idejām. Saprotu, ka viņi ir gana tālu no laika, kad tas bija aktuāli. Viņi nav pieredzējuši to, ko iepriekšējās paaudzes. Tad pasaule, kurā visi ir “vienlīdzīgi”, šķiet vilinoša, varbūt pat labāka. Manuprāt, ir bīstami aizrauties ar šīm idejām. Ir svarīgi atgādināt, ka tām nebija laba rezultāta. Bet paradoksālā kārtā šī ir arī liberālākā paaudze vēsturē.

Par ko vēsta Bulgārijā tapusī izrāde?

Izrāde Bulgārijā ir par dažādiem posmiem Padomju Savienībā. Tajā ir atainoti dažādi indivīdi un viņu mīlestība, kas ir varas sakropļota. Lielākoties tā ir ļoti ačgārna mīlestība, kurā var sist savu sievu vai nodot savu draugu.

Sadarbībā ar Mārtiņu mēs daudz runājam par lielām, sāpīgām un jūtīgām tēmām, bet to darām samērā trakā veidā, bez noteiktām robežām. Ja gribam skatītājam nodot labu vēstījumu, varam to darīt arī bez pietātes pret konkrēto tēmu. Tas var būt asiņaini, var būt smieklīgi, var būt netīri. Ir ļoti daudz veidu, kā par šādām tēmām runāt.

Atrast pareizo leņķi

Tu minēji, ka tevi saista oriģināldramaturģijas darbi. Kā tev personīgi atšķiras radošais scenogrāfa darbs, ja ir jārada ideja kādai no simtiem reižu iestudētām Šekspīra lugām vai ja galdā ir tāds materiāls kā “Visi putni skaisti dzied” vai materiāls, kurā pati vēl esi līdzdarbojusies dramaturģijas izveides procesā? Cik tas tevi ierobežo vai dod brīvību?

Oriģināldarbs man paver vairākas takas, pa kurām iet. Līdz šim manā pieredzē oriģināldarbi parasti nav bijuši pabeigti vai arī top vienlaikus ar scenogrāfijas izveidi. Piemēram, izrāde skolēniem “Divas pasaules” (rež. Jānis Znotiņš, 2022 – K. B.) Latvijas Nacionālajā teātrī mums tapa, kad Jānim ienāca prātā ideja, ka ir jātaisa izrāde par pusaudžu un vecāku attiecībām. Viņš man pateica divus teikumus, bet es, balstoties uz šo tēmu, radīju scenogrāfijas konceptu. Pēc tam Ance Muižniece rakstīja lugu, balstoties uz jau gatavo scenogrāfiju. Tas ir bijis visinteresantākais piegājiens.

Citos gadījumos ir tā, ka izlasu skici vai nepabeigto oriģināldarbu. Pēc tam domāju, kā šo tēmu visizdevīgāk risināt skatuviski, lai tur būtu gan mākslinieciskā jaunrade, gan arī lai skatītājam ir pēc iespējas uztveramāks mūsu skatpunkts uz problēmu. Tad piedāvāju konceptu, un tas vēl var atspoguļoties arī oriģināldramaturģijas darbā, ja tas vēl top. Ja ir ļoti sadzīviskas detaļas, scenogrāfija man bieži vien ir abstraktāka. Ja tā ir absolūti gatava luga no klasikas krājumiem, kuru nepārveidos, tad scenogrāfijai ir jāaizvieto teksta pilnība. Arī tur var atrast radošus veidus, kā to risināt. Tajā gadījumā mans risinājums daudz vairāk izriet no teksta nekā no tēmas. Oriģināldarba gadījumā varu vairāk domāt par tēmu, meklēt savus aspektus tajā un izdomāt kādu neparedzamāku konceptu.

Tavā pieredzē ir arī vides teātra izrādes. Kaut vai izrāde “Visi putni skaisti dzied” ne tikai notiek ārpus telpām, bet katrreiz arī citā pilsētā, citā vietā. Kāds ir tavs uzdevums kā scenogrāfei šādos gadījumos?

No sākuma es domāju par to, kas var būt tie elementi un kostīmi, kuri palīdzēs izstāstīt stāstu, bet vienlaikus tādi, kuri ir viegli pielāgojami un der dažādām vidēm. Tad radās šie gana minimālistiskie objekti, ko ir viegli gan pārvadāt, gan integrēt dažādās vidēs. Nākamais posms ir tad, kad mainās izrādes vieta. Braucam turp ar režisori un producenti, staigājam, domājam, kura vieta visspilgtāk akcentēs konkrētajā ainā runāto. Tas, kas man šķiet ļoti interesanti: vieta ļoti ietekmē to, kas stāstā tiks uzsvērts. Piemēram, nupat bija izrāde Viļakā, kur cielavas ainu izvēlējāmies spēlēt pie volejbola laukuma. Tas rosina asociācijas ar ainas tekstā aprakstīto tuksnesi, kas nemitīgi izplešas un kuram pāri kļūst aizvien grūtāk lidot. Tā ainā scenogrāfiski vairāk izceļas tuksneša un lauksaimniecības problēma.

Vides izrādēs daudzās ainās pilnībā izmainās konteksts atkarībā no virziena, no kura skatās skatītāji. Vai viņi skatās uz mežu vai arī no meža, kurā ir palikuši tikai kādi trīs koki. Piemēram, dzeņa ainu sākotnēji bija paredzēts risināt vietās, kur ir diezgan daudz resnu koku. Rēzeknē tāds bija palicis viens nabaga koks, pie kura pieliku spogulīšus. Tā nu tas bija vienīgais koks, kurā atkal un atkal dzenim kalt jaunu dobumu. Tā ir pilnīgi cita aina, kad desmit koku vietā šāds ir tikai viens koks.

Tavs uzdevums ir būt redzīgai konkrētajā ainavā un pamanīt vidē esošās detaļas, kas papildina stāstu?

Jā, tā ir. Vēl viens uzdevums ir atrast arī pareizos leņķus un pareizos skatpunktus. Tā ir viena no lietām, ko ir svarīgi izdarīt. Izrādēs, kas nenotiek iekštelpās, ir jāspēj sakoncentrēt skatītāja skatienu, lai tas neizklīst pa visurieni. Vidē ir tik daudz visādu detaļu, uz kurām var aizplūst skatītāja uzmanība, bet kuras nebūt nav derīgas konkrētajā stāstā. Tad ir svarīgi novietot skatītāju tā, lai viņa redzeslaukā ir vismazāk lieku detaļu. Piemēram, ainā par cīruli, kurš pārredz visu pasauli, ir forši, ja vidē ir kāds pakalniņš. Ir ainas, kurās gribas akcentēt vientulību vai to, ka visi koki ir izcirsti. Pareizais skatpunkts ir maza detaļa, bet ļoti svarīga.

Intuīcijas un izpētes sajaukums

Aizvien biežāk teātrī runājam par vizuālo dramaturģiju. Kur, tavuprāt, ir punkts, kur scenogrāfam ir jāapstājas tā, lai scenogrāfija neapēstu dramatisko stāstu? Cik daudz var ļaut runāt vizuālajam, un kur jau jārunā aktierim, lai telpu piepildītu ar stāstu?

Es par šo esmu daudz domājusi. Kad strādāju teātrī, mans mērķis nav izcelt manu darbu. Mans mērķis ir radīt kopumu, kur visas detaļas sēž kopā, papildina cita citu. Tiešām labā izrādē nevar pateikt, ka ir bijusi slikta režija, bet laba scenogrāfija. Labā izrādē viss ir kopā: scenogrāfiju papildina aktierdarbs, aktierdarbu paspilgtina scenogrāfija, visu kopā satur režija, bet akcentus dod kostīmi. Labā izrādē viens no elementiem nevar izcelties pār citiem elementiem. Izcelt tikai savu vizuālo darbu varu ārpus teātra, jo vienatnē veidoju instalācijas, gleznas, bet teātrī mans mērķis ir pēc iespējas papildināt kopumu. Palīdzēt izstāstīt stāstu pēc iespējas precīzāk un interesantāk – tā, lai var noturēt skatītāja uzmanību.

Forša scenogrāfija ir tāda, kas atdzīvojas mirklī, kad ienāk aktieris. Kā piemēru varu minēt izrādi “Es eju ārā dārzā” (KVADRIFRONS, 2022 – K. B.), kurā bez aktiera nekas nebūtu, bet arī bez konkrētās scenogrāfijas šāda izrāde nevarētu notikt. Tas viss šajā piemērā nav nodalāms. Ja izrāde notiktu bez aktieriem, tas jau būtu vizuālās mākslas darbs, nevis izrāde.

Izrāde “Es eju ārā dārza” tik ļoti ieguļ starpmākslu žanrā. Kāds bija tavs uzdevums šajā darbā?

Elīnai un Rūdolfam Gediņiem ienāca prātā ideja, ka ir jāveido izrāde. Impulss bija Rūdolfa atmiņu aina, kā viņš pateicis savus pirmos vārdus bērnībā: “Es eju ārā dārzā.” Sākām par to diskutēt. Viņi izcēla tēmas, kuras gribētu iekļaut izrādē, bet visas nemaz nenosaukšu, jo man ir raksturīgi diezgan ātri aizmirst informāciju par izrādēm, pie kurām esmu strādājusi. Tad es pēc kāda laika varu aiziet uz kādu šādu izrādi, skatīties un brīnīties par visu, kas tur ir izdomāts.

Izrādes pamatā bija mīts par Ahileju, kurš varēja nodzīvot normālu un mierīgu vai arī skaļu, bet īsu dzīvi. Viena no galvenajām tēmām bija panākumi, atzinība un nāve. Daudz lielas tēmas. Sāku domāt, kas varētu būt šī telpa, kurā šādas tēmas varam kopīgi mīcīt. Plāns bija radīt scenogrāfijas koncepciju, lai pēc tam tajā ar aktieriem veidotu etīdes, meklējot katru no šīm tēmām. Mans piedāvājums bija šī milzīgā, baltā plakne. Jāpiebilst, man nepatīk, ka publiski to sauc par “baneri”. Man patīk domāt, ka tā ir lielā, baltā matērija, no kuras mēs visi kaut ko veidojam. Mana galvenā atbildība bija radīt pasauli, kurā pēc tam var tālāk radīt pasauli jau ar aktieriem.

Cik lielā mērā tu pati iedvesmojies no mākslas darbiem? Kuri ir tavi iedvesmas avoti, kas palīdz nonākt līdz scenogrāfijas idejai? Vai izrādē “Divas pasaules” tās tik tiešām bija Mondriāna gleznas, vai tā bija vizuāla nejaušība vai tomēr apzināts citāts?

Man miksējas intuīcija ar izpēti. Iemesli izrādē izmantotajiem “stikliem” ir vairāki.  Minēšu divus. Jaunsudrabiņš gribēja radīt kaut ko pavisam jaunu, viņš jutās kā tāds atklājējs un ģēnijs, kas sader kopā ar modernisma idejām. Otrs iemesls – es iedvesmojos no tā, kā domā pusaudži. Pusaudžu vecumam ir raksturīgi domāt galējībās. Melns vai balts. Ir tikai tā. Ja viņiem parādās cita autoritāte, tad viss kļūst rozā vai zils. Tas viņu kubs jeb viņu pasaule tikai pamazām iegūst krāsas. No sākuma viņu pasaule ir ar ļoti maz krāsām. Viņi atrod veidu, kā skatīties uz komplicēto pasauli, caur to kādu laiku arī skatās. Vecāki un ārējā pasaule viņiem palīdz izveidot šo kubu pilnu ar krāsām.

Spiedīgi apstākļi sekmē radošumu

Minēji, ka arī pati centies dzīvot ekoloģiski atbildīgi. Ekoscenogrāfijas pētniece un scenogrāfe Tanja Bēra pauž domu, ka scenogrāfa atjaunojamākais resurss ir radošums, ja vien scenogrāfs nav par slinku to izmantot tādas scenogrāfijas radīšanā, kuras ietekme uz vidi ir mazāka.

No vienas puses, man ir svarīgi domāt, kā atstāt pēc iespējas mazāku ekoloģisko pēdu, bet, manuprāt, tas vienlaikus pieprasa arī konkrētu izrāžu veidošanu. Milzīgus iestudējumus lielajā zālē ir pagrūti tā pavisam ekoloģiski uztaisīt. Ja vajag materiālus, lai attiecīgu scenogrāfiju uzbūvētu, tad vajag. Var taisīt vairāk minimālistiskākas izrādes, mēģināt izstāstīt stāstu ar pavisam minimāliem paņēmieniem.

Es atkal atsaukšos uz izrādi “Visi putni skaisti dzied”. Lai Artūrs Čukurs cīruļa lomā izspēlētu savu ainu, viņam nevajag neko citu kā divus akmeņus, kurus viņš pareizajā mirklī sit kopā. Protams, ir vēl spoguļkastes, uz kurām viņš ainas laikā kāpj virsū un levitē, bet, ja gribētos darīt ekoloģiskāk, tad jau varētu to izstāstīt ar tikai ar tiem diviem akmeņiem. Ir jāmeklē līdzsvars starp ekoloģisku domāšanu un māksliniecisku jaunradi.

Manuprāt, bērnu izrādes ir ļoti vienkārši taisīt dabai draudzīgi. It īpaši mazajiem bērniem. Viņi ļoti viegli piekrīt spēles noteikumiem. Jebkurš visparastākais mums mājās pieejamais priekšmets var kļūt par jebko citu. Piemēram, es varu atsaukties uz digitālo izrādi “Vol.1 Antiņš” (“PERFORācija”, 2020 – K. B.). Tajā izrādē netika nopirkts vispār absolūti nekas. Pilnīgi visi elementi bija atrasti mājās. Bērni ar iztēles palīdzību notic, ka ledusskapī atstātie banāni ir kraukļi stikla kalnā. Tie jātnieki, kas jāj stikla kalnā, ir olas, kas ripo no kalna lejā. Bērnu auditorija ir superpiemērota teātrim, kas neatstāj šo ekoloģisko pēdu. To gan varētu un vajadzētu darīt vairāk. Ar Mārtiņu Eihi runājām, ka varētu Latvijas Leļļu teātrim izveidot scenogrāfijas pamatkomplektu, ko, izrādei beidzoties, varētu pārkrāsot vai izmantot citā veidā citām izrādēm. Tas būtu tāds pamatīgi izgatavots komplekts, ko varētu visādi transformēt dažādām vajadzībām. Tas arī liktos jau stipri labāk, nekā uzbūvēt pilnībā jaunu scenogrāfiju. Un ja vēl kāda izrāde “neaiziet”… Jādomā par vairākas reizes izmantojamām un transformējamām lietām.

Kā uz šo materialitātes lietu skatās tavas kā kostīmu mākslinieces acis?

Kostīmos, manuprāt, ir pavisam vienkārši. It īpaši teātrī un arī kino. Vismaz es, kad veidoju kostīmus, iepērkos lietoto apģērbu veikalos, rokos pa teātra noliktavām. Patiesībā pavisam jaunas nopirktas lietas bieži vien nemaz teātrim neder, jo tās izskatās neīstas. Izrādēs bieži vajag sajūtu, ka drēbes ir padzīvojušas un ka tām ir savas stāsts.

Arī gatavojot jaunas lietas. Piemēram, izrādes “Visi putni skaisti dzied” putnu maskām lielākā daļa no komponentēm ir atrastas vai nu lietoto mantu veikalā, vai arī visādos bēniņos pie vecām lietām. Viss masku skaistums stiprinās uz veloķiverēm, kas visas ir pirktas lietoto preču veikalos. Daudzi masku materiāli ir izgriezti no vecām drēbēm un galarezultātā izskatās pēc kvalitatīva mākslas darba (Pamela Butāne ir nominēta Gada balvai “Spēlmaņu nakts 2022/2023” kā “Gada kostīmu māksliniece” par kostīmiem izrādei “Visi putni skaisti dzied” – K. B.)

Vēl viens radošumu sekmējošs aspekts ir tas, ka bieži vien nav pietiekami daudz finansiālo līdzekļu. Sākumā izdomā ko grandiozāku, bet mazāk ekoloģisku, bet finansiālie apstākļi piespiež būt radošākam, izmantot mazāk un dabūt līdzīgu efektu. Ar šādu domāšanu cenšos darboties pēc iespējas biežāk, nevis tikai tad, kad to pieprasa apstākļi. Ir daudz apgrūtinošo aspektu scenogrāfijas ražošanas posmā, kas bieži vien galu galā noved līdz trāpīgākajam un efektīvākajam risinājumam. Dažos mirkļos ir jāpacīnās par savu ideju, taču, ja es atskatos, tie ir arī mirkļi, kas ļāvuši izdomāt radošāku vai pat labāku ideju nekā tad, ja uzreiz būtu bijis iespējams uzsākt ražot sākotnēji iecerēto scenogrāfiju.

Vai tu saskati eksperimentēšanu ar dabiskiem materiāliem kā sev interesantu jomu, kur padarboties ar ko pavisam neierastu, meklējot atjaunīgas idejas scenogrāfijai un kostīmiem? Vai tu būtu gatava laboratoriski uzaudzēt kažoku no kādiem augiem konkrētai izrādei?

Tas ir ļoti uzrunājoši. Tikko uzdūros video, kurā tika parādīts, kā no sēnēm izgatavot diezgan izturīgu audumu, no kura var šūt kaut ko. Tas izskatās pēc mākslīgās ādas. Zinu sievieti – Neri Oksmanu (Neri Oxman) –, kas nodarbojas ar bioinženieriju un biodizainu. Viņa strādā laboratorijā ar veselu komandu, mēģina atklāt materiālus, kas paši aug. Viņai ir milzīgas skulptūras, kuras veido zīdtārpiņi. Viņa pētī visvisādus materiālus, kas var augt paši vai kas var tikt printēti, bet tas viss ir iedvesmots no dabas. Pamatmērķis ir ne tikai tas, ka cilvēks varētu ņemt no dabas materiālus un tos izprintēt sev vajadzīgajā veidā, bet izmantot tos tā, ka tie paši izaug vajadzīgajā formā pēc vajadzībām. Man tas tajā mirklī likās šausmīgi interesanti. Iztēlojos, kā es varētu šādu scenogrāfiju uztaisīt arī Latvijā, bet vēl nav pienācis tas mirklis. Varbūt kādreiz nākotnē to izdarīšu. Tas šķiet ļoti radošs veids, kā veidot scenogrāfiju vai mākslu.

Kad radi ideju piezīmju blociņā vai datorā, vai jau tobrīd tu domā par materialitāti – no kā tas taps? Vai arī tas ir sekundārs jautājums?

Tas laikam atkarīgs no izrādes. Lielākoties pašā sākumposmā sevi vispār ne ar ko neierobežoju. Bieži vien tas, ko gribu realizēt, ir kaut kas nerealizējams. Tad es to reducēju. Piemēram, sākumā pieminēju izrādi, ko veidoju ar Agati un Jutu. Materiāls, kuru iestudējām, ir ļoti daudz par zilo krāsu, par depresiju, par to, ko sabiedrība no mums kā indivīdiem pieprasa, par pārāk lielu strādāšanu, nespēju atpūsties. Ik pa laikam tur figurē okeāns. Pirmā ideja, kas man ienāk prātā, ka vajag uztaisīt īstu okeānu. Tu sāc domāt, kā izdarīt tā, lai skatītājs atnāktu, paskatītos un viņam būtu pārsteigums: “Ooo! Tas ir okeāns!” Respektīvi, imitēt nevis okeānu, bet sajūtu, ko man rada okeāns, kad es to ieraugu. Stāvu un domāju, kas ir šīs sajūtas, skatoties uz okeānu. Tad es domāju, kā tās imitēt, kā radīt. Man sākumposms bieži vien ir kaut kas milzīgs, ko nemaz nav iespējams ielikt teātrī. Tad skaldot tas nonāk līdz kādam konstruktīvam risinājumam. Lielākoties laikam lasu. Periodiku vai populārzinātnisko literatūru par konkrēto tēmu, jo izrādēs man patīk pielikt klāt kādu papildu slāni. Ja luga ir par kaut kādu vienu tēmu, man patīk šo tēmu “par un ap” izpētīt, atrast kaut ko, kas tur vēl nav pieminēts, tad to caur scenogrāfiju pielikt izrādei klāt.

Leļļu teātris nav tikai lelles

Nupat esi izziņota kā Latvijas Leļļu teātra galvenā māksliniece. Vai jaunajā amatā domāsi par transformējamām lietām? Kas tev ir svarīgi, raugoties no šīs pozīcijas?

Tas man ir ļoti jauns amats. Vēl taustos, bet ir skaidrs, ka teātrim ir jāizveido vienota virzība un jānosprauž mums svarīgās lietas, ko mēs vēlamies redzēt izrādēs. Pirmo laiku ļoti daudz pētīšu visas izrādes un skatīšos, domāšu, kas man patīk, kas nepatīk, ko var darīt citādi, ko var darīt labāk. Mārtiņš kā teātra direktors jau ir ieviesis daudz izmaiņu. Viena no tām – atdzīvināts leļļu teātris pieaugušajiem. Leļļu teātris jau vispār sākotnēji radās nevis bērniem, bet pieaugušajiem kā politiskais teātris, kurā smieties par procesiem karaļvalstī. Tikai ar laiku tas attīstījās kā teātra forma bērniem. Tāpēc katru gadu taps izrādes pieaugušajiem. Es gribētu atrast veidu tam, lai lelle, kura pēc būtības ir nedaudz arhaisks objekts, tiktu pasniegta tā, ka mēs to droši varētu saukt par laikmetīgu izrādi.

Leļļu teātrim nebūtu jāapstājas tikai pie lellēm. Es zem leļļu teātra lieku arī vizuālo teātri un objektu teātri. Gribu, lai leļļu teātris Latvijā kļūst pēc iespējas laikmetīgāks. Man patīk, ja spēlējam, apzinoties, ka tā ir lelle, nevis dzīvs objekts.

Ir svarīgi nebaidīties, ka bērni kaut ko nesapratīs. Tas iezīmējas arī daudzos pieaugušajos – viņiem šķiet, ka bērni nesapratīs vai pusaudži neuztvers. Patiesībā viņi saprot un zina ļoti, ļoti daudz. Piemēram, kaut vai izrādē “Plastmasas huligāni” (rež. P. Butāne, “PERFOrācija”, 2019 – K. B.). No sākuma tika izspēlēts stāsts, bet pēc tam bija izglītojošas lekcijas par plastmasu, kurās bērniem uzdevām daudz jautājumu. Viņi gandrīz vai visu zināja. Esmu pārsteigta par to, ka bērni mēdz būt gudrāki un zinošāki par pieaugušajiem.

Vienlaikus ir arī svarīgi paturēt prātā, kā bērnam attīstās smadzenes, kas viņam konkrētajā posmā ir aktuāli. Piemēram, līdz septiņiem gadiem viņi daudz ko labi saprot caur kustībām un ķermeni. Izrāde “Skelets Juhans” (“Skeleta Juhana gaitas”, rež. Jānis Znotiņš, Latvijas Leļļu teātris, 2023 – K. B.), piemēram, ļoti daudz balstīta uz kustībām un darbībām. Viņi visu caur sev pazīstamām kustībām spēj uztvert un savirknēt saprotamā stāstā, un var iztikt bez teksta.

Bieži vien izrādēs, kurām esi scenogrāfe, esi arī kostīmu māksliniece. Raksturo, lūdzu, šo procesu – tas ir vienlaicīgs vai nodalīts?

Tik bieži esmu veidojusi abus kopā, ka lielākoties jau domāju komplektā. Piemēram, izrādē “Mēs, roks, sekss, PSRS” sarkanie sargi un sarkanie mēteļi ir gandrīz vai scenogrāfijas sastāvdaļa. Man būtu gandrīz vai grūti, ja kāds cits kostīmu mākslinieks tajā mirklī pieslēgtos un izdomātu kādu pavisam citu ideju. Jo man ir svarīgi, ka šie kostīmi ir sarkani un izskatās kā scenogrāfijas sastāvdaļa, lai gan visi pārējie cilvēki ir pilnīgs pretstats, jo ir tādi pelēki un neveikli.

Es mēģinu izmantot to, ka es veidoju abas šīs lietas. Radīt tikai kostīmus man nebūtu tik interesanti kā abus radīt abus – scenogrāfiju un kostīmus. Man tas viss ir kopējais vizuālais tēls, vizuālais koncepts, ko pat ir diezgan grūti nošķirt.

Atslēga iedvesmai ir gribēt

Atskatoties uz savu radošo biogrāfiju, kura izrāde vai darbs tev pašai ir bijis īpaši svarīgs? Kam no tā, ko līdz šim esi paveikusi profesionāli, tu piešķirtu pati savu lielāko balvu?

Diezgan sen lasīju (psihologa – K. B.) Kānemana grāmatu “Domā ātri, domā lēnām”. Tur bija prāta salīdzinājums ar milzīgu lādi, kura ir pilna ar lietām. Tās visas lietas ir domas, atmiņas, idejas. Bet mēs esam iekārtoti tā, ka varam strādāt, darboties un ņemt tikai tās lietas, kas ir lādes augšpusē. Tāpēc mēdzu pārlasīt atsevišķas lapaspuses no grāmatām vai idejas, kas man ļoti patīk, lai tās man paliktu lādes augšpusē.

Bet kāpēc visu šo saku? Es šodien biju Bērnu un jauniešu teātra institūtā Valmieras Vasaras teātra festivālā un klausījos psihoterapeita Nila Konstantinova lekcijas par jauniešiem. Šodien ar ļoti daudz piemēriem tika izmantota grāmata “Nekas”. Tad atcerējos, kā mēs veidojām šo izrādi Valmieras teātrī (rež. J. Znotiņš, 2018 – K. B.). Tā ir nenormāli laba grāmata, asa, skarba un brīžiem vardarbīga, bet tā ir tik neaprakstāmi patiesa, reāla un ārkārtīgi piemērota tieši jauniešu vecuma grupai. Visa grāmata ir par jēgas meklējumiem. Un to, ka pieaugušie bieži vien aizmirst runāt ar jauniešiem, kāpēc vispār šai dzīvē ir jēga. Pieaugušie lielākoties atgādina, uz kuriem pulciņiem jāiet un ka labi jāmācās skolā, bet kāpēc to darīt – jauniešiem īsti netiek dota informācija. Kad jauniešiem nav šīs informācijas par to, kas tad ir dzīves jēga, tad viņi to meklē paši. Kad viņi meklē paši savā trakajā impulsīvajā galējību vecumā, var notikt trakas lietas. Es biju ļoti priecīga par šo izrādi.

Ja mēģinu domāt vēl par kādu darbu, tad arī izrāde “Visi putni skaisti dzied” man ir diezgan mīļa izrāde, jo ir par svarīgām un aktuālām lietām. Man arī patika mana pirmā izrāde “Dvēseļu utenis” (rež. Inga Tropa, Dirty Deal Teatro, 2017 – K. B.), kas man ļāva vēl vairāk pārliecināties par to, ka esmu izvēlējusies pareizo profesiju, un par to, ka gribu turpināt to darīt.

Kur papildus teātrim ir tava jēga? Kur tu atjauno savus radošos spēkus?

Es atgūstu spēkus atpūšoties. Tā patiesībā ir ļoti svarīga sastāvdaļa – baudīt un būt ārā tad, kad ir silts laiks. Tā ir mana prioritāte – visu laiku būt ārā un sūkt iekšā visu šo burvīgo sauli un svaigu gaisu. Man ziema ir depresīvāks posms, kurā jau no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs, tad man ir grūtāk. Tad man gribas aizceļot. Ziemas posmā es atjaunojos, aizceļojot kaut kur pie dabas, pie jūrām, pie okeāniem siltākās vietās. Vēl es atjaunojos un gūstu idejas, darot lietas ārpus teātra. Nu, piemēram, man patīk atpūsties, uztaisot jaunu terasi vecāku mājai vai plānojot to, kā es varu uzlabot dārzu mājā Mangaļsalā. Arī ar dārzniecību man patīk nodarboties.

Vēl man patīk vienkārši skatīties Netflix. It īpaši pēc ļoti grūtiem mēģinājumiem, kuros esmu šausmīgi daudz domājusi. Tas arī atjauno vēlmi nākamajā dienā strādāt. Un bieži vien arī patiesībā iedod idejas. Saturu, ko skatos, izvēlos atkarībā no tā, par ko ir izrāde, pie kuras tobrīd strādāju. Ja ar jauniešiem, tad gribu paskatīties jauniešu seriālus. Ja veidoju izrādi par Padomju Savienību, noskatos seriālu par vēstures tirāniem, lai saprastu, kā viņi ir veidojušies. Mana atjaunošanās atslēga ir laikā ārpus teātra maksimāli no visurienes visu uzsūkt un gribēt. Gan gribēt skatīties seriālus, gan gribēt lasīt grāmatas, gan gribēt būvēt terases un būt dabā.